1968. gada feministu protests pret skaistuma konkursu "Mis Amerika"
 
Redzējumi
20.09.2016

Jūtīgie cīnītāji III – sieviešu dusmas uz ekrāna

Komentē
1
Saglabā

Sērijas trešo un noslēdzošo rakstu veltīšu posmam feminisma vēsturē, kurā, šķiet, dusmas ir sažmiegušās viscietākajā dūrē. Jo ir taču skaidrs, ka vismaz latviešu prātā iedziļināšanos kavējošu priekšstatu par feministēm un viņu idejām nav iesējušas ne agrīnās psihoanalītiķu diskusijas, ne arī tāds Amerikas konservatīvais politiķis vai rakstnieks kā Džordžs Gilders. Visdrīzāk priekšstats ir veidojies, fokusējoties uz populārāko mūsdienu feministu grupu izpausmēm (tās pašas Femen vai Pussy Riot) un slavenajiem septiņdesmitajiem, kad plašās demonstrācijās gāja veseli kliedzošu dāmu pūļi. Šeit varētu iebilst, ka gana daudz feministu sevi prezentē kā dusmīgas un kaujinieciskas, tēls taču atbilst realitātei un tajā nav nekā pārspīlēta! Un patiesi, iespējams, nozīmīgākais periods 'dusmīgās feministes' ģenēzē ir pagājušā gadsimta sešdesmito un septiņdesmito gadu sieviešu grupu spilgtās akcijas, kas, no mūsdienu (īpaši jau pacietīgā latvieša) perspektīvas raugoties, liekas tikai izaicinošākas, nekaunīgākas un kaujinieciskākas.

'Kaujinieciskuma' (militancy) stratēģiju otrā viļņa feministu kustībā nebūt nepārstāvēja tikai kādas nešpetnas kreisās radikāles, kā tas bieži vien tiek priekšstatīts, lai no neslavas kļūdaini mēģinātu attīrīt un aizstāvēt visu, kas feministu teorijās un praksē labs un svēts. 'Kaujinieciskums' kā būtisks darbības un publiskā tēla princips tika apzināti praktizēts, piemēram, vienā no sākotnējām lielajām Amerikas otrā viļņa apvienībām, 1966. gadā dibinātajā Nacionālajā sieviešu organizācijā, kas bija liberāli orientēta. Organizācija balstījās uz spilgtām personībām ar lielu pieredzi plašsaziņas līdzekļos, starp tām īpaši izcēlās organizācijas ilggadēja priekšsēdētāja Betija Frīdena (Betty Friedan). 1963. gadā Frīdena bija kļuvusi stāvus slavena ar grāmatu The Feminine Mystique ("Sievišķā mistika"), kurā viņa Amerikas baltajām vidusslāņa mājsaimniecēm teicās atradusi pienācīgu nosaukumu ideoloģiska opija izraisītam snaudam. Frīdena šo splīnu nosauca par sievišķo mistiku – plašsaziņas līdzekļos veidotu un reproducētu stāstu par skaistu saimnieci, kas iekārto, tīra un uztur māju, rada un audzina daudzus veselīgus bērneļus, pēc smagas darba dienas padevīgi apčubina vīru un paspēj izdarīt vēl daudz citu apbrīnojamu darbu. Prasme uzrunāt tieši sieviešu raizes, teju mesiāniskais stāsta tonis, Frīdenas iejušanās starp nomāktajām mājsaimniecēm, kā arī sieviešu žurnālu valodas stilistika nostrādāja. Grāmata sešas nedēļas pavadīja New York Times dižpārdokļu sarakstā, un mīksto vāku pirmajā metienā tika izpirkts pusotrs miljons eksemplāru. Bieži vien "Sievišķā mistika" tiek atzīmēta kā simbolisks otrā viļņa sākums, kas nošķir pēckara pasauli no revolucionārajiem sešdesmitajiem un lielai daļai amerikāņu sieviešu ir ļāvis apzināties savu piederību cīņai par dzimumlīdztiesību.

Būdama viena no populārākajām kustības sejām, Frīdena arī esot būtiski nostiprinājusi feministes kā asas, dusmīgas un ar humora izjūtu neapveltītas būtnes tēlu. Viņai visas šīs īpašības esot piemitušas, un jau 1964. gads šajā ziņā izrādījās liktenīgs. Frīdena tika uzaicināta uz tolaik populāro sarunu šovu Girl Talk ("Meiteņu sarunas"), kuru vadīja Virdžīnija Grehema (Virginia Graham). Šova formāts paredzēja vieglu un ironisku tērzēšanu starp diviem pavisam atšķirīgiem cilvēkiem, kuri, pēc Grehemas vārdiem, citādi dzīvē nekad kopā laiku nepavadītu. Grehema sarunu esot iesākusi ar joku – kam gan meitenēm nepieciešama popularitāte, ja viņu sapnis ir mazgāt traukus saviem mīļotajiem. Uz to Frīdena, pavisam nopietni skatoties kamerā, atbildējusi: lai meitenes Grehemā neklausās, jo viņai ir nepieciešamas tādas trauku mazgātājas, kas raidījumam uzmanīgi seko līdzi. Tāpat Frīdena vienbrīd jau esot mēģinājusi Grehemu apklusināt, piesolot desmit reižu pateikt vārdu 'orgasms'.

Piemērā interesi raisa ne tik daudz Frīdena pati par sevi, cik publiskais tēls, kas ap viņu apauga. Galu galā ne viņa bija neredzēti aroganta, ne arī kā īpaši taisnprātīga. "Meiteņu sarunās" tas nebija ne pirmais, ne pēdējais šādas polemikas gadījums. Interesanti ir tas, ka asums, uzstājīgā turēšanās pie savas taisnības un nevēlēšanās iekļauties frivola humora vai citādi ieprogrammētā gaisotnē veidojās par stigmu, kas arī turpmāk feministēm tik viegli lipa klāt. Jau ar Betijas Frīdenas tēla veidošanos plašsaziņas līdzekļos iezīmējās dilemma, kas bija un ir raksturīga arī turpmākās kustības un žurnālistu attiecībām. No vienas puses, feminisma idejas nebija iespējams popularizēt, ieņemot tradicionālu sievietes lomu vai piekopjot pavisam miermīlīgus pasākumus. To jau bija sapratušas sufražistes 19. gadsimtā, kas pie dramatiskākām darbībām ķērās pēc neauglīgiem gadiem, kad viņas tika rīkojušas konferences, dalījušas piedienīgas skrejlapas un paklausīgi darbojušās likuma ietvaros. No otras puses, rīkojoties izaicinoši, sieviešu tiesību aizstāves iekrita 'dusmīgās feministes' slazdā, primāri tiekot asociētas nevis ar būtiskām sociālām reformām, bet gan skaudības izmocītu ākstīšanos.

Dilemma visuzskatāmāk kristalizējās radikālo feministu darbībā. Atšķirībā no Nacionālās sieviešu organizācijas akcijām, kas tika vērstas pret konkrētu diskrimināciju, piemēram, darba tirgū, kreiso feministu uzbrukuma mērķis lielākoties bija daudz vērienīgāks – pārstrukturēt vai meklēt alternatīvas sabiedrībai, kurā tradicionālās dzimumlomas funkcionē kā centrāls patriarhālas un kapitālistiskas sistēmas dzinējspēks. Par spīti tam, ka radikālā kritika nebūt nebija populārākā starp daudzveidīgajām otrā viļņa feministu ideoloģijām, tā ātri vien ieguva nedalītu uzmanību un izvirzījās laikrakstu un televīzijas dienaskārtības priekšplānā. Daļēji tas notika, pateicoties pašu aktīvistu ticībai plašsaziņas līdzekļu spēkam un nepieciešamībai to izmantot ideju popularizēšanā, kas savā ziņā bija arī pretrunīgi, ņemot vērā kreiso feministu iznīcinošo plašsaziņas līdzekļu kritiku. Kā reiz tieši plašsaziņas līdzekļi, pēc viņu domām, skaloja sabiedrības smadzenes, uzturēja to patērnieciskuma mēnessērdzībā un reproducēja seksistiskas un rasistiskas klišejas. Tomēr bija arī skaidrs, ka, uz ielas dalot lapiņas, popularitāti neiemantosi, kurpretim pāris minūtes televīzijā feminisma eksistenci varēja dziļi iegravēt cilvēku prātā.

1968. gada demonstrācija pret "Mis Ameriku" Atlantiksitijā kļuva par nozīmīgāko notikumu otrā viļņa feminisma kāpšanā uz popkultūras skatuves. Toreiz arī radās sīkstais un līdz mūsdienām izdzīvojušais mīts par feministēm kā krūšturu dedzinātājām (bra burners). Idejas autores bija svaigi dibinātās feministu grupas New York Radical Woman ("Ņujorkas radikālās sievietes") pārstāves, tostarp slavenākā kreiso feministu mediju seja Robina Morgana un Kerola Haniša (Carol Hanisch). Dāmas meklēja notikumu, ar kura palīdzību varētu pieteikt un popularizēt savu grupu, un to atrada ikgadējā skaistumkonkursā. Morgana vēlāk uzskaitīja vairākus iemeslus šādai izvēlei: tas ir balto rasistu konkurss, uzvarētāja apceļo Vjetnamu, izklaidējot karavīrus kā slepkavošanas talismans, pasākums ir viena vienīga komerciāla spēle, lai ar šiku pārdotu multimiljonāru korporāciju sponsorētos produktus, tajā visspilgtāk izpaužas visas amerikāņu pamatvērtības – rasisms, militārisms un kapitālisms, sapakots vienā ideālā simbolā: sievietē. Haniša savās atmiņās piemetina vēl acīmredzamāku iemeslu – konkurss māca, kā ir jāģērbjas, jākustas, jāizskatās un jārunā, lai būtu skaista. Vai, izsakoties vēl vienkāršāk, konkurss ne tik daudz svin sievietes skaistumu, cik baro maskulīnas fantāzijas par plastisku, lellei līdzīgu un pakļāvīgu seksa priekšmetu. Tāpēc skaistākās amerikānietes noskaidrošana radikāļu acīs bija ideāls pasākums, kuru vērienīgi kritizējot bija iespējams popularizēt kustības revolucionāro redzējumu.

Ideja aizrāva dažādu feminisma flangu pārstāves, kas uz Atlantiksitiju sabrauca no malu malām, līdz ar to tas kļuva par vienu no reprezentatīvākajiem pasākumiem visam otrajam vilnim un sieviešu tiesību aizstāvēšanas kontekstā pat ir ticis salīdzināts ar Bostonas tējas dumpi. Viena no spilgtākajām pasākuma akcijām bija bleķa mucas pārvēršana par "Brīvības miskasti", kurā mest dažādus sievietes dzīves aksesuārus, simboliski atbrīvojoties no klišejām, kuras attiecīgajiem cilvēkiem tiek uzspiestas.

Pasākuma preses relīzē nebija ne miņas no solījumiem Brīvības miskasti arī svilināt. Iespējams, pāris dienu agrāk pīli bija palaidusi Robina Morgana, šādi ažiotāžu žurnālistu vidū ievērojami saasinot. Mucai ar visiem krūšturiem uguns tā arī netika pielaista, vairoties no arestiem, tā vietā tika nosvilināts policijas izsniegtais aizliegums kaut ko kurināt uz ugunsnedrošās ielas. Kā savā darbā Mass Media and Shaping of American Feminism ("Plašsaziņas līdzekļi un amerikāņu feminisma veidošanās") apgalvo Patrīcija Bredlija (Patricia Bradley), "Mis Amerikas" protests iedibināja tradīciju kreiso feministu demonstrācijās pretlikumīgu darbību vietā izvēlēties performanci kā simbolisku pretestības žestu, tā veidojot arī stipri maigāku, kaut ne mazāk efektīgu politisku alternatīvu vardarbībai kā vienam no kreiso aktīvistu paņēmieniem pretkara protestos.

Tie, kuri kaut reizi ir saskārušies ar krūšturu dedzināšanas tēlu, visdrīzāk jau nojauš, ka Ņujorkas radikālo sieviešu spožajai iecerei sekoja pretsitiens (backlash – zinātniskajā literatūrā lietots termins). Ja Morgana pasākumu visupirms redzēja kā vitālu un jautru satīru, tad laikraksti un televīzija nenotikušo dedzināšanu patiešām cilvēku prātā iegravēja, tikai kā simbolu bariņam neapmierinātu un dusmīgu skauģu, kuras nespēj sacensties ar īsteni sievišķīgām veiksminiecēm. Izvērtējot notikušo, arī pašu organizatoru vidū radās šaubas. Haniša pieļāva, ka ir pāršauts pār strīpu un aitas kronēšanā saskatīts nevis iesīkstējušas patriarhālas sistēmas izsmiekls, bet gan norāde uz skaistumkonkursa dalībnieču tukšpaurību. Tomēr visdrīzāk īstais iemesls tam, ka Atlantiksitijas demonstrācija otrā viļņa kustību vienlaikus spārnoja un tai kaklā uzkāra pasmagu balastu, ir līdzīgs Freida un viņa sekotāju formulētajai peņa skaudībai vai lielai tiesai 'dusmīgās feministes' izpausmju. Tradicionālā sievietes loma sabiedrībā, turklāt sieviešu kustības minoritātes statuss jau neapdomātā līmenī vienkārši nepieļauj pieļāvumu, ka sievietes dusmas, asa un izaicinoša uzvedība politiskā diskusijā var balstīties saprātīgos ieskatos, ka tās nav vienkārši mēnešreižu trakuma vai citu toksikožu nomākta nervu murskuļa untumi. Pamācoša ir arī krūšturu dedzināšanas aša piesaiste skaudībai, jo kas gan cits – saskaņā ar klišejiskajiem priekšstatiem – starp sievietēm valda!

Kārlis Vērpe

Kārlis Vērpe ir studējis filozofiju, nesen aizstāvējis disertāciju, kas veltīta attēla apziņas fenomenoloģijai, pasniedz nodarbības filozofijā un fotogrāfijas ideju vēsturē dažādās izglītības iestādēs...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!