Ivans Viripajevs
 
Komentē
1

Ivans Viripajevs (1974) ir dzimis Irkustskā, turpat pabeidzis teātra skolu, strādājis Magadanas teātrī, Kamčatkas Drāmas un komēdijas teātrī, paralēli studējis neklātienē režisora specialitātē, nodibinājis vairākas radošas apvienības un kustības, piedalījies filmas Bumers 2 scenārija radīšanā, iestudējis Irkutskā Šekspīra "Makbetu", izrādi, kas tiek uzskatīta par liktenīgu un nelaimi nesošu, ar dažām lugām un izrādēm nopelnījis neskaitāmas balvas un prēmijas, to skaitā 2004. gada prēmiju "Triumfs", Heidelbergas mūsdienu dramaturģijas festivāla balvu un Krievijas Prezidenta padomes balvu "Par ieguldījumu mūsdienu literatūrā".

Luga "Jūlijs" ir sarakstīta 2006. gadā un paša Viripajeva iestudēta, galveno – septiņdesmitgadīga maniakāla slepkavas lomu tajā piešķirot savai sievai. 2008. gadā Dailes teātri to uzveda režisors Dž.Dž. Džilindžers, izvēloties jaunu un daudzsološu aktrisi Kristīni Belicku. Lugas teksts ir spilgts krievu "jaunās drāmas" paraugs, kurā tiek izmantotas šokējošas tēmas, kas ietērptas sarežģītās un daudzslāņainās teksta stilizācijās, nojaucot un atšķirīgā veidā izmantojos klasiskos dramaturģiskā teksta paņēmienus – remarkas, lomu sadalījumu, laika plūdumu, iekšējo monologu un sarunu ar skatītāju.

Ilmārs Šlāpins

Runā sieviete

Māja nodega, bet mājā divi suņi.

Viens – melns, kuce, sētas krancis, otrs – vācu aitu suns, pusgadu vecs. Abus turēju šķūnītī, ieslēgtus, lai neaizmuktu, pirms es pabeidzu žogu ap māju, tik vien bija atlicis: kādi pieci metri, ko nostiept, un būtu gatavs, bet te – ugunsgrēks, māja kā kartona kaste nosvila minūtēs divdesmit, un šķūnītis, un suņi, un viss mans ilgajā mūžā sakrātais īpašums, un dokumenti, un nauda, un visi mani nākotnes plāni, viss pārvērtās pelēkā pelnu čupiņā, nekas nepalika, tikai es un jūlija mēnesis, kura vidū tad arī notika visa šī nežēlīgā sūdu būšana.

Kaut tu nolādēts, draņķa jūlij, kaut tu mūžīgi mūžos nolādēts, jūlij!

Es palūdzu kaimiņam Nikolajam: Atļauj man, Nikolaj, es pie tevis padzīvošu, tikai kādus divus mēnešus, kamēr nesavākšu visus dokumentus, lai noformētu uzņemšanu Smoļenskas trakomājā – tikai divus mēnešus, bet tad gan, tiklīdz visas manas kartiņas un izziņas atjaunos, tā uzreiz arī pārvākšos uz pastāvīgo dzīvesvietu Smoļenskas traķenē, to es tev apsolu, zvēru pie dieva, ka vairāk par diviem mēnešiem es pie tevis neaizķeršos. Taču Nikolajs, mans kaimiņš, pensionētais sūdēdājs ar stāžu, nolamāja mani trīskārtīgiem, caur savu zedeņu žogu nolamāja, tā, ka es stāvēju ielas vidū, apdirsts no galvas līdz kājām, lai arī es viņam, pusgadu atpakaļ, burtiski, izdiedelēju no ciema vecākā metālisku trosi, Nikolaja vaukšķim, lai tas varētu skraidīt pie ķēdes, kas piestiprināta trosei, kas novilkta pāri visam pagalmam, lai varētu skraidīt un sargāt nevienam nevajadzīgās tā sūdabrāļa mantas. Un es, lūk, gāju un visu nokārtoju, un trosi man iedeva, par ko es arī nešaubījos, bet tam sūduvāķim Nikolajam neviens un nekad pat naglu neiedotu, un vēl jo īpaši mūsu ciema vecākais, kurš zilu dirš pa abiem galiem, pamanot vien šo Nikolaju savu ciema vecākā acu aizsniedzamības apvārsnī. Un tad, dusmās par aizvainojumu, par netaisnību un to, kā šis pimpelis aplējis mani ar sūdiem, es pārvēlos pāri viņa iepuvušajiem vārtiņiem, ienācu, bez klauvēšanas, ienācu mājā un pieķēru to sūdustrēbēju viņa virtuves vidū ar tukšu šķīvi rokās, redzams, viņš grasījās iet pie kastroļa uz plīts, pakaļ zupai, un, paķēris no galda pirmo, kas pagadījās pa rokai, iegrūdu to nazi tā sūdurijēja mutē, tieši starp lūpām iegrūdu, pārcirtu līdz pat rīklei, lai viņš, kuce tāds, vairs tajā mutē rupju vārdu neņemtu, lai nedirstu, kur pagadās, un tad vēl piebeidzu viņu ar ķebļa kāju, lai tad viņš aizmirstu uz visiem laikiem, kā darīt pāri tam, kas viņam palīdzējis un gādājis, un izprasījis priekš viņa vaukšķa, no ciema vecākā, to, sasodīto, man visus nervus sabeigušo, nevienam nevajadzīgo, nevienam, izņemot līdz savai jubilejai nenodzīvojušo, nelaiķi Nikolaju, izņemot viņu, bet tagad jau arī viņam nevajadzīgo metālisko trosi.

Jau nākamajā dienā pēc tam, kad es apglabāju, manis nogalināto, Nikolaju, viņa paša pagrabā, vaukšķis sētā, pie ķēdes piesietais, pie manis sarūpētās metāliskās troses, piepeši iesāka kaukt, lai arī es viņu baroju regulāri, lai arī es metu viņam garšīgos gabalus ārā pa logu, bet, redzams, šis vaukšķis kaut ko sajuta savā dzīvnieka sirdī un saskuma pēc sava saimnieka. Bet, tā kā es visu laiku slēpos Nikolaja mājā, nelikdams nekādi manīt savu klātbūtni, tad man, saprotams, šī aizdirstā vaukšķa gaudošana nebija nepieciešama, taču, tā kā tas maita, nenomierināmais, tikai gaudoja un gaudoja un nelikās mierā, tad, lūk, arī nācās man iemānīt šim gaļas gabalu ar sasmalcinātu stiklu, tā ka pret vakaru jau šis asinis vemtin atvēma pie savas būdas, bet nākamajā rītā gulēja tālajā sētas galā, gluži kā pēc pavēles, lai neviens to neieraudzītu no ielas, gulēja sētas dziļumā, sastindzis, kā pieklājas mironim. Bet es vēl joprojām nespēju pieņemt lēmumu – aiziet prom no Nikolaja mājas un doties uz Smoļensku savākt dokumentus, trakomājai, vai arī vēl mazliet nogaidīt, kamēr te viss nenorims, un, kamēr nenomierināsies manā galvā govju zvagulis, kas, jau otro nedēļu, tik zvana un zvana manas labās auss rajonā, un aizzvana man līdz pat manam plikajam paurim. Tāpēc, kaut viņš nolādēts, šis mans nīstamais ienaidnieks, nelietis jūlijs!

Piektajā manas slepenās klātbūtnes dienā Nikolaja–nelaiķa mājā uzradās zem pašiem logiem, aiz zedeņu žoga, kaimiņu bērneļi, redzams, vecāku uzdevumā uzzināt, vai nav saslimis onkulis Nikolajs, kaut kā sen nav manīts. Un te nu es, jāatzīst, ne pa jokam pārmīzu, jo tad, ja būtu vēl kāds viens mazulis atnācis uzzināt un būtu ienācis pie manis, nelaiķa Nikolaja mājā, tad jau es viņu gan, klusītēm, viens, divi – un maisā, piespiestu ar kāju un lieta darīta. Nomestu maišeli ar bērniņa paliekām pagrabiņā pie onkuļa Koļas uz viņa mirušās krūts, bet pats kā reiz paspētu vēl uz autobusu septiņos vakarā, un, kamēr sāktu mazuli meklēt, kamēr uzietu, kamēr brēktu un aurotu, un raudātu, es jau vienā mierā tuvotos savā maršrutniekā Smoļenskai, taču te viņu, kustīgo velnēnu, bija teju kādi seši, un visi, kā par spīti, dažāda dzimuma un vecuma, tā ka tikt ar viņiem galā man jau nekādi nebūtu pa spēkam, un vajadzēja pieņemt lēmumu: vai nu pagrabā pie Nikolaja–svētā–mirstekļa apskāvienos, vai nu tad uzreiz pāri sētai, caur dārziņiem uz trasi, uz maršrutnieku, uz Smoļensku, kā reiz uz septiņiem.

Ko darīt?

Kā reiz uz septiņiem es jau iznācu pie šosejas, un autobuss arī piebrauca, ne minūti nenokavējis, tā ka jau pusdeviņos es biju galapunktā, Smoļenskā – pilsēta milzīga, bet iet, tādiem kā es, nav kur un gulēt, tādiem kā es, nav kur. Un te nu pilsētas likums visiem ir viens – kurš stiprāks, tam taisnība. Un man ir taisnība, jo es, izmantodams visu savu spēku, zināšanas un veiklību, neskatoties uz to, ka man jau iet sešdesmit trešais gads, un vienalga, es viens un divi, apgriezu sprandu patiltes bomzim–bārenim un izmetu to – galvu, nu un ķermeni viņējo, pie vienām pipelēm arī, kam man viņš vajadzīgs, izmetu visu to sūdu būšanu upē, bet bomža vietu, matracīti un kastītes zem tilta paņēmu pagaidām sev, lai man te pagaidām kur pārgulēt, nogaidīt, paskatīties, kas un kā, padzīvot pāris dienu, bet pēc tam, kad atgūšu spēkus, tad jau iznākt no patiltes pilsētāun sākt meklēt, senloloto savu, trakomāju, jo es jau biju izlēmis pie sevis, ka ieradīšos tur uzreiz, bez visādiem dokumentiem un izziņām, un tāds, kāds esmu, prasīšu viņiem sev vietu, kaut vai uz laiku, bet kad paņems uz laiku, tad jau es arī uz pastāvīgo uzprasīšos, kā tajā senajā sakāmajā: lapsiņa tikai astīti lūdza uz soliņa atļaut, bet, kad saimnieki atļāva astīti uz soliņa, tad pēkšņi izrādījās, ka tur jau visa lapsa guļ uz krāsns.

Dienām un naktīm braukāja virs manis vilcieni, bet trešajā dienā zem tilta, kad jau novārdzis no bada un vilcienu trokšņa, es vairs nevarēju ne roku, ne kāju pacelt, trešajā dienā, kā tajā pašā sakāmajā, pie manis ieradās viltīgā dirsa, apskretusī lapsa, tiesa, ne lapsa, bet suns, taču uzvesties sāka mats matā kā tā lapsa no pasakas, un sākumā iekārtoja savu asti man klēpī, bet vēlāk jau pilnībā ierausās krāsnsaugšā, piespiedās man pie sejas ar savu apskretušo sānu, un nu tik elpot, itin kā viņu taisni ar motocikla pumpi kāds tajā brīdī pumpētu. Ilgi es nevarēju ciest tādu bezkaunību, un lai arī spēku man nekādu nebija, lai arī trīs dienas es nebiju piecēlies, nebiju ēdis, un dzēris biju tikai lietusūdeni no tukšas konservu bundžas, un vienalga, es uzgāju sevī ko tādu, kaut kur tur, sirds un muguras rajonā, kaut ko tādu, kas no jauna radīja manī alkas vēl drusku padzīvot, bet tas nozīmē, ka arī bada sajūtu, turklāt tādu bada sajūtu, ka es, tāpat kā gulēju uz muguras, tā arī nepieceļoties ņēmu un nožņaudzu to suņabērnu taisni sev uz krūtīm, bet nožņaudzis es tāpat arī nepieceļoties ņēmu un apēdu teju vai pusi, sāku no galvas, bet pabeidzu liemeņa vidū. Un tad vēl gandrīz pusi dienas es gulēju suņa asiņu peļķē, un, gluži kā sarunāts, bet patiesībā jau protams, ka sagadīšanās, pa visu to laiku, kamēr es ēdu suni, un pēc tam pusi dienas, kamēr es gulēju siltajā asiņu peļķē, itin kā speciāli sarunāts – virs manas galvas, pa dzelzceļa tiltu, nebrauca neviens pasažieru vilciens, neviens kravinieks vai elektriskais, nekas. Klusums. Klusums.

Es neredzu debesis. Virs manis ir tilts.

Klusums.

Nav neviena vilciena. Klusums.

Un šajā piepildītajā, govju zvaguļa skaņām piepildītajā klusumā, es galu galā piecēlos no bomža matrača, izlīdu ārā no asiņainajām kartona kastēm, iznācu no dzelzceļa tilta apakšas, pavēros apkārt, kurp man iet, un, ieraudzījis baznīcu pakalnā, Smoļenskas pilsētas nomalē, nolēmu doties uz turieni, jo pēc manas saprašanas, tieši tur, mūsu Kunga un Pestītāja baznīcā, cilvēkiem, labāk kā jebkur citur, vajadzētu zināt, kur šajā pilsētā atrodas trakonams.

Pienākot klātu pie klostera vārtiem jau galīgā tumsā, es sākumā nodomāju: tā taču nav parasta baznīca, pis’ tavu māti! – bet vesels klosteris, un kas mani laidīs tur iekšā tādā stundā un tādā paskatā? Taču pēc tam skatos – vārti viņiem ir atvērti, ienāku viņējā teritorijā, neviena nav, skatos baznīcā, un tur arī durvis vaļā un neviena nav. Ienāku iekšā, arī neviena. Domāju: nu viss, vai nu tās ir lamatas, vai arī viņi visi ir izmiruši, vai arī nosisti te visi, vai arī pimpis viņu zina, kas te ir? Un ar šīm bailīgām domām es eju pie altāra, slēģi arī vaļā, es ienāku altārī taisni pa cara vārtiem iekšā. Un skatos – galds, bet uz tā seģene, gluži kā no zelta, tikai nav no zelta, skaidri redzams, ka viltojums, pēc tam dzirdu no muguras sievietes balsi, dzirdu, kaut ko tur kliedz man, tā, it kā man te nav brīv’, un kliedz dikti izbiedēti, itin kā es te nevis vienkārši stāvētu, bet dirstu viņu tukšā altāra priekšā, bet es taču nediršu, es vienkārši tāpat stāvu, tāda, lūk, nianse. Un tad es pagriežos, un redzu – kaut kas traks – baznīcas vidū stāv vecene tā ap gadiem četrdesmit, un šai vecenei sejā nav deguna. Ieskatos vēlreiz rūpīgāk – nav. Tas ir, kādreiz ir bijis, un tā klātbūtnes pēdas viņas sejā nav līdz galam izdzisušas, taču tagad šis deguns sazin kāpēc ir iztecējis pa visu vecenes ģīmi, kā dzeltens parafīns, un visu vecenes seju aizlējis, pārvēršot to par plakanu, spīdīga sūda notrieptu šķīvi. Vecene tik kliedz uz mani, pieskrien klāt, es atkāpjos no viņas tālāk dziļumā, bet viņa apstājas un neiet tālāk. Kliedz, skaita lūgšanas, biedē mani, taču ienākt altārī neuzdrošinās, vai nu manis baidās, vai arī Dieva savējā, kurš viņu turp nelaiž, bet es tikmēr jau apsēdos uz galda ar zelta seģeni un gaidu, kad viņa aizvērsies, tā vecene, bet pašam jau arī nervi sāk pamazām uzdot, taču pagaidām neko nedaru. Un pimpis viņu zina, kā tas viss būtu beidzies, visdrīzāk es viņu, to veceni, tāpat kā suni zem tilta, būtu saplēsis gabalos un apēdis, taču te pēkšņi, nez no kurienes, uzradās mācītājs zilā sporta jakā, tādā, kā pilsētnieki valkā, un biksēs, arī pilsētnieku, ar nošuvēm, bet ar bārdu, tāpēc es arī sapratu, ka mācītājs. Mācītājs Jūlijs – tā es nodomāju pirmajā brīdī, – mācītājs Jūlijs – es nodomāju, bet vēlāk, jau pēc kāda laika, izrādījās, ka viņu sauc nevis Jūlijs, bet Miša, taču tas viss noskaidrojās vēlāk, kad mums jau pie dirsas bija visi tie vārdi un uzvārdi.

Esmu dzimis 1950. gadā. Un, neskatoties uz to, ka iet jau septītais gadu desmits, esmu vēl itin spēcīgs: i gribasspēkā, i muskuļos, i skatienā. Kad man svinēja apaļo jubileju pirms trīspadsmit gadiem, es nostādīju sev priekšā mūsu govi visiem ciemiņiem redzot, ar vienu sitienu pa galvu es viņu nogāzu. Nu gan jaunumi! Nu gan jaunumi! Nu gan jaunumi! Nu gan jaunumi! Es zinu. Nu gan jaunumi! Es zinu, es zinu, kāpēc tā bija jākliedz, ka tie nav jaunumi, es arī pats zinu, ka nav jaunumi, kam tev jāauro pa visu ciemu, kāpēc jāplāta sava smirdīgā mute, es jautāju! Tamdēļ, tikai tamdēļ, ka mana sieva toreiz sāka kliegt, ka tie nav nekādi jaunumi, nogāzt govi, tikai tamdēļ, ka viņa tā kliedza, es ņēmu un viņai, gluži tāpat kā tai govij, ar dūri pa galvu, ņēmu un iemaucu. Es to kamdēļ atcerējos, tamdēļ, ka tagad, pēc trīspadsmit gadiem, kad es jau, protams, esmu krietni palaidies, un diezin vai pat kādu nevīzamu govi varētu nogāzt, bet tik un tā, kaut drusku, bet spēka vēl gana, katrā ziņā, vienam atsevišķi ņemtam mācītājam, biksēs ar nošuvēm, man vēl pietika. Tiklīdz viņš mani saķēra aiz krāgas, tā es viņam roku tūdaļ arī pārlauzu, teju vai divās daļās. Un pēc tam jau arī viņu pašu, kājām atšuvu, kā diegiem vateni, un noguldīju šo mācītāja Jūlija vārdā nosaukto kājslauķi tieši viņu paradīzes altāra durvju priekšā. Bet tas, starp citu, arī labi, ka es viņu ar kājām izlēmu pasautēt, jo citādi, ja es būtu viņu sācis ēst, tad būtu pārgriezis rīkli un nebūtu pēcāk izpildījis savu svēto pienākumu tēva Mihaila priekšā, nekad vairs. Redzams, Dievs viņu toreiz izglāba, paldies viņam, Dievam, par to. Jo pēc tam, kad viņš atguvās, un mūsu starpā aizsākās saruna, tikai pēc tam, kad sākām runāties, es sapratu, ka manā priekšā ir bez vienas ceturtdaļas svēts cilvēks, vēlreiz, lai slavēts viņa Dievs, par to, ka viņš toreiz palika dzīvs un teju vai tikai ar vienas rokas lūzumu sveikā ticis.

Kamēr mācītājs gulēja pie ieejas altārī, es sēdēju, nespēdams pakustēties un atraut acis no bezdegunainās vecenes, kas nevis aizskrēja, kā tas būtu parasts tādos gadījumos, pakaļ milicijai, kā būtu rīkojusies vecene ar degunu, bet šī, kā ieraudzīja, ka es viņas mācītāju noguldu par kājslauķi uz grīdas, tā nometās ceļos un sāka skaitīt lūgšanas klusā, klusā balstiņā, vērsdamās nevis pie debesīm vai ikonām, bet pie kāda, kas itin kā stāvētu pa vidu starp viņu un altāra vārtiem, taču tur neviena nebija, tikai tukšums un nekā vairāk.

Mācītājs piecēlās, saliecies ragā aiz sāpēm pārlauztajā rokā, taču samaņu nepazaudēja, gluži vai otrādi – gandrīz vai kā  šīs sāpes viņam būtu devušas spēku, gluži otrādi – mācītājs pienāca man klāt un apsēdās līdzās, tā, it kā mēs būtu seni draugi, nevis tā, kā pie cilvēka, kas viņam roku salauzis un plaušas ar nierēm atsitis kājām. Lūk, tā viņš pienāca, mierīgi, un labvēlīgi, un apsēdās līdzās. Bet vecene bez deguna, ieraudzījusi, ka mums viss ir kārtībā un miera vējos, uzreiz piecēlās un aizgāja. Un vairāk es savā ceļā nekad vairs bezdegunainas vecenes neesmu sastapis.

Pagāja stunda vai pat vairāk, bet mēs tikai runājām ar mācītāju Jūliju, kurš, izrādījās, bija Mihails, tikai runājām, runājām un nekādi nevarējām mūsu sarunu pabeigt. Es nezin kāpēc arī pats nepamanīju, kā tas gadījās, ka sāku stāstīt viņam visu savu dzīvi bezmaz kopš dzimšanas un līdz pat šai dienai. Izstāstīju gadījumu ar govi, un par sievu, kā viņa man pēc tam divus gadus bija nojūgusies pēc mana sitiena pa galvu, un kā viņa pēc tam, piepeši atjēdzās, atvadījās no visiem un aizgāja tā, ka līdz pat šim brīdim atrast nevaram, kur palikusi, neviens nezina. Un kā es trīs dēlus esmu laidis pasaulē, iznēsājis, izbarojis, nostādījis uz kājām, tagad viņi visi trīs Arhangeļskā strādā par dežurantiem un nekādu sūdzību par viņiem nav bijis.

Mācītājs Jūlijs, starp citu, man izstāstīja, kāpēc viņiem visas durvis bija vaļā, kad es ienācu. Izrādās, viņi klosterī indēja žurkas. Viņiem te bija inficētu žurku epidēmija notikusi, un instances pavēlēja indēt, citādi beigas, aizvērs to bodīti ciet, tā, ka nekāds Jēzus nepalīdzēs. Tad nu viņi visu te nolaistījuši ar indi, un tagad vēdināja, lai paši nenosprāgtu. Es mācītājam Jūlijam saku: Tagad tu, Mihail, saproti, ka es neesmu vainīgs pie tā, ka ienācu jūsu altārī bez atļaujas. Kam man bija atļauju vaicāt? Žurkām? Tās taču jūs visas noindējāt, pat nebija, kam pajautāt. Jūlijs uzklausīja manus argumentus un piekrita. Bet pēc tam vispār, sāka brīnumus darīt – saka, lien zem altāra galda un slēpies tur. Bet es jau biju kritis viņa valdzinājuma varā, tāds viņš brīnišķīgs cilvēks, šis Jūlijs, tēvs Mihails, izrādījās, ka viņa dēļ es biju gatavs izdarīt jebko. Tad nu, protams, palīdu zem galda, un, tikko es tur paslēpos, tā pilna baznīca apsardzes saskrēja, noķert mani atbrauca, lai nošautu uz vietas, bet skuju! Tēvs Jūlijs viņiem pateica, ka tā teikt, par vēlu saskrējuši, ka pa to laiku, kamēr viņi brauca, tas psihs, tas ir es, jau aizskrēja un meklējiet viņu, kur gribat, bet Dieva templi pametiet. Lūk, kāds cilvēks bija šis Jūlijs. Jūlijs – varoņmēnesis!

Trīs mēnešus es slepus dzīvoju pie tēva Mihaila zem gultas. Ārā no viņa celles iznācu tikai naktīs, pa dienu, kamēr tēvs Mihails bija prom, es gulēju viņa gultā un lasīju grāmatiņas, kuras viņš man deva, bet naktī, kad tēvs Mihails jau gulēja, es sēdēju uz viņa celles lievenīša un domāju. Trīs mēnešus, katru nakti, es sēdēju un domāju, es domāju, un vienreiz es, kad biju izdomājis, ko gribēju, es pamodināju tēvu Mihailu un uzdevu viņam rūpīgi sagatavoto jautājumu: Mihail Vaļerjevič – es uz to brīdi viņu jau tik ļoti cienīju, ka uzrunāju tikai vārdā un tēvavārdā, lai arī tēvs Mihails bija jaunāks par mani, par veseliem trīsdesmit četriem gadiem – Mihail Vaļerjevič, sakiet – vai mocekļa nāvē un bez vainas nogalināts priesteris nokļūst paradīzē vai ellē? Viņš atbildēja, ka paradīzē, un piebilda, ka tikai tajā gadījumā, ja šis garīdznieks ir no tiesas nevainīgs un nogalināts bez kādas vainas no viņa puses. Man ar šādu atbildi pilnīgi pietika, un arī grāmatas, kuras es, ar piespiešanos, biju lasījis pēc tēva Mihaila pavēles, šīs grāmatas arī bija manā pusē. Es jūs mīlu, mācītāj Jūlij. Jūs esat svēts cilvēks, un jūs esat pelnījis paradīzi, vairāk kā jebkurš no citiem. Un lai tad nu viss būtu pilnīgi droši paveikts, es vēl stundas četras griezu viņu mazos gabaliņos, sagādādams acīmredzami necilvēcīgas mocības, taču darīju to tā, lai tēvs Mihails nezaudētu samaņu, un ciestu pie skaidra saprāta un pilnas apziņas. Gaismai austot, tēvs Mihails visdrīzāk jau bija paradīzē. Es saliku viņa ķermeņa gabalus melnā polietilēna maisā, atkritumiem, uzcēlu maisu plecos, izgāju no celles un devos uz templi.

Jūlijs bija pilnā plaukumā, ziema tuvojās pavasarim.

Baznīcā šajā stundā neviena nebija, izņemot vienīgi pāraugušo altāreņģeli, kurš tur ir vienmēr. Es ienācu altāra telpā caur sānu durvīm, un, cenšoties nepievērst uzmanību eņģelim, iesāku tēva Mihaili ķermeņa daļas izkārtot uz altārgalda virsmas. Izlicis visu, kas man tur bija, es miskastes maisu saņurcīju mazā melnā kamoliņā un devos uz izeju. Taču pirms tam, pirms izgāju ārā, es atskatījos uz eņģeli, viņš nekustīgi stāvēja, tajā pašā vietā, kur parasti, centrā, ar seju pret cara vārtiem. Viņš vienmēr tā stāv. Visu trīs mēnešu laikā, es ne reizi vien naktī ienācu baznīcā, un viņš vienmēr stāvēja tajā pašā vietā, pilnīgi nekustīgi, taču viņa augumā nebija ne miņas no saspringuma. Es paskatījos uz eņģeli, atvēru durvis, lai izietu ārā no altāra telpas, un pēkšņi, es izdzirdēju maigu, gandrīz vai bērna balsi: Nu gan jaunumi! – teica eņģelis, un tā bija pirmā un pēdējā reize manā dzīvē, kad es dzirdēju eņģeļa balsi. Un vispār tā bija pēdējā balss, kuru es dzirdēju, un tā bija pēdējā skaņa, ko dzirdēja manas ausis, jo praktiski tajā pašā sekundē, uzreiz pēc eņģeļa vārdiem, uzreiz pēc tam, kad viņš no manis novērsās, es saņēmu ārkārtīgi spēcīgu sitienu pakausī un visas skaņas pazuda. Un tad, protams, ne tikai dzirdi, bet arī krietnu daļu, ja ne visus savus orgānus, es zaudēju, jo dauzīja mani, tik ilgi, kamēr es kļuvu par gabalu maltas gaļas. Bet tieši dzirdi es zaudēju pirmo, uzreiz pēc pirmā sitiena. Tēva Mihaila draugs, diakons Grigorijs, ienāca cellē, ieraudzīja visas tās asinis, aizskrēja pa pēdām, ietraucās altāra telpā tieši tajā brīdī, kad eņģelis pateica savu frāzi un novērsās, tajā brīdī tēva Grigorija rokās jau bija metālisks lauznis, ar kura palīdzību no rītiem tiek skaldīts ledus no baznīcas kāpnēm, ar šī laužņa resnāko galu tēvs Grigorijs ne mirkli nevilcinoties, iemauca man pa galvu, uz visiem laikiem atslēgdams dzirdi, bet jau vēlāk, vēlāk mani dauzīja, klostera darbinieki dauzīja, tikai ne mūki, saprotams, tad atbrauca Smoļenskas omons, taču to es vairs neatceros, protams, kas tur pēc tam notika. Nākamā reize, kad es sevi ieraudzīju, bija pēc vairākiem mēnešiem, es gandrīz trīs mēnešus biju nogulējis komā, antisanitāros apstākļos, jo es nevienam, saprotams, nebiju vajadzīgs, neviens ar mani negribēja noņemties, bet es klusītēm puvu, kā tāds kartupelis pagrabā, un Dievs viņu zina, kāpēc, vienā jaukā brīdī es ne no šā, ne no tā atguvu samaņu, un tad vēl sāku veseļoties, visiem par sarūgtinājumu, tāpēc, ka tagad ar mani vajadzēja ņemties, vismaz kaut kā pieskatīt: vilkt man metālisko uzpurni, vadāt mani ķēdēs apkārt, savākt pēc manis sūdus un mīzalus. Citiem vārdiem sakot, te tev nu bija jūlijs, vasaras vidus un nevienas saulainas dienas.

Un tā kā man tagad nekādi nesaprast, kur tās ir manas asinis, kas tek manā galvā un manās vēnās, bet kur svešas domas un adatu dūrieni, kur aizslīd pa sarkano, roku un kāju iekšpusē, tekošo iekšējo asiņu straumīti, man iekšpusē, tas tādēļ, vai precīzāk, pie vainas tam adatu dūrieni, dūrieni, kā svešas bites, tikai bez medus, lai nu ko, bet uz medu te tiešām ir velti gaidīt, jo medus te nav. Jūlijā nav medus. Nav un neko tur nepadarīsi, nav medus un viss. Jūlijā medus nav.

– Kas tur tāds, kas mani atsēja, mani, kas tur ir, atsēja mani no manas gultas, kas, mani atsēja un nebijās, kas tur mums tik drosmīgs, ko, kas tur ir tāds, ko?

– Es.

– Bet es pagaidām neviena neredzu. Kas?

– Es. Paskaties uz augšu, un visu sapratīsi.

Es paskatījos turp, kur lika – uz augšu, bet tur tikai balts palags un caurumi, un nav neviena.

– Kas tu esi? Atbildi man, kas tu esi? Tu kas?

– Bet tu paskaties uz augšu, – atkal man teica, – paskaties uz augšu, – astoņas vai deviņas reizes viņš atkārtoja.

– Tur neviena nav. Kas tu esi? Es taču skatos uz augšu, kas tu esi? Es taču skatos. Kas tu esi?

Un es skatījos un skatījos, skatījos un skatījos. Uz augšu. Skatījos un skatījos – un neviena. Kas tur runā ar mani, kas?

Neviena nav.

– Es.

– Kas tur runā, kas?

– Bet tu paskaties uz augšu – tas esmu es.

Un atkal to pašu, visu laiku vienu un to pašu, visu laiku cenšas pierunāt, un cenšas pierunāt, vienu un to pašu.

Un cenšas pierunāt. Un pierunāt. Un vienu un to pašu. Un es paskatījos arī.

Tikai es jau agrāk skatījos, protams, tikai neko neredzēju, lūk, kas par šausmām.

Skatījos es jau arī agrāk, bet ieraudzīju tikai… lūk, kas par šausmām.

– Un kas tu tāds būtu, zirnekli bez–piecām–minūtēm–plikais, nu kas tu esi, uz maniem griestiem, zirnekli, kas tu esi?

– Es.

– Ko, es nesadzirdēju, kas?

– Es, – viņš pateica vēl klusāk, taču es tik un tā skaidri sadzirdēju ikvienu burtu.

– Kas?

– Es tas esmu, es. Redzi? Tas esmu es. Es, – vēl klusāk palātā, taču vēl skaļāk manās muguras smadzenēs atbalsojās viņa teiktais, – Es tas esmu, es, – skanēja, – es, tas esmu es.

– Saņem! – es metos virsū un iesitu viņam, kādas trīs reizes, vai divas, iesitu viņam, vai arī piecas reizes, iesitu, un tas arī viss. Piecu vai triju, vai arī divu manu sitienu pilnīgi pietika, lai šis Es–zirneklis, lai viņš nomauktos lejā no saviem aplupušajiem griestiem, nomauktos lejā ar visu savu svaru, lejā uz manas grīdas, un tad jau arī es varēju atgriezties iepriekšējā stāvoklī, un mīdīt, ar kājām un rokām mīdīt, ieberžot viņu melnajā grīdā, bezkaunīgo Es–zirnekli, mīdīt nepārmīdīt, Es–zirnekli, jo Es, tas ir zirneklis, tas ir. Es tas ir, bez piecām minūtēm plikais. Un tas arī ir viss.

Un lūk, pēc šādiem trim mēnešiem, vai arī visiem četriem, ja ieskaita zirnekli, un arī vēl adatu dūrienus, tad visus sešus gadus, gadus, protams, gadus, jo runa ir par gadiem, nevis par mēnešiem, sen jau, sen jau runa ir par gadiem. Un lūk, pēc sešiem, kopā ar zirnekli, dūrieniem un arī ar mani, un lūk, pēc visiem šiem sešiem gadiem, un pluss, asinis pa degunu vairs netek no rītiem, lūk pēc tā visa, es piepeši atģidos, piecēlos, izstaipījos, nožāvājos, izgāju, un lūk, ķer nu vēju laukā, tā lūk. Un vairāk mani tur neviens neredzēja, lai arī ķermenis mans, tāpat kā agrāk, gulēja gultā, ķermenis varbūt arī vēl gulēja, bet es aizgāju. Tā, lūk.

Remarka

Uz skatuves, kas patiesībā ir parasta ledus arēna, parādās Žanna (no manas bērnības) M., un tā patiešām ir viņa, jo es mirstu, es mirstu, bet viņa slīd un slīd pa ledu, mana Žanna M. Lugas darbība uz brīdi apstājas, un atkal turpinās, pēc sekundes. Un mēs: Žanna M., es un visi pārējie, visi mēs slīdam pa ledus arēnu, pa apli, bet zem kājām mums ir ledus, un ļoti izturīgs ledus, ledus un ļoti izturīgs ledus, lūk arī viss. Darbības vieta: slidotava ziemā vai slidotava vasarā, kad ledus vietā ir betons, vai arī vispār nav slidotavas, vai arī mākslīgais ledus rudenī, un ja tas tā nav, tad ir jūlijā medus, es ņemu savus vārdus atpakaļ, un ir medus jūlijā, kaut arī iepriekš, gluži pretēji (tikai tiem, kas aizies) bija teikts: jūlijā medus nav.

Žanna no manas bērnības M., – tiklīdz ienāca pie manis, tur, kur es gulēju ķēdēs un saitēs, un trakokrekla piedurknēs un ādas siksnās, tiklīdz ienāca pie manis smacīgajā, smirdīgajā palātā, tā uzreiz tūdaļ uzdeva savu pirmo jautājumu:

– Čurāsi?

Bet es nedzirdu, kurls, es nedzirdu – manā galvā skaņas nav, bet no lūpām lasīt es vēl neesmu iemācījies, tāpēc jau es arī nezinu, ko viņa saka. Redzu, ka saka tieši man, bet ko tieši, nezinu, ko tieši viņa, pagaidām vēl nenojaušu, ko tieši viņa man, pagaidām vēl nenojaušu, un viss.

– Vai čurāsi?

– Kas tu tāda esi? – vēl joprojām, vēl es nenojaušu.

– Čurāsi vai nečurāsi, es tev jautāju, atbildi!

– Ko tu saki? – es nenojaušu un viss. Taču neizdvešu pagaidām ne skaņas, itin kā es būtu ne vien kurls, bet arī mēms, lai gan viņa, droši vien, manā medicīniskajā kartiņā ir izlasījusi, kas es varu runāt.

– Nu tad dirs gultā, ja tu tāds idiots, bet, ja esi gudrs, tad dirs bļodā, kas tev vēl, izņemot mani, bļodu piedāvās, izmanto izdevību, kamēr es vēl šeit, citādi būsi vienos sūdos, ne tikai no iekšpuses, bet arī no ārpuses, cūka!

Bet manu seju viņa neredz, jo man uz sejas ir vārtsarga maska, tikai ripu te nesagaidīsi, trakonamā ripu nav, un manu ķermeni viņa arī neredz, jo man mugurā ir balts krekls, brūns no caurejas un puņķiem, bet piedurknes, kā tādai dāvanai, dzimšanas dienā, sasietas uz muguras bantītē. Un kājas viņa manas neredz, bet viņas kājas es redzu, un ko es saprotu? – Ej tu dirst, tās ir kaut kādas dīvainas kājas! Ej tu dirst, tā ir kaut kāda mīlestība, tā man ir kaut kāda mīlestība, un nevis medmāsa, – lūk, ko es sapratu jau no pirmā skatiena Žannas M. virzienā. Lūk, arī mīlestība atnākusi! – no pirmā skatiena Žannas M. kāju virzienā, sapratu es.

– Es zinu, ka tu visu dzirdi, un nevajag man te dirst, ja, savam dakterim vai medmāsai tu vari dirst, bet es tev neesmu nekāds medicīniskais darbinieks no tavas trakomājas, man tu nelej, ka nedzirdi, visu tu dzirdi. Un visu tu zini. Gan to, kas es esmu, un kāpēc un ka šeit. Tā ka dirs labāk bļodā un neizliecies par kurlu idiotu, savam dežūrārstam un sanitāriem varēsi izlikties par kurlu, apdirsušos maniaku, bet ne man. Dirs bļodā, kamēr es neesmu pārdomājusi, citādi ņemšu un aiziešu, un tu vēl sešus gadus varēsi sūdos un mīzalos savos gulēt, dirs, dzīvniek, kamēr tev piedāvā cilvēka cienīgu bļodu.

Es viņai saku: Izģērb mani, izģērb, ja? Es tevi ļoti, ļoti lūdzu, izģērb!?

Un tie bija mani pirmie vārdi pa visu šo laiku. Pa sešiem gadiem, es nevienu burtu nepateicu skaļi, nevienu pašu burtu, lai arī varēju, mēle taču man bija savā vietā – mutē. Un kurlums mans arī nav traucēklis burtiem un skaņām, taču es ne skaņas, ne pīkstiena, ne vaida neizdvesu. Sešus gadus es gulēju piesiets pie gultas, vai pie krēsla piesiets, pie metāliskas skavas sienā manā kamerā, seši gadi pagājuši, paskrējuši kā viena diena, aizvēru acis otrdienā, bet atvēru trešdienā, un neviens pašas skaņas, otrdienas klusums saplūst ar trešdienas klusumu. Vai arī, ja kas ir bijis, tad bez manas gribas un vēlēšanās. Vai arī, ja es izdvesu kādas skaņas vai burtus, tad pats to nemaz neatceros, un apzināti es muti neesmu vaļā vēris, bet ja arī kaut ko esmu runājis un vaidējis, tad tas ir noticis bez manis, jo vairāk kā sešus gadus manis šeit nebija, nebija manis priekš sevis paša, nebija manī. Sešus gadus un pusotru mēnesi manis nebija, bet tas nozīmē, ka arī balss manas nebija, bet ja arī bija, tad tā nebija manējā, un elpa, arī ja nāca no manas mutes, tas ar mani tam nekāda sakara nebija, jo, lai arī ķermenis šeit gulēja gultā, cietuma psihenē, bet mana dvēsele toties bija pavisam, pavisam citā vietā. Ķermenis sūdos gultā, kanalizācijas bedrē galīgiem psihiem, bet dvēsele visus sešus gadus uzstājās ledus arēnā, te uz mākslīgā ledus, te uz dabīgā, slidoja dubultām slidām, kuras tiek ražotas Arhangeļskā, pilsētā, kurā mani, starp citu, trīs dēli strādā par dežurantiem, un nekādu vēl sūdzību par viņiem nav bijis. Tas nozīmē, ka labi dežūrē, bez haltūras un kompromisiem!

Saprotams, Žanna M. samulsa, kā samulst jaunava savas pirmās izvarošanas brīdī, tumšā vārtrūmē, piecu vīriešu kārtas radījumu klātbūtnē, protams, samulsa, izdzirdot no manas mutes pašus īstākos burtus izlaužamies. Saprotams, tāds notikums, sešus gadus maniaks un slepkava klusēja un dirsa gultiņā, bet te piepeši – sācis runāt. Šitāds notikums! Un, lai arī Žanna, šitā M., kā mēs pēc tam noskaidrojām, uzsākot brīvāku sarunu, lai arī tikai pirmo dienu darbā šajā trakomājā (nabadzība jebkuru piespiedīs vākt sūdus, it īpaši, ja tevi mājās pirmsskolas vecuma bērns gaida, bet vīra kā nebija, tā arī nav), un mani viņa visus šos gadus nav novērojusi  (viņa taču, visus šos sešus gadus, strādāja dažādos veikalos par kasieri vai pārdevēju, līdz viņu no visurienes izmeta dažādu iemeslu dēļ, tāpēc, kad patrāpījās šī sūdu savācējas vieta cietuma psihenē, viņa jau aiz priekiem nevarēja, ka tikai viņas pirmsskolas vecuma dēlēns neatdotu galus no atrvārāmajiem ķīniešu makaroniem, nu un kas par to, ka psihi, bet no sūdiem viņa vispār nekad nav baidījusies ), tāpēc viņa mani taču nav redzējusi, kā es te sešus gadus gulēju bez samaņas un pusotru mēnesi (tas ir, ne jau es, bet mans ķermenis, es jau teicu, bet es visu šo laiku patiesībā astrālām slidām skrāpēju zemapziņas ledu kaut kur tālu, tālu, kaut kur pašā tālākajā savu galvas smadzeņu slidotavā ar mākslīgo segumu), lūk, un lai arī Žanna M. tajā dienā pirmoreiz ienāca pie manis, manā smirdoņas, un vakuuma, pilnajā istabā, sauktā šai trakomājā par palātu, kas patiesībā bija kamera, divreizdivi metri, ar gultu, maniem sūdiem aplipušu, kā baznīcas zvans aplipis māliem, kad tiek izliets, taču viņu, gan jau, pirmām kārtām nobrīdināja, kas es par fruktu. Un, zināma lieta, nevienam, pat ne dežūrējošam ārstam (kurš, kā es vēlāk gan uzzināju ir par trīs ceturtdaļām svēts cilvēks, kas nabagiem un narkomāniem dod bagātīgas žēlastības dāvanas), nevienam pat prātā neienāktu, ka tāds sešgadīgs puvuša sūda gabals kā es varētu piepeši noorientēties telpā un  turklāt vēl sākt runāt. Taču es, piepeši, noorientējos un sāku.

– Izģērb mani, es tevi lūdzu, izģērb.

– Tu to tagad kam teici, man?
 
– Novelc no manis, vai arī no sevis novelc, jo tā vairs nevar turpināties.

– Zini, kas man ir? – ar mani sarunājas Žanna, – Zini, kas man priekš tevis ir? Man ir bļoda. Bļoda priekš taviem sūdiem, zini, kas ir sūds?

– Vai arī sevi izģērb. Mani izģērb vai arī sevi, ko gribi. Tu ko vairāk gribi – mani vai sevi?

– Zini, kas tu esi?

– Jūlijs jau pusē, bet lietus kā nav, tā nav.

– Kas es esmu, zini, vai man labāk pasaukt dežūrējošo ārstu? Zini, kas tas ir – "dežūrējošais ārsts"? Iesaku atcerēties, citādi viņš tev tādu šprici iedos, ka tu vēl sešus gadus pūsi te savos izkārnījumos un urīnā, bet visdrīzāk nevis sešus, bet vispār nekad nepamodīsies, kas es esmu? Zini, kas es esmu? Atbildi vai arī saki ardievas savai vienīgajai iespējai piecelties kājās un paskatīties ārā pa logu.

– Tu esi Žanna M.

– Pareizi. Bet tu? Atbildi, citādi pasaukšu ārstu un tava izveseļošanās būs galā.

– Izģērb mani, lūdzu, vai arī pati izģērbies.

– Nu, redz, vari tomēr, ja gribi. Bet vai zini, ka tevi sauc Pēteris? Bet cik tev gadu, Pēteri, atceries?

– Jā, atceros, sešdesmit trīs. Es esmu dzimis 1950. Gadā, un man tikai pirms trīspadsmit gadiem bija jubileja.

– Nu, labi, ja reiz tu mani klausi, tad es tevi arī klausīšu. Izģērbšu.


Remarka

Un lūk, jau Nele (jo sievieti šo patiesībā sauc par Neli, nevis par Žannu, un viņa nav no bērnības un nav M., viņa ir no citas, pavisam no citas dzīves, Nele un viņas uzvārds sākas ar D., lai gan, kāda tam nozīme, kā viņu patiesībā sauc, jo lai arī viņa būtu kaut trīskārt Nele D., no pieaugušo cilvēku dzīves, ja tu esi uztverta kā Žanna M. no bērnības, tad tā tas arī ir dotajā brīdī. Cilvēks ir tas, par ko viņu nosauc, un beigta balle), pienāk šī Nele D., saukta par Žannu M., pienāk pie Pētera, kurš guļ gultā liela aizsaluša ezera vidū (slimnīcas palātā), un novelk viņam uzpurni, un atsien viņa rokas no gultas režģiem, un novelk viņam visas drēbes. Un lūk, Pēteris ir absolūti kails, tāds, kāds viņš ir nācis šajā pasaulē. Un lūk, viņš jau vairs nav uz ledus, bet uz līdzenas betona virsmas. Tikai betons vien, lai arī kur tu paskatītos, pa labi vai pa kreisi, visur pelēks betons, un vairāk nekā. Kails Pēteris un trīsdesmitpiecgadīgā Nele ar savādajām kājām, un betons. Bet mūsu slidas tagad var mierīgi noglabāt skapjaugšā, jo tuvākajos sešos gados tās  mums nudien vairs nebūs vajadzīgas. Pa betonu mēs neslidosim, mums vajadzīgs ledus.

Ko es iedomājos, pašā pirmajā sekundē, kad tas viss notika? Es iedomājos ļoti daudz ko. Vienas pašas sekundes laikā, simt piecdesmit tūkstoši domu uz speciālām skrituļslidām aiztraucās garām pa betona virsmu mana pakauša rajonā (tur man ir betons, pakausī, bet pieres rajonā man ir mīksts putuplasts). Milzīgs daudzums domu, pat, ja ne simt piecdesmit tūkstoši, tad trīs jau nu noteikti:

Pirmā doma:

Apēst Žannu M., visu un līdz pēdējam kumosam, citādi taču vienalga tūlīt piesies atpakaļ pie gultas, bet visdrīzāk – nositīs, nesāks ar mani te cimperlēties, bet tā viņa vismaz būs manī iekšā, mana Žanna M. un viņas savādās kājas, un viņas krūtis manā gaumē. Vīrietis taču tāpēc ir cienīts, ka paņem sievieti un nes viņu sevī līdz pašām beigām, kamēr nomirst viņa, vai viņš. Mīlestība taču ir rīcībā, ņemt un apēst, stundas divas paies, kamēr tikšu galā, bet iespējams, trīs.

Otrā doma:

Apgriezt sprandu tam sešus gadus mani vajājošajam večukam kreisajā palātas stūrī, tāpēc, ka es domāju, ka viņš, visus šos sešus, manas prombūtnes manā galvā, gadus, šis večukiņš ir tikai vīzija vai sapnis, bet tad, kad es pamodīšos, tad arī viņš pazudīs, bet nekā nebija – pirmais, kas iekrita acīs pēc Žannas M., savādajām kājām, iekrita man acīs, kā nepatīkams spožs uzliesmojums, tas bija lūk šis te večukiņš, kas nekur nepazuda, un nepalika tur, viņpus mana sešus gadus ilgušā vazelīna (lūk, es atradu piemērotu vārdu "vazelīns", precīzāk nepateiksi, lūk kur es biju sešus gadus un pusotru mēnesi – mazā zaļā burciņā ar vazelīnu, kuras centrā, šīs lipīgās masas vidū, grimstot līdz pat ceļiem purvā, visus šos sešus gadus un četrdesmit vienu dienu, pavadījis kopā ar mani un izlaizījis manu pliko pakausi ar savu skatienu, šis bārdainais večukiņš ar vecumvecām acīm kā sievietei džakondai gleznā, kuru es, vēl būdams precējies, liku kopā ar dēliem no puzles gabaliņiem), un šis večukiņš, lūk, viņš, tagad, te, mana miniatūrā cietuma kreisajā stūrī, stāv un skatās uz mani, kā kreditors skatās uz parādnieku, un varbūt tad man kā reiz piecelties un pielikt punktu šai idejai, šim večukiņam, kurš sešus vazelīna gadus man nelika mieru? Apgriezt sprandu šai murgainajai idejai, lai tad viņam vairs nenāktu ne prātā nākt pie tādiem cilvēkiem, kā es, tādiem jau arī tāpat nemierīgiem raksturā, un mulsināt mani, un melot man, un mānīt mani lētiem apsolījumiem, kas tik vien vērti kā vienu bērna asaru un melhiora krustiņu, vajadzētu pielikt punktu, cik tur tā darba, piecelties, tikt līdz manas kameras kreisajam stūrim, sagrābt viņu, bet viņš, starp citu, maita večuks, visus šos sešus gadus apgalvoja, ka tad, ja es kādreiz viņu sāktu žņaugt, vai apgriezt sprandu, viņš taču, lūgtum, nekādu pretestību neizrādītu: "Sit mani, nogalini, es svešās darīšanās nejaucos, gribi mani nosist? Tā ir tava personīgā darīšana, pašam vien izlemt" – tā viņš man teica, šis no manas sievas puzles saliktais, džakondas mūžības un veikala kartona, caurcaurēm vazelīna ieziestais Tas–kungs–un–pasaules–radītājs večuks.

Trešā doma:

Parunāt ar viņu. Un ja nu piepeši, brīnums, kāds vēl ar mani nekad nav noticis (es brīnumus neesmu redzējis un viņiem neticu), bet tagad, ja nu, piepeši, tagad, šajā savādajā situācijā, ja nu piepeši uzkrīt man uz galvas, kā krembrulē torte uzkrīt uz galvas kungam hūtē, smieklīgās, komiskās filmēs, ja nu? Iešu es, iešu pa smieklīgo komisko filmu ielām, iešu ne vien tikai vienu reizi, bet simt tūkstoš reižu zem māju logiem, kas tajās filmās, un pēkšņi…, un pēkšņi, kā šajās filmās pieņemts, pēkšņi no kāda visnecilākā loga palodzes, pēkšņi nokritīs, kādas mazas jubilāres Ritas vai Karīnas dzimšanas dienai sagatavotā un savu kārtu uz palodzes gaidošā, krembrulē torte. Parunāt ar viņu. Vienreiz dzīvē pat torte krīt uz galvas, un ja nu brīnums notiek? Parunāt ar viņu. Ja nu viņa izrādās pirmais cilvēks pasaulē, kas mani saprot, kas spēj mani saprast no sākuma un līdz pašam galam. Ne katru dienu laimējas sastapt sievieti Žannu M. ar savādajām kājām un manā gaumē pielietām krūtīm, ja nu pēkšņi saprot? Krīti, krīti krembrulē, uzklausi mani, Žanna. Sešdesmit trīs gadus es esmu nodzīvojis, un tā arī līdz šim neesmu, neesmu ne ar vienu tā, lai mani saprastu, tā neesmu parunājis.

No šīm trim manai galvai cauri izskrējušām domām vienas sekundes laikā, es izvēlējos palikt pie trešās. Taču tajā visā bija arī kāds aprēķins, jo gadījumā, ja no sarunas ar Žannu M. no manas bērnības nekas nesanāks, ja kāda nebūt iemesla dēļ viņa negribēs mani uzklausīt, vai arī izrādīsies, ka brīnums nav noticis, un krembrulē torte nav uzkritusi man uz cepures, tad es itin mierīgi, ja tikai neviens neiztraucēs (un kurš gan man varētu traucēt, visi taču domā, kas es joprojām turpinu gulēt), tad es mierīgi un droši, nezaudējot savaldīšanos un nekrītot niknumā, bet, gluži otrādi, visnotaļ dzīvespriecīgi un ar cieņu, apgriezīšu sprandu idejai par pēcnāvesdzīves–vazelīn–pretīgo–večukiņu, un vēlāk, divās stundās, vai sliktākajā gadījumā, trijās, sagremošu mīļotās manas Žannas M. ķermeņa galvenās sastāvdaļas, un jau ar viņu sevī iekšā (mīlestība izpaužas rīcībā), es stāšos dežūrējošā ārsta un sanitāru priekšā, bet tur jau viss dieva rokās – sitiet mani, nogaliniet, es citu darīšanās nejaucos, gribat mani nosist? Tā ir jūsu personiskā darīšana, jums arī par to lemt.

– Nevajag mani ēst, es tevī klausos, runā.

Es taču nedzirdu, ko jūs man sakāt, es taču jau septiņus gadus nedzirdu nevienas nots, ne zvana, ne signāla, un pat tad, kad es gulēju, pat vazelīnā burciņā, es nevienu pašu skaņu nedzirdēju, un tādēļ večukiņš (manas sirdsapziņas salauztais modinātājs), šis večukiņš nevērsās vis pie manām ausīm, zinot, ka es esmu kurls, bet savus sprediķus "mosties, taču mosties, nevis gulēt vajag, bet dzīvot" viņš tecināja aukstā straumītē tieši manā mugurkaulā, tā, ka pēc katra viņa sprediķa – mosties taču mosties (modinātājs bez signāla un zvana), es divas stundas, bet iespējams, ka visas trīs, vai pat vairāk, piecas sešas vai septiņas, es svīdu aukstiem sviedriem, gluži kā slapjām apakšbiksēm, gluži kā apmīzies, vai arī gulēju (es taču no gultas augšā necēlos) gulēju pēc tam viscaur slapjš, bet sanitāri un dežūrējošais ārsts (bez desmit minūtēm svēts cilvēks), protams, neko sliktu par mani nepadomāja, teiksim, ka viss ūdens manās apakšbiksēs ir urīns. Un tas arī bija urīns, tika nevis no mana locekļa iztecējušais, bet no večukiņa sprediķa notecinātais gar manu mugurkaulu tieši apakšbiksēs iekšā, gluži kā dārza mucā pēc lietus.

Un ko var atrast dārza mucā pēc lietus, pašā šīs mucas dibenā, ko var atrast, ko? Jūlijs un nekas cits, nekā cita dārza mucas dibenā nav. Jūlijs un nekas cits. Jūlijs un nekas.

Remarka

Un šajā brīdī, pēc šiem vārdiem – Jūlijs un nekas – pēc šiem vārdiem beidzās pirmā daļa no tā, kas visu laiku šeit notika, un sākās otrā daļa, kas šeit vēl tikai notiks vēlāk, otrā daļa sākās. Ledus un betons uz visiem laikiem pazuda, tos nomainīja lipīgs augusta medus, protams, ka augusta, nevis jūlija, jo kā jau šeit ne reizi vien ir ticis teikts, nekāda medus jūlijā nav.

– Nu, un kāpēc tu to visu dari, kāpēc tu mani atsaitē un izlaid brīvībā, kāpēc?
– To es nevaru te paskaidrot, es daru to, kas man ir jādara, tas arī pagaidām viss.
– Bet tas, ko tu dari, taču ir risks, tavai dzīvībai, tu to saproti, vai tu līdz galam nesaproti, ar ko tas viss, ko tu tagad dari, ar ko tas var beigties?
– Es nezinu, es daru to, kas jādara, un tas pagaidām arī viss.

Remarka

Nele atgūlās uz virsmas un sāka gulēt nekustīgi. Sāka gulēt. Ko viņa sāka darīt? Gulēt. Gulēt uz milzīga galda virsmas, jo virsma, uz kuras viņi abi nupat atradās, pirms pāris minūtēm pārvērtās par milzīgu galdu, milzīgu galdu, līdz kura malai es nevaru aizsniegt. Šī galdam ne gala ne malas nav redzams, un tas, kas atrodas zem galda, ir redzams, jo mūsu priekšā ir milzīgs vāks, vāks līdz pašam horizontam. Galds. Nele atgūlās uz tā, kā ēdiens, kas pagatavots vakariņām, uz galda guļ ēdiens, un tas nevienu nepārsteidz. Ēdienam ir jāatrodas uz galda, kas tur tāds dīvains, galds patiesībā tam arī ir domāts, lai uz tā atrastos ēdiens.

Nele guļ uz virsmas, gatava uz visu. Viņa guļ uz virsmas tā, ka jau no pirmā acu skatiena kļūst skaidrs – sieviete, kas ir mūsu priekšā, ir gatava visam, absolūti visam, visam tajā nozīmē, ka nav pasaulē nekā tāda, kam viņa nebūtu gatava, – gatava visam.

Tā viņa pateica un apgūlās uz grīdas, tieši pie manām kājām, apgūlās kā lapsiņa, kas būtu apgūlusies zem soliņa, lai jau pēc tam, kad visi pierastu, ka viņa tur guļ, kad jau aizmirstu par viņu un pārstātu pievērst viņai uzmanību, lai jau pēc tam viņa, viltīgā lapsiņa, pārceltos uz soliņu, bet pēc tam  uz mūrīša, bet pēc tam arī visu māju aizņemtu, bet mājas saimnieku izdzītu ārā. Viņš šo tikai zem soliņa ielaida pagulēt, bet viņa, viens un divi, nepaspēja viņš ne acu pamirkšķināt, kā visa māja jau pilnībā ir viltīgās lapsas aizņemta, un kur viņam tagad, mājas likumīgajam saimniekam, dzīvot, nav saprotams, – zinām mēs šīs viltības, mūs tik viegli ap stūri neapvest.

– Pats jocīgākais tajā visā ir tas, ka es taču varu vienkārši piecelties un aiziet. Un ja viņš metīsies man virsū, tad es varu sākt kliegt, un burtiski pēc pāris sekundēm šeit ielauzīsies sanitāri, un visas šīs domas par jūlija medu, kopā ar viņu pašu, vienā mirklī pārvērtīsies par asiņaina sūda gabalu. Pats jocīgākais ir tas, ka es varēju aiziet jau pirms divdesmit minūtēm, varēju vispār nerunāt ar viņu, un pats, pats jocīgākais ir tas, ka es varēju vispār nestrādāt šajā slimnīcā, jo maksā šeit maz, bet nervus sabojā krietni. Taču lūk, es nez kāpēc guļu uz grīdas, vienā būrī ar bīstamu, prātā jukušu noziedznieku, ar maniaku, kuru jau sešu gadus tur piesietu pie gultas un uzpurnī. Bet es guļu viņam tieši pie kājām, pakļaujot savu dzīvību nāves briesmām, lai gan mājās man ir mazs puisēns, kuram es esmu nepieciešama un kurš bez manis nevarētu izdzīvot. Es te guļu kā desas luņķis, kuru tūlīt, tūlīt apēdīs, un man pat nav ar ko parunāt, jo vienīgais mans sarunu biedrs ir ne tikai nojūdzies, bet vēl arī kurls. Lai gan, arī tad, ja viņš nebūtu kurls, viņš mani nesaprastu, nesaprastu, ko es saku, jo es, patiesību sakot, neko arī nesaku, man, beigu beigās, nav ko teikt. Es guļu un nesaprotu, kas notiek, kāpēc tas notiek un vai vispār jau notiek, vai tikai nupat sāk notikt, vai jau ir noticis, nezinu, es neko nezinu. Es zinu tikai vienu – to, kas es guļu. Es pati, neizdibināmu un neizskaidrojamu iemeslu dēļ, es pati te gribu pagulēt un neiet prom, un vispār, te pabūt, nezinu kāpēc, atbildes nav, jo man ir radusies tāda sajūta, it kā es vecāsmātes pūralādē būtu ilgi meklējusi viņas līgavas kleitu, meklējusi, meklējusi, daudzas dienas un naktis, un piepeši atradusi. Kam man tā vajadzīga, es nevaru pateikt. Bet vajadzīga. Ļoti vajadzīga. Daudzus gadus meklēju un nu esmu atradusi. Nu, tu man kaut ko teiksi, vai tas arī ir viss? Ko mēs darīsim tālāk, tas ir, kādi mums ir plāni, mēs runāsimies vai uzreiz pieņemsim lēmumu, ka tas ir arī viss?

Es redzu, kā tu skaties, tālākajā manas apziņas stūrītī, kā tu skaties un smejies par mani, vazelīna večukiņ. Neskatoties uz to, ka es šobrīd esmu aizņemts ar citām darīšanām, ar Žannu M. no manas bērnības, es, neskatoties uz to, ne sekundi neizlaidu tevi no savas uzmanības loka. Un es redzēju, kā tu smējies par  mani, kā tu mēdījies. Un, vari man ticēt uz vārda, bet vari arī neticēt, šajā gadījumā tas, vai tu man tici, vai ne, man ir pilnīgi vienalga, jo es pēc tam, kad ar sanitāri Žannu M. būsim beiguši, kad būsim izlēmuši viņas likteni, bet tas notiks un visai drīz, jo te nav ko vilkt garumā, tad lūk, pēc tam, kad ar viņu būs izlemts, tad es bez mazākās vilcināšanās ķeršos klāt arī tava jautājuma atrisināšanai. Un atrisināšu to, vari man ticēt, nevis uz kādu laiku, bet uz visiem laikiem. Tāpēc, ka tad, ja tu, smirdošais vazelīna večukiņ, patiešām arī esi Tas Kungs, visa esošā Radītājs, bet es no visas sirds tam ticu, ka tu patiešām esi Dievs, tad es ar lielu prieku tevi nožmiegšu un tikšu ar tevi galā, un atbrīvošos no tevis un tavas vazelīna smirdoņas, un uzelpošu pilnu krūti, un tie būs mani Atbrīvošanās svētki, taču šie svētki būs mazliet, mazliet vēlāk, bet pagaidām sēdi tur, kur tu esi, mēdies, un skaiti savas pēdējās minūtes, tev vēl ir nedaudz laika būt par Dievu, izmanto šo laiku derīgi un ar jēgu, jo drīz, pavisam jau drīz, nebūs ne laika, ne Dieva, bet tikai es un visa pārējā pasaule, kas mani ieskauj.

Remarka

Viņš uzgūlās viņai virsū, viņa pazuda zem viņa miesas. Slimnīcas grīdas virsma tajā pašā mirklī pārvērtās par tumšu ūdeni.

– Un pēc šiem vārdiem viņš uzgūlās man virsū ar visu savu slimīgi piepampušo miesu. Apgūlās un gulēja. Es uz grīdas, viņš uz manis, un neviena vilciena trokšņa. Klusums.

– Tu mani dzirdi, Žanna? Es gribu tev pateikt kaut ko ļoti, ļoti svarīgu.

– Runā.

– Es tevi ieraudzīju, pie sētas, pie tavējās, šķiet, sētas, tev tad bija trīspadsmit gadi un četras dienas. Kā es zinu, ka četras dienas? Tu man pateici. Es pienācu tev klāt, paskatījos uz tavām kājām, pamanīju, cik tās ir savādas, un teicu – savādas kājas, bet tu man nez kāpēc atbildēji – ka tev šodien ir tieši trīspadsmit gadi un četras dienas. Atceries?

– Es nē.

– Bet kāpēc tad tā, Žanna? Es atceros, bet tu nē, kāpēc tā?

– Tāpēc, ka es neesmu Žanna. Man ir cits vārds. Es esmu cita nevis no tavas bērnības Žanna M., bet no savas šībrīža dzīves, mani sauc Nele, un mans uzvārds sākas ar D.
– Es ticu tev, Žanna, ticu katram tavam vārdam. Ticu, ka tu esi Nele D., ticu, ka tu neesi tu, es ticu, taču gribu dzirdēt atbildi uz savu jautājumu. Kāpēc tu neko neatceries, Žanna, kas noticis?
– Es visu atceros, izņemot to, ko es nezinu. Es neko neesmu aizmirsusi, vienkārši es par to vēl nezināju. Izstāsti man un es zināšu, un atcerēšos to uz visiem laikiem.
– Tas ir ļoti vienkārši, Žanna. Vienkāršs tāds gadījums. Tikai tev tas ir vienkāršs, bet man tas ir ļoti garš, piecdesmit gadus garš gadījums. Es jautāju tev toreiz, vai nav par agru? Vai nav par agru trīspadsmit gados, lai arī ar četrām dienām, vai nav par agru tev izrādīt tik jauna puiša priekšā (man tad arī pašam bija četrpadsmit, ne vairāk), vai nav par agru izrādīt tāda iemīlēties spējīga jaunieša priekšā savas savādās kājas, manuprāt jau nu nedaudz par agru, būtu gan pagaidījusi līdz astoņpadsmit gadiem, un tad.
– Lūdzu, vairs nevajag. Es tev neesmu nekāda Žanna. Dari ar mani, ko gribi, bet, lūdzu, stop.

– Nē, nevis stop, bet tālāk. Tu man atbildēji: tam arī ir domāti meiteņu ceļgali, lai mirgotu un žilbinātu jauniem puišiem acis. Bet ne jau no trīspadsmit gadu vecuma, tev, puņķutapa, mirgot manā priekšā žilbinošām, savādām kājām, kaut vai pāris gadus būtu pagaidījusi, un tad.

– Ne jau no manis tas atkarīgs, bet no manām kājām, kad tām sākt žilbināt. Nevaru taču es tagad tās nocirst, savas kājas, par to, ka tās agrāk par nolikto vecumu iemirgojušās un izlīdušas no svārku apakšas tieši tev acīs?

– Nē, nevajag nocirst. Bet, ko tad lai es daru, tādā gadījumā? Es kaut vai tūlīt pat ņemtu tavas kājas altāra priekšā, bet tavām kājām, tāpat kā tev ir trīspadsmit un četras dienas, nevaru taču es tās precēt, man jau arī pašam tikai četrpadsmit (un divi gadi vēl līdz pasei), tā ka, pēc likuma un kārtības, nedrīkst.

– Un pat ja arī varētu precēties, es vienalga, es savas kājas tev nedotu par sievu, ne tagad, ne sešpadsmit, ne sešdesmit piecos gados.

– Kāpēc tad tā? Vai es tavām kājām neiepatikos, es taču esmu glīts vīrietis, spēcīgs un protu ļoti stipri mīlēt.

– Es zinu. Es zinu, ka tu vari mīlēt, es to uzreiz sapratu, tiklīdz ienācu pie tevis palātā. Un lai arī tu gulēji viss noziedies ar sūdiem, un piesiets ar siksnām pie gultas, es nez kāpēc uzreiz sapratu, ka tu vari ļoti stipri mīlēt.

– Sieviešu kājas ir kā sarkanie ikri, kas valdzinoši laistās saulē, taču saglabā savu lipīgumu, tās turas kopā, pat to slaidums un aicinošais siluets melnās zeķēs tās nešķir, divas sieviešu kājas ir viens vesels, sieviešu kājas, ievilktas melnā kapronā, tā ir parādība pati par sevi, ārpus jebkāda ķermeņa, neatkarīgi no tā, kas tas ir par ķermeni, neatkarīgi no ķermeņa kā tāda, sieviešu kājas melnās zeķēs ir pastāvīga vienība, tāpēc tās iespējams mīlēt nesaistīti ar sievieti, kurai tās pieder.

Remarka

Viņu sarunu pārtrauca neilga pauze.

– Tik daudz ūdens ir sakrājies manā galvā, visu šo gadu laikā, kamēr es meklēju. Milzīgas, dziļas peļķes, manās smadzenēs. Es bradāju pa šīm peļķēm gumijas zābakos, taču ūdens vienalga aizlija aiz malām un manas kājas samirka. Bet pavasaris nāk un nāk, kļūst aizvien siltāks un siltāks, sniegs tikai kūst un kūst, un peļķēs ūdens ir aizvien vairāk un vairāk. Un es jau esmu ne vien līdz ceļiem, bet līdz kaklam ūdenī. Un visas durvis ir aizslēgtas, un visi vārti ir ciet, un visa mīlestība ir tur, aiz šīm durvīm un vārtiem, bet es stāvu līdz kaklam pavasara palu ūdenī, un atslēgu man nav, lai iekļūtu iekšā. Un lūk, tagad tu. Briesmīgais cilvēks, kas sniedz man roku un atver plaukstu. Kas ir viņa plaukstā? Briesmonis cilvēks atver plaukstu un tajā ir atslēgas.

– Viss, Žanna, tu esi atnākusi.

– Neprāts saēd melus. Asinis iznīcina nepatiesību. Durvis atveras. Pavasari nomaina vasara, martam seko jūlijs, peļķes izžūst, ūdens atkāpjas, durvis un vārti atveras un es varu ienākt. Un es ienāku. Un lūk, visa šī mīlestība ir mana. Lūk, tas ir jūlijs. Lūk, kur ir jūlijs, un lūk, kur esmu es. Karsts, taču ciešami, briesmīgi, taču skaisti. Un gumijas zābaki vairs nav vajadzīgi, peļķes ir izbeigušās un es esmu atnākusi.

– Ienāc, Žanna, iekārtojies ērtāk, tagad es darīšu ar tevi visu, ko uzskatīšu par nepieciešamu.

– Viss, es esmu atnākusi. Tagad man tiks piedāvāts viss pats nepieciešamākais. Es visam esmu gatava, izņemot medu, jo es zinu, ka jūlijā medus nav.

– Nodega mana sirds, bet tajā divi suņi. Viens – maziņš vaukšķītis, kas vienmēr ir baidījies no manis, bet otra – milzīga kuce, no kuras vienmēr esmu baidījusies es. Viss nodedzis zilām liesmām, nekā nav atlicis man krūtīs, veselu stundu es dzīvoju ar ledainu tukšumu krūtīs, dzīvoju ar caurumu sirds vietā, stundu un vēl mazliet, gaudoja vējš, svētākā vieta manās krūtīs bija tukša, taču tāda vieta nevar ilgi palikt tukša, un lūk jau manās krūtīs ir parādījies kaut kas jauns, iespējams, jauna sirds, bet iespējams, ka tikai sienas pulkstenis ar svārstu. Šķiet, šūpojas svārsts. Griežas, griežas man galva. Mīlestība no netīras pavasara peļķes pārvērtusies jūlijā. Ūdens galvā ir izžuvis, bailes un nojautas zudušas. Es pilnīgi visa esmu kļuvusi par mīlestību, es patiesībā esmu mīlestība. Lūk, kur es esmu – es esmu mīlestība un guļu uz galda. Mīlestība – tas ir ēdiens uz svētku galda. Lūk, es, viegli apcepts mīlestības gabals, guļu kā Vīnes šnicele uz galda un gaidu savu stundiņu. Guļu kā jūlija vasaras mīlestība uz bagātīgi klāta galda un gaidu savu stundiņu. Gaidu, kad mani apēdīs tie, kuriem patīk šāds ēdiens. Guļu kā maize un vīns, uz pusdienu galda un gaidu, kad mani ēdīs. Esmu gatava visam. Manas sadegušās sirds vietā ir dieva dāvanas. Dariet ar mani visu, kas ir nepieciešams. Es esmu gatava visam, es esmu atnākusi.

– Dzirdi? Mūzika, dzirdi, kā skan mūzika? Es pūšu savu iekšējo mežragu. Tās ir manas skaņas. Tas nozīmē, ka es tuvojos, tas nozīmē, ka es esmu kaut kur pavisam, pavisam tuvu, esmu jau tepat, es esmu kaut kur pavisam, pavisam šeit. Es esmu atnācis, esmu jau šeit, tā ir mana mūzika, mana mežraga skaņas. Viss, mēs esam atnākuši. Mūsu kustība ir galā. Mēs esam gatavi izzust. Vai tu esi gatava izzust, Žanna no manas bērnības M.?

– Mani sauc Nele, es esmu gatava izzust, es visam esmu gatava. Mēs esam atnākuši.

Un tad es metos manas sistavas labajā stūrī, metos tik ātri, ka večukiņš nepaspēja ne iepīkstēties. Metos augšā pie griestiem, kur viņš sēdēja, šis aptaurētais vazelīna Dievs, no kurienes viņš smējās un ņirgājās par mani. Metos viņam virsū, un vie

Ivans Viripajevs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!