Komentārs
18.01.2016

Jautājums ir par "mums", nevis "viņiem"

Komentē
0
Saglabā

Paveroties uz informatīvo telpu "pēc Ķelnes", rodas iespaids, ka mums ir problēmas ar analītisku domāšanu. Manā interpretācijā analītiska domāšana nozīmē nevis apstāties pie kāda fakta vai paziņojuma, bet gan, ja tā var teikt, turpināt dalīt komponentos un mēģināt saprast šo sastāvdaļu raksturu.

Šīs tēzes ilustrēšanai lietošu dažas aizvadītās nedēļas ziņas.

Vācijas sabiedriskās raidorganizācijas ZDF veiktā aptauja liecina, ka 60 % respondentu uzskata – "Vācija nespēj tikt galā ar lielo imigrantu pieplūdumu" (LETA, 15.01.2016.). Cik saprotu, lēmumu pieņēmēji Vācijā šo aptauju var interpretēt kā signālu imigrācijas politikas mainīšanai, jo palielinās (decembrī šādi esot atbildējuši 46 % aptaujāto) pilsoņu skaits, kuri uzskata, ka valsts "netiek galā". Labi.

Sēžot Rīgā, man nav tiesību izteikt vērtējumu šo 60 % viedoklim. Tas, kas mani interesē, mēģinot lietot analīzi, ir: ko tieši nozīmē "nespēj tikt galā"? Ar ko "nespēj"? Kas notiek pēc tam, kad ir sasniegta šī "nespēšana"?

Vai runa ir par to, ka rodas problēmas izglītības sistēmā? Sabiedriskajā kārtībā? Budžeta izdevumos? Pilsētvides ainavā? Tā var turpināt ilgi, un šie jautājumi nav kašķīgi vai ironiski "pielādēti". Nav racionāli palikt pie vispārinājuma "valsts nespēj", jo šis vispārinājums neko nenozīmē, tas ir jāsadala.

Reinbergas pilsēta Vācijā atcēlusi vienu no plānotajām karnevāla parādēm, pamatojoties uz bažām, ka pilsētā var atkārtoties "Ķelnē pieredzētie masveida seksuāla rakstura uzbrukumi" (LETA, 15.01.2016.).

Mēs varam palikt pie secinājuma, ka, lietojot ikdienas sarunu valodas izteiksmi, tiktāl nu esam – imigrantu dēļ eiropiešiem jāmaina savi paradumi, dzīvesveids. Nejēdzība? Nejēdzība.

Acumirkli. Tomēr tikpat labi šo ziņu var izlasīt tā, ka konkrētās valsts konkrētās zemes konkrētās pilsētas tiesībsargājošās institūcijas nav gatavas ārkārtas situācijām. Savukārt šis secinājums saturiski nav saistīts ar to, vai tā izdarītājs ir "par" vai "pret" imigrantiem. Neatkarīgi no tā, kurai grupai es piederu, manuprāt, racionālāk ir secināt, ka imigrantu pieplūdums atklāj drošības struktūru vājās vietas, nevis palikt līmenī vai nu "visus viņus izsūtīt!", vai "tas vēl neko nenozīmē!". Ir problēma, kuru mēs nespējam atrisināt, un ir bezjēdzīgi post factum tricināt gaisu par to, kurš vairāk piestrādājis problēmas radīšanā, un svērt gramos to, cik tieši problēma ir smaga.

Vēlreiz: ja drošības struktūras nespēj nodrošināt kārtību (citā Vācijas pilsētā, Bornheimā, līdzīgu iemeslu dēļ bēgļiem vīriešiem liegšot apmeklēt peldbaseinu), tad primāri tas ir jautājums par drošības struktūrām. Jo imigrantu, ja tā var teikt, vietā varētu būt kāda cita nepieredzēta – no apjoma un satura viedokļa – problēma. Tās ir divas tēmas, kas nav sajaucamas kopā, – es pievienojos nodarījumu (šajā gadījumā sieviešu aizskaršanas) nosodījumam, un vienlaikus es saprotu, ka policija acīmredzot ir bezspēcīga, saskaroties ar jebko, kas ir atšķirīgs no "tradicionālajām" situācijām.

Savukārt tad man ir jautājums, kāpēc, sasodīts, tā? Turklāt atrast atbilžu versijas uz šo jautājumu, iespējams, ir pat būtiskāk. Gan tāpēc, ka imigrantu ieplūdums Eiropā ir noticis fakts (precīzāk sakot, tas vēl turpināsies), kuram nāksies dzīvot blakus arī turpmāk. Gan tāpēc, ka imigrantu vietā, kā jau minēju, varētu būt kaut kas cits "nepieredzēts".

Izvirzīt kādas versijas patiesībā ir grūti, jo, liekas, runa ir par pašiem valsts varas (t.sk. represīvās) mehānismiem, kas nav saistīti ar to, kas ir konkrētais premjers, policijas priekšnieks utt.

Šī intuitīvā apgalvojuma aprakstīšanai lietošu absolūti subjektīvi novērojumu.

Salīdzinoši bieži apmeklējot Parīzi, esmu palicis pie vairākām organisma dzīvības procesu nodrošināšanas vietām, kurās, kā smejies, cena atbilst kvalitātei. Viena no šādām vietām ir picērija Rivoli ielā. Reiz picērijā iegriezās arī kāds policists, kura miesas apmēri un atbrīvotības pakāpe vedināja domāt, ka principā nebūtu lielu problēmu kungam atņemt ieroci, nemaz nerunājot par to, ka viņš, izgāzies pie letes, diez vai spētu kādu aizsargāt. Un tobrīd es domāju, kas ir šīs bezrūpības pamatā, kādēļ nedz policists, nedz apkārtējie par to "neiespringst". Ticamākā versija – gan konkrētais tiesībsargs, gan publika "aiz" viņa redz sistēmu kā garantu. Ja es kaut kādu iemeslu dēļ šo policistu piekautu un aizbēgtu ar viņa pistoli, maku utt., man agri vai vēlu būtu darīšana ar viņa dārgo kolēģu baru. Respektīvi, sistēmas sastāvdaļa atļaujas būt uzburbusi un apšaubāmi rīcībspējīga, jo paļaujas uz sistēmas citām sastāvdaļām. Jautājums: kur ir robeža, kad mazspējīgo (dažādu iemeslu dēļ – ne tikai fiziskā sagatavotība) sastāvdaļu skaits kļūst tāds, ka visa sistēma sāk izčākstēt, saskaroties ar force majeure? Kurš seko līdzi tam, cik tālu ir līdz šai robežai?

Mani tas interesē vairāk par likuma pārkāpēja ādas krāsu vai reliģisko piederību.

Mēs varētu mazāk sūkstīties par imigrācijas viļņa radītajām problēmām un vairāk domāt par to, kādēļ Eiropa 21. gadsimtā ar tām, šķiet, netiek galā.

Jo – situācija nav principiāli unikāla. Tālāk mēs varam savā nesakarīgumā apburošo tēzi par "Eiropas sabrukumu" dalīt komponentos atbilstoši tam, kas nu kuram būtiskāk. Vai šī ir pirmā reize, kad Eiropa saskaras savā teritorijā (nosacītajā) ar ievērojamu citai reliģijai, citām tradīcijām piederīgu cilvēku skaitu? Nav. Vai šī ir pirmā reize, kad Eiropa saskaras ar lielu spiedienu uz ekonomiskajām iespējām, pierastajiem uzvedības modeļiem? Nav.

Ņemot vērā, cik manipulatīvi tiek lietoti vēsturiski salīdzinājumi imigrācijas krīzes aprakstos, roka neceļas tos lietot. Ja mēs "krīzi" (un tāda ir) apokaliptiski iztulkojam kā "Eiropas sabrukumu", ja krīze mums nozīmē "beigas", tad tas ir jautājums par pašu mūsdienu Eiropu. Jo šī nosacītā Eiropa iepriekš ar krīzēm (kari, epidēmijas utt.) ir tikusi galā. Nu vairs netiek? Kas vedina tā domāt? Es neņemos apgalvot, ka tiek gan, bet tad vienalga "bumba" ir eiropiešu pusē.

Problēma gan tā: ja refleksijas fokuss tātad tiek vērsts uz pašu Eiropu, neizbēgami sapulcējas ļaudis, kuri piekrītoši māj ar galvu – jā, tas ir jautājums par pašu Eiropu, Eiropa vairs netiek galā ar krīzēm, jo tā ir deģenerējusies, aptaukojusies utt. Nereti ilustrācijai tiek piesaukts Romas impērijas "sabrukums". Starp citu, arī apbrīnojams apzīmējums – tā nu pilnīgi viss "sabruka", palika plika vieta, pārmantots nekas netika, bija un vairs nav. Jebkurā gadījumā: ko nozīmē – ja nu paliekam pie šī apzīmējuma – "deģenerējusies"? Kas konkrēti? Pieņemsim, ka ir "deģenerējusies", bet cilvēks taču cenšas noskaidrot, kas tieši ar viņu lēcies, nevis paliek pie apraksta, ka viņam, lūk, "kaut kas vispār ar veselību nav labi".

Turklāt man tomēr neliekas produktīvs apzīmējums "deģenerējušies" ar visiem tā atvasinājumiem, jo tas paredz kādu atskaites punktu, pret kuru izmaiņas apriori ir it kā negatīvi vērtējamas. Sabiedrība – dažādu iemeslu dēļ, dažādos laika nogriežņos – mainās. Savukārt tas, vai izmaiņas ir "uz labu" vai "uz sliktu", jau ir subjektīvs vērtējums. Tam ir pilnas tiesības pastāvēt, cilvēki to arvien ir praktizējuši, vērtējot savu tagadni iepretī pagātnei. Tomēr, ja mēs vēlamies ar savu tagadni kaut ko darīt, jēdzīgāk ir mēģināt saprast izmaiņu saturu bez fatālisma (vai tikpat labi bez pašcildinoša optimisma). Imigrācijas krīze ir atklājusi, ka Eiropā ir notikušas izmaiņas. Uzdevums būtu izvirzīt versijas par to, kādas.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!