Vakar mūsu apkaimē izsludināja tornado trauksmi. Vašingtonas apkaimē tas nav nekas neparasts. Brīdinājums nepiepildījās, kā tas parasti arī notiek, bet mani puikas pirms gulētiešanas klausījās pasaku par diviem rūķīšiem, kuri iekļūst tornado viducī, tiek pacelti gaisā, tad nokrīt atkal lejā, kur laimīgi satiek citus rūķus, kuri viņus pabaro un pacienā ar siltu liepziedu tēju. Tā bija viena no daudzajām sērijām mūsu "Rūķīšu sāgā", kuru es sāku stāstīt, kad mēs tikko kā bijām ieradušies jaunajā, svešajā zemē un septiņgadīgais Jurģis, ne vārda nezinot angliski, bija sācis iet vietējā skolā. Mēs vēl nebijām apdzīvojuši noīrēto piepilsētas mājiņu, kas vairāk atgādināja kartona namiņu, un mums nebija īsti nevienas mēbeles.
Lai kaut kā iegūtu mājas sajūtu, vakaros pirms gulēšanas visi pieci sanācām kopā bērnu istabā, iededzinājām sveci vai vairākas un pēc kārtas stāstījām pašu izdomātas pasakas. Tur arī radās mūsu varoņi – divi ne pārāk pieredzējuši, bet čakli, drosmīgi un piedzīvojumu kāri rūķi. Mūsu mazo vakara rituālu ar svecēm drīz atmetām, jo tas vairs nelikās vajadzīgs un galīgi neinteresēja divgadīgo māsu, taču rūķīšu seriāls turpinājās kā vakara pasaka abiem brāļiem. Tas sākās ar to, ka mazie varoņi atstāja dzimto mežu, lai dotos ceļojumā, kurā iet katrs rūķis, kas sasniedzis zināmu vecumu. Tā viņi nokļuva vietā, kurā rūķi runāja citā valodā, ne vārda nesaprata un bija galīgi nobijušies, bet tad pamazām to iemācījās un apguva tik labi, ka varēja iet rūķu skolā, kurā mācīja īpašās zināšanas. Skolu beidzot, bija jānokārto pārbaudījums, kas ietvēra mīklās šifrētas kartes atklāšanu un pūķa apciemošanu, kā arī pārgājienus dažādās jaunās, aizraujošās un biedējošās vietās. Viens no rūķiem parasti baidījās, otrs viņu uzmundrināja, un otrādi. Taču kopā viņi vienmēr atrada atbildes un tika apbalvoti ar viesošanos pie pasaulē gudrākā bruņurupuča, vizināšanos ar delfīniem, un saņēma norīkojumu strādāt rūķu slepenajā vienībā, kurā viņu uzdevums bija palīdzības misijas bērniem visā pasaulē – gan tiem, kuri negrib kārtot māju, gan tiem, kuriem nav, ko ēst. Bet tad vienībā tika atklāta iekšējā sazvērestība starp labajiem rūķiem un ļauno rūķi, kurš bija sadraudzējies ar melnajiem burvjiem. Tālāk nestāstīšu, bet ap šo vietu mans vēstījums galīgi sapinās kaut kur starp "Nikita", Hariju Poteru un "Homeland", un tad vienā brīdi, kad es vairs nezināju, kā sižetu atpiņķerēt, es triumfāli visu vienkārši pabeidzu ar labo rūķu uzvaru. Šī ir viena no pašu stāstīto pasaku priekšrocībām, jo rakstniekam, pieļauju, kulminācijai būtu jāizgudro kas āķīgs, pārsteidzošs un satriecošs.
Lai vai kā, mūsu rūķi vienmēr bija drosmīgi, apņēmīgi un viens otru atbalstīja, un, lai arī kāda būtu bijusi diena, vakarā apsēdās padzert tēju, bet no rīta izķemmēja bārdu. Reizēm es šajās pasakās iepinu atsauces uz tā brīža norisēm bērnu dzīvē. Kad Jurģis, mūsu skolnieks, sāka apgūt vārdus angliski un arī kaut ko saprast, viņš joprojām klusēja un nerunāja. Tajā laikā rūķi mācījās svešvalodu un piedzīvoja to, ka pēkšņi no mutes sākt lekt ārā vārdi citā mēlē. Kad puikas bija pārāk daudz strīdējušies un viens otru kaitinājuši, tad arī rūķi sastrīdējās, bet atjēdzās, ka neviens cits tik labs draugs pasaulē viņiem nav. Savukārt, ja brāļi bija pa dienu bija nokaitinājuši mammu, būdami īpaši nekārtīgi un šmulīgi, tad rūķi risināja situāciju ar bērniem, kuri smērē pa sienu zapti un izmētā mantas tik lielā mērā, ka viņu mamma ir spiesta paslēpties stūrī aiz istabas augiem un klusi raudāt, bet, pateicoties rūķiem, viss beidzas ar spožu māju un priecīgu ģimeni. Reizēm es vienkārši mēģināju izdomāt kādu jaunu piedzīvojumu, vadoties pēc impulsīvas fantāzijas vai tēla, kas pēkšņi iešaujas prātā. Šie stāsti no literārā viedokļa, visdrīzāk, ir naivi, sižetiski nesakarīgi, ne pārāk oriģināli un neizceļas arī ar asprātību. Tajos nav tiešas morāles un padomu vai kādas vārdos formulētas "mācības" . Taču neviena cita bērnu pasaka vai stāsts, ko esam lasījuši no grāmatām, nevijās cauri visai mūsu dzīvei tā kā divu rūķīšu piedzīvojumi. Rūķīši ir mūsējie. Jurģis un Kārlis pa retam apspriež viņu dzīves detaļas – cik viņi bija lieli, kādās mājās dzīvoja, kā mājās izskatījās, un var pārliecinoši just, ka viņi šajā stāstā ir iegājuši iekšā un redz to pilnībā un sīkās detaļās. Tas ir tikpat labi viņu stāsts kā manējais, lai gan vārdi nāk no manis un es nosaku (vismaz man tā šķiet) pasakas norises. Vienā brīdī rūķīši mums apnika, tāpēc bez īpaša iemesla tos beidzām. Sekoja drosmīgā karaļa periods ar dažādiem piedzīvojumiem, fejām, meža gariem, prinčiem un princesēm, kuru nomainīja pavisam vienkāršs stāsts par pelītēm un viņu ikdienu – vairāk kā puse pasaciņas katru vakaru bija viena un tā pati, mainījās tikai dažas nianses, sekojot līdzi tam, kas notiek ārā – beidzās rudens, iestājās ziema. Arī pelīšu stāsts vienkārši izsīka, bez bēdu no tām atvadījāmies un atgriezāmies pie rūķīšiem, kuri tagad bija devušies jaunā ceļojumā – uz vietu, kur bija dzimuši. Tāpat kā mēs tagad gatavojamies pēc nepilna gada Amerikā atgriezties Latvijā.
Es īsti neatceros, kad es sāku pati stāstīt bērniem pasakas vai mazus stāstiņus, bet tas noteikti bija, pirms es sāku interesēties par Valdorfpedagoģiju un stāstniecības nozīmi tajā un kaut ko uzzināju par tās vērtību bērnu audzināšanā. Manam vecākajam dēlam vienmēr ir patikušas vardes, un viņš bija no tiem mazuļiem, kam grūti aizmigt, tāpēc pieprasīja neskaitāmas pasakas. Tā mums radās pasaka par mazo vardīti – sākumā kā stāsts pirms aizmigšanas, bet vēlāk tā palīdzēja tad, kad Jurģim bija kreņķis vai slikta oma. Mazā vardīte vai kāds no viņas draugiem agrāk vai vēlāk viņu spēja atvest atpakaļ pie viņa dzīvespriecīgā "es". Kāda mana draudzene nesen stāstīja, ka viņas divgadīgais puisītis pēc smagas rota vīrusa dienas bija pavisam nelaimīgs, un, lai nomierinātu viņu un arī sevi, mamma sāka stāstīt pašas izdomātu stāstiņu par ežiem, vāverēm un beku, kuri visi beigās vienojās, ka nākamā diena būs labāka. Un tas bērnam ļāva beidzot aizmigt. Ar bērniem pasaku stāstīšana šķiet pilnīgi dabiska.
Stāstīšana ir tikpat sena kā cilvēce, un labs stāstnieks vienmēr ir bijis īpašs cilvēks. Vai pie ugunskura indiāņu ciltī, vai arī virtuvē uz rīta pusi pie vīna glāzes, vienmēr ir kāds, kam ir stāsti, kuros klausās pārējie. Stāstot pasakas un vienkāršus stāstiņus saviem bērniem, vecāki, arī un īpaši tie, kuri nejūtas kā "stāstu" cilvēki, var pievienoties visas pasaules stāstniekiem un pavērt bērniem šo maģiju. Un labākais ir tas, ka to var darīt, arī ja nejūti sevī viedo seno ciltsmāti-stāstnieci, jo tas, ko vairāk par stāsta neparastumu vai radošumu novērtē bērni, ir vecāka balss, nedalīta uzmanība un klātbūtne. Savukārt vecāki, kuri sāk stāstīt stāstus bērniem paši, drīz novērtēs to, ko šāds paradums dod attiecībām ar bērniem un ģimenes dzīvei. Pirmkārt, tas ir īpašs laiks, ko vecāki atvēl bērnam, sniedzot viņam nedalītu uzmanību. Starp bērnu un vecāku nav nekas cits – ne grāmata, ne dators, ne telefons, un tas mūsdienu saraustītajā un trauksmainajā dzīvē ir miera un patvēruma punkts. Otrkārt, stāstot paša izdomātu pasaku, tajā var atkārtot un vēlreiz izdzīvot dienas notikumus, arī pavisam parastas norises – kā piecelšanos, pastaigu, jocīgu kukaini, ko ieraudzījām laukumiņā, vai launagā apēstu kēksiņu. Tas palīdz mazajam bērnam, kurš apgūst lielo pasauli un kura iekšējā pasaule tikai pamazām mostas, sakārtot un noapaļot dienu, iegūt drošības sajūtu un mieru. Stāsts, kas radīts tieši bērnam, – tas ir apliecinājums, ka viņš ir, ka viņš ir vērtīgs un ka vērtīgi un pieņemti ir arī viņa pārdzīvojumi, bailes, šaubas, grūtības vai ilgas. Ar pasakām var risināt arī pavisam konkrētas problēmas. Man patīk piemērs par puisīti, kurš slapināja gultā tādā vecumā, kad to vairs nevajadzētu darīt. Viņa vecāki radīja pasaku par pilsētu, kurai cauri tecēja upe, kas izgāja no krastiem, bet pasakas galvenais varonis uzbūvēja dambi un plūdus apstādināja. Tās, protams, nav brīnumzāles enurēzei, bet noteikti stiprina bērnu un dod dziļāku atbalstu. Un galu galā – tāda pašsacerētas pasakas stāstīšana ir brīnišķīgs kopīgs brīdis, varbūt viens no retajiem harmonijas momentiem dienā, un palīdz arī vecākiem būt brīvākiem, ekspresīvākiem, atrast sevī līdz šim neapzinātus resursus.
Amerikā, kurā ir arī profesionāli stāstnieki un to asociācijas, pastāv stāstīšanas grupas, kurās vecāki kopīgi apgūst spēju pašiem sacerēt pasakas, veidot naratīvus, lai varētu tos stāstīt bērniem, tā veidojot ar viņiem ciešāku un tuvāku kontaktu. Spriežot pēc šo grupu aprakstiem, tās ir arī terapeitiskas vecākiem – lai sāktu stāstīt, bieži vien ir jāatklāj arī sevi no jauna. Protams, terapeitiskais efekts ne vienmēr ir tik dramatisks. Atceros, kā reiz stāstīju pasaku par Sniegbaltīti, to brīvi interpretējot, un īpaši smalki un detalizēti aprakstīju, kā viņa tīra, pulē un sakārto rūķīšu māju. Tas bija laiks, kad manās mājās bērnu radītais haoss un nekārtība bija izvirpuļojusi ārpus kontroles, un vienīgais, par ko es sapņoju, bija kārtība un tīrība, kuru bija neiespējami panākt ikdienā, bet tik vienkārši – pasakā.
Jā, stāstīšanā nav nepieciešams ierobežot sevi pienākumā izdomāt pašam. Brīnišķīga šīs nodarbes daļa ir arī senu un zināmu tautas pasaku pārstāstīšana saviem bērniem. Šīs pasakas, kas parasti ir dinamiskākas, dramatiskākas un briesmīgākas, es rezervēju dienas aktīvajai daļai. Tās vienmēr noder, kad bērnu brīvā spēle ir sasniegusi pārāk lielu trauksmainību un gaisā briest kašķi un konflikti. Viena kārtīga Grimmu pasaka var trīs dauzoņas nolikt pie vietas un miera. Ja sākumā mani mulsināja Grimmu pasaku nežēlīgums un briesmīgums, tad ar laiku es pārliecinājos, ka bērnus tas nebaida, bet drīzāk fascinē, un bieži vien viņi to pat nemana, bet uztver kā pašsaprotamu. Stāstot pasaku par septiņiem brāļiem, kurus tēvs satraukumā un dusmās nolād un kuri pārvēršas par kraukļiem, es vienmēr pie sevis šausminos, taču piecgadīgais Kārlis reaģē tikai uz vienu detaļu visā pasakā. Kad mazā māsa dodas brāļus glābt, viņa ņem līdzi ķeblīti, uz kura piesēst, kad piekususi, un šeit mēs vienmēr iepauzējam, lai apspriestu, vai ķeblītim bija ritentiņi un tas bija salokāms. Briesmīgās pasakas ļauj bērniem pieņemt un pārstrādāt savas dzīves negatīvās un tumšās puses, jo tādas pastāv, un arī vēlreiz iegūt pārliecību par pasaules kārtības iespējamību, jo galu galā tās vienmēr beidzas labi.
Vēl viens aizraujošs žanrs stāstniecībā ir pasakas un stāsti par tēta un mammas vai vecvecāku bērnību un arī vēlākiem piedzīvojumiem. Zināmā vecumā bērnam sāk interesēt, no kurienes viņš nāk, kāds bija kā bēbītis, kāda bija mammas un tēta bērnība. Un dzimtas koks parasti ir lielisks materiāls stāstiem. Nedēļu pirms Kārļa piektās dzimšanas dienas es sāku stāstīt pasaku-stāstu par dzirnavnieku, kuram bija astoņas meitas. Viena no tām bija mana vecmamma, un ar katra vakara stāstu mēs tuvojāmies manu bērnu dzimšanas brīdim. Jāsaka, ka pašu topošo piecgadnieku viņa izcelsmes vēsture īpaši neaizrāva, taču septiņgadnieks bija pati uzmanība un prātīgi aizrādīja brālim, ka vajag klausīties, lai taču mēs tiekam līdz Jurģim, Kārlim un Maijai. Protams, stāstot dzimtas stāstus, ir grūti izvairīties no nelaimēm, kariem, nāves un traģēdijām, taču naiva un gaiša vienkāršošana bērnu vajadzībām, nāvi un nelaimes iekļaujot tajā vienkārši kā pēc iespējas neitrālus faktus, ļauj arī pašam stāstītājam no jauna skatupunkta ieraudzīt ģimenes hroniku.
Stāstīšana un grāmatu lasīšana noteikti nav savstarpēji izslēdzošas vai pretstatāmas. Tieši otrādi – stāstīšana bez gatavām ilustrācijām un izstrādātiem tēliem ļauj bērnam tos ieraudzīt savas fantāzijas pasaulē, kurā noteikti ir daudz vairāk dimensiju, variāciju un iespējamību nekā vislabākajās ilustrācijās, un tas bērnu sagatavo lasīšanai ar patiesu interesi un spēju dziļi izprast lasīto. Stāstīšanu var arī attīstīt tālāk, ierīkojot mājā īpašu vietu un atmosfēru pasaciņai – stāstāmo šūpuļkrēslu, improvizētu vigvamu vai ietīšanos īpašās šallēs. Var ieviest lelli, kas palīdz stāstīt, vai izmantot mazas lellītes kā pasakas varoņus, iedvesmojot bērnus pašus rādīt savu teātri. Es pagaidām vienkārši stāstu, un arī tad, ja vakarā ir jau nogurums un liekas, ka galva ir pilnīgi tukša, ir vērts saņemties un vienkārši sākt. Un it īpaši tad, ja diena ir bijusi grūtāka, ja tajā bijuši strīdi un nejauki brīži, jo vakara pasaciņā mēs visi esam kopā un ir miers ¾ klausīšanās uzmanīgums, kas pamazām savijās ar miegainumu un noslēdz dienu. Mēs vakara pasaku ievadām ar "Mazā sirmā kumeliņā jāj pa ceļu pasaciņa..." un noslēdzam ar mazu gulētiešanas pantiņu, kuru man iemācīja mana vecmamma.
Noslēgumam viedoklis un ieteikumi no Jurģa un Kārļa:
Ko jūs ieteiktu mammām un tētiem, kas grib sākt stāstīt pasakas paši saviem bērniem?
J: Nevajag stāstīt ļoti trakas pasakas vakaros.
K: Kāpēc ne? Jo būs arī traki sapņi? Dažreiz tāpat ir traki sapņi.
J: Var stāstīt par visādiem dzīvnieciņiem.
K: Par lapsu! Bet to tu izlasīji.
J: Man ir viena doma. Var stāstīt par rūķiem un par fejām. Var stāstīt pasakas par burvestībām. Vēl es ieteiktu, ka vajag stāstīt pasakas.
Kāpēc bērniem patīk mammu un tētu stāstītās pasakas?
J: Jo man patīk jaunas un jaunas pasakas.
K: Man patīk tādas bišķiņ briesmīgas pasakas. Piemēram, rūķīši.
J: Kad viņi bija virpulī?
K: Nē, kad viņi ar Gregoru [ļaunais rūķis, kurš bija nokļuvis melno burvju ietekmē] cīnījās.
J: Mammas vai tēta izdomātas pasakas nav tik briesmīgas.
Stāstītgribētājiem:
Nancy Mellon "Storytelling with Children"
Liels pasaku krājums, sadalīts atbilstoši vecuma grupām: www.mainlesson.com
0