Foto: Toms Harjo
 
Par grāmatām
24.04.2019

Kā atrast laiku lasīšanai? Atbild LALIGABAs žūrija

Komentē
24
Saglabā

Meklējot atbildi uz vienmēr aktuālo jautājumu "Kā atrast laiku lasīšanai?", uzrunājām cilvēkus, kuri, visticamāk, izlasījuši visvairāk pagājušajā gadā latviešu valodā izdoto grāmatu, – Latvijas Literatūras gada balvas žūriju.

Aivars Madris, literatūrkritiķis, dzejnieks

Cenšos katru dienu vismaz pusstundu, stundu atvēlēt kādai grāmatai. Pārsvarā, ko tur slēpt, lasu tualetē (ģimenes tradīcija, ko esmu pārmantojis no tēta) un – tradicionāli – gultā pirms iemigšanas. Kad dzīvoju Piņķos, daudz grāmatu paguvu izlasīt sabiedriskajā transportā, bet šobrīd tas atkrīt. Ar saldu nostalģiju atminos skolas laiku un augstskolas pirmos gadus, kad dzīvoju vecāku maizē un patiešām varēju veltīt savu laiku literatūras pasaules iepazīšanai. Tāpēc ar bažām piekritu dalībai LALIGABAs žūrijā, jo lieliski sapratu, ka laika visām grāmatām, protams, nebūs. Manā gadījumā daļēji glāba apstāklis, ka jau gada laikā biju centies sekot līdzi notikumiem latviešu literatūrā un, cik nu iespējams, arī izlasīt jaunākās dzejas un prozas grāmatas.

Tulkojumu kategorijā izmantojām stratēģiju – sākotnēji lasījām pirmās 40 lappuses no darba, lai gūtu pirmo priekšstatu, pēc tam darbus pārrunājām un, ja vairākums žūrijas bija pozitīvi iespaidoti, tad darbs bija jāizlasa pilnībā. Šādi izdevās atsijāt potenciāli mazāk vērtīgos darbus un ietaupīt mazliet laika. Taču nekādus universālus padomus un knifus ieteikt nevaru – katram lasītājam ir savas tradīcijas un savas lasīšanas metodes: viens spēj lasīt pat dedmetāla koncertā, citam būs vajadzīga pilnīga atslēgšanās no ārpasaules. Pieredze liecina, ka aizraujošai grāmatai laiks vienmēr atradīsies, tomēr, ja cilvēks ir vērsts uz sevis un pasaules iepazīšanu, būs vien jāatlicina laiks un gribasspēks arī tiem tekstiem, kurus lasot uz pieres nereti izspiežas piepūles radītas sviedru lāses.

Aivars Madris. Foto: Ģirts RaģelisAivars Madris. Foto: Ģirts Raģelis

Anda Baklāne, literatūrkritiķe

Brīvdienās bieži jūtos nomākta un negribu pilnīgi neko darīt, tad čammājos un skatos muļķīgus video gabalus, kas, protams, liek justies tikai sliktāk. Kaudzīte ar lasāmām grāmatām ir glābiņš. Lasot tu joprojām it kā neko nedari, slinko, bet tas nelaupa tavu pašcieņu. Lasīšana uzmundrina. Ja pusi dienas esi lasījis, tad otru pusi vari veltīt grīdas mazgāšanai vai sportam. Ja esi skatījies seriālus, ir liela iespēja, ka nemaz nepamanīji, ka pienācis vakars, esi netīšām apēdis kalnu ar siermaizēm un neatliek nekas cits kā ar kaunu iet gulēt.

Lai lasīšanai "būtu jēga", man ir svarīgi lasot iegūt kādu informāciju. Pat lasot "sliktas grāmatas", varu iegūt informāciju – kaut vai par to, kā šis konkrētais autors raksta, kas bija modē kādā konkrētā laika periodā un tā tālāk. Man patīk lasīt sistemātiski, piemēram, pēc kārtas visas kāda autora grāmatas vai tulkojumus no kādas valodas. Tāpēc Gada balvas žūrijas lasīšana ir tieši tāda lasīšana, kāda man der. Lasot vienmēr rodas jaunas idejas, kaut kādas ieceres, par ko pašai gribētos uzrakstīt. Dzīvošanās grāmatu pasaulē arī ir bēgšana no realitātes, bet tā ir tāda vitāla pasaule, neatceros, ka būtu jutusi – tās dēļ kaut ko zaudēju vai upurēju.

Protams, kad esi tekstu pārdozējis, mēģinot īsā laika posmā uzņemt pārāk daudz, sajūta ir diezgan traka. Tad jāsāk lasīt skaļi sev priekšā, lai kaut ko saprastu!

Papildinot iepriekš minēto. Divi padomi, ja jāizlasa daudz.

  1. Grāmatu kaudzīte pie gultas. Pirms aizmiedz, izlasi ne mazāk kā 30 lpp.! Turpini lasīt, kamēr acis aizkrīt ciet!
  2. 3-4 grāmatu vienlaicīga lasīšana. Izlasi kādas 20 lpp. no vienas grāmatas, tad ņem nākamo, un tā uz riņķi! Turpini 2-4 stundas! Palīdz, ja ir jau iestājies lasīšanas nogurums un jo īpaši, ja kādu no šīm grāmatām ne visai gribas lasīt. Atjaucot ar citām, aiziet tīri labi.
  3. Kombinē metodes (1) un (2)! Kad acis krīt ciet, paņem citu grāmatu, tas uzmundrina.

Protams, žūrijām ļoti noderētu audiogrāmatas.

Anda Baklāne. Foto: Ģirts Raģelis

Inga Ābele, rakstniece

No pirmā acu uzmetiena atrast laiku lasīšanai šķiet grūti. Bet tad, kad esi sācis lasīt patiesi labu un aizraujošu grāmatu, tad vēlies tikai vienu – lai tā ir biezāka un tik drīz nebeidzas. Un šogad, strādājot žūrijā, ne reizi vien bija līdzīga izjūta. Lasīt man ļoti patīk, taču diemžēl, kad pati strādāju pie kāda darba, lieta kļūst sarežģītāka. Pirmkārt, nelasu citu darbus, lai neietekmētos. Otrkārt, nemaz nevaru palasīt, pat ja gribētu, jo galva ir okupēta ar savu darbu. Kaut ko palasu, bet īpaši neiedziļinoties. Un tā – gadiem. Līdz iestājas slāpes pēc labas literatūras. Darbs LALIGABAs žūrijā bija iespēja nolaisties okeāna dibenā un izpētīt, beidzot izbaudīt – domas, stāstus, stilus. Godīgi sakot, pēc pirmās tikšanās, kad iekrāvu mašīnā divas kastes un lielu, zilu maisu, pilnu ar grāmatām, biju nostiepusies un nobijusies. Par laimi, mūsu platuma grādos ir garie, tumšie ziemas vakari, kad nav nekā mīlīgāka par tējas tasi un grāmatu klēpī. Prieks ir arī pēc tam kopā ar kolēģiem žūrijā apspriest lasīto. Lasīšana un sarunas – divas lieliskas nodarbes, kas saistās ar LALIGABu. Paldies!

Inga Ābele. Foto: Ģirts Raģelis

Vilis Kasims, rakstnieks, tulkotājs

Dažādos laikos galvenā lasīšana ir notikusi gan sabiedriskajā transportā, gan vakaros pirms gulētiešanas, gan, īpaši pēdējos gados, pusdienu pārtraukumā. Neatkarīgi no tā, cik aizraujoša ir grāmata, es neesmu no tiem cilvēkiem, kas var lasīt vairākas stundas no vietas. Daudz labprātāk grāmatai piesēžos uz pusstundu divas-trīs reizes dienā. Arī žūrijas darba mēnešos to bija grūti mainīt, ja nu vienīgi šī pusstunda bieži pārauga stundā. Lasot ilgāk, nespēju koncentrēties pietiekami lielā mērā, lai vienlaikus uztvertu visus dažādos lasīšanas aspektus – sižetu, zemtekstu, simbolus, valodu, personāžus...

Uzzinot pieteikto grāmatu skaitu un sadalījumu, sapratu, ka ir jāorientējas uz aptuveni 150 prozas lappušu jeb trim lasīšanas stundām dienā. Pat ja par vairākām grāmatām drīz vien kļuva skaidrs, ka tās nespēs konkurēt ar darbiem, kas augstu līmeni notur viscaur tekstā, apzinājos, ka dienaskārtībā vienmēr iejaucas dažādi neparedzēti apstākļi, kas šo 150 lappušu mērķi padarīs drīzāk par nesasniedzamu ideālu, tāpēc beigās viss izlīdzinās.

Dzeja un bērnu grāmatas ietilpinājās dažādos īsākos pārtraukumos. Lielākoties man katrā istabā stāvēja pa vienai dzejas grāmatai, lai dažus dzejoļus varētu izlasīt, piemēram, vārot tēju vai mēģinot atcerēties, kāpēc esmu šeit ienācis. Tādā ziņā tā bija kā atgriešanās bērnības lasīšanas paradumos. Nedomāju arī, ka būtu kāda jēga lasīt dzeju stundu no vietas, jo nespēju ilgstoši uzturēt sevī to īpašo vienlaicīgi koncentrētas un izkaisītas uzmanības stāvokli, kas vislabāk piestāv dzejai.

Par laimi, šī dažu mēnešu daudzlasīšana neatņēma patiku pret grāmatām. Drīzāk otrādi – pēdējās nedēļās aizvien vairāk gribējās pieķerties paša izvēlētām un nopirktām grāmatām. Ne tāpēc, ka tās obligāti būtu labākas par balvai izvirzītajiem darbiem – runa drīzāk ir par izvēles un rīcības brīvības atgūšanu, bez kā jebkura dzīves izpausme zaudē lielu daļu savas garšas.

Vilis Kasims. Foto: Ģirts Raģelis

Laura Dreiže, rakstniece

Man vienmēr ir līdzi kaut kas, ko palasīt: autobusā, lidmašīnā, restorānā, uzgaidāmajā telpā un pat vietās un pasākumos, kur jau iepriekš ir zināms, ka laika lasīšanai nebūs. Pat jaunas somas izvēlē galvenais kritērijs ir – vai tajā pietiks vietas grāmatai (turklāt labi biezai)? Pēdējo gadu laikā esmu iecienījusi e-grāmatas: kopš studiju laikā nācās izvēlēties – ņemt līdzi mācību materiālus vai Mārtina romānu "A Game of Thrones", ko tobrīd lasīju (un kas ir visai apjomīgs) –, iegādājos e-lasītāju un tagad izbaudu tā sniegtās ērtības. Tomēr, mājās esot, labprātāk turu rokās īstu, "dzīvu" grāmatu.

Tiesa gan, kaut arī esmu pieradusi lasīt daudz un ātri, žūrijas darba ietvaros izlasāmo grāmatu apjoms bija lielāks, nekā esmu radusi pieveikt tik neilgā laika posmā, turklāt savu spiedienu uzlika arī apziņa, ka pieteiktie darbi ir ne tikai jāizlasa – tie ir arī jāizvērtē un jāatlasa labākie. Tomēr, lai gan sākotnēji uzdevums šķita pat nedaudz biedējošs, tas kļuva vieglāk aptverams brīdī, kad sašķēlu to mazākās daļās un sadalīju izlasāmo apjomu pa dienām un nedēļām. Un tad es patiešām lasīju visur. Virtuvē, gatavojot vakariņas, gultā pirms gulētiešanas, pat vannasistabā, gaidot, kamēr uz sejas nožūs maska. Tomēr nekas nav mūžīgs – arī grāmatu kalns saruka un visbeidzot pazuda pavisam, un ikdiena necieta tik ļoti, lai es izjustu apgrūtinājumu. Un, protams, beigu beigās ir liels gandarījums par paveikto.

Laura Dreiže. Foto: Ģirts Raģelis

Eva Eglāja-Kristsone, literatūrzinātniece

Esot otro reizi LALIGABAs žūrijā, jau zināju, cik pozitīvi narkotisks būs šis laiks, cik atkarību raisoša būs grāmatu kraušana milzu maisā (vislabākais ir "IKEA" maiss, bet der arī citu lielveikalu lielie maisi), lai vienā piegājienā pēc iespējas vairāk sējumu pārvestu mājās. Cik spēcīgu iespaidu uz apkārtējiem un arī uz mani pašu atstāj aktuālo grāmatu krāvumi uz klavierēm un kamīna.

Grāmatu lasīšana bija vakaru un nakšu nodarbe, jo, ņemot vērā paralēlo maizes darbu apjomu, mēģināju ierobežot kārdinājumu sākt rītu ar grāmatu gultā vai atvērt to blakus, strādājot pie datora. Egoistiski sevi saudzējošu iemeslu dēļ esmu izteikta cīruļu sugai piederīgā, bet LALIGABAs lasīšanas laiks deva adrenalīnu lasīt līdz pat 4 naktī: tas atkarīgs no grāmatas apjoma un spējas piesaistīt manu uzmanību. Lasīšanai tika izmantota katra iespēja: arī gaidot kaut kur bērnus no ārpusskolas nodarbībām, mašīnā allaž bija kāda grāmata.

Intensīvie mēneši ar grāmatām piedāvāja savdabīgas sajūtas: brīžam tas bija tīkami zombijisks daļējs pieslēgums realitātei mazgulēto stundu dēļ, citreiz iztēlē savienojās dažādu grāmatu sižeti vai, piemēram, radās vēlme pārsteigt citus ekspertus, izmēģinot grāmatā citētās kūku receptes un uzcienāt visus (bet nepamēģināju). Vēl viena no lasīšanas laika blaknēm – lai kāds būtu sarunu temats ar ģimeni, draugiem vai kolēģiem, es to arvien virzīju uz nupat izlasītajām grāmatām, aktīvi ieteicu vai kritiski ironizēju, pārstāstīju sižetu vai citēju rindas. Rezumējot – katram novēlu ik pa laikam būt LALIGABAs žūrijā un izbaudīt to kā jaudīgu izaicinājumu!

Eva Eglāja-Kristsone. Foto: Ģirts Raģelis

Ronalds Briedis, dzejnieks

Ja nav laika lasīšanai, grāmatas jāver no otra gala un katrs vārds jāizburto otrādi. Kad beidz lasīt, izrādās, ka laika kļuvis vairāk nekā sākumā. Vēl var grāmatas pirms tam sagrupēt pēc alfabēta, biezuma, vāku izmēriem un mīkstumiem. Var sākt ar sīkākajiem šriftiem un turpināt jau bez brillēm. Var kārtot pēc autoriem. Tā kā talanti parasti sevi redz lielākus vai mazākus par pārējiem, vēlams izmērīt katra objektīvo garumu centimetros. Būs gan jāapskraida visas prezentācijas un jāmēģina piespiest rakstnieku pie sienas. Bet visefektīvākā metode ir vienkārši lasīt un šim jautājumam laiku netērēt.

Ronalds Briedis. Foto: Ģirts Raģelis

Šogad Latvijas Literatūras gada balva tiks pasniegta svinīgā ceremonijā 25. aprīlī, kad kļūs zināmi uzvarētāji piecās kategorijās.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
24

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!