Redzējumi
25.06.2014

Kā izglābt dārgāko

Komentē
1
Saglabā

Iztēlojieties – jūs stāvat dzelzceļmalā un redzat, ka pa sliedēm, savas inerces dzīts, traucas vientuļš vagoniņš. Tajā ir pieci pārbijušies cilvēki, un ir skaidrs, ka bez jūsu iejaukšanās jau nākamajā pagriezienā viņi visi var aiziet bojā. Turpat gan ir arī sliežu pārmijas, kas vagoniņu ļautu novirzīt pa citu ceļu, taču ir kāda ķibele. Jūs redzat, ka uz šīm sliedēm kādu gabaliņu tālāk guļ piesiets cilvēks. Kaut ko izdomāt nav nedz pārāk daudz laika, nedz iespēju – jums ir jāizvēlas, vai pareizāk būtu nedarīt neko, kas nozīmētu piecu jums nepazīstamu cilvēku nāvi, vai izglābt šos piecus, upurējot vienu svešinieku.

Šķiet, realitātē tieši šāds atgadījums nekad nav noticis – tas tikai ir domas eksperiments, ko 1967. gadā pirmoreiz tika aprakstījusi angļu filozofe Filipa Rūta Fūta. Šai morāles filozofijas mīklai ir daudz dažādu variāciju – amerikāņu filozofe Džudita Džārvisa Tomsone radīja savu, kas nodēvēta par "resnā cilvēka dilemmu".

Tāpat kā Fūtas eksperimentā, arī Tomsones iztēles ainā pa sliedēm traucas nevadāms vagoniņš ar pieciem, visticamāk, nāvei lemtiem pasažieriem. Tā nu ir sagadījies, ka jūs stāvat uz gājēju tilta, kas šķērso dzelzceļu, un to visu vērojat. Jums līdzās ir ļoti resns cilvēks, un vienīgais iespējamais veids, kā vagoniņu apstādināt, būtu nogrūst šo resno cilvēku uz sliedēm, nogalinot viņu, bet izglābjot tos piecus (politkorektās pieklājības laikos, aprakstot resnā cilvēka dilemmu, bieži tiek piebilsts, ka šajā piemērā uz tilta stāvošajam ir jābūt apveltītam ar lieku ķermeņa svaru vienīgi tāpēc, lai būtu iespējams sekmīgi nobremzēt vagoniņu.) Kā jūs rīkotos?

Ārpus morāles filozofijas šie "vagoniņa jautājumi" ir interesējuši visdažādāko zinātņu jomu pārstāvjus. Tiem veltīti pētījumi kognitīvajās zinātnēs, un par tiem sarakstītas un izdotas daudzas gan specifiski zinātniskas, gan populārzinātniskas grāmatas (viens no jaunākajiem darbiem ir Oksfordas universitātes Uehiro Praktiskās ētikas centra vecākā asociētā pētnieka Deivida Edmondsa grāmata "Kurš nogalinātu resno?".

Džonam Stjuartam Millam pa pēdām sekojoši utilitārisma piekritēji bez lielas galvas lauzīšanas ķertos pie pārmiju kloķa vai mēģinātu grūst pāri margām resno (ja vien viņiem tas būtu pa spēkam un resnais viņiem vispirms nesadotu pa muti un pēc tam nenogrūstu pašus), jo viņiem būtu skaidrs, ka vismaz matemātiski laimīgo un dzīvo ļaužu skaits pēc šādas rīcības varētu izrādīties lielāks nekā nelaimīgo, sāpināto, mirušo.

Pretēji ieskati būtu apcerīgā pastaigā gar dzelzceļmalu izgājušiem Imanuela Kanta piekritējiem, kas, ieraugot savā nodabā pasprukušo vagoniņu, aizdomātos, ka rīcība mēdz būt laba vai ļauna pati par sevi, neatkarīgi no tās sekām, un līdz ar to arī sviras paraušana vai resnā cilvēka pārgrūšana pār margām kā apzināta darbība jeb mērķtiecīga slepkavība būtu lielāks ļaunums par nekā nedarīšanu un šīs nedarīšanas rezultātu – piecu cilvēku nāvi. Kaut kādā ziņā egoistisks piegājiens, vai ne? – jo kuram gan gribētos uzklausīt pat viena nogalinātā tuvinieku un savas sirdsapziņas pārmetumus, ja domas par to piecu nelaimīgo nāvi būtu iespējams atvairīt ar tādiem argumentiem kā "cilvēciskais faktors", "liktenīga sagadīšanās", "nelaimes gadījums" u.tml. Paturot prātā šos iztēlotos piemērus, ir interesanti paraudzīties ir dažiem konkrētiem atgadījumiem, kuros vēl pavisam nesen bijusi darīšana ar dzīvības un nāves "jautājumu".

Pirms dažām dienām tika ziņots, ka sekmīgi pabeigta, iespējams, dārgākā viena cilvēka glābšanas operācija Vācijas vēsturē, kas bija ilgusi pusotru nedēļu un kurā bija iesaistīti vairāk nekā 200 glābēji no Vācijas, Austrijas, Šveices un Itālijas. Izglābtais bija 52 gadus vecais alu pētnieks Johans Vesthauzers, kuru kopā ar diviem līdzbiedriem 1000 metru dziļumā Rīzendingas alu labirintā bija pārsteidzis akmeņu nogruvums. Cik īsti izmaksājusi ievainotā Vesthauzera glābšana, žurnālistiem nav ticis izpausts, tomēr ziņās tika minēts, ka tie varētu būt vairāki miljoni eiro no nodokļu maksātāju naudas. Glābšanu īpaši apgrūtināja nelaimes gadījuma vieta – smagi ievainotais līdz virszemei bija jānogādā pa šaurām plaisām un nereti pat pilnīgi vertikālām ejām, pārvarot pazemes ūdeņus u.tml., un pat veselam kalnos kāpējam šī attāluma pārvarēšana prasītu vismaz desmit stundas.

Vai visi šie pūliņi, iztērētais laiks un nauda bija viena cilvēka dzīvības vērti? Kāds utilitārists droši vien uzreiz teiktu: nē, nav gan. Redz, neviens taču šim vīram pusmūžā ar varu nelika ložņāt pa kilometriem dziļu pazemi. Tā teikt, pats vainīgs, un kāpēc gan viena cilvēka ziņkārības vai zinātkāres izraisītas nelaimes novēršanai būtu jātērē līdzekļi, kas, iespējams, padarītu laimīgākus simtiem, varbūt pat tūkstošiem citus? Un runa nav pat tikai par naudu. Domājat, ka tie glābēji, kas dienu un nakti bija spiesti melnām mutēm paši ložņāt pa auksto un drēgno pazemi un dirnēt kalnos, bija ārkārtīgi laimīgi? Un viņu tuvinieki, kas viņus gaidīja mājās un uztraucās?

Taču uz šo jautājumu var paraudzīties no atšķirīga skatupunkta. Lai gan pētnieks nelaimē nonāca pēc paša pieņemtiem lēmumiem un paša apzinīgām darbībām, nepieciešamība viņu glābt neizrietēja no viena vai dažu ļaužu iegribām vai izpratnes par to, kas labs vai ļauns, kas pareizs un kas aplams. Tās pamatā bija – acīmredzot – Vācijā, Austrijā, Šveice un Itālijā kaut kā panākta kopīga saprašana par to, ka "valstij", ar to domājot visus nepieciešamos dienestus un resursus, ir pienākums rūpēties par savu iedzīvotāju drošību, neatkarīgi no tā, vai cilvēks nelaimē nonācis paša rīcības rezultātā, vai arī tās bijušas kādu ārēju apstākļu, piemēram, dabas stihijas izraisītas sekas.

Nekā nedarīšana šajā gadījumā parādītu, ka uzticēties valsts vai pašvaldību iestādēm ļaudīm nav iemesla, jo var būt tādas situācijas, kad viņus vienkārši pametīs likteņa varā. Pirms kāda laika tika ziņots, ka projektā HEATCO ("Harmonised European Approaches for Transport Costing and Project Assessment" – "Harmonizēta Eiropas pieeja transporta izmaksām un projektu izvērtēšanai”) noskaidrots – Latvijā un Lietuvā esot pati zemākā "dzīvības cena" Eiropas Savienībā. Ar dzīvības cenu tiek saprasta naudas summa, kādu katrā valstī sabiedrība būtu gatava piešķirt, lai attālinātu viena cilvēka nāvi. Lai gan šī mērījuma metodoloģija un rezultāti ir tikuši plaši kritizēti, kaut kādu realitātes atspulgu tas tomēr sniedz. Tobrīd Latvijā vēl bija lati, un šis skaitlis bija 229 tūkstoši (325 837 eiro).

Šā gada sākumā mēs uzzinājām par 32 gadus veco Zani Lazdiņu, kurai bija nepieciešama plaušu transplantācijas operācija, kāda Latvijā nav pieejama. Tam vajadzēja 120 000 eiro, taču izrādījās, ka plaušu transplantācijas operācijas no valsts budžeta līdzekļiem netiek apmaksātas. "Mēs labprāt nāktu pretī, bet šī nav vienīgā situācija, mums ir daudzas, kuras mēs nespējam apmaksāt," bija teikusi veselības ministre. Pārmiju svira bija parauta, vagoniņš jau tuvojās uz sliedēm piesietajam, un šādi valsts iedzīvotājiem tika darīts zināms, ka ikviens no mums ar savu no pašiem neatkarīgu nelaimi var kļūt vienkārši par līdzekli brīdī, kad citas nelaimes šķiet lielākas un svarīgākas.

Tomēr operācija Zanei tika veikta, nepieciešamo naudu savāca ziedojumos. Droši vien lielu tiesu vagoniņā braucēji sameta no savām aploksnēs saņemtajām algām, un viņiem ir grūti kaut ko pārmest, ja droši vien ir grūti iztēloties, ka reiz arī ikviens no viņiem var izrādīties tas pie sliedēm piesietais vai uz tilta pagadījies resnais. Pārsvarā mums patīk iztēloties, ka esam tikai vērotāji, kam nekādu lēmumu pieņemšana nav pienākums. Bet vai tā ir?

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!