Filmas "Reiz Holivudā" plakāta fragments
 
Kino
05.09.2019

Justies silti un droši Losandželosā

Komentē
3

Par Kventina Tarantīno filmu "Reiz Holivudā" ("Once Upon a Time in Hollywood") (2019)

I'd be safe and warm
If I was in L.A.
"The Mamas & The Papas"

Kaut kā negribas sevi pieskaitīt plašajam Tarantīno "fanu zēnu" pulciņam, tomēr būtu muļķīgi noliegt, ka ikvienu viņa nākamo filmu gaidu ar nepacietību. Īpaši kopš "Bēdīgi slavenajiem mērgļiem", kas pavēra jaunu, spozmes pielietu lappusi režisora filmogrāfijā un lika studiju grāmatvežiem aptvert, ka Tarantīno filmas spēj nopelnīt ne tikai "Oskaru" nominācijas, bet arī naudu. Nezinu, cik lielu uzmanību šim aspektam pievērš pats Tarantīno, bet komerciālie panākumi neapstrīdami ļāvuši viņam piekļūt iespaidīgiem budžetiem un realizēt savas kinematogrāfiskās fantāzijas ar vēl nebijušu vērienu. Fantāzijas, kuras viņš primāri rada savam priekam un dvēseles veldzei, bet skatītāji, fani, kritiķi – tas viss tikai tā, starp citu, neizbēgamā piedeva kino industrijā. Par to viņš reflektē arī jaunajā filmā "Reiz Holivudā". Principā internetā varētu pietrūkt vietas, lai uzskaitītu visu, par ko Tarantīno reflektē, uz ko atsaucas, ko stilizē, parodē un kā citādi izrīkojas šajā filmā, tomēr ir vērts sniegt kaut vai virspusēju ieskatu. Kā arī, protams, ieteikt noskatīties filmu.

Ne velti pieminēju, ka Tarantīno filmas uzņem pats sev, nerēķinoties ar vidējo statistisko skatītāju. Režisoram, kuram piemīt augsti godātais "autora" statuss, tas ir normāli. No otras puses, Tarantīno vienmēr ticis uzlūkots mazliet kā "pūļa iepriecinātājs" – jā, provocējošs, nežēlīgs, savdabīgs, tomēr kopumā publikas iemīļots. Iepriekšējā filma "Pretīgais 8nieks" mazliet šos priekšstatus sašķobīja – tā vairs neguva tik plašu atzinību kā teju visu dievinātā "Atsvabinātais Džango". Un "Reiz Holivudā" visdrīzāk tiks (un jau tiek) vērtēta vēl pretrunīgāk, jo Tarantīno tajā atļaujas arvien vairāk iepriecināt sevi ar jauniem meklējumiem kinovalodā, nerūpējoties par nejaušā skatītāja apmierināšanu. Jā, to var uzskatīt par zināmu elitārismu un šķendēties par tradicionālā sižeta iztrūkumu, par bezgalīgi garajām ainām, kurās personāži savos kadiljakos un poršos bezrūpīgi slīd pa vienmēr saulainās Losandželosas maģistrālēm, par bezgalīgi garajām ainām, kurās Breda Pita varonis baro suni vai labo televīzijas antenu [1], šķendēties par Tarantīno uzkrītošo mizogīniju un maskulīnisma slavināšanu, šķendēties par to, ka filmā daudz smēķē, dzer un lieto narkotikas vai neskan visas jūsu iemīļotās 60. gadu rokdziesmas, – vārdu sakot, atliek tikai izvēlēties. Bet var arī censties noskaņot savu uztveres frekvenci uz viena viļņa ar Tarantīno (ja vien tas jau sen nav izdarīts), atkorķēt vēsu dzērienu, uzlikt kājas uz blakus esošā krēsla [2] un pilnībā izbaudīt divarpus stundas ilgo, viegli psihedēlisko ceļojumu pa 1969. gada Losandželosas tveicīgajām ielām, kinopaviljoniem, villām, restorāniem un kinoteātriem, kur aizrit galveno varoņu dzīve.

Mani vienmēr ir fascinējušas filmas, kas ļauj skatītājam pilnībā "iedzīvoties" un sajust ekrānā notiekošo kā daļu no savas dzīves. Varētu teikt, ka tāds jau ir jebkuras filmas mērķis, tomēr visbiežāk mēs spējam izjust distanci starp dzīvi ekrānā un dzīvi realitātē. Kino lielākoties viss notiek ātri, precīzi, mūs ierauj notikumi, sižets, mēs aizmirstam par realitāti, tas tiesa, bet bieži es nejūtu, ka atrastos "iekšā" filmā, es palieku tikai vērotājs no malas. Reti kurai filmai izdodas man sniegt šo pārcelšanās sajūtu, kas ļauj izbaudīt uzturēšanos celuloīdā vai digitālajos atmiņas bitos iemūžinātajā telpā. Teiksim, Džārmuša "Izdzīvo tikai mīlētāji" un "Patersons" ir lieliski piemēri, kas uzreiz nāk prātā. Tad, lūk, arī "Reiz Holivudā" pilnīgi noteikti ir šāda tipa filma.

Neparasti garās ainas, sadzīviskās situācijas un vispārējais bezrūpības patoss, ko filma izstaro, liek man nevis vienkārši skatīties filmu par kaut ko, bet izdzīvot šīs dažas dienas kopā ar Di Kaprio, Pita un Margo Robijas atveidotajiem Riku Daltonu, Klifu Būtu un Šāronu Teitu. Kādā brīdī tu vienkārši saproti, ka tev vairs nav īpaši svarīgi, kas un kāpēc notiek vai nenotiek, un tu sāc izbaudīt visas tās nianses un detaļas, ar ko filmas pasaule ir burtiski pārblīvēta no pagraba līdz bēniņiem. Es esmu tur, kopā ar Būtu viņa mazajā folksvāgena "Karmann Ghia" debeszilajā kabrioletā, un traucos cauri naksnīgajiem bulvāriem, lai pēcāk mazā piepilsētas treilerī pabarotu uzticamo dresēto suni un skatītos teļļuku, ēdot štruntīgus makaronus no bundžas. Esmu tur kopā ar Daltonu, kurš savā Holivudas villas baseinā vāļājas uz piepūšamā matrača, sūc viskija kokteiļus un cenšas iemācīties tekstu rītdienas provēm, no kurām atkarīga viņa turpmākā karjera. Esmu tur kopā ar Teitu, kura izlemj veltīt pēcpusdienu, lai kinoteātrī noskatītos štruntīgu B klases spiegu gabalu ar savu līdzdalību, un sirsnīgi smejas pati par saviem muļķīgajiem jokiem. Turklāt, cik nu es no tā saprotu, Tarantīno un viņa komanda ir ieguldījuši patiesi iespaidīgu darbu, lai palīdzētu mums pārcelties atpakaļ pagātnē bez uzkrītošu digitālo efektu palīdzības, kā arī paliekot uzticīgi kinolentei – vispārliecinošākajai saitei starp mūsdienām un filmā glorificēto pagātni.

Tarantīno scenāriji pēdējos gados ir labu postmodernisma prozas paraugu cienīgi, un arī "Reiz Holivudā" pārsteidz ar Pinčoniski-Bartiski-Vonnegūtisku atvēzienu un ambīcijām, ko satur kopā neparasta struktūra. Filmas nosacīto sižetu veido izbijušās vesternu zvaigznes Rika Daltona centieni atrast darbu vesternu ēras norietā, un šajos meklējumos viņu pavada kaskadieris, miesassargs, šoferis un draugs vienā personā – Klifs Būts, kurš pamanās iepīties dēkā ar Čārlija Mensona kultu. Tikmēr Daltonam kaimiņos ievācas Romans Polaņskis ar Šāronu Teitu, kura gaida slavenā režisora bērnu un aizvada savas dīkās dienas greznā bezrūpībā. Formāli filmas kontrapunkts ir viņu visu sastapšanās liktenīgajā 9. augusta dienā, kad Mensona sekotāji uzbruka Polaņska namam un nogalināja Teitu, kā arī vairākus Teitas draugus, kamēr viņš pats bija darba izbraukumā. Tomēr Tarantīno ne īpaši interesē vēsturisko notikumu rekonstrukcija. Kā mēs jau labi zinām no "Bēdīgi slaveno mērgļu" Hitlera nāves epizodes, viņu vairāk saista šo notikumu radošā interpretācija, veikli sapludinot vēsturisko realitāti un fantāziju. "Reiz Holivudā" ir vesels filmu kaleidoskops vienā, kurā režisors katru ainu veido kā atsevišķu mikronoveli, nemitīgi mainot intonācijas, noskaņu un žanrus. Savos pēdējos projektos Tarantīno ir apsēsts ar vesternu un tā pārstāvētajām tēmām – paaudžu sadursmi, vecās pasaules norietu, vīriešu draudzību, nodevību, cieņu, alkatību utt. Filmā "Reiz Holivudā" vesterna elementi parādās ne tikai stilizācijas un imitācijas veidā (filigrāni inscenētās vesternu ainas ar Daltona līdzdalību, kas ietver arī sirsnīgu mīlestības vēstuli itāļu spageti vesterna leģendai Serdžo Korbuči), bet arī tematiski – refleksijā par televīzijas uzvaru pār kino un abu vīru neliekuļotajā draudzībā, ko Pits un Di Kaprio uz ekrāna burtiski iedzīvina. Klātesošs ir arī humors, spriedze, riebums, šausmas un asarains sentiments – "Reiz Holivudā" sniedz iespēju izbaudīt visu cilvēcisko emociju spektru. Un tikai Tarantīno spēj uzbūvēt ainu, kurā sievieti sadedzina ar liesmu metēju tā, lai tas būtu vienlaikus pretīgi, šausminoši un smieklīgi. Es nezinu, kā viņš to panāk, bet tas strādā. Maģija. Talants. Abi kopā.

"Reiz Holivudā" ir patīkami skatīties, bet ir patīkami par to arī domāt, cenšoties sagremot un aptvert gan biezo kultūrslāni, gan – vissvarīgākais – to, kā un kāpēc šī šķietami tik aplamā, visus priekšrakstus pārkāpjošā filma tomēr nostrādā. Nevis vienkārši nostrādā, bet gan iebliež ar 12. kalibra renkuļiem no tuva attāluma tieši galvā. Vai arī maigi noglāsta galvu kā tētis, kas pārnācis mājās pēc pasēdēšanas kopā ar darbabiedriem. Jebkurā gadījumā mani nemoka sirdsapziņas pārmetumi par atziņu, ka Tarantīno joprojām ir viens no labākajiem. Jā, var jau būt, ka viņš patiešām mazliet par daudz nospļaujas par lietām, kas šobrīd uztrauc pasauli (vai arī tikai grib pakaitināt, liekot mums tā domāt), taču, skatoties viņa filmas, es joprojām spēju gūt to pēdējā laikā arvien retāk pieredzamo prieku, ko dāvā ATKLĀSME un PĀRSTEIGUMS. Un vienlaikus justies silti un droši.

[1] Iespējams, visu laiku labākā televīzijas antenas labošanas aina kinovēsturē.
[2] Ļoti ērti izdarāms kinoteātrī "K. Suns".

Aivars Madris

Aivars Madris ir liepājnieks, kas aizķēries Rīgā. Diplomēts filologs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!