Ar bērniem
09.03.2016

Jaunība, sārtais asins trauks

Komentē
0
Saglabā

Par Antonijas Mihaēlisas grāmatu "Pasaku stāstnieks". No vācu valodas tulkojusi Inga Karlsberga, izdevis "Jāņa Rozes apgāds", 2015

Ar vācu jaunatnes literatūru, kas nav fantāzijas vai trillera žanrā rakstīta, mēs žanru literatūras uzvaras gājiena laikmetā neesam izlutināti. Taču, kaut gan Antonijas Mihaēlisas (1979) Vācu jaunatnes literatūras balvai nominētais un tikko latviski iznākušais romāns "Pasaku stāstnieks" vāka tekstā šķietami apsola kaut ko fantāzijai radniecīgu ("robeža starp iztēli un realitāti ir trausla"), izlasot nākas secināt, ka romāns izrādījies tāds, kas a) nebūt nav fantastisks citādi kā vien visattālinātākā metateksta nozīmē; b) ierauj lasītāju sevī līdz pat matu galiņiem.

Romāna darbības vide: mūsdienu Vācija, pilsētas vidusskola. Vide, kurā visi zina visu par visiem, normas robežās dumpojas, iemīlas, viļas... galu galā, gatavojas noslēguma eksāmeniem. Vienmēr vai gandrīz vienmēr šādā vidē (un to pieprasa arī žanra uzstādījums) ir kāds vientulis, savādnieks, citādais: jo citādi jau nekā nebūtu. Šajā gadījumā dīvainais ir Ābels Tanatoss – adītā micē, eņģeliski blondiem matiem, kurš austiņās klausās "balto troksni" un turas pa gabalu no visa un visiem. Viņa vārdam jau būtu uzmanīgu lasītāju jādara tramīgu – kā sapratīs kaut vidusmēra mitoloģijas pārzinātājs, puisis ir vienlaikus bibliskais labais brālis Ābels, kas pat mušai pāri nenodarīs, un Tanatoss – seno grieķu nāves dēmons... Šī divdabība, kas, rūpīgi vērojot, izpaužas arī puiša raksturā, biedē un vienlaikus valdzina labo meiteni – teicamnieci, bagāto vecāku vienīgo meitiņu Annu Lēmani –, un kļūst par iemeslu jaunās sievietes nepārvaramai tieksmei pēc mīklainā, valdzinošā, skaidru bīstamību izstarojošā puiša – tieksmei, kas ir gan romantiska un erotiska, tomēr galveno komponentu tajā neapšaubāmi veido tieši fascinācija ar svešādi neizdibināmo.

Annai un Ābelam (te atkal vērojama personvārdu dziļrunība: Jaunā un Vecā Derība, žēlastības evaņģēlijs un upura nepieciešamība, atriebība un piedošana?) abiem ir septiņpadsmit gadu. Mazliet par mazu, "lai palaistu vienu...", mazliet par lielu, lai neuzņemtos atbildību par sev uzticēto. Ābels to uzņemas, un varbūt pat drusku par daudz – atbildību par sešgadīgo māšeli Mihu, kuru tas bezcerīgi cenšas nosargāt no abiem vecākiem, no mātes (kura pazudusi nezināmā virzienā) bezatbildības un tēva (kurš arī pametis ģimeni) daudz jo daudz reižu sliktākajiem nodomiem... Romāna sižetiskā līnija atklājas pamazām, kā iznirstot no blīvi krītoša sniega (ziemas motīvs pavada visas varoņu gaitas): Anna ievēro nesabiedrisko savādnieku Tanateku, dažādos veidos cenšas atrast piekļuvi skaistajam dīvainim, par kuru klīst runas, ka tas vidusskolēniem tirgojot narkotikas... līdz beidzot pieeja ir atrasta caur Ābela vienīgo vājo punktu: mazo māsu, kura Annai nekavējoties pieķeras kā mātes figūrai. Vienlaikus attīstās neizprotama, baisa detektīvlīnija: jebkurš, kurš kaut kādā ziņā apdraud mazās, nepilnās Tanateku ģimenes dzīvi, iet bojā vardarbīgā un noslēpumainā nāvē... Paralēli visam Ābels gan Mihai, gan Annai, gan pats sev stāsta garumgaru, savādu, poētisku un vienlaikus nežēlīgu pasaku (viņš arī ir romāna nosaukumā minētais "Pasaku stāstnieks", kurš vienlaikus var apzīmēt gan bardu, gan meli), kurā reāli notikumi savijas ar iztēli un dažreiz darbojas dīvaina priekšzināšana; un Annai kļūst bail, apjaušot, ka viņa jau pati ir šīs pasakas neatņemama sastāvdaļa, bet viņu uztrauc ne jau pašas liktenis vien... Mazā karaliene (Miha) no savas vientuļās, grimstošās klintssalas glābjas, bēgot no salas uz salu, kuras apdzīvo dažādi dīvaiņi (kā lai te neatceras Nārniju?), meiteni pavada sudrabpelēks, zeltacains jūraslauva/suns, kurš viņas glābšanas dēļ gatavs darīt visu, un "rožu meitene", kuras dzimtajā salā rožlapiņas uz visiem ceļiem klāj asu ērkšķu kārtu... Mazo vientuļās klints karalieni vajā gan "sarkanais mednieks", kurš uz rokas nēsā ietetovētu viņas vārdu, gan noslēpumainā juveliermeistare, kas no meitenes dimanta sirds vēlas pagatavot krāšņas rotaslietas, gan vēl citi tumši un mistiski tēli... Bet kurš ir tas, kas (iztēlē un īstenībā) meiteni glābj no iztēlotajiem vai varbūt īstenajiem ļaundariem?

Romāna lielais pluss ir rakstnieces izcili veiksmīgi uzburtā teksta noskaņa, kurā liela loma ir krāsām, – daļēji tā ir mūsdienu pasaka, kurā figurē gan Sniegbaltītes krāsu gamma (asinis un sniegs, kas atspoguļojas arī zilisarkanajā vāka noformējumā), gan trillerim raksturīgās nomaļās, slēptās un vientulīgās vietas (aizsalušas jūras krasts, pamesta laivu māja ar bezkrāsu, pelēko, melnbalto toņu gammu), gan Annas iztēlē redzamās kopsakarības un spilgti emocionālā vietu un cilvēku uztvere dažādās tonalitātēs (pašas vecāku mājas kā "zilas gaismas pielieta" telpa, Miha kā iemiesota "rožaina dūnu jaciņa", Ābels kā austiņās mūzikas vietā klausītais "baltais troksnis" utt.). Krāsu nosaukumi plūst cauri stāstījumam, palīdzot identificēties ar katru, lai cik baiso, situāciju un palīdz ieraudzīt septiņpadsmit gadu veco pasauli Annas acīm. Jo tieši viņa (un nevis Ābels) ir visa centrs, un tikai krāsainajā pasaku pasaulē (un nevis realitātē) viņi var pa īstam satikties.

Ja lasītājs šajā stāstā meklēs vēstījumu par drosmīgiem mūslaiku jauniešiem, kuri braši tiek galā ar dzīves piespēlētajiem "citroniem", pārvēršot tos "limonādē", viņi to šeit neatradīs. Ja tiks meklēts stāsts par labo, kas vienmēr, kā jau pasakās tas piedienas, uzvar ļauno, arī tas netiks atrasts. Šis ir stāsts par to, kas jau iepriekš ticis salauzts un nekad nevar tikt salabots; stāsts par to, kā ir dzīvot ilūziju ziepju burbulī, ilgojoties pēc tā plīšanas un tomēr saplīstot reizē ar to; stāsts nevis par pieaugšanu un iemācīšanos ar to dzīvot, bet gan par atteikšanos sadzīvot ar to, ko mēs visi reiz jaunības maksimālismā esam noraidījuši. Un par to, kas ir patiešām svarīgs, – uz randiņu, pusaudziska dumpīguma, zagtu skūpstu un vecāku, "kuri mani nesaprot", fona. Jo – detektīvlīnija, kas grāmatas pirmajās divās trešdaļās, autorei meistarīgi mainot skatpunktus, šķiet svarīgākais sižeta elements, noslēgumā izčākst, tāpēc ka atrisinājumu mēs jau sen esam zinājuši. Pāri paliek stāsts par jaunību, kurā ne rozes, ne pasakas nav tas, par ko tās izliekas. Un arī to mēs esam zinājuši jau iepriekš.

Bārbala Simsone

Bārbala Simsone (1978) ir filoloģijas doktore, literatūrzinātniece, kritiķe. Viņas specialitāte ir fantāzijas, fantastikas un šausmu literatūra. Ikdienā strādā grāmatu izdošanā. Regulāri publicē jaunā

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!