Kultūra
25.11.2016

Joga mūsdienu sabiedrībā un Senajā Indijā

Komentē
0
Saglabā

Izdzirdot vārdu "joga", vairums cilvēku iedomājas zināmu pozu jeb āsanu ieņemšanu. Šis ir rezultāts procesam, kurā joga ir tikusi reducēta līdz vienam vienīgam elementam, kas ir ļāvis to integrēt Rietumu sabiedrībā. Šogad Latvijā pirmo reizi pat notika sacensības jogas sportā. Pirmajā acu uzmetienā šķita, ka šāds pasākums ir sava veida kulminācija jogas adaptācijai Rietumos. Joga ir padarīta par pilnīgi sekulāru nodarbošanos, kura ietilpst tādās visiem saprotamās kategorijās kā fitness, sports vai veselīgs dzīvesveids. Jogas āsanas ir nodalītas no tādiem nesaprotamiem un jocīgiem jogas tradīcijas elementiem kā mantru atkārtošana vai ar mūsdienu zinātnes priekšstatiem nesamērojama ideja par cilvēka uzbūvi, nemaz nerunājot par nemirstības un pārdabisku spēju iegūšanu.

Tomēr mūsdienu joga joprojām nav nodefinējusi savu identitāti attiecībā pret Senās Indijas jogas tradīcijām, un jogai vēl aizvien piemīt zināma eksotiskuma vai īsti nenodefinēta garīguma aura. Minēšu tikai vienu piemēru. Apmeklējot Latvijas Sporta jogas federācijas mājaslapu, izlasāms, ka "jogas prakse ir aptuveni 5000 gadus sena un tās pirmsākums meklējams Indijā. No tiem 2000 gadus Indijā pazīst sacensību jeb sporta jogu, kura tika izveidota ar mērķi demonstrēt jogas praktizētāja ieguvumus fiziskajā, garīgajā un dzīves kvalitātes uzlabošanās ziņā". Jāpiebilst, ka līdzīga informācija atrodama arī Starptautiskās jogas sporta federācijas mājaslapā.

Iztirzājot šo izteikumu vēsturisko pamatu, mans mērķis nekādā ziņā nav vērsties tieši pret Latvijas Sporta jogas federāciju vai arī kritizēt veidu, kādā joga tikusi pielāgota mūsdienu sabiedrībai. Tā vietā es vēlos reflektēt par identitātes problēmām, ar kurām jāsaskaras mūsdienu jogas praktizētajiem. Ja jogas āsanas ir sporta disciplīna, kādēļ nepieciešams tai meklēt saknes Senajā Indijā? Vai mūsdienās praktizētajai āsanu jogai maz ir kaut kas kopīgs ar Seno Indiju?

Viedoklis, ka joga pastāv jau vismaz 5000 gadu, parasti tiek pamatots tikai un vienīgi ar kādu plāksnīti, kura saglabājusies no Indas ielejas civilizācijas un kurā it kā attēlots hinduistu dievs Šiva sēžot jogas pozā. Manuprāt, nav pat nepieciešams sevišķi iedziļināties problēmās, kuras rodas, interpretējot neskaidru vizuālu materiālu, ko radījusi sena civilizācija, par kuras kultūru un reliģiju nekas īsti skaidri nav zināms, jo sevišķi, ja ir vēlme saskatīt šajā materiālā kaut ko pazīstamu. Pat ja šī plāksnīte attēlo jogas praktizētāju, šai jogai, visticamāk, nebūtu gandrīz nekā kopīga ar mūsdienu fitnesa centros praktizētajām āsanām.

Sanskrita vārds āsana apzīmē sēdēšanu un pat sēdvietu. Šis termins visnotaļ bieži parādās sanskrita jogas literatūrā, reizēm arī kā viens no jogas "locekļiem" jeb angām (piemēram, aštanga joga, astoņu "locekļu" joga). Tikai sākot ar aptuveni 12. gadsimtu, kad sāk attīstīties hatha jogas tradīcija, jogas literatūrā parādās arvien lielāks skaits specifisku āsanu, un tās kļūst arvien sarežģītākas. Slavenais 15. gadsimta jogas kompendijs "Haṭha Yoga Pradīpikā" apraksta ne vairāk kā 20 āsanu, un tikai 17.–18. gadsimta tekstos āsanu skaits sasniedz 80 un vairāk.

Pirms šī hatha jogas uzplaukuma, lietojot vārdu āsana, jogas teksti apzīmē tikai un vienīgi sēdošus stāvokļus. Turklāt, aplūkojot dažādas agrīnās jogas sistēmas, āsana nebūt nav konstants elements. Piemēram, Maitrī upanišadā parādās viens no vissenākajiem sistemātiskajiem jogas izklāstiem sešos "locekļos", taču āsanas nav starp tiem (6.18). Tas, kas vieno Senās Indijas jogas sistēmas pirms hatha jogas rašanās, ir meditācijas prakse. Turklāt, kad āsanas tiek pieminētas, ir gandrīz pilnīgi skaidrs, ka šie sēdošie stāvokļi tiek ieņemti, lai meditētu. Senajā jogas literatūrā nav nekādu liecību par to, ka jogas praktizētāji izpildītu kaut kādu vingrojumu virkni. Tā, piemēram, izslavētajās Patandžali "Jogas sūtrās" (aptuveni 5. gs.) par āsanu teikts tikai, ka tai jābūt stabilai (sthira) un patīkamai vai ērtai (sukha) (2.46). Pēc tam piebilsts, ka āsanai seko prānājāma jeb elpas aizture (2.49), kam savukārt seko dažādi meditācijas vingrinājumi. Mazliet detalizētāki mēdz būt tantriskā šaivisma jogas izklāsti, kuros bieži vien tiek nosauktas vairākas āsanas, taču tās visas ir sēdošas un arī kalpo tikai kā pamats prānājāmas un meditācijas praksēm [1].

Tādējādi apgalvojums, ka jogas sports pastāvēja pirms 2000 gadu, šķiet fantastisks, jo tolaik mūsdienu jogas āsanas netika praktizētas un vārdam āsana bija pavisam cits nozīmju lauks. Ar vārdu āsana tika apzīmēti nevis fiziski vingrojumi, bet gan elpošanas vingrojumiem un meditācijai piemēroti sēdoši stāvokļi, kuri bieži vien pat netika konceptualizēti kā atsevišķs jogas prakses elements. Daži no tiem ir pazīstami mūsdienu jogā, piemēram, "lotosa poza" (padmāsana).

Iedziļinoties jogas vēsturē, kļūst skaidrs, ka joga nav kaut kāda mūžīga un nemainīga prakse, kas nāk no Senās Indijas aizvēstures. Tā ir dzīva tradīcija, kas mainās, attīstās un tiek pielāgota dažādiem kontekstiem, piemēram, mūsdienu Rietumu sabiedrībai. Šķiet, ka tieksme datēt mūsdienu prakses tālā senatnē balstās neparastajā priekšstatā "jo senāks jo labāks". Šāda gadskaitļu piekabināšana jogas vingrojumiem kalpo arī kā mārketinga triks mūsdienu jogas industrijā. Bieži vien šāda veida aplami priekšstati par vēsturi nāk no pašas mūsdienu Indijas. Viens no hinduisma fundamentālistu ideoloģiskajiem paņēmieniem ir apgalvot, ka mūsdienu hinduisms ir sanātana dharma jeb mūžīgā mācība.

Tomēr tas, vai mūsdienu āsanās balstītā joga radās pirms 5000 vai 100 gadiem, šķiet pilnīgi nenozīmīgi. Šim gadskaitlim nav pilnīgi nekāda sakara ar to, ka daudzi jogas āsanu praktizētāji ikdienā jūtas labāk, kļūst veselīgāki, izbauda šo praksi un iepazīst savu ķermeni. Iespējams, mūsdienu āsanās balstītajai jogai būtu saprātīgāk pavisam atteikties no pretenzijām uz nepastarpinātu pēctecību ar Senās Indijas jogu.

Tas nebūt nenozīmē, ka mūsdienu jogas prakse nav "autentiska". Nav nekāda pamata izvēlēties kādu no vēsturiski pastāvošajām jogas formām un pasludināt tieši to par "īsto" jogu. Turklāt fiziskās jogas rezultāti runā paši par sevi, un tai nav nepieciešams sevi attaisnot, atsaucoties uz tradīcijas senumu.

No šī arī nevajadzētu secināt, ka jogas vēsturei nav nekādas nozīmes. Gluži pretēji, senās Indijas jogas tradīcijas noteikti spēj piedāvāt jogas entuziastiem kaut ko vairāk par āsanām, un jogas vēsture ir ārkārtīgi interesanta, taču iedziļināšanās tajā bieži vien tiek aizstāta ar nepārbaudītu izteikumu atražošanu. Sekojot publiskajā telpā pieejamajai informācijai, cilvēkiem varētu rasties priekšstats, ka Senās Indijas joga nav nekas cits kā tikai āsanas jeb vingrojumi. Tāpat, šķiet, Latvijā joprojām izplatīts maldīgais priekšstats, ka pilnīgi sekulārā joga, kas tiek praktizēta fitnesa centros, ir tomēr kaut kādā ziņā reliģiska prakse.

[1] Vasudeva, Somadeva. The Yoga of the Mālinīvijayottaratantra. Pondicherry: Publications de l'Institut français d'Indologie, 2004, pp. 398–401.

Tēmas

Valters Negribs

Valteru Negribu interesē antīkā, budisma un postmodernā filozofija. Sastopams arī uz skeitborda dēļa vai klīstot pa kalniem un metropolēm. Šobrīd studē sociālantropoloģiju, reliģiju studijas un sanskr...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!