Publicējam fragmentu no Jāņa Joņeva romāna "Jelgava 94", ko 7.martā laidis klajā apgāds "Mansards". "Šis darbs nav autobiogrāfija, lai arī tās ievadā teikts, ka tas balstās uz patiesiem notikumiem," saka rakstnieks. Grāmata ir par pusaudžiem pagājušā gadsimta 90. gados. Viņi sevis un atšķirīgā meklējumos pievēršas tā saucamajai alternatīvajai kultūrai. Grāmata ir par jaunību, kad katrs cenšas nostāties pret pasauli, nekļūt tāds kā visi. Vai tas izdodas? Vai šos solījumus iespējams turēt?
Ceļš no Jelgavas uz Rīgu nav diez ko interesants. Ne kalnu, ne leju. Atliek tikai iztēloties. Šķiet, viss šis novads ar nolūku rūpīgi iekārtots iztēles trenēšanai. Un, kad esi izmests no vilciena un palaid skatienu apkārt, viss šķiet tāds, ka gribas par to stāstīt draugiem, bet kam gan viņiem tavs pēkšņais poētisms, viņi paši to visu zina un varbūt tieši tagad to apcer, tāpēc tu dari tāpat.
Lūk, Zemgales līdzenums, plakans, briesmīgs. Nekur nenoslēpties, nav glābiņa. Saule aizdedzina retās birzis, izrauj skatam tur paslēptās kapsētas. Tur, tālu tajā pusē, ir Lietuva. Tieši pirms šīs teiksmainās zemes ir stacija Meitene. Kā gribētos viņā nokļūt. Mazliet tuvāk mums nolikta Eleja, burves rezidence. Tad nāk Jelgava, tur komentāri lieki. Un tad Olaine, visa gals, dzīvās šausmas, Latvijas anarhijas galvaspilsēta un taleban kontrolētā teritorija.
Mēs esam tieši tur.
It kā jau mēs esam par anarhiju, vismaz nupat vēl bijām, zīmējām aplī ietvertus A. Bet Olaines anarhija bija īstāka, tā ietvēra sevī tumšus un nepielūdzamus likumus. Šeit apmācīja un apgādāja visus Jelgavas narkomānus. MDA tabletes te ražoja rūpnieciski, uz konveijeriem. Policija tās konfiscēja centneriem un it kā sadedzināja. Reiz Kārlis ar saviem basketbolistiem bija atbraucis uz Olaini draudzības spēlē. Autobusu nomētāja ar akmeņiem. Dažreiz viņi ar akmeņiem meta arī pa vilcieniem. Es pats reiz sēdēju tādā vilcienā. Tikko tas izkustējās no Olaines, uz mums lidoja akmeņi. Viens izsita logu vagona otrā galā, otrs gandrīz trāpīja manā logā. Man vienmēr drusku veicas.
Bet tagad mēs esam daudz labāks mērķis šai pilsētā. Mēs, protams, nebijām lielāki par vilcienu, bet mēs nebijām no metāla. Metāls bija tikai mūsu sirdīs.
Un šī nudien nebija īstā vieta jauniem zēniem, kuru matu garums pārsniedz normu. Man tie ir jau līdz pleciem, praktiski līdz pleciem. Gatim, kuru reti kurš vairs tā sauc, ja nu vienīgi māte un skolotājas, mati tiešām ir līdz pleciem. Viņš tos audzē ilgāk nekā es, taču tie pārāk nepadodas garumā, drīzāk platumā. Viņš to uztver cildenā mierā un saka: "Nekas, Tonijs pēc pūdeļa izskatās vēl vairāk." Precīzs Edgara matu garums grūti nosakāms, tie plivinās pa gaisu vien, bet arī nenoliedzami pārsniedz normu.
Mūsu džinsu bikses ir kļuvušas vēl šaurākas, un ceļos tās ir saplēstas. Visiem sporta apavi, to mēlītes krietni izvilktas uz āru. Visiem melni krekli. Gatim ir krekls ar uzrakstu Obituary. Tā ir mūsu jaunā kulta grupa. Nē, grupa ir veca, spēlē jau kopš astoņdesmitajiem. Viņi nāk no Maiami un ir vieni no death metal pionieriem. Mēs esam metālisti. Gatis ir sevišķi pavilkts tieši uz šo death metal, tāpēc savējie viņu tagad sauc – Nāve.
Tas ir neticami, viņš šo kreklu atrada humpalās. Tas bija brīnums. Mēs visi pēc tam metāmies pārmeklēt humpalu kaudzes. Es arī uzrakstīju mammai sarakstu, kādi krekli jāņem, tikko tos ierauga: Death, Cannibal Corpse, Anal Count, Brutal Truth, Carcass, Hypocrisy. Nevienu tādu viņa neatrada, viņa atnesa kreklu ar uzrakstu Michael Learns to Rock un trīs smaidīgu puišu à la Zaks Moriss fotogrāfijām. Par spīti dumpnieciskajam nihilismam, mana sirds gandrīz salūza no mīļuma. Tomēr to kreklu es uzvilkt nespēju.
Bet Nāve atrada humpalās Obituary kreklu par piecdesmit santīmiem. Un vēl viņam nebija labi. Viņš bija tāds kā drusku māņticīgs un uzskatīja, ka ar šo kreklu nopircis nelaimi (tas, protams, viņu necik neatturēja to cītīgi nēsāt). Tā arī tagad viņš teica:
— Es teicu! Es teicu! Vienmēr kaut kas neveicas, kad man mugurā tas krekls!
Mēs nupat bijām izmesti no vilciena Jelgava–Rīga. Par niekiem. Mums nebija biļešu. Konduktoru brigāde nokomentēja mūsu matus un izlika mūs ārā, ka noplīvoja vien. Vilciens aizbrauca tālāk, bet mēs stāvējām šeit, Olainē.
— Ko darīsim, kungi?
Nāve paskatījās pakaļ vilcienam, nekas no tā vairs nebija saskatāms. Edgaram nekad netrūka padoma:
— Es domāju, mēs varam sist suņus un tirgot ādas!
Viņš neapšaubāmi bija jucis. Viņš dzīvoja Nāvem kaimiņos. Jukuma un pārliekas mīlestības pret šausmu kino dēļ viņu dēvēja par Zombi.
— Drīz vietējie tirgos mūsu ādas.
Mēs ērgļu acīm nopētījām pilsētu, kas pletās mūsu priekšā, krūmiem aizaugusi. Nemanīja nevienu pašu cilvēku. Bet krūmi izskatījās aizdomīgi.
— Pazūdam.
Un mēs gājām uz šoseju.
Te Zemgales līdzenums bija aplūkojams vēl labāk, Jelgavas puses pamale šķita vēl mīļāka, mīļāka nekā ilgotā Rīgas puse. Rīga mūs neinteresēja, bet, izbraucot tai bezmaz cauri, varēja nonākt Biržā. Tā bija pasaules galvenā vieta. Dažkārt saukta arī par Panku Biržu. Mamma stāstīja, ka tur jau septiņdesmitajos hipiji mainījušies ar platēm. Biķernieku mežā, līdz kuram varēja tikt ar astoņpadsmito trolejbusu vai varbūt tramvaju. Cilvēki pulcējās mežā — atstumtie, ārpus likuma esošie, kuri negribēja citu vietu, pulcējās mežā un darīja tur savas lietas, par kurām nenojauta pilsēta un pasaule apkārt.
Ko viņi tur darīja? Pagaidām zinājām tikai, ka mainījās ar kasetēm. Ar to pietika. Kasetes mums vajadzēja. Vairs nepietika ar Nirvana un Pearl Jam.
Es pa klusam vēl dažreiz klausījos Nirvanu. Tomēr biežāk jaunās kasetes. Man bija Tiamat albums "Wildhoney". Nāve man dabūja to kaseti pa saviem kanāliem. Kārlim savukārt bija Napalm Death "Harmony Corruption". Nāvem bija Entombed "Wolwerine", Cannibal Corpse "Eaten Back to Life" un Morbid Angel "Altars of Madness" un vēl kaut kas, neatceros. Pavisam noteikti viņam bija Asphyx "The Rack", to viņš bezgala mīlēja un ilgojās iegūt nākamo Asphyx veikumu "Last One on Earth", tad viņam neko vairāk no šīs dzīves nevajadzēšot.
Tā bija mūzika, kurai līdzīgu es nekad agrāk nebiju dzirdējis. Es vispār nekad nebiju spējis iedomāties, ka kaut kas tāds pastāv. Šī patiešām bija cita pasaule. Bija labi sēdēt te uz asfalta, kopā ar Nāvi un Zombi, ceļa vidū uz citu pasauli.
— Sprāgala! Pērtele!! Ibanāts!!!
Zombis lādējās tīrā deviņdesmito manierē. Atkal mašīna slaidi aizšalca mums garām. Lai cik atraktīvi Zombis vicinājās un ieņēma teatrālas pozas, stopēšana nevedās. Un tā jau minūtes piecpadsmit, spriežot pēc saules (mums nevienam nebija pulksteņa). Nāve drūmi pareģoja:
— Tā mēs uz biržu netiksim. Tur sākas desmitos.
— Tad varbūt beidziet sildīt kules uz asfalta un nāciet kaut ko darīt? Man jau roka nopuvusi.
Es gan neticu, ka Zombis jelkad nogura. Tagad viņš ceļmalā plūca garākās nātres un slānīja ar tām neredzamus pretiniekus.
Pie stopēšanas ķēros es. Nāca satiksmes mikriņš, un es atrāvu roku, aizliku aiz muguras un novērsos no ceļa. Liekas naudas mums nebija. Tad nāca otrais žigulītis, vīrs stabili turēja abas rokas uz stūres un skatījās tikai uz ceļu, sieva smaidīja un noraidoši kratīja galvu. Bet aizmugure viņiem taču bija tukša. Viņi izskatījās viena gadagājuma ar maniem vecākiem, kuri vienmēr ņēma stopētājus. Tad nāca pavisam vienaldzīgs auģiks vai kas tamlīdzīgs (es neatšķiru mašīnu markas, zinu tikai tēta žigīti). Vēl kāds ārzemju lūznēns, tajā sēdēja kāds pieklājīgs cilvēks, viņš parādīja ar īkšķi pa labi, sak, tūlīt griežos, citādi paņemtu. Īss, cilvēcīgs kontakts. Nākošās mašīnas vadītājs man pamāja pavisam mīklainu garāmbraucēja žestu. Ko tas nozīmēja? Audz, zēn, nelien ārā no mājas, kamēr nav pašam savs fordiņš?
Tā es sarunājos ar autobraucējiem, manai sarunai bija ilgstamība un attīstība, bet viņiem — tikai mirklis. Es sarunājos ar pašu tūkstošgalvaino ceļa gājumu, apturēts savā punktā — lūk, mašīna mums pamirkšķina un sāk bremzēt, Nāve jau griežas skatīties, kur Zombis pa pļavu aizcīnījies, bet iekšā pilns knapi par mums vecāku deģenerātu, noteikti no Olaines, viņi smejas un uzgāzē, viņi tikai gribēja mūs piemānīt, un prom ir, pat viņi, kas veltīja mums uzmanību, jau ir mūs aizmirsuši pēc divām minūtēm, pēc trim kilometriem.
— Man piegriezās. Neķeras. Pamēģini tu.
Nāve nāca, skumjš uz visu pasauli, nošņaukājās un ietrieca roku telpā virs ceļa. Viņš skaitīja mantru:
— Stājies taču, idiot!
Mašīna bija gara kā zvaigžņu kuģis, tās mirdzošajam, garāmslīdošajam sānam nemanīja gala. Mašīna apstājās. Tas laikam bija no dārgajiem auto, spīdīgs. Monsieur paliecās ārā un jautāja:
— Kur tad džekiņiem jābrauc?
Uz Plakanciemu, man nez kāpēc nikni iešāvās prātā, bet Nāve atbildēja lietišķi:
— Uz Biržu.
— Hā, hā. Birži uz otru pusi, džekiņi. Lietuvā.
— Uz Rīgu.
— Nu kur tad?
— Uz Rīgu!
Šis atkal pasmējās.
— Nu, pavedīsim. Varam pavest.
Zombis skrēja no pļavas, aplipis zaļumiem kā jukušais Līrs, un pirms iesēšanās saņēma norādījumu:
— Nopurinies.
Autmobilis slīdēja klusāk par žiguli, un pār otra priekšējā sēdekļa pleciem kaskādē plūda brīnišķīgi mati, to spožums cirta acīs, kad trāpīja saule, bet ēnā tiem piemita asinskrāsas romantika — blakus saimniekam sēdēja metālists! Nē, es paskatījos spogulī, tur skatījās meitenes acis. Viņas tēvs piespieda gāzīti, un es piespiedu degunu logam, lai atsāktu sarunu ar ceļu. Lūk, deģenerātu auto, viņi sēž klusi, katrs skatās citur, viņiem nav ko darīt bez mums, lūk, es pašaujos viņiem garām un parādu slepenu fakucīti. Tad mēs apdzenam mīklaino mājēju, viņš ir tikpat nopietns. Tad pieklājīgais pagrieziena kungs, kāpēc viņš nav nogriezies? Lūk, arī žigulis ar padzīvojušo pāri, sieviete groza galvu un pamana mani, un atkal smaidot krata galvu, nē, nē.
— Ko tad Rīgā džekiņi darīs?
To, protams, jautāja mūsu laipnais pavedējs. Katrs no mums klusēja, gaidīdams, ka atbildēs kāds cits.
— Ko?
Viņš jautāja vēlreiz. Nāve un Zombis atbildēja reizē, pie kam Nāve teica:
— Iesim uz veikalu.
Bet Zombis:
— Skaitīsim pensionārus.
Neviens vairs negribēja pieminēt Biržu, nez kāpēc tā šajā pēc "Wunderbaum" un ādas smaržojošajā mašīnā šķita neaizsargāta.
— Hā, hā. Jocīgi džekiņi jūs esat.
Vispār jau ir tāds likums, ka stopētājiem jāsarunājas ar laipno vadītāju. Lai darījums sanāk savstarpēji izdevīgs. Es jau domāju pateikt, ka labs laiks vai ko tādu, bet viņš pats nelikās mierā:
— Kas jūs tādi esat?
Eksistenciāls jautājums. Tiešām, kas mēs esam? Zombis lēni atbildēja:
— Zē-ni.
Balsī, kas signalizēja, ka viņam nenormāli nāk zviedziens.
— Nu, es domāju, kas jūs esat, nu, visiem mati, jūs esat no kaut kādas vienības, vai?
Mēs raustījām plecus — ko nu mēs, mēs tāpat vien.
— Jūs taču neesat tie trakie metālisti?
Bznn, nu, kā lai pasaka... Esam it kā, vai kā? Čaļi, sakiet kaut ko?!
— Kādu mūziku jūs klausāties?
Nāve vairs negribēja izlocīties.
— Cannibal Corpse.
— Ko, ko?
Saimnieks pat pagrieza klusāk savu mūziku, tā bija visklasiskākā no klasiskās mūzikas, turklāt baisi samiksētā popūrijā. Viņš pagrieza klusāk un pagriezās uz mūsu pusi, ko?
— Cannibal Corpse.
— Ko tas nozīmē?
— Tulkojumā no angļu valodas – kanibāla līķis.
— Domā, es nemāku angliski?
Un pagrieza skaļāk ar bumsīgu ritmu piesmieto Bēthovenu. Pēc minūtes viņš jautāja atkal:
— Tu domā, es neprotu angliski?
— Nedomāju.
— Tad kāpēc tu tā saki?
— Nesaku.
— Kā, nesaki? Tie bija tavi vārdi!
— Atvainojos.
Šis stūrēja tālāk, cik nu pa Jelgavas šoseju vispār jāstūrē.
— Man, piemēram, patīk laba mūzika. Jūs tādu zināt? Zināt vispār, kas skan?
Bēthovena piektā bija neticamā veidā pārmiksējusies uz Brāmsa "Ungāru dejām". Bet es neko neteicu.
— Nezināt!
Nez vai meitene viņam blakus, droši vien viņa meita, joprojām skatījās spogulī ar savām meitenes acīm? Es neskatījos.
— Un kāpēc jums nepatīk laba mūzika?
Nāve bija skaidri apņēmies neko vairs neteikt, pat skatienu bija izslēdzis, to viņš mācēja perfekti. Zombis kaut ko mēģināja:
— Gribas kaut ko interesantu.
Saimnieks tikai piespieda gāzīti, es gribēju iemest aci spidometrā, lai piedzīvojums nepaiet garām un vēlāk varētu pastāstīt, uz cik mēs nesāmies ar šo trako, bet neuzdrīkstējos, jo tā es noteikti ieskatītos spogulī, un tur varbūt būtu meitenes acis. Skatījos atkal uz ceļu. Tur bija lapsa, sabraukta.
— Un kāpēc jūs neizskatāties normāli? Zini, kāpēc? Es pateikšu, kāpēc!
Komandieris bija uzvilcies:
— Jūs nemaz negribat būt normāli. Jums tas liekas stulbi. Jūs domājat, ka esat par visiem gudrāki.
Viņš vairs nebija valdāms. Un mēs vēl necik nebijām pietuvojušies Rīgai.
— Tagad jūs iesēdāties manā mašīnā, redzat, laba mašīna. Vai es ar to izpelnījos kaut kādu jūsu cieņu? Nē!
Tagad man palika pa īstam baigi. Jo viņš runāja tieši to, ko es šobrīd domāju.
— Jums vienalga, ka cilvēks ir kaut ko sasniedzis. Jūs domājat — nu un, ka cilvēks labi dzīvo, gan jau zaglis vai pārdevies, nē, jūs vispār par to nedomājat. Jums viss ir vienalga.
Es jutos ļoti neērti par šo savu monologu.
— Šitā pasaule jums nav laba diezgan. Jūs esat tie īpašie. Normāli dzīvot, censties — tas jums liekas stulbi! Lai tie lohi paved mašīnā, lai uzsauc aliņu! Bet mums vajag kanibālus studēt.
Viņš uzmanīgi pārvietojās uz labo joslu, tad apturēja mašīnu šosejas malā.
— Esam atbraukuši.
Mēs paskatījāmies ārā. Tā noteikti nebija Rīga. Parasta šosejas mala. Ievērojamākais objekts te bija krūmi. Mēs laikam kavējāmies pārāk ilgi.
— Ko tieši es pateicu nesaprotami?
Mēs kāpām ārā. Vai Nāve nepateica paldies? Tas būtu viņa garā. Auto aizbrauca. Zombis saldi smējās, it kā būtu noticis kaut kas ļoti labs. Bet Nāve rezumēja:
— Es jums teicu — krekls! Nu mēs uz Biržu nepaspēsim.
Es atkal skatījos uz ceļu, ko citu lai es darītu. Aizbrauca žigulītis, auģiks, fordiņš, tā vadītājs mums atkal mīklaini pamāja, varbūt nu jau kā paziņām, bet varbūt bija mūs aizmirsis, jo mājiens bija tieši tāds pats. Bet pieklājīgo cilvēku, kurš solīja nogriezties, vairs neredzēja. Viņš tiešām bija nogriezies. Tolaik cilvēki bija godīgi un atcerējās, ko nolēmuši darīt. Arī deģenerāti, kuriem tūlīt vajadzēja būt klāt, noteikti nebija aizmirsuši manu fakucīti.
5