Luciana Freida "Atspīdums (pašportrets)", 1985
 
Sabiedrība
30.09.2019

Kā iespējams atteikties no ilūzijām par sevi?

Komentē
0
Saglabā

7. oktobrī Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA) sadarbībā ar fondu "Oxford Muse" rīko īpaša formāta sarunu pasākumu "Svešinieku mielasts". Tajā cilvēki sanāks vienkopus, lai izkoptu mākslu sarunāties ar svešiniekiem. Apsēdušies pie vakariņu galda, viņi ēdienkartē atradīs uzskaitītus nevis pavārmākslas brīnumus, bet rūpīgi izvēlētas sarunu tēmas, ko sastādījis vēsturnieks un domātājs Teodors Zeldins. Pasākuma gaidās piedāvājam fragmentu no Zeldina grāmatas "Jauns veids, kā atcerēties pagātni un iztēloties nākotni" ("A New Way of Remembering the Past and Imagining the Future", 2015).

Gleznodams portretu, Lucians Freids (Lucian Freud, 1922–2011) mēdza piesegt savas acis un vērot pāris metru attālā modeļa seju un ķermeni kā jūrnieks, lūkodams pēc tālā krasta, vai kā pie necaurredzamas biežņas nonācis piedzīvojumu meklētājs. Viņa uzmanību saistīja katra detaļa, īpaša bija katra tekstūra, katrs drēbes gabals, nekas netika uzskatīts par ideālam vai kaut kam vispārīgākam pakārtotu piemēru. Pat gleznodams olas, viņš ievēroja katras atšķirību. Modelis bija noslēpums, saliekama mozaīka. Viņš iepriekš neplānoja, kā glezna attīstīsies. "Galvenais gleznas radīšanā ir neziņa par to, kas notiks." Mērķis pavisam noteikti nebija radīt līdzību. Tā vietā viņš gribēja radīt "satraucošu, proti, dzīvu" veidolu. Lai portrets būtu "dzīvs", tam "jāiesaista" skatītāji, liekot iztēloties, ka gleznā atrodams arī kaut kas no viņiem pašiem. Viņš vairāk nevis vēroja modeļus, bet gan "bija" viņi. Tāpat viņš visaugstāk novērtēja romānu, ja tas lika "justies gandrīz vai tā, it kā es pats to būtu uzrakstījis". Vai viņš domāja, ka radīt cita cilvēka portretu ir ceļš uz pašatklāsmi vai pārtapšanu kādā citā?

Atzīstot, ka dažkārt nepieciešams publiku šokēt, lai piesaistītu uzmanību, viņš tomēr teica: "Es vienmēr esmu uzskatījis, ka saistošāk ir runāt patiesību." Visvairāk viņš gribēja uzzināt patiesību, "redzēt lietas tādas, kādas tās ir patiesībā". Bet kas tā bija par patiesību? Par sievu Kerolainu, kuru mākslinieks vairākkārt lieliski iemūžinājis, viņš teica: "Kerolainu es pārāk labi nepazinu." Bet kā ir iespējams labi iepazīt kādu citu, un kā ir iespējams pazīt sevi? "Mīlestība," viņš teica, "ir pilnīgas, absolūtas rūpes, kurās interesē, uztrauc vai iepriecina it viss, kas saistīts ar otru." Taču cik ļoti var maldīties par cilvēku, kurā ir iemīlējies?

Lucians Freids mēdza gleznot portretu veselu gadu vai ilgāk, vērodams modeli "caururbjošām acīm", apburdams un izklaidēdams ar dažāda rakstura sarunām, dažkārt modeli pārvērzdams mīlētājā, un tādējādi viņš kļuva par tēvu 14 bērniem. Meklēdams "mirdzumu", Freids pētīja katru modeļa kustību – pat tad, kad tas bija izsalcis, noguris vai piedzēries. Par viņu 50 gadus jaunākā sieviete, "Kailā portreta" modele, atminējās, ka pozējusi māksliniekam veselu gadu – katru nedēļu, dienu un nakti. Viņi kļuva par mīlētājiem, taču līdz ar pozēšanas beigām pārtrūka arī viņu sakars. Lai gan Lucians Freids mēdza sākt sarunu, teikdams: "Pastāsti par savu bērnību!" – un gleznās bieži attēloja arī ģenitālijas, viņa metode atšķīrās no vectēva Zigmunda, psihoanalīzes pamatlicēja, piekoptās. Viņš ne tikai stāstīja modeļiem daudz par sevi pašu, bet centās katrā gleznā iekļaut arī pa jokam, turklāt izvairījās paust spriedumus vai meklēt jebkādus līdzekļus, lai modeļiem palīdzētu. Kad viņš bija pabeidzis kādu gleznu, viņam nebija interesanti turpināt par to domāt. "Mani darbi ir pilnīgi autobiogrāfiski. Tie ir par mani un manu apkārtni. Tie ir fiksēšanas mēģinājums." Tomēr darbi bija par viņu tikai tādā mērā, kādā viņš izvēlējās, ko ievērot un izcelt. "Es negribu, lai glezna nāk no manis. Es gribu, lai tā nāk no viņiem." Nebija nekāda vēstījuma, kuru viņš gribēja paust, nekāda simbolisma vai retorikas. "Man patīk, ja cilvēki par maniem darbiem izsaka ļoti pretrunīgas domas."

Šajās krustcelēs, kas neved nevienā skaidri redzamā virzienā, 21. gadsimtā ir nonākusi portretu māksla. Parādoties jaunām ierosmēm, cilvēkiem vajag jauna veida portretus. Viduslaikos, kad vairāk nodarbināja kāda senči un īpašums, nevis individuālais talants, pietika ar ģerboni, nevis ģīmetnes līdzību. Cildinošais portrets, kas kādu parāda tik bagātu un skaistu, cik vien iespējams, tika izgudrots, lai apmierinātu alkas pēc apbrīna un tiekšanos pēc augsta statusa. Ilgas pēc nemirstības ir radījušas bezkaislīgos sanāksmju telpu portretus, kas pie sienām piekārti kā kapakmeņi. Kad katrs indivīds tiek uztverts kā psiholoģiska mīkla, mākslinieks kļūst par noslēpuma interpretu un tiek slavināts vēl vairāk par pašu modeli. Momentfoto iet roku rokā ar uzskatu, ka interesants var būt ikviens, taču vienlaikus – ar uzskatu, ka viss ir relatīvs un vienreizlietojams.

Pašlaik atsacīšanās no lomu spēlēm un blēdībām attiecībās, melojošu politisko un biznesa celmlaužu krišana neslavā, kā arī rasisma un diskriminācijas nosodīšana ir padarījušas ārišķības krietni nesvarīgākas nekā iepriekš. Portretam ir jāpasaka daudz vairāk, kad caurspīdīgums un godīgums kļūst par galvenajām vērtībām un pieaug izpratne par cilvēku neizsīkstošo sarežģītību, – par to, ka cilvēki pat ne tuvu nav tādi, kādi šķiet.

Taču katrs ir spiests turēt savu portretu pasē vai identitātes kartē, kurā valsts piefiksē, kas tai attiecībā uz mums šķiet vērā ņemams. Kāpēc nevar uztaisīt pašam savu pasi, kurā paust to, ko vēlamies, lai citi mūsos saprot vai novērtē? Kāpēc nevaram pievienot jaunas lapas un bildes, kad satiekam jaunus cilvēkus, kuri bagātina vai maina skatu uz mūsu vietu pasaulē? Kāpēc nevaram lapas izgriezt, kad iznīkst mūsu cerības? Protams, varam maldināt vai melot, vai tikt nesaprasti. Bet kāpēc mūsu pašportreta pasi nevar uztvert kā oriģinālu mākslas darbu, kas pauž kaut ko par mūsu ilūzijām un sapņiem un to, kas parasti nav acīmredzams? Kāpēc nevaram paši izvēlēties pases formu un to iesaiņot, ierāmēt vai apsiet atkarībā no tā, kāda būtu mūsu izpratne par skaistumu? Kāpēc nevaram smelties iedvesmu no gleznotāja, mēbeļu dizainera, porcelāna ražotāja, galdnieka, dārznieka, tempļu atjaunotāja, dzejnieka un mūziķa Vaņa Šoucji, (1603–1652), no kura saglabājušies 34 pašportreti dažādos tērpos, fiksējot viņa daudzās un dažādās personības?

Ir iespējams iedomāties pasi, noderīgāku par curriculum vitae, šo maldinošo ārišķību, no kuras izskausti darbavietai neatbilstošie viedokļi un cerības. Pase varētu būt informatīvāka nekā vizītkarte, statusa signāls un pierādījums, ka esi tādas organizācijas īpašumā, kas ir cienījamāka par tevi pašu. Obligātā nacionālā pase, monarhiska despotisma relikts, kā brīvību traucējoša tika atcelta Franču revolūcijas gaitā. Pēcāk tas notika arī citās valstīs, un tādējādi 19. gadsimtā ļaudis lepojās, ka viņiem nav birokrātiska sertifikāta, kas labāk par pašiem apliecinātu, kas viņi ir. Pat Napoleons III paziņoja, ka pase nevis attur noziedzniekus, bet traucē brīvi pārvietoties tiem, kuri nav vainīgi. Taču bailes no spiegiem 1. pasaules karā noveda pie pasu atjaunošanas, un laika gaitā tās ir atguvušas kontroles, nevis apgaismības dokumenta nozīmi.

Šī grāmata ir manis veidota pase, kas ļauj iekļūt manā iztēlē. Man ir vajadzīga jūsu viesošanās, jo tie, ar kuriem satiekos, baro manas domas, citādi es būtu vien sastāvējies aizspriedumu dūksnājs. Mana pase izriet no sarunām, kas rosina manas aizraušanās un simpātijas un liek man apzināties citu eksistences formu pastāvēšanu. Es piedāvāju savu pasi, jo gribētu redzēt jūsējo. Pasaule ir tas, kas atklājas, katram no mums sakot, ko domājam, katram spīdinot savu blāvo gaismekli.

Taču kāpēc atklāt, kas patiesībā esat? Pasaule ir pilna ar pieklājīgiem, kautrīgiem, neizdibināmiem, noklusējošiem, virspusējiem, negodīgiem un arī godīgiem, taču arvien grūtāk atšifrējamiem cilvēkiem, kuri tā vai cita iemesla dēļ nepadara sevī notiekošo publisku. Daudzi būtu runā drosmīgāki, ja būtu drošāki, ka viņus solidāri uzklausīs. Daudziem iemāca, ka jābūt divkosīgiem. Citu prātos paslēptās domas ir lielā tumsa mums visapkārt.

Saskaņā ar Eiropas apgaismības mācību māņticība un aizspriedumi ir galvenie šķēršļi, kas traucē saprast, kāda patiesībā ir pasaule, un tos likvidēt spēj izglītība un likumdošana. Taču tāpat ir ļoti grūti saprast motivācijas un implikācijas, kas pamatā citu teiktajam un justajam. Daudzās nepazudušās tumsas vēl joprojām gaida vēl vienu, ambiciozāku apgaismību.

Dažas domas piedzimst nedzīvas, jo prāts nav pietiekami stimulēts, lai tās laistu pasaulē pilnvērtīgas. Ikdienas vajadzības padara cilvēku tik ļoti aizņemtu, ka dzīves mākslas pamatproblēmas parastās sarunās tiek pastumtas malā. Pats svarīgākais mēdz palikt vismazāk apspriests. Cīņa pret cenzūru ir nebeidzama, taču pašcenzūra ir viltīgāka. No laika gala cilvēki tīšām un nevilšus ir lietojuši kontracepciju pret domāšanu.

Ja domas atstāj savā vaļā, tās kļūst vientuļas un klibas. Tās kļūst nozīmīgas citiem tikai tad, kad mijiedarbība tās apaugļo. Viscaur vēsturē uzsvars ir bijis uz vispārpieņemtu ideju iedēstīšanu it kā tukšās galvās, nesaprotot, ka ideju radīšana ir kā mīlēšanās. Idejas cilvēkam nevar vienkārši iebarot. Katram indivīdam ir noslieces un atmiņas, kas viņu uztvertajam piešķir formu. Un, kamēr idejas nav satikušās ar daudzu citu veidu idejām, tās nespēj apzināties savu vērtību. Cilvēku galvās noslēptās domas vien virspusēji atklājas balsojumos un aptaujās. Vien sīks mazākums publicē idejas medijos vai grāmatās. Gan reliģijā, gan psihiatrijā atzīšanās ir strikti privāta. Tautu, sabiedrības slāņu un grupu paradumu izpēte ne vienmēr nozīmē, ka tiks atklāts untumainu indivīdu prātos notiekošais. Vai pastāv kāds cits veids, kā domas izvilināt no slēpņa?

Privātas domas ir viena no cilvēces svarīgākajām vērtībām, kas satur tās pieredzes būtību. Daudzi nedalās ar lielu to daļu, baidoties no aizvainojuma vai postījumiem, ko tās varētu radīt, vai arī privātuma vārdā, vai no nespējas padarīt personīgu pieredzi citiem saistošu. Vēsturē rakstītais ir vien aisberga redzamā daļa. Pārāk daudzi nekad īsti neiepazīst savus vecākus vai arī nekad nenodod privātās domas bērniem un pēcāk to nožēlo. Pārāk daudzas valstis rāda piemēru ar slepenību, apgalvojot, ka viņu motīvu vai nekompetences publicēšana rezultētos haosā. Visos zinātniskajos pētījumos par meliem tiek uzstāts, ka, cilvēkiem pārstājot melot, sabruktu sociālās attiecības. Uzņēmējdarbība un politika arvien vairāk paļaujas uz puspatiesībām, liekot lietā arvien vairāk ekspertu, kuru uzdevums ir tikpat daudz atklāt kā slēpt. Pat sports ticis saindēts. Pat zinātniski pētījumi ir pārņemti ar pierādījumos nebalstītiem apgalvojumiem. Intīmas attiecības privātajā sfērā sabrūk, kad izlikšanās aizvieto uzticību. Slepenība ir baiļu pabērns. Kuram pietiks drosmes pateikt, ka mums nav jādzīvo no meliem šūtā pasaulē?

Pēdējā laikā cilvēki lēnām ir sākuši rāpties ārā no alas, kuru sauc par privātumu, gleznodami pašportretus ar dažnedažādiem vārdiem un mūziku, internetā pasludinot, ka viņi eksistē un vēlas uzzināt, kādas citas būtnes pastāv plašajā nezināmajā telpā visapkārt. Sociālajos tīklos viņi pārsvarā ir specializējušies īsās un virspusējās mijiedarbēs ar simtiem "draugu", kurus nekad nav satikuši. No vairāk nekā 100 miljoniem blogeru, kuri būtībā raksta sava veida nepārtrauktas biogrāfijas, puse apgalvo, ka ārpus savas mazās kopienas jūtas nesaprasti. Viņu autobiogrāfiskie monologi nedrīkst kļūt par pēdējo pašizpausmes formu. Pašizpausme nedrīkst būt pēdējais bērns, ko brīvība nes pasaulē. Introspekcija nedrīkst būt vienīgais ceļš uz zināšanām par savu patību.

Es domāju, atbildēdams citu domām. No miljoniem domu, kas ienāk manā prātā, dažas to apaugļo un dzemdina jaunas. Idejas nekad īsti nezina, kas tieši ir viņu vecāki, jo tās bez mitas iepazīstas, flirtē un mīlējas piemērotu partneru meklējumos. Man ir dārgi brīži, kad citu cilvēku domas nevis vienkārši atnāk, lūgdamas klusu stūrīti, kurā pabūt manā atmiņā, bet gan šķietami nospiež pogu manā galvā, izgaismojot manus uzskatus par konkrēto priekšmetu, padara šos uzskatus skaidrākus, pretstatot kontrastējošus uzskatus un rosinot uzlabojumus, kādus iepriekš nebiju iedomājies. Man it sevišķi patīk, kad tās pārmet tiltu uz iepriekš šķietami nesaistītiem cilvēkiem vai idejām.

Es neatvēlu laiku savrupai mūžvecās mīklas "Kas es esmu?" minēšanai. Citus cilvēkus uzskatu par daudz interesantākiem nekā birkas, ar kurām apkaros, mēģinot nostiprināt savu t. s. identitāti, vai atkārtotās un pašapmāna pilnās atziņas, pie kurām varu nonākt, skrāpējot savas atmiņu mucas dibenu. "Ja es pazītu pats sevi, es bēgtu," teica Gēte. Man ir krasāks uzskats – es nevaru pazīt pats sevi. Lai gan zināšanas par savu patību no sākta gala tikušas slavētas kā obligātas panākumiem bagātai dzīvei, tās nav kļuvušas necik labāk aizsniedzamas. Pašportreti, no kuriem citēju iepriekšējā nodaļā, ir piemērs, cik izplūdis ir priekšstats par sevi, kad liek lietā introspekciju. Jāpastāv daudziem citiem vēl neizmēģinātiem veidiem, kā runāt vai rakstīt, vai gleznot, veidot skulptūras un filmēt sevi, nekļūstot narcistiskam, pašapmierinātam, nostalģiskam vai žēlabainam. Portretu un pašportretu māksla gaida, kad tiks izgudrota no jauna.

"Kas es esmu?" vietā dodu priekšroku jautājumam: "Kas tu esi?" Tā sākas saruna, un tā rodas pašportrets. Vien retais var piesēsties un uzrakstīt autobiogrāfiju, kas viņam šķiet patiesa un kas nav vien atcere, anekdote vai vingrinājums egoismā. Vairākums dod priekšroku sarunai, un sarunā bieži gadās mēģināt paskaidrot, kas esat, un tas būtībā ir sākums rupjam pašportreta uzmetumam.

Esmu ieinteresēts tādos cilvēkos, kuri alkst sarunu, kas nav vien virspusēja patērzēšana, pļāpas, strīdi vai profesionāla komercruna. Man nav vēlmes atjaunot it kā zudušo sarunas mākslu, jo daudz no tā, kas aizgājušajos gadsimtos tika saukts par sarunāšanos, bija etiķetes diktēts rituāls, tā ka cilvēki teica to, ko citi gribēja dzirdēt, glaimodami spēcīgajiem un mēģinādami izrādīt pārākumu pār nicināmajiem. Tomēr es gribu uzzināt, kā citi cilvēki redz pasauli un kas viņiem ir svarīgākais, kā arī to, kas ir svarīgākais man pašam. Kad divi cilvēki sarunājas ar savstarpēju cieņu un klausās ar īstu interesi un vēlmi saprast cita viedokli, kad mēģina sevi nolikt cita vietā un ielīst viņa ādā, pasaule izmainās, pat ja tikai par mazumiņu. Pat ja tikai daļēji, viņi paceļ masku, aiz kuras slēpjas gandrīz visi, un tas efektīvāk par jebkādu likumu spēj radīt vienlīdzību starp diviem cilvēkiem, kuriem pietiek drosmes būt atvērtiem vienam pret otru. Var izsūdzēt grēkus priesteriem, taču viņi neizsūdzēs savus. Var izstāstīt savas raizes psihiatriem, taču viņi neprasīs viedokli par savām.

Jauni sarunas veidi vēsturiski ir radījuši jaunas fāzes cilvēku attiecībās, piemēram, kad tika izgudroti parlamenti. Oriģināli vārds parlement ticis lietots, lai apzīmētu divu (dažkārt četru) indivīdu tikšanos ar mērķi vest sarunas (parley). Vajadzēja ilgu laiku, lai sarunāties iemācītos arī lielākas masas. Kamēr visas darbības regulēja statusa hierarhija, pirmie runāja augstāk stāvošie. Kamēr vien vardarbība bija ierastā domstarpību risināšanas metode, diskusijas mēdza beigties ar kautiņiem, kā tas notika vēl 1992. gadā, kad vairāki Krievijas Valsts Domes locekļi sāka viens otru sist. Noteikumi tika ieviesti laika gaitā, lai ļaudis atturētu no runāšanas vienlaikus, no lamāšanās, seksuāla rakstura piezīmēm, dziedāšanas vai pretinieku izaicināšanas uz dueli. Protestantu reformācija nesa lielas pārmaiņas, regulāri savedot kopā cilvēkus no atšķirīgiem sociālajiem slāņiem. Arī ASV Neatkarības karš mainīja sarunāšanos. 18. gadsimta 40. gados Tokvils (Tocqueville) rakstīja, ka "diskusijas [bija] svarīgākais un [..] vienīgais amerikāņa prieks" un ka amerikānietēm patika apmeklēt sabiedriskas sanāksmes "kā atpūtu no mājas soļa. [..] Debašu klubi savā ziņā aizstāj teatrālas izklaides. Amerikānis neprot sarunāties, taču diskutēt gan, un viņa runa pārvēršas disertācijā. Viņš sarunājas ar jums tā, it kā uzrunātu sabiedrisku sanāksmi." Laika gaitā daudzās valstīs tika nodibinātas literāras, zinātniskas, politiskas un cita veida biedrības, katrai izkopjot raksturīgu stilu un dažādi sacenšoties ar agresīviem, liekvārdīgiem, muļķības runājošiem un savus jājamzirdziņus iemīļojušiem oratoriem. Tad parādījās "sanāksmju eksperti", kas pieprot kontrolēt un samazināt domstarpības, pārvēršot tās nekaitīgos kompromisos. Taču nu sanāksmes var aizņemt pusi augsti stāvoša uzņēmēja laika, bieži nesot vien nelielu labumu un liekot dalībniekiem prātot, kas tad īsti notiek citu galvās un kāda tipa raksturi slēpjas aiz publiskā snieguma.

Vai jauna veida sarunas var iezvanīt jaunu posmu cilvēku attiecībās? Tas var izklausīties pārlieku ambiciozi. Tomēr virkne manis vadītu eksperimentu, kuros iesaistīti vairāk nekā 2000 cilvēku daudzās valstīs, ir demonstrējusi, ka rūpīgi sagatavotas un strukturētas sarunas var radīt pārsteidzošus rezultātus. Viesi tiek pēc nejaušības sadalīti pa pāriem – tā, lai katram pretī tiktu apsēdināts svešinieks vai kāds tikai pavirši pazīstams cilvēks, bieži vien ar pavisam atšķirīgu pieredzi. Katram tiek izsniegta restorāna ēdienkartei līdzīga "Sarunu ēdienkarte", kas sadalīta "Uzkodās", "Zivīs", "Grilā", "Salātos" utt., taču ēdienu vietā ir saraksts ar 24 sarunu tematiem jautājumu formā. Piemēram, "Kādas ir jūsu līdzjūtības robežas?" un "Kā laika gaitā mainījušās jūsu prioritātes?", un "Kādu morālu, intelektuālu, estētisku un sociālu efektu jūsu darbs atstāj uz citiem un uz jums pašiem?". Dalībniekus lūdz apmainīties ar savu pieredzi, reflektēt par to, kā tā var būt noderīga citiem, salīdzināt to ar attieksmi pret tām pašām problēmām citās kultūrās un meklēt praktiskus risinājumus, kas var rasties no secinātā. Spēles noteikumi nodrošina to, ka nevienā pusē saruna nepārvēršas monologā vai iecienītu strīda ābolu atgremošanā.

Par spīti lielajām atšķirībām starp dalībniekiem, rezultāti ir bijuši līdzīgi. Apmeklētājiem patīk jautājumi, kas izceļ problēmas, kuras pierasts atstāt prāta dibenplānā vien pa pusei atbildētas. Viņi ir novērojuši, ka īpaši patīkami ir sarežģīti jautājumi, kas pieprasa daudz domāšanas un sarunai piešķir neierastu viengabalainību. Viņi augstu vērtē struktūru, kas palīdz izvairīties no ieslīgšanas bezmērķīgā tērzēšanā. Viņi brīnās, kāpēc pastāv tik maz iespēju godīgi un nepārtraukti sarunāties ar kādu divas stundas un ilgāk. "Esmu pārsteigts par atklātību, kādā cilvēki viens ar otru sākuši sarunāties pāris minūšu laikā," teica kādas darbadevēju konfederācijas vadītājs. Savukārt kāds bēglis, kurš dzīvo bezpajumtnieku kopmītnēs, teica: "Šī ir pirmā īstā saruna, kas man bijusi piecu trimdas gadu laikā." "Lai gan par kolēģi uzzināju daudz, par sevi uzzināju vēl vairāk. Viņa man palīdzēja uzzināt vairāk par sevi, un tas var man izrādīties noderīgi," teica kāds mobilo telefonu firmas darbinieks. "Es domāju par to, par ko iepriekš nebiju domājis, un sapratu to, ko iepriekš nezināju," teica kāds pētnieks. "Es neatceros pēdējo reizi, kad man ar kādu būtu bijusi šāda veida saruna," teica kāds sociālās aprūpes darbinieks. Savukārt kāds arodbiedrības vadītājs, kura pārinieks bija uz pusi jaunāks, teica: "Es izbaudīju iespēju satikt, uzklausīt un sarunāties ar savu sarunas partneri, un viņa ir atjaunojusi manu ticību jauniem cilvēkiem." "Man tas bija domas rosinoši un iedvesmojoši," teica kāds policijas virsnieks. "Es apsēdos pretī džekam, darba kolēģim. Ar pārtraukumiem viņu pazīstu 20 gadus, taču šovakar uzzināju par viņu vairāk nekā 20 gados, kuros strādāju viņam tuvumā un bieži satiku darbā." "Mēs runājām par jautājumiem, kurus nekad nebūtu apsprieduši ar darbabiedriem, un statusam nebija nekādas nozīmes," teica kāds pašvaldības ierēdnis. "Fascinējoši un baudāmi. Atklājušies iepriekš slēpti dziļumi," teica kāds ārsts, kuram uzticēta nacionālā veselības sistēma. Kāds jurists teica: "Esmu dzīvojis 6 valstīs un strādāju angļu, franču un ķīniešu valodā, un noteikti jūtu, ka šis projekts ir noderīgs." "Tas pavēra sarunu tematus, kurus darba vidē mēs apspriestu negribīgi," teica kāds grāmatvedis.

Pārsteidzoši maz cilvēku izvairījās no sarežģītajiem jautājumiem un ieslīga sarunā par visādiem niekiem, kā arī zaudēja koncentrēšanos un ieinteresētību partnerī. Šo metodi izmantojuši gan korporāciju vadītāji ar mērķi uzlabot sadarbību organizācijas iekšienē, gan arī valsts ministriju vadītāji, lai labāk iepazītu kolēģus. Katru gadu 22. augustā publiskos parkos norisinās Svešinieku svētki, kuros tūristi un vietējie ar Ēdienkartes palīdzību sarunājas, lai cits citu iepazītu bez karnevāliskas vajadzības izlikties.

Nerealizētas alkas pēc dziļākām sarunām var būt problēma visās dzīves jomās – mīlestībā, ģimenē, darbā un kopienā –, taču līdz šim cilvēki lielākoties bez panākumiem centušies iegūt tiesības un prasmes brīvi sazināties. Nav cilvēktiesību deklarācijas, kas būtu izsludinājusi tiesības tapt uzklausītam. Pat ASV Konstitūcijas pirmais labojums vien aizsargā pilsoni no valsts uzliktiem runas brīvību ierobežojumiem. No darbadevēju ierobežojumiem aizsardzības nav, un brīvajiem medijiem nav pienākuma publicēt to, ko tie nevēlas dzirdēt. "Mīlestības galvenais pienākums ir uzklausīt," teicis teologs Tillihs (Tillich), taču cik daudz citu cilvēku mīl katrs no mums, un cik daudzi mīlētāji uzklausa? Cik daudz cilvēku ir izkopuši māku runāt par sevi, nepārkāpjot pieticības vai godīguma robežas un neesot garlaicīgi vai nesaprotami? Ja ikviens pirms runāšanas apdomātu sakāmo un rakstītu tikai to, ko patiešām vēlas teikt, būtu daudz klusēšanas un lielais vairums vispār neuzrakstītu neko. Taču, ja sarunu ieraksta un padara par pamatu pašportreta melnrakstam, to var labot un papildināt, laika gaitā pārvēršot konsekventā attēlojumā tam, ko cilvēks vēlas, lai citi par viņu saprot.

Parastiem cilvēkiem nepieciešama milzīga drosme, lai atsacītos no despotu tirānijas, un tikpat daudz drosmes vajag, lai tiktu vaļā no satraukuma, ka ar savu sakāmo var atklāties kā neadekvāts vai nožēlojams. Ja man kopš jaunības būtu bijis ieradums reizi nedēļā aprunāties ar svešinieku – gluži kā, nesot drēbes uz mazgātavu, attīrīt prātu no aizspriedumiem –, es varētu būt iepazinies ar 15 000 individuāliem pasaules uzskatiem. Tādējādi es atkarotu nelielu daļu no 7 miljardiem cilvēku, kurus ideālā gadījumā vajadzētu pazīt, lai mana viesošanās uz planētas Zeme nešķistu virspusēja. Taču, ja cilvēki radītu pašportretus, es varētu lasīt un apskatīt tos, un tikt pārsteigts no vēl daudziem citiem. Lēnām tiek veidota jauna pašportretu galerija – nevis kā augstās mākslas pērļu kolekcija, bet gan kā vieta, kurā var sarunāties un izveidot un izstādīt pašportretu jebkurā medijā, kino, fotogrāfijā, tēlniecībā, glezniecībā, mūzikā un tekstā, kas nevis vienkārši apgalvo "Tas esmu es" vai "Es neesmu tas, kas šķietu esam", bet arī "šādi es varu sniegt nozīmīgu pienesumu, bet to vēl neesmu paveicis". Vecāki bērniem bieži vien ir neizprotami, un otrādāk. Kāds skolēns parādīja vecākiem savu pašportretu, un tas noveda pie pirmās īstās sarunas viņu starpā. Es gribētu, kaut vecāki būtu man atstājuši pašportretus. Es būtu gribējis par viņiem uzzināt daudz vairāk.

Iemūžināts eļļas krāsu portretā, Didro sūdzējās: "Brīdinu – tas neesmu es. Vienas dienas laikā man bija simts dažādu paskatu, kurus noteica tas, kas mani tobrīd ietekmēja. Es biju nopietns, bēdīgs, domīgs, maigs, vardarbīgs, kaislīgs, sajūsmināts. Taču ne uz mirkli tāds, kādu mani šeit redzat." Katrā no šīs grāmatas nodaļām jūs mani redzat no atšķirīga leņķa, šķetinām atšķirīgu uzdevumu un atšķirīgu indivīdu intereses. Luciana Freida skatiens manī rosināja jutīgumu un paspilgtināja idejas, kuras es citkārt nebūtu apzinājies. Nošķīrums starp portretu un pašportretu ir maldinošs. Tiem pa vidu vajadzīgs vēl viens vārds.

Saruna un portrets nav burvju risinājumi ķildām, kas regulāri sabojā visrūpīgākos plānus. Es nemeklēju risinājumus, tikai pētāmus virzienus.

Teodors Zeldins

Teodora Zeldina (1933) grāmatas tulkotas 27 valodās. Kaut gan to uzmanības centrā lielākoties ir vēsture, autors savos darbos īpašu uzmanību pievērš indivīdam un viņa jūtu pasaules dažādajiem aspektie...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!