Sarunas. Kalpaks
*
jūs kalpi no Liepsalām Ķeikeniekiem
no Pabraukles Paukulniekiem
rentnieki bezzemnieki
mūžīgi mūžos sūrās kapeikas
šiliņus dukātus dālderus grašus un markas
atdosiet muižai svīdīsiet klaušās bučosiet kungiem svārku stērbeles
piedurknes zābaku purngalus klanoties
dzimtai iedodu uzvārdu Kalpaks, tas – kalps
*
tēvs
es būšu mācītājs – dvēseļu pestītājs ļaudīm
vai dakteris – dzīvības glābējs
vai skolotājs – nesīšu gara gaismu
dēls
cerības veltas
nav nebūs Liepsalās naudas augstajām skolām
tikai viena augstā skola bez maksas...
es – karavīrs?
cita banka tur taustekļus izpleš
*
tēvs
mēs slaktējām nemierniekus – kalpus Irkutskas ielās
noskrandušus dakšām rokās
skolotāju klasē dabas mācības stundā par gaismas spektru
mācītāju kancelē ērģelēm dimdinot Baha Mateja pasijā
dakteri kad viņš skaloja slima zīdaiņa ausi
man medāli sprauda "Par uzcītību" slaktiņā
tēvs
ko tas nozīmē?
dēls
Liepsalu tīrumi apsniguši ir dziļa ziema kurinām bērzu žagarus plītī liepzaros iekāru zīlītēm barotavas
*
tēvs
tuvcīņas durklis – tas ir kā cūku kaujamais tutens
tuvcīņas durklim es padevīgs kalps
roka notrīsēt nedrīkst
mērķējot pretnieka aknās
Svētais Juri Svētā Anna
krūtežu izrotā ķeizara ordeņi
jaunām spēcīgām iedvesmām nokaut
zem zeltītās krūtežas sirdspuksti nomelnē
tēvs
ko tas nozīmē?
dēls
Liepsalās pabeidzām sēju rudzi piekalnē viņpus rijas
kvieši pie ozolu birzs govis rīt rumulēs ganos
es gribu tev aizsūtīt vēstulē Liepsalu pieneņu smaržu
*
ko tu mums šovakar spēlēsi Kalpak?
rītausmā triecienā granātas noecēs lauku
rokas kājas un galvas lidos kā sēklas
ložmetējs pļaus
ko tu mums šovakar spēlēsi vijolniek staltais?
ierakumos zem velēnām baltā kreklā pēc pirts
*
vijole miglas mežģīnēs uzbriedusi kā mīkla
lociņš kā baļķis – tik smags
*
kur Liepsalās arāji pļāvēji kūts meitas bitenieki?
kur ganu suns circenis sermuliņš, bezdelīgas?
ozols iekalts mēmā akmens bluķī lapas birst
bronzas vijole triumfa arka ak debess
*
Ričards Gurskis Norviļa Madonas bērnu mūzikas skolā
Reinis Galenieks Doma baznīcā vēsta
vēl divtūkstošajos gados Kalpaks Šūmaņa sapņojumā
vijolei pieglaudis zodu
iztausta stīgturi steķi un sliekšņus
Iekšpagalms
no pazemes pagrabā ūdeņi sūcas
varbūt no plīsušām sistēmām vēnā
slīkšņā mirkušie ziemas mēteļi
pie alku auklām ne velna nežūst – zema vieta
kalpotājs logos aiznaglo klātbūtnes graustus
iedzīvi sakravā vāģī
pārceļ nekur
stalts sirmgalvis iekšpagalmā
atspiež muguru pret uguns mūri
***
kūts galā aiz leknajiem aplokiem
izsalkusi kautuve kāri pieskata lopus
lai neaizmūk mežā vai tālēs
uz rudens pusi buļļu pūļi un truši
straumēm plūdīs uz spodrajiem griešanas galdiem
slakterim ar nerūsošiem instrumentiem baltajos cimdos
ne spalviņa nelīp pie rokām
nesāpīgs cirtiens un pēkšņi
atasiņotajai mīlestībai uz āķa novelk pūkaino ādu
sadala novērtē aukstumkamerā gulda
kad viņa gaļīgās šķēlēs uz šķīvja
mēli var rīstoties norīt
sāts salīst dzīslās un enerģija
Fosīlijas
alas rīkle rij lejā
smilšakmens dziedzeru šķidrumi
skalo skrimšļus miekšķē kaulus
dzen cauri karstajiem aknu iežu šķietiem
tālā galā stingst rasas seja
vizlas elpa
kvarca sirds
pēc tūkstoš gadiem tu meklēsi kartēs
atveidus draudīgās gneisu pārkarēs
raksi ceļu hidrotērpā ar lukturīti uz pieres
ķermeņi sidraba zibšņos
sastapsies alas rīklē
Jūrmalciems
*
tukšā tālē satrupis skatiens
brangus lomus smeļot notrūkst stāvos viļņos
ņem nelabu galu par barību zivīm
ar kurām pats grasījās pamielot ļaudis
māmuļa krastā veltīgi gaidot
lāpa tīklus gatavo kūpinātavas
*
tik liega liega uz pieres gulst roka kā smilkts
*
priežu sila sakņu stiegras
apturēs klīstošo alkano kāpu
Meža māte nāc šurpu sēj smilktī
sausas sūnas asu ķērpi retu sīku brūklenīti
apraktais Pūsēnu pagalms bez mitas
izkaptis vicinot bļaustās
dimdinot rībinot dej
ļaudīm miera nedod ne mirkli
darva paisajam bēgumam ceļā
vārās apstrādā ģērētās ādas
*
bula nestundā mošķi uznirst pātagot muguras viļņiem
dzelzs spailēs iežogot prātu
ar trešā gaiļa dziesmu uz lūpām
trejdeviņi tēvu tēvi
kāpj ārā no pakšiem stāj pretī kā mūris –
Smaragdu Herbsti
Jērs
mēs, kustoņi, kūts šaurībā saspiedāmies cieši jo cieši
es piekļāvos grūtajai sievietei
kad jutu bērna kustības viņas vēderā
es drebēdams modos man šķita
mūsu kūtij nav sienu nav griestu
augļūdens salija salmos
mēs ēdām šos salmus
mēles pazina saldākās pļavu zāļu garšas
placentu aprija suņi
bērnu guldīja manā silītē
es viņu nolaizīju kā brāli
kāri iesūcu dažas pirmpiena piles
kas nejauši bira garām bērna mutei no mātes krūts
mums, kustoņiem, tika austrumu gudro dāvanu zeltītā tara
man ir tūkstošiem bērnu
visi zina šo vēsti
5