Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

Foto: "Unsplash"
 
Ar bērniem
18.07.2019

Kā brālis, kā māsa

Komentē
0
Saglabā

Par Pēra Nilsona romānu pusaudžiem "Kā suns, kā kaķis" ("Liels un mazs", 2019, tulkotāja Mudīte Treimane)

Lūdzu neuztvert šo rakstu kā apmaksātu reklāmu, jo vairs nestrādāju apgādā "Liels un mazs", kas izdevis Pēra Nilsona romānu pusaudžiem "Kā suns, kā kaķis". Esmu jauna darba meklējumos un gatavs jums nosūtīt savu CV.

Tomēr, atmetot ironisko toni, izdevniecībai "Liels un mazs" esmu parādā daudz ko, tai skaitā cieņu un mīlestību pret labu bērnu un pusaudžu literatūru, ko, tur strādājot, iemantoju jau kā pieaugušais. Augot man šķita, ka daudz stilīgāks un interesantāks ir viss, kas paredzēts par mani vecākiem bērniem vai pieaugušajiem, tāpēc pusaudža gados lasīju diezgan jocīgu grāmatu miksli: "Hariju Poteru" un visu tam attāli līdzīgo, Denu Braunu, Ērihu Mariju Remarku, Haruki Murakami un teju jebko, ko bija izdevusi "Atēna". Es pat nezināju, ka eksistē kvalitatīva, aktuāla pusaudžu literatūra, kas nav rakstīta fantāzijas žanrā. Latviski tāda aizvien ir ar uguni jāmeklē: vienīgais salīdzinājums romānam "Kā suns, kā kaķis", ko varu iedomāties, ir "Liels un mazs" izdotā "Emma Glorija un sarkanā ilgu grāmata". Abus darbus no zviedru valodas ir tulkojusi Mudīte Treimane, un tie abi ir skarbi, klaustrofobiski, izaicinoši un poētiski. Man ir grūti iztēloties, kā es lasītu Nilsona romānu pusaudža vecumā, man nav bērnu, ar kuriem grāmatu pārspriest, turklāt neticu, ka pusaudži šo recenziju lasīs, tāpēc rakstīšu kā pieaugušais pieaugušajam, pieņemot, ka ir vēl citi, kas bez liekas vīzdegunības lasa pusaudžu un bērnu literatūru, jo tā nebūt nav vienkāršāka vai seklāka par to, kas teorētiski paredzēta pieaugušajiem. Brīdinu, ka tekstā būs maitekļi (spoileri) – ja šo vārdu kāds tiešām izmanto.

Romāns ir būvēts no ļoti īsiem, koncentrētiem teikumiem, kas pārsvarā izkārtoti rindās pa vienam vai lauzti kā dzeja. Šī forma romānam konceptuāli ļoti labi piestāv, jo, tuvinot tekstu dzejai, Nilsons rada interesantu analoģiju: slodze, ko nes dzejas rindiņa, ir līdzīga tam, cik intensīvs, nozīmīgs un emocionāli piesātināts pusaudža gados šķiet katrs notikums. Tā kā romāns ir diezgan īss un pusaudža sakāpinātā realitātes uztvere piešķir visam notiekošajam dramatismu, rindiņu lauzums noder arī kā šķērslis, kas samazina lasīšanas ātrumu un ļauj izvairīties no pārsātinājuma sajūtas. Nenoliegšu gan, ka lauzumus brīžiem ignorēju, jo dažkārt tie šķita pašmērķīgi un es gribēju drīzāk nonākt pie atrisinājuma. Teksts rakstīts pirmajā personā, stāstītājam "es" vēršoties pie "tu" (varoņu vārdi netiek atklāti), un rindiņu lauzums no tā iegūst vēl vienu papildu dimensiju: tekstu var uztvert kā stāstījumu balsī, kura ritmu iezīmē ieelpas un pareizā vārda meklēšana, runājot par sarežģītu un jūtīgu tematu.

"Kā suns, kā kaķis" sižets ir ļoti vienkāršs: galvenais varonis "es" dzīvo kopā ar mammu, bet viņa tētis pirms vairākiem gadiem ir izdarījis pašnāvību. "Es" mamma iemīlas vēlreiz, un viņas jaunā partnera meita ir dumpinieciskā pusaudze "tu". Starp "es" un "tu" sākotnēji valda nepatika un dusmas, bet pēc "tu" pašnāvības mēģinājuma brāļa un māsas starpā dzimst draudzība, kas pāraug no vecākiem slēptā romantiskā un seksuālā mīlestībā. Vecāki par to uzzina, bērnus izšķir, un kādu brīdi viss ir slikti, bet tad pieaugušie saprot savu kļūdu un viss atkal ir labi. Ja fonā netiktu risināta pašnāvības tēma, šis sižets itin labi derētu kādai romantiskai komēdijai, un par to grāmatā ironizē arī Nilsons, vīpsnājot par holivudisko lielās mīlestības konceptu. Tiesa gan, "Kā suns, kā kaķis" atrodas tik tālu no romantiskās komēdijas žanra, cik nu pusaudžu literatūra to vispār var – šis ir nopietns stāsts par pieaugšanu un robežām, kas provocē gan satura, gan formas ziņā.

Nilsons krietnu brīdi kacina lasītāju, neatklājot "es" un "tu" dzimumus, kas teorētiski ir nebūtiska detaļa, un sižetā nekas nemainītos, ja varoņu dzimumi būtu citi, tomēr šī noslēpumainība rada spriedzi un izaicina pārdomāt, kuras kategorijas ir būtiskas un kāpēc tās tādas ir, domājot par varoņiem un cilvēkiem. Kad lasītājs ir uzzinājis, ka "es" ir puisis un "tu" ir meitene, Nilsons tekstā sāk izmantot vārdus "brālis" un "māsa", kas ir vēl viena precīzi mērķēta provokācija, jo, "es" un "tu" attiecībām attīstoties, man bija sev vairākkārt jāatgādina, ka šī nav grāmata par incestu un varoņi nav asinsradinieki. Nilsons mudina pārvērtēt vārdu nozīmes, to radītās ekspektācijas un ierobežojumus. Stāstījuma īpatnā, klaustrofobiskā forma – "es", kurš nemitīgi vēršas pie "tu", – iegūst jaunu jēgu, varoņiem iemīloties, jo precīzi fiksē to apsēstībai līdzīgo stāvokli, kurā visa pasaule ir ieguvusi jaunu rotācijas asi.

Romāna fokuss uz identitāti un to veidojošiem raksturlielumiem nav pieaugšanas tēmai paralēla domas līnija, bet gan loģisks tās turpinājums. Pieaugšanu grāmatā iezīmē robežas pārkāpšana jeb nevainības zaudēšana (gan burtiski, gan pārnesti). Nevainības zaudēšana ir punkts, kurā līdz tam pastāvējušās patiesības un identitātes tiek apšaubītas un iegūst jaunas definīcijas: "es" bērnībā eksistēja skaidri nošķīrumi (cilvēki ar suņu raksturu un cilvēki ar kaķu raksturu), bet sarežģītas tēmas (tēva pašnāvība) tika izstumtas no apziņas. Pēc nevainības zaudēšanas "es" redz arī pelēkos starptoņus: cilvēkam var piemist gan suņa, gan kaķa rakstura īpašības, māsa var būt arī mīļākā. Redzēt un pieņemt starptoņus nav viegli, jo pēkšņi ir jāatbild uz jautājumu: vai tas tiešām bija mīlošs tēvs, kas pameta savu dēlu, izdarot pašnāvību? Šo jautājumu atbalso arī "es" attiecības ar "tu" – kā "es" var paļauties uz to, ka "tu" viņu tiešām mīl un nesāpinās, izdarot pašnāvību, tāpat kā tēvs? Nilsona atbilde uz šo jautājumu ir tikpat vienkārša, cik sarežģīta – noticot. Ticības metafora romānā ir iezīmēta pavisam skaidri, jo sižets savu atrisinājumu gūst kristīgajā nometnē, uz kuru "es" ir devies, lai satiktu tēva draugu. Ticība, par kuru runā Nilsons, nav kristīga vai reliģiska, tā ir paļaušanās, sarežģītas realitātes pieņemšana.

Labai bērnu un pusaudžu literatūrai piemīt spēja vienkāršā un tiešā veidā runāt par sarežģītām tēmām, bet nekļūt banālai. Es ceru, ka, izjaucot romānu "Kā suns, kā kaķis" pa detaļām, neesmu to nejauši padarījis banālu vai didaktisku, jo tāds tas noteikti nav.

Tēmas

Andrejs Vīksna

Andrejs Vīksna ir "Satori" redaktors. Mēdz rakstīt prozu un par prozu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!