Bibliotēka
29.10.2003

Jautrā zinātne

Komentē
0
Saglabā

Skolotāji par eksistences mērķi. Lai ar kādu skatu, labu vai ļaunu, raudzītos uz cilvēkiem, es vienmēr viņus, visus un katru atsevišķi, atrodu pie viena uzdevuma: darīt to, kas nes labumu cilvēku dzimtas saglabāšanai. Un nepavisam jau ne jūtot mīlestību pret šo dzimtu, bet gan vienkārši tāpēc, ka viņos nav nekā vecāka, spēcīgāka, nepielūdzamāka, nepārvaramāka par šo instinktu, — jo tieši šis instinkts ir mūsu sugas un bara būtība. Un, kaut gan cilvēki pietiekami ātri ierastajā īsredzībā piecu soļu tālumā savus tuvākos kārtīgi iemanās nošķirt derīgos un kaitīgos, labos un ļaunos, tomēr, skatot lielākos mērogos, ilgāk pārdomājot visu kopumā, kļūsti neuzticīgs pret šo kārtīgumu un nošķiršanu un beigu beigās šajā neuzticībā nostiprinies. Pat viskaitīgākais cilvēks tomēr var būt visderīgākais sugas saglabāšanā, jo sevī vai citos, caur savu ietekmi uztur dziņas, bez kurām cilvēce jau sen būtu pagurusi vai satrunējusi. Naids, ļauns prieks, laupītkāre, varaskāre un viss, kas vien tiek saukts par ļaunu, pieder pie sugas saglabāšanas apbrīnojamās ekonomijas, kura, tiesa gan, ir dārga, izšķērdīga un kopumā visnotaļ muļķīga ekonomija, tomēr līdz šim pārliecinošā veidā saglabājusi mūsu dzimumu. Es nemaz nezinu, vai tu, mans mīļais līdzcilvēk un tuvākais, vispār vari dzīvot par ļaunu sugai, proti, dzīvot "neprātīgi" un "slikti"; tas, kas varētu kaitēt sugai, laikam jau ir izmiris pirms daudziem gadu tūkstošiem un patlaban pieder pie lietām, kas, arī Dievam esot, vairs nav iespējamas. Pieķeries savām vislabākajām vai vissliktākajām iekārēm, bet pirmām kārtām: ej bojā! — abos gadījumos tu aizvien vēl kaut kādā ziņā būsi cilvēces veicinātājs un labdaris un līdz ar to varēsi turēt savus slavinātājus — un gluži tāpat izzobotājus! Taču tu neatradīsi nevienu, kas tevi, atsevišķo, tavā vislabākajā kvalitātē, pratīs izsmiet pilnīgi, kas atbilstīgi patiesībai varētu pārliecināt par tavu bezgalīgo mušveidīgo, varžveidīgo nožēlojamību! Smieties pašam par sevi tā, kā vajadzētu smieties, lai smietos iz visas patiesības, — priekš tā pašiem labākajiem ir pietrūcis patiesības izjūtas, bet visapdāvinātākajiem — ģenialitātes! Taču varbūt arī smiekliem vēl ir nākotne! Tā iestāsies tad, kad cilvēce iemiesos atziņu "Suga ir viss, bet viens vienmēr ir nekas" un ikvienam jebkurā brīdī būs atvērta šī pēdējā atbrīvošanās un bezatbildība. Tad varbūt smiekli savienosies ar gudrību, un tad varbūt pastāvēs tikai "jautrā zinātne". Pagaidām gan vēl ir pavisam citādi, pagaidām eksistences komēdija sevi vēl nav "apzinājusies", pagaidām aizvien vēl ir traģēdijas laiks, morāļu un reliģiju laiks. Ko nozīmē tas, ka parādās šie aizvien jaunie morāļu un reliģiju dibinātāji, šie kūdītāji cīņai par tikumisko novērtēšanu, šie sirdsapziņas ēdu un reliģisko karu skolotāji? Ko nozīmē šie varoņi uz šīs skatuves? Jo līdz šim nav bijis citu varoņu, bet pārējais, kas reizumis bijis redzams un tik tuvs, vienmēr ir kalpojis tikai šo varoņu sagatavošanai, visviens, vai tā būtu mašinērija un kulises vai uzticamo un kambarsulaiņu loma. (Dzejnieki, piemēram, vienmēr ir bijuši kaut kādas morāles kambarsulaiņi.) — Pats par sevi saprotams, ka arī šie traģiķi strādā sugas interesēs, kaut arī grib domāt, ka strādā kā Dieva sūtņi un Dieva interesēs. Arī viņi veicina dzimtas dzīvi, veicinot ticību dzīvei. "Dzīvot ir vērts," — tā sauc ikviens no viņiem, — "šai dzīvei ir kāda nozīme, kaut kas ir aiz tās, zem tās, ņemiet to vērā!" Šī dziņa, kas vienādi valda kā pašos augstākajos, tā prastākajos cilvēkos, dziņa saglabāt sugu laiku pa laikam izpaužas kā prāts un gara kaisle; tad tā sapulcina ap sevi žilbinošu pamatojumu svītu un par visām varītēm cenšas likt aizmirst, ka pamatos tā ir dziņa, instinkts, muļķība pilnīga nepamatotība. Dzīve ir jāmīl, jo! Cilvēkam jābūt derīgam sev un saviem tuvākajiem, jo! Un kā tik nesaucas un nākotnē vēl nesauksies visi šie "jā" un "jo"! Lai tas, kas notiek vienmēr un nepieciešami, pats no sevis un bez kāda mērķa, šķistu virzīts uz vienu mērķi un cilvēki to saprastu kā prātu un pēdējo bausli, ētiskais skolotājs uzstājas kā skolotājs par eksistences mērķi; šim nolūkam tas izgudro otru un citu eksistenci un ar savas jaunās mehānikas starpniecību noceļ šo seno, vienkāršo eksistenci no tās senajiem, vienkāršajiem āķiem. Jā! Viņš nepavisam negrib, lai mēs smietos par eksistenci, nedz paši par sevi, nedz arī par viņu; viņam kāds Viens vienmēr ir Viens, tas ir pirmais un pēdējais, kaut kas baiss, viņam nav nedz sugas, nedz summu, nedz nuļļu. Lai cik muļķīgi un jūsmīgi arī būtu viņa izdomājumi un novērtējumi, lai cik viņš pārprastu dabas gaitu un noliegtu tās nosacījumus — bet visas ētikas līdz šim ir bijušas tik muļķīgas un pretdabiskas, ka jebkuras šīs ētikas dēļ cilvēce ietu bojā, ja kāda no tām gūtu varu pār cilvēci, — tomēr! ikreiz, kad "varonis" parādījās uz skatuves, tika sasniegts kaut kas jauns, drausmais smieklu pretmets — daudzo indivīdu dziļais satricinājums pie domas: "Jā, dzīvot ir vērts! Jā, es arī esmu dzīvošanas vērts!" — dzīve, es un tu, un mēs visi kopā uz kādu laiku atkal kļuvām sev interesanti. — Nav noliedzams, ka līdz šim uz ilgu laiku pār katru šo atsevišķo lielo mērķa skolotāju valdījuši gan smiekli, gan prāts, gan daba: īsā traģēdija vienmēr pārvērtusies mūžīgā eksistences komēdijā, un "neskaitāmiem smieklu viļņiem" — runājot Aishila vārdiem — beigu beigās jāaizslauka arī šie lielie traģiķi. Tomēr, pastāvot visiem šiem koriģējošiem smiekliem, šo eksistences mērķa skolotāju nemitīgās parādīšanās dēļ cilvēka daba kopumā ir izmainīta — tai nu ir par vienu vajadzību vairāk, proti, vajadzība pēc aizvien jaunas un jaunas šādu skolotāju un mācības par "mērķi" parādīšanās. Cilvēks pakāpeniski kļuvis par fantastisku dzīvnieku, kuram ir par vienu eksistences nosacījumu vairāk nekā pārējiem dzīvniekiem: cilvēkam laiku pa laikam jāiedomājas zinām, kāpēc viņš eksistē, viņa dzimta nevar zelt bez periodiskas uzticēšanās dzīvei! Bet ticības prātam dzīvē! Laiku pa laikam aizvien no jauna cilvēku dzimums dekretēs: "Pastāv kaut kas tāds, par ko absolūti vairs nedrīkst smieties!" Bet vispiesardzīgākais cilvēkdraugs piebildīs: "Ne tikai smiekli un jautrā gudrība, bet arī traģiskais ar visu savu cildeno neprātu pieder pie sugas saglabāšanas nepieciešamajiem līdzekļiem!" Un tātad! Tātad! Tātad! Ak, mani brāļi, vai saprotat mani? Vai saprotat šo jauno bēguma un paisuma likumu? Arī mums ir savs laiks!

Intelektuālā sirdsapziņa. Es aizvien gūstu vienu un to pašu pieredzi un aizvien no jauna pretojos tai, es negribu tai ticēt, kaut arī gandrīz vai rokām to tveru: vairumam trūkst intelektuālās sirdsapziņas; man pat visai bieži šķiet, ka ar prasību pēc tās visapdzīvotākajās pilsētās esi vientuļš kā tuksnesī. Ikviens tevi uzlūko svešatnām acīm un turpina darboties ar saviem svariem, dēvējot šo par labu, bet to par sliktu; nevienam neiesitīsies sejā kauna sārtums, ja ļausi manīt, ka šie svari nav pilna svara, — neviens arī neizrādī sašutumu, varbūt vienīgi pasmiesies par tavām šaubām. Es gribu teikt: vairums neuzskata par nicināmu ticēt šim vai tam un dzīvot saskaņā ar to, nesniedzot sev iepriekš norēķinu par pēdējiem, visdrošākajiem pamatojumiem un pat necenšoties nokļūt pie šādiem pamatojumiem, — visapdāvinātākie vīrieši un viscēlākās sievietes aizvien vēl pieder pie šā "vairuma". Bet ko gan man nozīmē labsirdība, smalkums un ģēnijs, ja cilvēks ar šādiem tikumiem savās domās un spriedumos piecieš gurdenas jūtas, ja tieksme pēc skaidrības un noteiktības nav viņa visdziļākā iekāre un nepieciešamība, — kā kaut kas tāds, kas augstākos cilvēkus atšķir no zemākajiem! Dažos dievbijīgos cilvēkos esmu manījis naidu pret prātu un biju viņiem par to pateicīgs: šādi vismaz vēl izpaudās ļaunā intelektuālā sirdsapziņa. Bet atrasties starp šo rerum concordia discors, starp visu šo brīnumaino eksistences nenoteiktību un daudznozīmību un nejautāt, netrīsēt jautāšanas iekārē un baudā, ne reizi neieredzēt jautājošo, vienīgi varbūt gurdi uzjautrināties par viņu — to es izjūtu kā kaut ko nicināmu, un tieši šo izjūtu es ikvienā meklēju pirmām kārtām: kaut kāda aušība mani aizvien no jauna pārliecina, ka cilvēkam kā cilvēkam ir šī izjūta. Tas ir mans netaisnīguma veids.

Cēlais un prastais. Prastām dabām visas cēlās, augstsirdīgās jūtas šķiet nemērķtiecīgas un tāpēc apšaubāmas vispirmām kārtām: tās mirkšķina acīm, ja dzird kaut ko tādu, it kā teikdamas: "Gan te ir kāds izdevīgums, visu jau nevar zināt", — tās ir aizdomu pilnas pret cēlo, it kā tas aplinkus meklētu sev kaut ko izdevīgu. Bet, ja tās uzskatāmi tiek pārliecinātas , ka nepastāv nekādi savtīgi nolūki un ieguvumi, tad cēlais tiek uzskatīts par nelgu: tās nicina viņu tā priekā un smejas par viņa acu spozmi. "Kā gan var priecāties, ja esi zaudētājos, kā gan, acīm vaļā, var vēlēties nokļūt zaudētājos! Ar cēlo noslieci jābūt saistītai kādai prāta slimībai," tā domā šīs dabas un nicīgi noraugās, cik zemu tur prieku, ko neprātis gūst no savas "fiksās" idejas. Prasto dabu raksturo tieši tas, ka tā nemitīgi patur acīs sev izdevīgo un ka šī doma par mērķi un izdevīgumu viņā ir spēcīgāka par visspēcīgākajām dziņām: viņas gudrība un pašsajūta — neļaut šīm dziņām novirzīt uz kādu nemērķtiecīgu darbību. Salīdzinājumā ar viņu augstākā daba ir neprātīgāka, jo cēlais, augstsirdīgais, uzupurēties spējīgais patiešām ļaujas savām dziņām, un pašos labākajos brīžos viņa prāts ietur pauzi. Dzīvnieks, kas, nāves briesmām draudot, sargā savus mazuļus vai riesta laikā pat seko mātītei nāvē, nedomā par briesmām un nāvi, arī viņa prāts ietur pauzi, jo pār viņu pilnīgi valda tīksme par saviem mazuļiem vai mātīti un bailes zaudēt šo tīksmi; viņš kļūst dumjāks nekā citkārt, gluži kā cēlais un augstsirdīgais. Viņam dažas tieksmes un netīksmes jūtas ir tik spēcīgas, ka intelektam ir vai nu jāklusē, vai arī jāstājas to kalpībā: sirds tad viņam ir galvā, un nu tiek runāts par "kaisli". (Laiku pa laikam, protams, parādās arī pretējais, "kaisles apvērstā puse", kā, piemēram, Fontenelam, kam reiz kāds, uzlicis roku uz sirds, teicis: "Tas, kas jums tur ir, dārgais, arī ir smadzenes.") Kaisles neprāts un šķērsprāts ir tas, ko prastais nievā cēlajā, it īpaši, ja tas vērsts uz objektiem, kuru vērtība viņa šķiet fantastiska un patvaļīga. Prastais skaišas uz to, kas pakļauts vēdera kaislei, tomēr viņš aptver šā tirāna radīto jaukumu, bet viņš neaptver to, ka, piemēram, izziņas kaisles labad var likt uz spēles savu veselību un godu. Augstāka daba pievēršas izņēmumiem, lietām, kas parasti atstāj aukstu un nesola neko saldu; augstākai dabai ir singulārs vērtību mērs. Turklāt lielākoties tā domā, ka gaumes idiosinkrāzijā tai nav singulāra vērtību mēra, drīzāk jau tā savas vērtības un nevērtības uzskata par vispārnozīmīgām un līdz ar to nokļūst nesaprotamajā un nepraktiskajā. Ļoti reti kad augstāka daba patur tik daudz prāta, lai saprastu ikdienas cilvēkus kā tādus un atbilstīgi izturētos: lielākoties tā tic savai kaislei, kas apslēpti piemīt visiem, un tieši šajā ticībā ir pilna kvēles un daiļrunas. Ja nu šādi izņēmuma cilvēki paši nejūtas kā izņēmumi, kā lai viņi varētu saprast prastās dabas un tik lēti novērtēt kārtulu! — un tā nu viņi runā par muļķību, cilvēces neatbilstību mērķim un fantomiskumu, pilni izbrīna, cik negudra ir pasaule un kāpēc tā nevēlas atzīties, kas "tai nepieciešams". — Tāda ir cēlo mūžīgā netaisnība.

Sugu saglabājošais. Līdz šim cilvēci uz priekšu visbiežāk virzījuši paši spēcīgākie un ļaunākie gari: tie aizvien no jauna iededza aizsnausties gatavās kaislības — jebkura sakārtota sabiedrība iemidzina kaislības, — tie aizvien no jauna modināja nojēgu par salīdzinājumu, pretrunu, prieku par jauno, uzdrošināšanos, neizmēģināto, viņi lika cilvēkiem izvirzīt viedokli pret viedokli, paraugu pret paraugu. Lielākoties — ar ieročiem, robežzīmju nojaukšanu, goda aizskaršanu, taču ar jaunām reliģijām un morālēm arī! Jebkuram jaunā skolotājam un sludinātājam piemīt tas pats "ļaunums", kas ceļ neslavu iekarotājam, kaut arī izpaužas smalkāk, muskuļus uzreiz neiedarbina un tāpēc tūdaļ pat neceļ arī neslavu! Taču jaunais vienmēr ir ļaunais, tas, kas grib iekarot, apgāzt vecās robežzīmes un goda formas; vien vecais ir labais! Labie cilvēki visos laikos ir tie, kas auglībai dziļi ierok vecās domas, — gara zemkopji. Taču jebkura zeme beidzot tiek noplicināta, un tad aizvien jānāk ļaunā lemesim. — Patlaban pastāv fundamentāla morāles maldu mācība, ko īpaši godina Anglijā: saskaņā ar to spriedums par "labo" un "ļauno" ir pieredzes apkopojums par "mērķatbilstīgo" un "mērķim neatbilstīgo"; saskaņā ar to par labu-dēvētais saglabā sugu, bet par ļaunu-dēvētais kaitē sugai. Taču patiesībā ļaunās dziņas ir tikpat mērķatbilstīgas, sugu saglabājošas un neaizstājamas kā labās — vien to funkcija ir atšķirīga.

Beznosacījumu pienākumi. Visi cilvēki, kuri jūt nepieciešamību pēc pašiem spēcīgākajiem vārdiem un skaņām, daiļrunīgākajiem žestiem un pozām, lai vispār iedarbotos, — revolūcijas politiķi, sociālisti, grēku nožēlošanas sludinātāji ar kristietību un bez tās, visi, kam nav pieņemams daļējs panākums, — viņi visi runā par "pienākumiem", turklāt tikai par pienākumiem, kam ir beznosacījuma raksturs, jo bez tā viņiem nebūtu tiesības uz šo lielo patosu: to viņi arī paši itin labi zina! Viņi ķeras pie morāles filosofijām, kas sludina nez kādu kategorisko imperatīvu vai iekļauj sevī labu daļu no reliģijas, kā to, piemēram, ir izdarījis Madzīni. Tā kā viņi grib, lai viņiem uzticētos bez jebkādiem nosacījumiem, tad vispirms viņiem nepieciešams uzticēties pašiem sev bez kādiem nosacījumiem — atsaucoties uz pēdējo nediskutējamo un pašu par sevi cildeno bausli —, par kuru kalpotājiem un darbarīkiem gribētu justies un uzdoties. Šeit mēs sastopam pašus dabiskākos un lielākoties ļoti ietekmīgos morālās apgaismības un skepses pretiniekus — taču viņi ir sastopami reti. Turpretim ļoti plaša šo pretinieku grupa ir sastopama tur, kur interese māca pakļaušanos, bet slava un gods šķiet pakļaušanos aizliedzam. Kas jūtas zaudējis godu tikai no domas, ka ir kāda valdnieka, partijas, sektas vai naudasvaras darbarīks, būdams, piemēram, senas, slavenas dzimtas pēctecis, kas grib būt šis darbarīks vai kam savās vai sabiedrības acīs tādam jāizskatās, — tam ir nepieciešami patētiskie principi, kuri jebkurā brīdī var būt mēles galā; tie ir beznosacījuma jābūtības principi, kuriem bez kādas kaunēšanās var pakļauties un to arī izrādīt. Jebkura smalka servilitāte stingri turas pie kategoriskā imperatīva un ir nāvīga ienaidniece tiem, kas pienākumam grib atņemt tā beznosacījuma raksturu: to prasa pieklājīgums un ne tikai pieklājīgums.

Cieņas zudums. Pārdomas ir zaudējušas visu savu formas cienību, pārdomu ceremonija un svinīgie žesti ir padarīti par izsmiekla objektu, un patlaban vairs netiktu izturēts senā stila gudrais vīrs. Mēs domājam pārāk strauji, garāmejot, steigā, aizņemti visāda veida darīšanās, pat ja domājam par kaut ko pavisam nopietnu; mums nav vajadzīga īpaša sagatavošanās, pat ne klusums — rodas iespaids, ka staigājam apkārt ar nemitīgi funkcionējošu mašīnu galvā, kura strādā pat pašos nelabvēlīgākajos apstākļos. Savulaik gan ikvienā bija redzams, ka viņš gatavojas domāt — tas bija izņēmums! —, ka viņš gatavojas kļūt gudrāks un pievērsties kādai domai: sejas izteiksme bija kā lūgsnā, solis tika apturēts; jā, stundām ilgi viņš klusi stāvēja ielas vidu, ja "atnāca" doma, — uz vienas kājas vai abām kājām. Tas atbilda "cieņai par lietu"!

Kaut kas strādīgajiem. Tam, kurš patlaban grib studēt morālos jautājumus, atklājas milzīgs darba lauks. Nepieciešams atsevišķi pārdomāt visu veidu kaislības, izsekojot katru atsevišķi dažādos laikos, izsekojot tautas, lielas un mazas; jāizvelk dienas gaismā viss to prāts, visi to vērtējumi un lietu skaidrojumi! Līdz šim brīdim tam, kas devis eksistencei krāsainību, vēl nav vēstures: vai tad pastāv mīlestības, alkatības, skaudības, pietātes, nežēlastības vēsture? Joprojām pilnīgi trūkst pat tiesību vai vismaz sodīšanas salīdzinošās vēstures. Vai par pētījuma priekšmetu jau ir padarīta dienas dažādā iedalīšana, darba, svētku un miera regulāras noteikšanas sekas? Vai ir pazīstama pārtikas līdzekļu morālā iedarbība? Vai pastāv uztura filosofija? (Aizvien no jauna uzliesmojošā kņada par vai pret veģetārismu jau pierāda, ka šādas filosofijas nav!) Vai apkopota pieredze par kopdzīvi, piemēram, par pieredzi klosterī? Vai laulības un draudzības dialektika jau ir atainota? Mācīto vīru, tirgotāju, mākslinieku, amatnieku tikumi — vai tie jau atraduši savus domātājus? Bet domājams par to ir ļoti daudz! Viss, ko līdz šim cilvēki skatījuši kā savas "eksistences nosacījumus", kā arī viss šis skatījuma prāts, kaisle un mānticība, — vai tas viss jau ir pilnīgi izpētīts? Novērot vien atšķirīgo augsmi, kas piemitusi un vēl var piemist cilvēciskajām dziņām atšķirīgā morālā klimatā, — tas sniedz daudz darba strādīgajiem; lai izsmeltu šeit visus viedokļus un materiālu, vajadzīgas mācīto vīru paaudzes, plānveidīgi kopā strādājošas paaudzes. Tas pats attiecas uz morālo klimatu atšķirīguma pamatojumu pierādīšanu. ("Kāpēc šeit spīd šī morālā pamatsprieduma un kritērija saule, bet tur cita?"). Un atkal jauns darbs, konstatējot visu šo pamatojumu un līdzšinējo morālo spriedumu aplamību. Pieļaujot, ka visi šie darbi jau padarīti, priekšplānā izvirzītos viskutelīgākais jautājums: vai zinātne spēj dot mērķus darbībai, iepriekš pierādījusi, ka spēj tos ņemt un iznīcināt, — tad īsti vietā būtu eksperimentēšana, kurā apmierinājumu varētu gūt jebkurš heroisma paveids, gadsimtu ilga eksperimentēšana, kura atstātu ēnā visus līdzšinējās vēstures lielos darbus un upurus. Līdz šim zinātne vēl nav uzbūvējusi savas ciklopiskās būves; arī tam reiz pienāks laiks.

Neapzinātie tikumi. Visas cilvēka īpašības, kuras viņš apzinās, — it īpaši, ja pieņem, ka arī viņa apkārtnei tās ir redzamas un evidentas, — pakļaujas pilnīgi citiem attīstības likumiem nekā īpašības, kas viņam ir nezināmas vai zināmas slikti un kas sava smalkuma dēļ arī smalkāka novērotāja acij paliek apslēptas un it kā paslēpjas aiz nekā. Tā tas ir ar reptiļu zvīņu smalkajiem rakstiem: būtu galīgi aplami iedomāties, ka tie ir rotājums vai ierocis, jo tie redzami tikai mikroskopā, proti, ar mākslīgi spēcinātām acīm, kuru nav dzīvniekiem, kam šie raksti varētu nozīmēt rotājumu vai ieroci! Mūsu redzamās morālās kvalitātes, proti, tās, kuras iedomājamies esam redzamas, iet savu gaitu, arī neredzamās, bet gluži tādas pašas kvalitātes, kas mūsu attiecībās ar citiem nav nedz rotājums, nedz ierocis, iet savu gaitu, kas acīmredzot ir pilnīgi cita, taču ar tām pašām līnijām, smalkumiem un rakstiem, kas varbūt varētu darīt prieku kādam dievam ar dievišķu mikroskopu. Mums, piemēram, ir mūsu čaklums, mūsu godkāre, mūsu asprātība: visa pasaule par to zina — turklāt mums laikam vēl ir arī mūsu čaklums, mūsu godkāre, mūsu asprātība, taču šīm mūsu reptiļzvīņām vēl nav izgudrots mikroskops! — Un še nu instinktīvās moralitātes draugi sacīs: "Bravo! Viņš vismaz pieļauj, ka pastāv neapzināti tikumi, — ar to mums ir gana!" Ak, jūs, pieticīgie!

Par zinātnes mērķi. Kā? Zinātnes galīgais mērķis — sniegt cilvēkiem pēc iespējas lielāku tīksmi un pēc iespējas mazāku netīksmi. Bet, ja nu tīksme un netīksme ir tik cieši saistītas, ka, tam, kurš grib pēc iespējas vairāk pirmo, arī otrais jāiegūst maksimāli daudz, — kas "debesu gaviles" iepazīt grib, tam jābūt gatavam "nāves skumjām". Un tā laikam arī ir! Vismaz stoiķi tā uzskatīja un bija konsekventi, iekārojot pēc iespējas mazāku tīksmi, lai no dzīves gūtu arī mazāku netīksmi (kad tika pausta atziņa "Tikumīgais ir pats laimīgākais", tā bija ne tikai skolas izkārtne plašām masām, bet arī kazuistisks smalkums izsmalcinātajiem). Arī patlaban vēl jums ir izvēle: vai nu iespējami mazāk netīksmes, vārdu sakot, neciesmes — principā sociālisti un visu partiju politiķi, būdami godīgi, nedrīkstētu saviem ļaudīm solīt ko vairāk —, vai arī iespējami vairāk netīksmes kā cena par smalku līdz šim reti izgaršotu baudu un prieku uzplaukumu! Izvēlēsities pirmo, proti, gribēsit apspiest un mazināt cilvēku ciesmīgumu, un jums jāapspriež un jāmazina arī viņu spēja priecāties. Patiešām, ar zinātni var veicināt kā viena, tā otra mērķa sasniegšanu! Iespējams, ka patlaban tā ir vēl populārāka dēļ spējas iznīcināt cilvēka priekus un padarīt viņu aukstāku, statujveidīgāku, stoiskāku. Taču zinātni varētu atklāt vēl arī kā lielu ciešanu radītāju! — Un tad varbūt vienlaikus tiktu atklātstās pretspēks, tās milzīgās iespējas apgaismot jaunas prieku zvaigžņu pasaules!

Sakarā ar mācību par varas izjūtu. Labdarībā un pāridarīšanā vingrinās savā varā pār citiem — neko vairāk arī šādi negrib! Pāri dara tiem, kam mums pirmo reizi jāliek izjust sava vara, jo ciešanas ir daudz jūtamāks līdzeklis par tīksmi: ciešanas vienmēr vaicā pēc cēloņa, turpretim tīksme sliecas palikt stāvam pie sevis un neatskatīties. Labdarību un labvēlību attiecina uz tiem, kas kaut kādā ziņā jau ir no mums atkarīgi (t.i., ieraduši domāt par mums kā savu cēloni); mēs gribam vairot viņu varu, jo šādi vairojam savējo, vai arī parādīt priekšrocības, kas viņiem ir, esot mūsu varā, — šādi viņi kļūst apmierinātāki ar savu stāvokli un naidīgāki un gatavāki cīņai ar mūsu varas ienaidniekiem. Tas, vai labdarībā vai pāridarīšanā mēs ko upurējam, nemaina mūsu rīcības galīgo vērtību; pat ja ziedojam savu dzīvi kā moceklis par labu savai baznīcai, tas ir upuris mūsu tieksmei pēc varas vai varas izjūtas saglabāšanai. No cik daudziem gan īpašumiem gatavs atsacīties tas, kas izjūt "Manā īpašumā ir patiesība", lai saglabātu šo izjūtu! Ko tik viņš nepārmet pār bortu, lai noturētos "augšā", — t.i., virs citiem, kam trūkst "patiesības"! Protams, stāvoklis, kurā darām pāri, reti kad ir patīkam, tik nejauki-patīkams kā tas, kurā darām labu, — tā ir zīme, ka mums vēl trūkst varas, vai zīme, kas nodod sapīkumu par šo trūkumu; šādi rodas jaunas briesmas un nenoteiktības mūsu pastāvošajam varas īpašumam, pieblīvējot mūsu apvārsni ar izredzēm uz atriebību, apsmieklu, sodu, neveiksmi. Tikai pašiem kairākajiem un nepiesātināmākajiem varas izjūtas cilvēkiem lielāka bauda var būt varas zieģeļa uzspiešana tiem, kas pretojas; runa ir par tiem, kurus nospiež un garlaiko jau pakļautā paskats (kurš kā tāds ir labdarības objekts). Svarīgi, kā ierasts vircot savu dzīvi; tā ir gaumes lieta, kādu varas pieaugsmi vēlas — lēnu vai pēkšņu, drošu vai bīstamu un pārdrošu, attiecīgā virve vienmēr tiek meklēta atbilstīgi savam temperamentam. Viegls guvums lepnām dabām ir kaut kas nicināms, viņas izjūt labsajūtu, tikai redzot nesalauztus cilvēkus kas varētu kļūt par viņu ienaidniekiem, kā arī redzot visas grūti pieejamās dārgumu krātuves; pret citošo viņi bieži vien ir bargi, jo tas nav viņu tiekšanās un lepnuma vērts, — taču pilnīgi pretēji viņi izturas pret līdzīgajiem, ar kuriem cīņa un cīkstēšanās būtu daudz godpilnāka, ja vien gadītos kāds iegansts. Izbaudot šādas perspektīvas labsajūtu, bruņinieciskās kārtas cilvēki ir pieraduši pie izmeklēta savstarpēja pieklājīguma. — Līdzcietība ir vispatīkamākās jūtas tiem, kas nav tik lepni un kam nav izredžu uz lielākiem iekarojumiem: viņiem viegls guvums — un tāds ir jebkurš cietošais — ir kaut kas visnotaļ brīnišķs! Līdzcietība tiek slavināta kā prieka meiteņu tikums.

Viss, kas tiek dēvēts par mīlestību. Alkatība un mīlestība: cik dažādi izjūtam abus šos vārdus! — un tomēr tā varētu būt viena un tā pati dziņa, nosaukta divreiz: vienreiz nozākāta, raugoties no mantīgo viedokļa, kuru dziņa ir nedaudz nomierinājusies un kuri nu bīstas par savu "mantību"; otrreiz, raugoties no neapmierināto, alkstošo viedokļa, un tāpēc izdaudzināta kā kaut kas "labs". Mūsu tuvāko mīlestība — vai tad tā nav tieksme pēc jauna īpašuma? Gluži tāpat kā mūsu mīlestība uz zināšanām, patiesību un jebkura veida tieksme pēc jaunumiem? Senais, droši tveramais pakāpeniski kļūst apnicīgs, un mēs atkal izplešam rokas; pat visskaistākā ainava, kurā dzīvojam trīs mēnešus, vairs nav droša par mūsu mīlestību, un kāds tāls krasts kairina mūsu alkatību: īpašumu bieži vien mazāku dara paša īpašuma piederēšana. Mūsu tīksme pašiem par sevi grib uzturēt sevi tādējādi, ka aizvien no jauno kaut ko transformē mūsos pašos — tieši tas arī saucas īpašums. Ja kāds īpašums apnīk tas nozīmē, ka apnīkstam paši sev. (Var ciest arī no pārpārības, pat iekāre izdāļāt, sadalīt var pievienot sev goda nosaukumu "mīlestība".) Ja redzam kādu ciešam, mēs tūdaļ pat labprāt izmantojam iedāvāto iespēju iegūt viņu savā īpašumā; tā, piemēram, rīkojas labdarīgais un līdzcietīgais, arī viņš uzmodināto iekāri pēc jaunā īpašuma dēvē par "mīlestību" un izjūt tīksmi jā jebkurā jaunā, viņu aicinošā iekarojumā. Tomē visskaidrāk kā tiekšanos pēc īpašuma sevi nodod dzimumu mīlestība: mīlošais grib, lai tikai viņam būtu neierobežota vara pār iekāroto personu, viņš grib tikpat absolūtu varu arī pār tās dvēseli un miesu, viņš grib būt vienīgais mīlamais un mitināties un valdīt cita dvēselē kā visaugstākais un visiekārojamākais. Apsverot, ka tas nav nekas cits kā visas pasaules izslēgšana dēļ viena vērtīga īpašuma, laimes un baudas, ņemot vērā, ka mīlošais tiecas, lai visi pārējie sāncenši kļūtu aizvien trūcīgāki un nbadzīgāki, un gribētu kļūt par savu apslēpto bagātību pūķi — kā pats nesaudzīgākais un patmīlīgākais no visiem "iekarotājiem" un ekspluatatoriem, un visbeidzot ņemot vērā, ka pašam mīlošajam visa pārējā pasaule šķiet vienaldzīga, blāva, bezvērtīga un ka viņš ir gatavs nest jebkuru upuri, traucēt jebkuru kārtību, neievērot nekādas intereses, tad tiešām var brīnīties — šī dzimummīlestības mežonīgā alkatība un netaisnīgums visos laikos ir tik ļoti godināti un dievišķoti, ak no šīs mīlestības kā egoisma pretmets ir patapināts mīlestības jēdziens, kaut gan varbūt tā ir vistiešākā egoisma izpausme. Šo vārdu acīmredzot ir darinājuši bezīpašumnieki un iekārojošie — to vienmēr ir bijis par daudz. Tie, kam šajā jomā bija lemti daudzi īpašumi un pārticība, laiku pa laikam izteicās par "trakojošo dēmonu", kā tas, par visiem atēniešiem laipnākais un cienījamākais, Sofokls; taču Erots ikreiz pasmējās par šādiem zākātājiem — tieši tie vienmēr bija viņa lielākie mīluļi. — Tiesa, šur tur uz zemes pastāv sava veida mīlestības turpinājums, kur šīs divu personu alkatīgās vēlmes vienai pēc otras ir devušas ceļu jaunai iekārei un alkatībai, kopīgām augstākām slāpēm pēc viena, augstāk par viņiem stāvoša ideāla — bet kas gan pazīst šo mīlestību? Kurš to ir piedzīvojis? Tās īstais vārds ir draudzība.

Motivēt savu nabadzību. Mēs, protams, ne ar kādu triku nevaram no nabadzīga tikuma izveidot bagātu, bagātīgi plūstošu, taču tā mēs nabadzību it skaisti varam pārinterpretēt par nepieciešamību, tā ka šā tikuma izskats mums vairs nenodarīs sāpes, bet mēs tā dēļ nerādīsim liktenim pārmetumu pilnas sejas. Šādi rīkojas gudrs dārznieks, kas sava dārza nabadzīgo ūdenteli novada caur avota nimfas roku un līdz ar to motivē nabadzību: kam tik, līdzīgi viņam, nav nepieciešamas nimfas!

Antīkais lepnums. Mums trūkst cildenuma antīkā iekrāsojuma, jo mums trūkst izjūtas par antīko vergu. Dižciltīgas izcelsmes grieķis starp sava stāvokļa augstumu un verga zemo stāvokli saskatīja tik milzumdaudz starppakāpes un tādu attālumu, ka diez vai vergu varēja skaidri redzēt — pat Platons jau to īsti neredzēja. Cita lieta — mēs, kas pieraduši pie mācības par cilvēku vienlīdzību, bet ne pie pašas vienlīdzības. Būtne, kurai nav varas pār sevi un kurai trūkst brīva laika, mūsu acīs vēl nav nekas nicināms; acīmredzot ikvienā no mums ir pārāk daudz verdziskā, kas atbilst mūsu sabiedriskās kārtības un darbības nosacījumiem, kuri ir principiāli atšķirīgi no seno nosacījumiem. — Grieķu filosofs gāja cauri dzīvei ar slepenu izjūtu, ka vergu ir vairāk, nekā iedomājas, proti, ikviens, ja viņš nav filosofs, ir vergs; viņu pārņēma lepnums, apsverot, ka arī zemes varenākie ir starp šiem viņa vergiem. Arī šis lepnums mums ir svešs, tas nav iespējams; vārdam "vergs" pat salīdzinājumā vairs nepiemīt viss tā spēks.

Muļķības cieņa. Vēl dažus gadu tūkstošus pēdējā gadsimta ceļā! — un it visā, ko dara cilvēks, kļūs redzama augstākā gudrība: taču tieši līdz ar to gudrība zaudēs visu savu cienību. Kaut arī tad būs nepieciešams būt gudram, tas būs tik ierasti un parasti, ka smalkāka gaume šo nepieciešamību izjutīs kā prastību. Un gluži tāpat kā patiesības un zinātnes tirānija spēja kāpināt melu cenu, tā arī gudrības tirānija varētu radīt jaunu cēlsirdības paveidu. Būt cēlam — tad varbūt nozīmēs: turēt galvā muļķības.

Korupcijas pazīmes. Palūkojieties uz tām laiku pa laikam nepieciešamo sabiedrības stāvokļu pazīmēm, kas tiek apzīmētas ar vārdu „korupcija”. Kolīdz kaut kur iestājas korupcija, virsroku ņem krāšņa māņticība un līdzšinējā tautas vispārējā ticība kļūst blāva un bezspēcīga: māņticība ir otrā ranga brīvdomība; kas tai atdodas, tas izvēlas tai atbilstīgas formas un formulas un atstāj sev izvēles tiesības. Māņticīgais salīdzinājumā ar reliģiozo, ir daudz vairāk „persona”, un māņticīga būs tāda sabiedrība, kurā jau pastāv daudzi indivīdi un kāre pēc individuālā. Skatīta no šā viedokļa, māņticība iepretim ticībai vienmēr ir progress un zīme, ka intelekts kļūst neatkarīgāks un pretendē uz savām tiesībām. Par korupciju sūdzas senās reliģijas un reliģiozitātes godinātāji, viņi līdz šim ir noteikuši arī valodas izmantojumu un izplatījuši nevalodas par māņticību arī starp brīviem gariem. Sapratīsim jel, ka tā ir apgaismības simptoms. — Otrkārt, sabiedrība, kurā izplatās korupcija, tiek vainota atslābšanā: un tajā tiešām skaidri redzams, ka mazinās kara novērtējums un kāre pēc kara, tagad tikpat dedzīgi dzenas pēc dzīves ērtībām kā iepriekš — pēc militāriem un gimnastiskiem pagodinājumiem. Taču iemanās nepamanīt, ka senā tautas enerģija un kaisle, kas karā un kara spēlēs guva krāšņu skatāmību, tagad ir pārvērtusies neskaitāmās privātās kaislēs un skatāmība ir tikai nedaudz mazinājusies; jā, iespējams, ka „korupcijas” stāvokļos tautas izlietotās enerģijas spēks un vara ir lielāki nekā iepriekš un ka indivīdi to izšķiež daudz vairāk, nekā jelkad iepriekš bijis iespējams, — tolaik vēl viņš nebija gana bagāts! Un tā tieši atslābšanas laikos traģēdijas klejo pa namiem un ielām, dzimst lielā mīlestība un lielais naids un izziņas guns deg gaišām liesmām pret debesīm. — Treškārt, it kā atlīdzinot par nopēlumu māņticībā un atslābšanā, tiek atzīts, ka šādi korupcijas laiki esot daudz maigāki un cietsirdība salīdzinājumā ar agrāko ticīgāko un spēcīgāko laiku esot ļoti mazinājusies. Tomēr nevaru piekrist nedz šim slavinājumam, nedz arī nopēlumam: varu piekrist vien tam, ka patlaban cietsirdība kļūst smalkāka un tās senākās formas vairs neatbilst gaumei; bet ievainošana un spīdzināšana ar vārdu un skatu korupcijas laikos sasniedz savu augstāko attīstību — tikai tagad tiek radīta ļaunprātība un prieks par ļaunprātību. Korupcijas cilvēki ir asprātīgi un melīgi; viņi zina, ka pastāv arī citi slepkavības veidi, ne tikai ar dunci un uzbrukumu, — viņi zina arī to, ka visam labi teiktajam tic. — Ceturtkārt, kad „tikumi krīt”, visupirms parādās būtnes, ko dēvē par tirāniem: viņi ir indivīdu priekšteči un pāragri nobriedušie pirmdzimtie. Vēl tikai nedaudz, un šis augļu auglis jau gatavs un dzeltens karājas tautas kokā, — bet pastāvēja šis koks tikai dēļ šiem augļiem! Kad sabrukums un visu veidu tirānu cīņa ir sasniegusi savu pilnbriedu, ierodas cēzars, noslēguma tirāns, kas dara galu nogurdinošajām cīņām par vienvaru, liekot nogurumam strādāt savā labā. Viņa laikā indivīds parasti ir pats nobriedušākais, bet „kultūra” — visaugstākā un visauglīgākā, taču ne jau viņa dēļ vai caur viņu, kaut arī augstākajiem kultūras cilvēkiem tīk lišķēt savam cēzaram, uzdodoties par viņa darbu. Taču patiesība ir tā, ka viņiem ir nepieciešams ārējs miers, jo nemiers un darbs ir viņos pašos. Šādos laikos pērkamība un nodevība ir pati lielākā, jo mīlestība pret tikko atklāto ego ir daudz spēcīgāka par mīlestību pret veco, novalkāto, līdz nāvei nopļāpāto „tēvzemi”; un vajadzība kaut kā nodrošināties pret laimes baisajām svārstībām atver arī cēlas plaukstas, kolīdz kāds varenais un bagātais izrāda gatavību tajās iebērt zeltu. Nākotne tagad vairs nav tik droša: dzīvo tikai šodienai — dvēseles stāvoklis, kad visi pavedinātāji spēlē vieglu spēli, — un arī pavedināties un uzpirkt ļaujas vien „šodienai”, paturot tiesības un nākotni un tikumību! Indivīdi, šie īstie par sevi un sev esošie, kā zināms, vairāk rūpējas par acumirkli nekā viņu pretmeti, bara cilvēki, jo sevi uzskata par tikpat neaprēķināmiem kā nākotni; tikpat labprāt viņi pievienojas varas cilvēkiem, jo pieļauj sevī darbības un atziņas, kuru gadījumā nevar rēķināties nedz ar pūļa izpratni, nedz želastību, — bet tirāns vai cēzars izprot indivīda tiesības pat viņa izlēcienos un ir ieinteresēts aizlikt vārdu par kādu pārdrošāku privāto morāli un pat sniegt roku. Jo viņš omā par sevi un grib, lai par viņu domā tā, kā reiz to savā klasiskajā veidā pateicis Napoleons: „Man ir tiesības uz visu, ko vien man pārmet, atbildēt ar mūžīgu „Tas es!”. Es stāvu atstatus no visas pasaules, es nepieņemu neviena nosacījumus. Es gribu, lai pakļaujas arī manām fantāzijām un vienkārši pieņem, ka ļaujos tām vai citām izklaidēm.” Tā Napoleons reiz teica savai dzīvesbiedrei, kad viņai bija pamats apšaubīt dzīvesbiedra uzticību laulībā. — Korupcijas laikos no koka krīt āboli: es domāju par indivīdiem, nākotnes sēklas nesējiem, valsts un sabiedrības savienību garīgās kolonizācijas un jaunveides aizsācējiem. Korupcija ir tikai lamuvārds tautas rudens laikam.

Dažādā neapmierinātība. Vājie un it kā sievišķi neapmierinātie ir izdomā bagātākie dzīves izskaistināšanā un padziļināšanā, bet spēcīgie apmierinātie — vīriešpersonas, turpinot salīdzinājumu — dzīves uzlabošanā un nodrošināšanā. Pirmie savu vājumu un sieviešveidīgumu pauž tādējādi, ka laiku pa laikam labprāt ļauj sevi apmānīt un ņem par labu jau nedaudz skurbuma un jūsmības, taču kopumā nekad nav apmierināti un cieš no savas neapmierinātības nedziedināmības; turklāt viņi aizstāv visus tos, kas prot radīt opijveida un narkotiskus mierinājumus, un tieši tāpēc neieredz tos, kas ārstu vērtē augstāk par priesteri, — šādi viņi uztur patiešām grūtā stāvokļa ilgstammību! Ja Eiropā kopš viduslaikiem nebūtu bijis milzīgs skaits šāda veida neapmierināto, varbūtpat nebūtu radusies slavenā eiropeiskā spēja uz nemitīgām transformācijām, jo spēcīgo neapmierināto pretenzijas ir pārāk ir pārāk un principā nepretenciozas, lai reiz tās nevarētu pilnīgi apmierināt. Ķīna ir zemes piemērs, kur neapmierinātība kopumā un spēja uz transformāciju ir izmirušas jau pirms daudziem gadu simtiem; Eiropas sociālisti un valsts elkdievji ar saviem pasākumiem dzīves uzlabošanās un nodrošināšanā it viegli arī Eiropā varētu radīt ķīniskās kārtības un ķīnisko „laimi”, ja pieļauj, ka iepriekš viņiem te izdosies izskaust šo slimīgo, maigo, sievišķīgo, aizvien vēl pārbagātīgo neapmierinātību un romantiku. Eiropa ir slimnieks, kas milzīgu pateicību parādā savai ciešanu nedziedināmībai un to mūžīgajām transformācijām; šie nemitīgi jaunie stāvokļi, tikpat nemitīgās briesmas, sāpes un glābiņa varianti galu galā ir radījuši to intelektuālo uzbudināmību, kas ir gandrīz vai ģenialitāte, katrā ziņā — jebkuras ģenialitātes māte.

Nav paredzēts izziņai. Pastāv nemaz ne tik reti sastopama stulba pazemība, kuras savaņģotais nekad vairs nevar kļūt par izziņas mācekli. Proti, brīdī, kad šāda veida cilvēks uztver kaut ko dīvainu, viņš it kā griežas uz kājas un saka sev: „Tu esi alojies! Kur gan tev bija prāts! Tā nevar būt patiesība!” — un tā vietā, lai vēlreiz ieskatītos un ieklausītos uzmanīgāk, viņš, gluži kā iebiedēts, bēg prom no dīvainās lietas un cenšas pēc iespējas drīzāk izmest to no galvas. Viņa iekšējais kanons pauž: „Es negribu redzēt neko tādu, kas ir pretrunā ar ierasto viedokli par lietām! Vai tad es esmu radīts tam, lai atklātu jaunas patiesības? Jau tā gana daudz ir veco.”

Ko nozīmē dzīvot? Dzīvot — tas nozīmē: nemitīgi atmest no sevis to, kas grib mirt; dzīvot — tas nozīmē: būt nežēlīgam un nepielūdzamam pret visu, kas mūsos, un ne tikai mūsos, kļūst vājš un vecs. Tātad dzīvot nozīmē: būt bez pietātes pret mirstošo, atstumto un sirmgalvi? Mūždien būt slepkavam? — Un tomēr vecais Mozus ir teicis: „Tev nebūs nokaut!”

Slavenību komēdija. Slaveni vīri, kam to slava ir nepieciešama, kā, piemēram, visiem politiķiem, nekad neizvēlas savus sabiedrotos un draugus bez slepena nolūka: no šā viņi vēlas sava tikuma nelielu spīdumu un atspīdumu, no tā — spēju iebiedēt ar zināmām apšaubāmām īpašībām, kuras ikviens viņā atpazīst, citam viņi nozog tā dīkdienības, saulē zvilnēšanas slavu, jo tā palīdz viņu pašu mērķiem lāgiem šķist neuzmanīgiem un laiskiem; tas aizklāj, ka viņi uzglūn; savā tuvumā un it kā savai tagadējai patībai viņiem vajadzīgs te fantasts, te zinātājs, te sapņotājs, te pedants, taču tikpat drīz tie arī vairs nav vajadzīgi! Un šādi nemitīgi atmirst viņu apkaime un ārpusības, kaut gan šķiet, ka itin viss tiecas nokļūt šajā apkaimē un kļūt par viņu „raksturu”, — šajā ziņā viņi līdzinās lielām pilsētām. Viņu slava, tāpat kā raksturs, ir nemitīgā maiņā, jo šo pārmaiņu noteic viņu mainīgie līdzekļi, kas uz skatuves izrāda te vienu, te otru īstu vai izdomātu īpašību: viņu draugi un sabiedrotie, kā jau teikts, pieder pie šīm skatuviskajām īpašībām. Turpretim tam, ko viņi vēlas, jābūt vēl stingrākam, dzelžainākam un spožākam — un arī tam reizumis ir nepieciešama sava komēdija un izrādē.

Tirdzniecība un dižciltība. Pirkt un pārdot patlaban ir tikpat ierasta nodarbe kā lasīšanas un rakstīšanas māksla; patlaban ikviens, pat ja viņš nav nekāds tirgotājs, ir tajā iemanījies un turklāt vēl katru dienu vingrinās šajā tehnikā, — gluži kā toreiz, mežonīgākas cilvēces laikmetā ikviens bija mednieks un dienu no dienas vingrinājās medīšanas tehnikā. Tolaik medības bija kaut kas ierasts, taču gluži tāpat, kā beigu beigās tā kļuva par vareno un dižciltīgo privilēģiju un zaudēja ikdienišķības un ierastības raksturu — caur to, ka pārstāja būt nepieciešama un kļuva par untuma un greznības lietu —, tā kaut kad varētu notikt arī ar pirkšanu un pārdošanu. Var iedomāties tādu sabiedrības stāvokļus, kur netiek pirkts un pārdots un kur pakāpeniski izzūd nepieciešamība pēc šīs tehnikas: tad varbūt indivīdi, kas mazāk pakļauti vispārējā stāvokļa likumam, atļausies pirkšanu un pārdošanu kā izjūtas greznību. Tikai tad tirdzniecība kļūtu dižciltīga un dižciltīgie laikam ar tirdzniecību nodarbotos tikpat labprāt kā līdz šim ar karu un politiku, savukārt politikas novērtējums varētu pilnīgi izmainīties. Jau tagad tā pārstāj būt godavīra darbs, iespējams, ka kādu dienu politiku uzskatīs par kaut ko tik prastu, ka līdzīgi visai partijas un aktuālai literatūrai to novietos rubrikā „gara prostitūcija”.

Nevēlami mācekļi. Ko lai es daru ar šiem abiem mācekļiem! — saīdzis iesaucās filosofs, kas „maitāja” jaunatni, kā reiz to bija maitājis Sokrats, — es nevēlos šādus skolniekus. Viens nekad nevar pateikt „Nē!” — bet otrs par visu saka: „Gan tā, gan tā.” Ja viņi aptvers manu mācību, tad pirmais ļoti daudz cietīs, jo manam domāšanas veidam ir vajadzīga kareivīga dvēsele, vēlme nodarīt pāri, prieks teikt „Nē!”, cieta āda, — no ārējiem un iekšējiem ievainojumiem viņš novārgs. Bet otrs ik lietu, ko pārstāv, atveidos viduvēji un tādējādi padarīs to par viduvējību — šādu mācekli es novēlu savam ienaidniekam.

Ārpus auditorijas. „Lai pierādītu jums, ka cilvēks principā pieder pie labdabīgiem dzīvniekiem, es atgādinātu, cik ilgstoši viņš bijis lētticīgs. Tikai tagad, visnotaļ vēlu un pēc milzīgas pašpārvarēšanas, viņš ir kļuvis par neuzticīgu dzīvnieku — jā! cilvēks patlaban ir ļaunāks nekā jelkad agrāk.” — Es to nesaprotu: kāpēc gan tagad cilvēks būtu neuzticīgāks un ļaunāks? — „Tāpēc, ka tagad viņa ir zinātne, — viņam tā ir nepieciešama!”

Eksplozīvais. Ņemot vērā, cik ļoti jaunekļu spēkam piemīt vajadzība pēc eksplozijas, nav ko brīnīties, ka viņi tik nesmalki un neizvēlīgi izšķiras par to vai citu lietu: viņus valdzina nevis pati lieta, bet gan dedzība ap šo lietu un liesmojošas degauklas paskats. Tāpēc smalkāki pavedinātāji prot viņiem norādīt uz iespējam eksploziju un atteikties no to lietas pamatojuma: pamatojot nav iegūstamas šīs pulvermucas!

Par dižciltīgās formas trūkumu. Karavīriem un vadoņiem aizvien vēl ir labākas savstarpējaš attiecības nekā strādniekiem un darba devējiem. Vismaz pagaidām visas militārismā pamatotās kultūras joprojām vēl ir augstākas par visām tā sauktajām industriālajām kultūrām: pēdējās savā tagadējā veidolā vispār ir pati prastākā eksistences forma, kāda līdz šim pastāvējusi. Šeit vienkārši darbojas nepieciešamības likums: cilvēks grib dzīvot, tāpēc pārdod sevi, taču nicina to, kas izmanto šo nepieciešamību un pērk sev strādnieku. Dīvaini, ka pakļaušanās varenām, bailes izraisošām, pat briesmīgām personām, starp tirāniem un karavadoņiem, nepavisam netiek izjusta tik nepatīkami kā pakļaušanās nepazīstamām un neinteresantām personām, kādas ir visi šie industrijas lielie: darba devējā strādnieks parasti redz tikai viltīgu, asinis sūcošu, ar trūkumu spekulējošu suni cilvēka paskatā, kura vārds, veidols, tikums un slava viņam ir pilnīgi vienaldzīgi. Fabrikantiem un tirdzniecības lieluzņēmējiem acīmredzot līdz šim ārkārtīgi pietrūcis visu to augstākās rases formu un pazīmju, kuras personas tikai arī padara interesantas; būtu viņiem no dzimšanas dižciltīgo cildums skatā un žestos, varbūt nemaz nebūtu nekāda masu sociālisma. Jo tās principā ir gatavas jebkura veida verdzībai, pieņemot, ka par tām augstākais vienmēr ir leģitimēts kā augstākais un dzimis pavēlēšanai — caur dižciltīgo formu! Prastais cilvēks jūt, ka dižciltīgums nav improvizējams un ka tajā godināms ilgāka laika auglis, bet augstākās formas atbūtne un bēdīgi slavenā fabrikantu vulgaritāte ar viņu sarkanajām, tuklajām rokām vieš viņā domas, ka te tikai nejaušība un laime kādu pacēlusi pāri citiem: labs ir, viņš nospriež pie sevis, izmēģināsim arī mēs reiz nejaušību un laimi! Metīsim arī mēs kauliņus! — un sākas sociālisms.

Pret nožēlošanu. Domātājs savā rīcībā redz mēģinājumus un jautājumus, lai gūtu kādu izskaidrojumu: veiksme un neveiksme viņam pirmām kārtām ir atbildes. Bet erroties vai pat izjust nožēlu par to, kas nav izdevies, — to viņš atstāj tiem, kas rīkojas, jo viņiem pavēlēts, un kam gaidāms pēriens, ja žēlīgais kungs nebūs apmierināts ar panākumiem.

Darbs un garlaicība. Meklēt darbu algas dēļ — šajā ziņā tagad vienisprātis ir gandrīz visi civilizēto zemju cilvēki; viņiem visiem darbs ir līdzeklis, nevis pats mērķis; viņi nav īpaši smalki darba izvēlē, jo iedomājas, ka tas nes brangu peļņu. Aizvien retāk sastopami cilvēki, kas labāk ietu bojā nekā strādātu darbu bez baudas — tie izvēlīgie, grūti apmierināmie, kurus neizkalpināt ar brango peļņu, ja pats darbs nav peļņu peļņa. Pie šīs retās cilvēku dzimtas pieder mākslinieki un visa veida kontemplatīvisti, kā arī tie dīkdieņi, kas savu dzīvi pavada medībās, ceļojumos vai mīlestības afērās un piedzīvojumos. Viņi visi vēlas darbu un grūtības, ja tas viss saistīts ar baudu, pat ja tas ir vissmagākais, visgrūtākais darbs. Visādā citā ziņā viņi ir pavisam laiski, pat tad, ja šis laiskums būtu saistīts ar grimšanu nabadzībā, negodu, veselības un dzīvības briesmām. Viņi bīstas ne tik daudz no garlaicības, cik no darba bez baudas: jā, viņiem pat vajadzīga liela garlaicība, lai viņu darbs izdotos. Domātājam un visiem izdomas pilniem gariem garlaicība ir tas nepatīkamais dvēseles „bezvējš”, kas pastāv pirms laimīgā peldējuma un priecīgajiem vējiem; viņam tā ir jāiztur, jānogaida pie sevis tās iedarbība. — Un tieši to sīkākas dabas nevar no sevis paģērēt! Dzīt prom garlaicību visos iespējamos veidos ir prasti, tikpat prasti ir strādāt bez baudas. Aziātus no eiropiešiem laikam atšķir tas, ka viņi ir spējīgāki uz ilgstošāku, dziļāku mieru; pat viņu narkotikas iedarbojas ilgāk un prasa pacietību pretstatā eiropeiskās indes, alkohola, pretīgajam pēkšņumam.

Ko nodod likumi. Ļoti kļūdās, ja kādas tautas soda likumus studē tā, it kā tie būtu tās rakstura izpausme; likumi nodod nevis to, kas tauta ir, bet gan to, kas tai ir svešs, dīvains, briesmīgs, svešzemniecisks. Likumi attiecas uz tikumības izņēmuma stāvokļiem, un visbargākie sodi skar to, kas atbilst kaimiņtautas tikumiem. Tā, piemēram, vahābītiem ir tikai divi nāves grēki: pielūgt no vahābītu Dieva atšķirīgu Dievu un smēķēt (viņiem tas tiek dēvēts par „bezkaunīgu dzeršanu”). „Bet kā ir ar slepkavību un laulības pārkāpumu?” — uzzinājis par šīm lietām, izbrīnīts jautāja anglis. „Nu, Dievs ir iecietīgs un žēlsirdīgs!” — sacīja vecais virsaitis. — Tā arī senajiem romiešiem bija priekšstats, ka sieviete var nāvīgi grēkot tikai divos veidos: pārkāpjot laulību un — dzerot vīnu. Vecais Katons domāja, ka radinieku skūpstīšanās esot padarīta par tikumu tikai tāpēc, lai šajā punktā sievietes kontrolētu; skūpsts liecinot, vai sieviete smaržo pēc vīna. Sievietes, pieķertas dzeram vīnu, patiešām tika sodītas ar nāvi, un, protams, ne jau tikai tāpēc, ka vīna iedarbībā sievietes vairs neprot atteikt: pirmām kārtām romieši baidījās no orgaiskās un dionīsiskās būtnes, kas laiku pa laikam piemeklēja Eiropas dienvidu sievietes tolaik, kad vīns Eiropā vēl bija jaunums, saskatot tajā briesmīgu svešzemnieciskumu, kas apgāž romiskās izjūtas pamatu; viņiem tas līdzinājās Romas nodevībai, svešās zemes iemiesošanai.

Patiesības izjūta. Es cildinu jebkuru skeps, uz kuru man ļauts atbildēt: „Labs ir, pamēģināsim!” taču par lietām un jautājumiem, kas nepieļauj eksperimentu, es vairs negribu neko dzirdēt. Tāda ir man „patiesības izjūtas” robeža — jo tur drosme zaudē savas tiesības.

Ko par mums zina citi. Tas, ko mēs zinām paši par sevi un paturam atmiņā, nav tik izšķirīgs mūsu dzīves laimei, kā to iedomājas. Kādu dienu pār mums nāk tas, ko par mums zina (vai iedomājas zinām) citi, — un tad mēs saprotam, ka tas ir daudz varenāks. Vieglāk tikt galā ar savu netīro sirdsapziņu nekā ar savu slikto slavu.

Kur sākas labais. Kur vājās redzes dēļ vairs nav saskatāma ļaunā dziņa tās izsmalcinātībā, tur cilvēks noteic labā valstību, un izjūta, ka beidzot esi nokļuvis labā valstībā, satrauc visas ļaunās dziņas apdraudētās un ierobežotās dziņas, izjūtot tās kā drošību, labsajūtu un labvēlību. Tātad: jo trulāka acs, jo plašāk stiepjas labais! No šejienes izriet tautas un bērnu mūžīgā līksmība! No šejienes izriet lielo domātāju drūmums un netīrai sirdsapziņai radniecīgie sirdsēsti.

Alkas ciest. Domājot par alkām kaut ko darīt, kuras nemitīgi kairina un dzelsta miljoniem jauno eiropiešu, kas nevar izturēt garlaivību un paši sevi, es aptveru, ka viņos jābūt alkām kaut kādā ziņā ciest, lai savās ciešanās rastu paticamu darbības, rīcības pamatu. Nepieciešama nepieciešamība! Tāpēc arī politiķu klaigas, tāpēc arī visu iespējamo šķiru nepatiesie, izdomātie, pārspīlētie „katastrofālie stāvokļi” un aklā gatavība ticēt tiem. Šī jaunā audze prasa, lai no āra nāktu vai kļūtu redzama ne jau laime, bet gan nelaime; un viņu fantāzija jau iepriekš nodarbināta, lai no tās izveidotu briesmoni, kas vēlāk tai ļautu cīnīties ar briesmoni. Ja šie nepieciešamības pārņemtie justu sevī spēku no iekšas darīt sev ko labu, paši ko nodarīt sev, tad viņi prastu radīt arī paši savu, savpatu nepieciešamību. Tad viņu atklājumi varētu būt daudz smalkāki, bet apmierināšana skanētu kā laba mūzika, turpretim patlaban viņi piepilda pasauli ar savām nepieciešamības klaigām un līdz ar to visai bieži — arī ar nepieciešamības izjūtu! Viņi neprot neko iesākt ar sevi, viņiem vienmēr ir nepieciešami citi! — Piedodiet, draugi, es uzdrošinājos atainot savu laimi.

No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs.
Kentaurs XXI, Nr. 23

Frīdrihs Nīče

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!