Komentārs
03.03.2016

Jo trakāk, jo labāk?

Komentē
1
Saglabā

Donalda Trampa panākumi liecina, ka tradicionālā politika piedzīvo krīzi ne tikai Eiropā.

"[Republikāņu partija] ir milzīgā šokā. Partijas vadība, ievēlētie politiķi, ziedotāji un visi tie, kas šos gadus ir vadījuši partiju, nekad neticēja, ka Tramps tik tālu aizies." Tā Donalda Trampa panākumus t.s. superotrdienā (priekšvēlēšanas vienlaikus 11 ASV štatos) šonedēļ komentēja Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Ēriks Ojārs Kalniņš, kurš, jāpiezīmē, pateicoties paša dzīves gājumam, ASV politisko vidi pazīst labi.

Saprotamu iemeslu dēļ (viņam veicas labāk) Trampam tiek veltīta lielāka uzmanība nekā Bērnijam Sandersam (kurš atpaliek no demokrātu favorītes Hilarijas Klintones), tomēr arī par Sandersu varētu "šokēties". Proti, kad viņš pieteica savu kandidatūru, nospiedošs vairākums ekspertu to nevērtēja nopietni, tomēr izrādās, ka arī šim – elites izpratnē – autsaideram Nr. 2 netrūkst fanu.

Mēģinot izskaidrot abu kungu un viņiem līdzīgu politiķu panākumus, analītiķi min vēlētāju nogurumu no t.s. tradicionālajām varas partijām, kuras ir tik sasodīti prognozējamas savos centienos saglabāt status quo, min to, ka vēlētāji politiku arvien vairāk uztver kā šovu utt. Tātad netieši kā iemesls tiek minēta elektorāta, teiksim tā, vieglprātība un intelekta nepiepūlēšana. Neapstrīdot šo interpretāciju, man tomēr liekas, ka "vainojami" ir ne tikai vēlētāji un ka kolorītiem politiskiem piedāvājumiem ir arī citi cēloņi.

Mēģināšu paskaidrot. Starp Trampa paziņojumiem, kas tracina vai sajūsmina, lielāku publicitāti ieguvušais ir solījums uzcelt "sienu" uz robežas ar Meksiku, turklāt panākot, ka par to samaksā Meksika. Nu, krāšņi. Mazāk daudzināts ir viņa risinājums (?) ekonomisko attiecību ar Ķīnu pārveidošanai – lai aizstāvētu vietējos ražotājus un darbavietas, Tramps vēlas daudzkārtīgi paaugstināt ievedmuitu Ķīnas importam. Viņa minētie paaugstinājuma procenti, protams, var izraisīt jautrību kritiķu nometnē kā "nereālistiski", tomēr pavērsimies uz šo "neprātu" no ASV publikas viedokļa. Liela daļa publikas uzskata, ka a) Ķīna ir gandrīz vai lielākais ekonomiskais un ģeopolitiskais drauds amerikāņiem, b) visu līdzšinējo administrāciju mēģinājumi Pekinu "nolikt pie vietas" ar tradicionālās politikas instrumentiem ir bijuši neveiksmīgi. Izmēģināts, tā teikt, ir pilns spektrs – sākot no draudzēšanās ar Ķīnas konkurentiem, beidzot ar draudzības piesolījumiem pašai Ķīnai. Nekas "nestrādā". Tātad, secina publika, ir jāmeklē principiāli citi risinājumi, un tad jau Trampa "neprāts" tik neprātīgs vairs nemaz neliekas. Un ja nu sanāk? Līdzīgi ar Sandersu. Var šausmināties par viņa "sociālistiskajām" idejām attiecībā uz finanšu sektora regulējumu, bet, ja publika uzskata, ka sektors nav nesis adekvātu atbildību par pēdējo globālo finanšu krīzi, ļaudis saka – tātad "klasiskie" risinājumi apriori ir nederīgi, vajag kaut ko radikāli citu.

Respektīvi, jārunā ne tikai par lielas elektorāta daļas "pavilkšanos" uz Trampu & Co., bet arī par to, ka politiskā elite tiešām nespēj piedāvāt vienlaikus radikālus un jēdzīgus risinājumus. Rezultātā piekrišanu gūst radikāli un nejēdzīgi risinājumi. Bet vismaz radikāli... Tad kura "ieguldījums" populistu uzplaukumā ir lielāks: elektorāta vai politiķu? Manuprāt, politiķu, kuri neapzinās, ka virknei problēmu vairs neder "kosmētiskais remonts".

Vispārinot runa ir par to, ka racionālā politika ir zaudējusi radošumu, domāšanas elastību, dzirksti, ja vēlaties. Un tad tas viss tomēr uzpeld, tikai, kā saka, ar pretējo, ar mīnusa zīmi. Krāsas, degsme pārceļo uz iracionālo.

Politiskā establišmenta (ar to saprotot ne tikai politiķus, bet arī mediju un ekspertu korpusa pārstāvjus) domāšanas inertumam ir arī citi apliecinājumi.

Piemēram, var tikai pabrīnīties, cik maz šie ļaudis, kas ir aktīvi jauno saziņas tehnoloģiju lietotāji, saprot, kā darbojas informatīvās vides. Ja viņi to saprastu, tad nebūtu šo bezjēdzīgo ainu, ka – piemēram, Trampa gadījumā – liberāli noskaņoti šovu vadītāji un komentētāji ar putām uz lūpām aprāda, cik Tramps ir slikts, auditorijai, kura jau tā domā. Mēģinājumi argumentēt, pārliecināt notiek savas "teritorijas" robežās. Tas, protams, ir komfortablāk (tev uzgavilē, aplaudē, tevi retvīto), bet tas ir bezjēdzīgi, ja mērķis ir runāt ar citādi domājošo. Notiek savas "publikas" uzkurināšana, bet ne diskusija.

Tikpat mulsinoši ir establišmeta mēģinājumi sevi mierināt, ka "ja nu tomēr...", tad ikviens populists vai radikālis, iegūstot "reālo varu", būs spiests rēķināties ar "realitāti" un attiecīgi atteikties (kaut uz laiku) no savām idejām. Nav saprotams, kas ir pamatā šai pārliecībai par politikas "as usual" milzīgo spēku. Ja runājam par šovmeņiem – populistiem –, piemēram, Berluskoni nekur un nekā "neaplauzās" – no Itālijas politiskās skatuves viņš tika atbīdīts citu iemeslu dēļ. Kreisie radikāļi Grieķijā "aplauzās"? Nē. "Syriza" varbūt arī "aplauzās", bet viena "izbalējušā" radikāļa vietā agri vai vēlu nāks cits. Nekāda sistēma, "realitāte" utt. "nenoliek pie vietas" populistus vai radikāļus, ja pēc viņiem ir pieprasījums. Un pieprasījums ir. Ir bezjēdzīgi pētīt reitingus – jā, Tramps ir līderis starp republikāņu vēlētājiem, bet kopumā viņam "nespīd". Kāda tam nozīme?! Nozīme ir tikai tam, ka viņu atbalsta miljoniem – miljoniem! – cilvēku. Līdzīgi stulbi ir augstprātīgi teikt, ka kreiso radikāļu reitings nekad nepārsniegs 15–20%. Jā, bet šie "cipari" liecina, ka Tā domā ļoti daudz cilvēku. Kā ar to var nerēķināties?

Respektīvi, ja establišmets piepūš vaigus un uzskata, ka gan jau "sagremos" Trampu & Co., tad tas nozīmē, ka šī pašiedomātā elite nav sapratusi: politika, vara vairs nav lokalizējama vienā (lai cik sazarotā) struktūrā un vietā. Es varu nepatikā viebties, bet ir jāatzīst, ka – es tagad sakāpināšu tēzi – ISIS ir politika un vara. Marija Lepena ir politika un vara. Britu transporta darbinieku arodbiedrība ir politika un vara. "Autsaideru" patiesībā nav.

Tāpēc nav iemesla "šokam", ja pa degunu dabū ļaudis, kuri paši iedomājušies, ka viņi un tikai viņi ir politika. Nepavisam neesmu sajūsmā, ja citi politikas "punkti" atgādina par sevi ar platformu "jo trakāk, jo labāk", tomēr tas ir un būs neizbēgami.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!