Foto - Pauls Bankovskis
 
Redzējumi
15.09.2014

Jaunības putni

Komentē
3
Saglabā

"Protams, ka tas viss ir nosacīti – ko nozīmē piecas, četras vai divas zvaigznītes... [..] Nu neko tas nenozīmē. Jo vairāk, jo it kā skaitās labāk. Bet kādreiz es varbūt iešķiebju piecas zvaigznītes, jo man patīk, ka tur talantīgi diršas uz ekrāna. Piemēram, zombiju filmām es esmu ielicis piecas. Tā ir nosacīta spēle, kurai ar dzīvi nav nekāda sakara." Normunds Naumanis

 

Kad pirms nu jau daudziem gadiem sāka iznākt brīnumsievietes Dž. K. Roulingas grāmatas par mazā burvja Harija Potera piedzīvojumiem, grāmatas izdevēji piepeši sajutās spiesti risināt kādu, iespējams, pirms tam ne pārāk izplatītu problēmu. Sākotnēji Roulingas burvju seriāls bija iecerēts kā bērniem un pusaudžiem paredzēta lasāmviela, taču pēc pirmo pāris sējumu iznākšanas atklājās, ka par burvju nūjiņām, lāstiem, pūķiem un "vientiešiem" neredzamiem dzelzceļa staciju peroniem vēlas lasīt arī pēc patvēruma paralēlās pasaulēs noilgojušies pieaugušie. Šīs ilgas gan laikam tomēr nebija pietiekami spēcīgas, lai pieaugušie spētu nelikties ne zinis par to, kā gan tas izskatīsies, ka viņi sabiedriskās vietās – transportā, parkā uz soliņa un vēl visur kur – lasa "bērnu" grāmatu ar spilgtās pamatkrāsās noformētu un jau iztālēm pamanāmu apvāku. Iesākumā šie lasītāji savu mulsumu centās nomaskēt, kaut kā nebūt pašrocīgi ievākojot lasāmvielu, bet tad jau sarosījās arī izdevēji, un grāmatnīcās nonāca Potera sējumi nopietnākā, pieaugušajiem piestāvošā iesējumā.

Šo atgadījumu atmiņā atsauca pagājušajā nedēļā laikrakstā "The New York Times" publicētais kinokritiķa Entonija Olivera Skota raksts "Pieaugušo noriets amerikāņu kultūrā". "Es jūtu, ka kaut kas ir zudis," viņš rakstīja, "taču sākt zūdīties par mūslaiku kultūras vispārējo brieduma trūkumu būtu tikpat truli, kā pasludināt, ka tas ir labākais, kas jelkad būtu varējis notikt. Autoritāšu krīze nav domāta mazdūšīgajiem. Tā var būt biedējoša, mulsinoša, neizprotama. Taču tā var būt arī ārkārtīgi aizraujoša. Un to visu pamanās iemiesot mūsu laika izcilākie un oriģinālākie kultūras produkti. Tajos tiek iztēlota pasaule, kurā nevienam nav teikšanas un nebūt nav obligāti saprast, kas vispār notiek, un kurā noris nepārtraukta identitāšu maiņa. Mātes un tēvi uzvedas kā pusaudži; mazi bērni ir savam vecumam neraksturīgi prātīgi. Meitenes dodas iekarot jaunus plašumus, bet zēni slapstās pa slepeniem dārziem. Mūsu rīcībā ir vairāk stāstu, attēlu un ideju, nekā mēs spējam aptvert, un tas viss alkst mūsu uzmanības, pretendējot uz unikalitāti, pieprasot atzīt, ka ir kas īpašs. Pasaule ir kļuvusi par mūsu rotaļu laukumu, tētis un mamma par mums neliekas ne zinis. Esmu ar rokām un kājām par. Tomēr ņemiet vērā – šī ir mana smilšukaste."

Kā spilgtu "nepieaugušās" jeb bērnišķīgās kultūras izpausmi savā rakstā Olivers min reklāmas industrijas "zelta laikiem" veltīto seriālu "Mad Men" un tā galveno protagonistu Donaldu Dreiperu – mākslīgi un meistarīgi uzkonstruētu tēlu, kas milzīgam skaitam skatītāju ļāvis tīksmi iztēloties arī sevi diendienā bendējam veselību ar lielu daudzumu alkohola un cigarešu, arvien meklējot jaunas seksa partneres, vienā laidā melojot un bez sirdsapziņas pārmetumiem pastrādājot visvisādas cūcības. Seriāla daudzajās sezonās atspoguļotā lietu kārtība īpaši neatšķiras no krietni vien mazākiem skatītājiem un lasītājiem paredzētos "kultūras produktos" visai izplatītā sižeta par pamošanos pasaulē bez visiem pārējiem tās iedzīvotājiem (un tātad arī bez vecākiem) un iespēju beidzot līdz nelabumam sarīties šokolādi. Pēc līdzīgas shēmas veidoti arī daudzi citi no, ja tā var sacīt, "nopietnajiem" televīzijas seriāliem, kuros dažs kritiķis pat pamanījies atrast to saturīgumu un jēgu, kas strauji vien esot pametusi lielāko daļu Holivudas lielbudžeta kinoprodukcijas. Kā būtu, ja savas finansiālās, sociālās vai veselības problēmas varētu risināt, darot ko pretlikumīgu (skat. seriālu "Breaking Bad" – Latvijā laikam pazīstams ar nosaukumu "Pārkāpjot robežu")? Varbūt gandrīz to pašu var sasniegt, kļūstot par organizētās noziedzības karali, bezmaz vai oligarhu (skat. "Boardwalk Empire" jeb "Impērija uz pāļiem")? Vai vienkārši kļūt par nemirstīgu un pārdabiskām spējām apveltītu supervaroni, lai arī vampīru (kā, piemēram, seriālā "True Blood").

Olivers piemin traci, ko bija izraisījusi kultūras kritiķes Rutas Greiemas sleja portālā slate.com, kurā viņa bija atļāvusies paust neizpratni par pusaudžu un jauniešu ("young adult") literatūras popularitāti pie šķietami pieaugušiem lasītājiem. Saskaņā ar viņas rīcībā esošām ziņām gandrīz trešo daļu jauniešiem paredzēto grāmatu ASV pērkot ļaudis vecumā no 33 līdz 40 gadiem un, visticamāk, lielākajai daļai no viņiem neesot pusaugu bērnu. Greiema uzskatīja, ka pieaugušajiem būtu jājūtas neērti par "bērniem paredzētu grāmatu lasīšanu". Kā jau minēju, Harija Potera pirmsākumos kāds varbūt neērtību vēl izjuta, bet tie laiki, šķiet, ir garām, jo tviterī un citos sociālajos tīklos Greiema drīz vien dabūja uzklausīt visu, ko pieaugušie par viņu un pieaugušam cilvēkam tik ļoti piestāvošo vēlmi kaunināt domā. "Kas gan tu esi, ka tagad mani mācīsi?!" – aptuveni tāds bija Greiemas aizvainoto noskaņojums. Gluži kā tādi bērni.

Protams, uzdrošināšanās norādīt uz savu līdzaudžu bērnišķību nozīmē uzurpēt autoritāti un ikvienam bērnišķības kritiķim pašam liek izskatīties vai nu pēc nīgra opja masku apvilkuša pusaudža, vai neārstējama snoba. Olivers atzīstas, ka allaž ar iekšēju nosodījumu uzlūkojot savus laikabiedrus, kas iegrimuši "Harijā Poterā" vai "Bada spēlēs": "Ar šādu reakciju es nebūt nelepojos. Kā kultūras kritiķim man tā būtu jāpiepulcina pavīpsnāšanai, no kuras nespēju izvairīties, redzot mana vecuma (tuvu pie 50) džekus uz skrituļdēļiem, staigājot šortos un iešļūcenēs, vai instinktīvi sarauktajām uzacīm, kad birojā pamanu kādu sievieti, kurai matos ir sprādzes ar plastmasas taurenīšiem."

Ja vēl salīdzinoši nesenā pagātnē pāreja no īsbiksēm uz garām biksēm bija viena no nepacietīgi gaidītām robezšķirtnēm starp bērnību un nopietnajām pieaugušā gaitām, tagad noskaņojums ir krietni vien mainījies. Bērnu un jauniešu drēbes, sporta veidi, vaļasprieki un pat filmas un grāmatas ir tādas kā brīnumzālītes, ar kurām pieaugušie (vai pagājušā gadsimta sākuma un vidus izpratnē – jau vecie) cenšas sev un apkārtējiem pierādīt, ka vēl nemaz nav pieauguši "pa īstam". Kā reiz norādīja kāds droši vien jau sen pieaudzis asprātis, acīmredzamas rīcības noliegums esot tipisks tā dēvēto hipsteru uzvedības modelis – tā teikt, mēs pat dejojam tā, it kā nemaz nedejotu. Kādreiz bija lietas, ko mēdza uzskatīt par pieauguša cilvēka necienīgām (ka nepadomā, ka bērnišķīgs), taču nu jau ko tādu būtu grūti iztēloties – neviens nav tik vecs, lai sev liegtu bērnišķīgas izpriecas. Forši ir būt nevis vienkārši jaunam, bet nepieaugušam. Biroju vidē ierastajai jebkura vecuma kolēģīšu uzrunai "Meitenes!" beidzot ir rasts pamatojums.

Olivers gan nav vienīgais autors, kas šai tēmai sācis pievērst uzmanību. Žurnāla "The New Yorker" kinokritiķis Deivids Denbijs pirms diviem gadiem vaicāja: "Kas noticis ar pieaugušo kino?" (nejaukt ar "pieaugušo filmām", kā reizēm aizplīvuroti mēdz dēvēt erotiskas vai pornogrāfiskas filmas).

Denbijs un ne jau tikai viņš vien ar "pieaugušo kino" saprot filmas, kurās ar zināmu nopietnību un cieņu pret skatītāju kā pieaugušu cilvēku tiek šķetinātas sociālas, vēsturiskas, politiskas, ētiskas vai kādas nebūt citas tēmas. Tādas filmas kā "Taksists", "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu", "Mūsdienu apokalipse" – katrs šo sarakstu var papildināt pēc sirds patikas.

Tā vietā arvien vairāk laika uz ekrāniem tiek atvēlēts specefektos balstītām, fokusa grupās pārbaudītām un dramaturģiski primitīvām komiksu un pat datorspēļu ekranizācijām, kaut kā jau bijuša turpinājumiem vai pirminājumiem ("prīkveliem") un vēlreizējiem uzlējumiem ("rimeikiem"). Par izplatītāko un nozīmīgāko dramaturģisko pavērsiena punktu un varoņu ētiskās izšķiršanās brīdi šajā produkcijā bieži vien kļūst ainas, kurās viens varonis jau mirst, pārējie viņu nespēj pamest, tādējādi paši nonāk arvien lielākās briesmās. "Es viņus/viņu/to aizturēšu," tad nu izdveš mirējs, kurš tāpat nav bijis diez ko simpātisks (vai jauns), pārējie izdzīvo, un ir laimīgas beigas. Kā saka (jaunieši): "Whatever!"

Lai gan var jau būt, ka šādai ieslīgšanai visaptverošā bērna prātā ir gaužām objektīvs pamatojums. Rietumvalstu sabiedrība strauji noveco, par 50 gadiem vecāku cilvēku īpatsvars Eiropā jau tagad ir augstākais, kādu cilvēce jebkad pieredzējusi. Un tad kāds gan tur brīnums, ka pienāk brīdis, kad par pieaugušo lietām tā īsti pat dzirdēt vairs negribas un sāk kāroties tos burvjus, burvju nūjiņas, vampīrus, visas seriāla sērijas vienā naktī, kaut vai krāsainu skrituļdēli – visas tās spēlītes, kurām patiesībā jau ar dzīvi nav nekāda sakara. 

 

P. S. Čau, un sveicini zvaigznītes!

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!