Par Edvarda Klugas baleta izrādi "Pērs Gints" Latvijas Nacionālajā operā un baletā
Kāpēc es gāju uz laikmetīgā baleta izrādi "Pērs Gints"? Vispirms mani ieinteresēja slovēņu izcelsmes horeogrāfs, iespaidu atstāja arī skatuves noformējums, ko manīju izrādes preses pieteikumā, taču galvenokārt mani ieintriģēja vārdu salikums "laikmetīgais balets". Mani vienmēr vairāk interesējusi laikmetīgā deja, mazāk klasiskais balets, tādēļ, ejot uz laikmetīgo baletu, nedaudz bažījos, ka spurošos pretim redzētajam. Tomēr klusi cerēju – Edvarda Kluga radītā izrādes koncepcija spēs mani pārliecināt, ka arī balets spēj būt laikmetīgs. Galu galā bija tā – sākoties izrādei, nedomāju ne par laikmetīgumu, ne par klasisko baletu, ne par horeogrāfu, jo tas, kas notika uz skatuves, aizrāva mani nekavējoties.
Lai varētu iztēloties, kas šajā izrādē bija tik aizraujošs, jāsāk ar pirmo ainu – Pēra Ginta cīņu ar staltu briedi (Antons Freimans un Viktors Seiko). Divi tehniski spēcīgi baletdejotāji izspēlē cīņas ainu, atklājot savu vīrišķīgo enerģiju – augsti lēcieni, grūdieni un apkampieni. Brieža tēla vizuālais risinājums būtībā atklāja visas izrādes estētisko ietvaru – pārspīlēts, grotesks, krāšņs: turklāt tas itin labi varētu iederēties arī kādā mūsdienīgā, specefektiem bagātā multfilmā.
Sižets risinās spraigi un dinamiski – drīz vien iedomāto cīņu ar briedi nomaina attiecību drāma ar Pēra Ginta māti Ozi (Viktorija Jansone). Pārdzīvojumu nogurdinātā Oze pārmet Pēram Gintam melus, izklaidīgumu un dzīvošanu fantāziju pasaulē, kas vienlaikus iezīmē galvenā varoņa rakstura īpašības, kā arī atklāj sarežģītās mātes un dēla attiecības. Jāatzīst, ka pirms izrādes pārlasīju cēlienu saturu un pāršķirstīju lugu, tādēļ notiekošā atšķetināšana nesagādāja problēmas. Tomēr nesagatavotam skatītājam, kas iepriekš nav izpētījis Pēra Ginta sižetisko līniju, pavērās plašas interpretācijas iespējas par redzēto. Lai arī laikmetīgā horeogrāfija un aktierspēle bija gana izteiksmīga un iztēli rosinoša, tomēr dažbrīd arī man nācās lauzīt galvu, mēģinot saprast, kas tagad notiek. No vienas puses, tas ir apsveicami, jo ļauj skatītājam reflektēt par redzēto, liekot lietā sava laikmeta kontekstu, taču, no otras puses, klasiskā baleta cienītājs dažbrīd varētu būt diezgan samulsināts.
Tāpat kā lugā, arī šajā izrādē bija jūtams stāsta fragmentārisms, saskaldītās epizodes bez loģiska atrisinājuma. Šoreiz horeogrāfs piedāvāja savu interpretāciju par epizožu atrisinājumu, kas visbiežāk rezultējās ar kāda palīgtēla iesaistīšanos – visbiežāk Pēru Gintu no nepatikšanām paglāba Nāve (Andris Pudāns), kas sevī iemiesoja arī tādus tēlus kā Lielais Līkais un Pogu Lējējs, kā arī Solveigas mazā māsa – zaķēns Helga, kas pārsteidza skatītājus ar savu nevainīgo izskatu, taču spridzeklim līdzīgo temperamentu.
Viena no ainām, no kuras Pērs Gints izkļuva sveikā, pateicoties mazajai supervaronei Helgai, bija pirmā cēliena troļļu zemes epopeja – piedzīvojumu un nepatikšanu kārais Pērs Gints iekuļas troļļu karaļvalstī un īslaicīgi iemīlas troļļu princesē Zaļajā (Laine Paiķe). Šī aina neatstāj vienaldzīgu – Leo Kulaša kostīmi skaistos un smalkos baletdejotāju ķermeņus pārvērta kuprainos, neveiklos briesmoņos, kas tīri fiziski apgrūtināja un izkropļoja kustības. Tobrīd nodomāju: "Jā! Redz, kā var Latvijas Nacionālā baleta trupu izstumt ārpus komforta zonas!" Un tas bija ļoti iespaidīgi, pat pretīgi un šķebinoši. Laines Paiķes Zaļā, manuprāt, bija viens no lielākajiem pārsteigumiem izrādē – humors, seksīgums, ķēmošanās uz Latvijas Nacionālās operas skatuves –, man tas noteikti bija patīkams pārsteigums. Kopumā izrāde atstāja iespaidu, ka Klugs ļāvis baletdejotājiem kārtīgi iztrakoties, izspēlēties un izdejoties. Šķita, ka visa spēcīgā izrādes komanda – horeogrāfs, kostīmu mākslinieks, scenogrāfs, muzikālais vadītājs – ir strādājuši pie tā, lai Pēra Ginta stāstu iedzīvinātu, iedzīvinot pašus dejotājus. Tīra jaunības enerģija, nebēdnīgums, kaisle un jutekliskums plūda pāri skatuves malām, un tas izskatījās patiesi, nesamāksloti. Tur es sajutu atšķirību starp klasisko un laikmetīgo baletu. Iedod nedaudz vaļas dejotājiem – un tie paceļas jaunā līmenī!
Ja reiz iesāku runāt par dejotāju jauno līmeni, nevaru nepieminēt dejas tehnisko izpildījumu. Ir skaidrs, ka Latvijas Nacionālā baleta dejotāji ir spēcīgi profesionāļi – daži spilgtāki, daži mazāk spilgti –, taču šoreiz aiz profesionalitātes samanīju personības, īstus cilvēkus, kuri jūt un prot pārnest sajūtas dejā. Citkārt, skatoties klasiskā baleta iestudējumus, man ir pietrūkušas patiesās emocijas, lai arī dejas izpildījums bijis izcils. Šoreiz atsevišķās epizodēs absolūti noticēju iekārei, flirtam un pārgalvīgai psihozei. Un tad, kad ir emocijas, arī tehniskais izpildījums ir lielisks – ir prasmīgs pāru darbs, ir asprātīgas un reizē tehniski izaicinošas deju kombinācijas, ir kustību amplitūda un vēriens. Augstais tehniskais izpildījums kopā ar ticamu aktierspēli, manuprāt, visspilgtāk bija vērojams Pēra Ginta un Solveigas (Annija Kopštāle) duetos, arī Anitras (Jūlija Brauere) pavedinošajā dejā un trakonama pacientu ārdīšanās ainā.
Epizožu sadrumstalotības un loģiska atrisinājuma trūkuma dēļ paša stāsta vērtība aizvirzījusies aiz vizuālā iespaida radīšanas, tādēļ galu galā radās jautājums: "Par ko tad bija šī izrāde?" Scenogrāfija, sirreālie kostīmi, laikmetīgā horeogrāfija un mūzika būtībā darīja visu, lai prāts nepārtraukti tiktu kairināts, lai neatliktu laika iedziļināties un aizdomāties par izrādes vēstījumu. Iespējams, tāds bijis autora mērķis – radīt pārspīlētu vizualitāti kā atsauci uz mūsdienu informācijas pārblīvēto vidi, kurā jēga bieži vien netiek meklēta. Tomēr, atgriežoties mazāk sakairinātā vidē, skatītājs var izlobīt sev aktuālu vēstījumu – tas ir saistīts vai nu ar izvēles izdarīšanu neskaitāmo dzīves izaicinājumu priekšā, vai ar cēlo beznosacījumu mīlestību, kas spēj sniegt patvērumu tiem, kuri nomaldījušies, vai ar sirdsapziņas spēku, kas pēc nekrietnas rīcības soda vaininieku visbargāk.
2014. gadā starptautiskais dejas žurnāls "Tanz" horeogrāfu Edvardu Klugu atzina par "nākotnes cerību horeogrāfijā". Tāpat Klugs ir sadarbojies ar vairākiem izciliem dejas teātriem visā Eiropā, piedalījies starptautiskos konkursos un guvis neskaitāmas atzinības. Latvijas Nacionālais balets ir liels ieguvējs, strādājot ar tādu izcilību kā Edvards Klugs, kā arī ar kostīmu mākslinieku Leo Kulašu, gaismu mākslinieku Tomažu Premzlu, scenogrāfu Marko Japelu un mūsu pašu diriģentiem Mārtiņu Ozoliņu un Farhadu Stadi: viņi visi kopā radījuši unikālu piedzīvojumu Latvijas Nacionālā baleta skatītājiem. Šī izrāde man pierādīja, ka balets var būt laikmetīgs, juteklisks un patiess, turklāt ieguvu pārliecību, ka Latvijas Nacionālā baleta trupa ir spējīga uz vēl lielākiem izaicinājumiem nākotnē. Gaidu nākamo laikmetīgā baleta izrādi!
0