Rita Ruduša. Šodien mums ir neparasta diena, jo podkāstu ierakstām publiski. Klātesoši ir klausītāji, rīdzinieki, kurus interesē Rīga un pilsētvide, jo šodien mūsu viesis ir pilsētvides aktīvists Māris Jonovs. Vai atbrauci ar riteni?
Māris Jonovs. Nē, ar auto no Limbažiem. Tas ir ļoti ērti, jo zinu, ka kvartālā ap Kaņepes kultūras centru to vienmēr būs, kur nolikt.
Rita Ruduša. Mēs vēl parunāsim par dažādiem pilsētvides jautājumiem Rīgā, tostarp par braukšanu ar auto, taču vispirms neliela vizītkarte par organizāciju "Pilsēta cilvēkiem", kuru pārstāv Māris Jonovs. Tā radusies 2016. gada janvārī ar domu padarīt Rīgu cilvēkam draudzīgāku. Biedrības mērķi – uz cilvēkiem orientēta, kvalitatīva publiskā ārtelpa, kurā ikvienam būtu droši un patīkami uzturēties; ērtas un drošas mobilitātes iespējas pilsētā neatkarīgi no vecuma un veselības stāvokļa un nulle bojāgājušo ceļu satiksmes negadījumos Rīgā. Savukārt divos biedrības darbības gados panāktās lielākās uzvaras ir slīpo rampu ieviešana Rīgā, veloceliņš uz Deglava tilta, vairāk drošu un ērtu velonovietņu, tostarp pie Nacionālās bibliotēkas, kā arī izglābtie Pērnavas ielas koki.
Ilmārs Šlāpins. Kas ir slīpās rampas?
Māris Jonovs. Slīpās rampas paredzētas, lai cilvēki ratiņkrēslos vai ar bērnu ratiņiem tiktu augšā uz ietves. Iespējams, ka tur ir domātas kādas ļoti konkrētas rampas, par kurām tagad neatcerēšos, bet ar Pērnavas ielas kokiem diemžēl nav tik rožaini – vakar Rīgas domes darbinieki gāja pa Pērnavas un Senču ielu un stāstīja, ka cirtīs. Plāni vēl ir nekonkrēti, taču, ja pareizi saprotu, tās ir lielās kastaņas.
Rita Ruduša. Tomēr? Likās jau cerīgi!
Māris Jonovs. Tagad gaidīsim dokumentus, bet koku sāga Pērnavas ielā vēl nebeidzas, tāpat kā pārējā Rīgā nekas vēl nav galā.
Rita Ruduša. Es, būdama riteņbraucēja, Ilmāram varētu atbildēt par slīpajām rampām. Tā kā mēs daudzviet braucam pa ietvēm, rampas ļauj viegli un līgani uzbraukt augšā, nevis kratīties pa apaļajām padomju laika apmalēm, pa kurām nav iespējams pārvietoties nekam ar riteņiem – vai tie būtu bērnu ratiņi, vai velosipēds.
Māris Jonovs. 30% sabiedrības arī bez riteņiem ir tādi, kuriem 15 vai 20 cm augsta apmale vai pakāpiens ir diezgan nopietns šķērslis. Atliek samežģīt potīti, izlauzt kāju vai arī novecot, un pēkšņi pilsēta kļūst par nepārvaramu šķēršļu joslu. Es pats esmu pieskatījis vecus cilvēkus un gājis viņu vietā uz veikalu – kaut gan tas atrodas pāri ielai, vecais cilvēks pats nevar aiziet, jo nevar paspēt pāriet ielai īsā luksofora cikla dēļ. Viņam ir bail, turklāt, pat ja viņš ir ticis pāri ielai, galā ir augstā apmale, kam nevar uzklumpurēt pāri, turklāt ir bail pakļūt zem mašīnām, kuras jau pīpina un pūš virsū dūmus, kamēr viņš vēl skrien pāri ielai. Vēl ir ļoti daudz, ko darīt.
Ilmārs Šlāpins. Domājot par to, kā iekārtot pilsētu cilvēkiem ērtāku, viens no būtiskākajiem problēmjautājumiem droši vien ir ielas – to segums, izvietojums. Fiziskas lietas, ko var pielabot vai tieši otrādi – sabojāt. Tu vēl pieminēji luksoforu ciklu, kas arī Rīgā vietām ir diezgan briesmīgs.
Māris Jonovs. Slavenākais ir pie Brīvības pieminekļa, kur mašīnām atvēlētas deviņdesmit sekundes, bet gājējiem – sešas. Tur ir liela gājēju intensitāte – notiek pasākumi Vecrīgā, operā, entajās iestādēs darbinieki nāk vienā laikā ārā. Krustojums ir noslogots, taču gājējiem atvēlētas tikai sešas sekundes, lai paspētu pāriet. Tur pat vesels, spēcīgs cilvēks, kurš pirms tam ieskrējies, nevar paspēt un paliek uz ielas pie sarkanā.
Rita Ruduša. Tātad darba ir daudz un jomas – dažādas. Praktiski – jebkura ārtelpa. Gan koki, gan rampas, gan tie paši veloceliņi. Ja tev būtu jāizvēlas prioritārie darbi, kuri tie būtu? Kurā jomā ir vislielākās šausmas?
Māris Jonovs. Pieļauju, ka vislielākās šausmas ir tieši vidē. Tas, ko mēs elpojam šeit, Rīgā, gandē veselību visiem, arī tiem, kas sēž mašīnās vai vispār neiet no mājas ārā – mēs elpojam to pašu gaisu arī caur logu sestajā stāvā. Tā ir problēma, ko var risināt lēti un ātri. Pēc tam, protams, nāk satiksmes drošība, kur gājēji un riteņbraucēji ir vismazākā daļa, taču cieš visvairāk. Šoferus tas pārāk neuztrauc, jo viņiem ir jāsastopas ar kādu ļoti ātri braucošu autobusu, lai izjustu apdraudējumu, bet slikto gaisa kvalitāti pieredz ikviens.
Ilmārs Šlāpins. Kā to risināt? Samazinot mašīnu skaitu?
Māris Jonovs. Viena ļoti konkrēta atbilde – koki, taču Rīgas domei ir tāda pretestība pret kokiem! Nesenākais piemērs – Centrāltirgus priekšpuses revitalizācijas projekts. Rīgas dome izplatīja bildes, sakot, re, cik skaisti viss izskatīsies! Īstenībā jau tajā brīdī sākās šausmas ar to, kā tur sadzīvos gājēji un transports, bet toties – skaisti koki un normāla tramvaja pietura. Beigās izrādās, ka "Rīgas satiksme" pateikusi kokiem "nē". Esot kaut kāds standarts, kas aizliedz kokiem atrasties tik tuvu sliedēm. Ārprāts, Rīgā taču ir neskaitāmas vietas, kur koki ir tuvu sliedēm! Kaut vai pie Lielajiem kapiem vai Sarkandaugavā tramvajs brauc gar pašiem kokiem, bet te, lūk, nevar braukt! "Rīgas satiksmes" iebildumu dēļ pat tika izvēlēta speciāla koku suga bez lieliem vainagiem. Nē! Principā nē! Turgeņeva ielā, kur ielas platums starp Zinātņu akadēmiju un tirgus daļu ir apmēram 50 metri, rekonstrukcijas projektā nav iezīmēts neviens koks. Koki traucējot satiksmei. Jā, tieši tā, koki traucē – mašīnām ir jābrauc lēnāk, kokus var izmantot satiksmes mierināšanai, koki lieliski aiztur gan tos putekļus, ko mašīnas saražo, gan tos, ko tās paceļ augšā…
Ilmārs Šlāpins. Kas Rīgā atbild par kokiem?
Māris Jonovs. Neviens. (Smejas.) Teorētiski Mājokļu un vides departaments, kura jauno budžetu pētot pamanījām, ka ir paredzēts finansējums 300 koku nozāģēšanai, bet tikai 30 koku iestādīšanai. Ja tāda tendence ir ierakstīta pat budžetā, kaut kas nav kārtībā! 30 kokus viņi iestādīja pie Kongresu nama, bet tikai pēc tam, kad sākām pievērst tam uzmanību, tika iestādīti vēl 100, tostarp Barona ielā. Pēc tam man vēl nedēļu turpināja nākt vēstules no departamenta par to, ka Barona ielā diemžēl nekad nevarēs iestādīt kokus, jo tas nav iespējams, lai gan koki jau bija iestādīti – gan visā Barona ielas garumā, gan pie Operas un gar Bastejkalnu.
Rita Ruduša. Tavuprāt, pieņēmums, ka koki traucē, ir domāšanas specifika? Jo šobrīd liekas, ka Rīgas domes pilsētplānošanas ideāls ir Spīķeru kvartāls, kur ne tikai nav neviena koka, bet pat zālīte neaug – tikai vēji staigā.
Māris Jonovs. Koki ir tāda pati nelaime kā bērni, ko arī dome nemīl. Koki prasa nemitīgas rūpes, nemitīgu pieskatīšanu – nevar braukt ar lielu traktoru un gāzt sāli, jo koki mirst. Piemēram, jau pirms vairākiem gadiem nomira 2000. gadu sākumā stādītie koki pie "Stockmann". Tā tās bedres stāvēja tukšas, līdz tika aizasfaltētas ciet. Kad jautājām, kad koki tiks stādīti atpakaļ, mums atbildēja, ka netiks, jo šī laikam neesot laba vieta kokiem. Taču, skatoties 70. gadu fotogrāfijās, var redzēt, ka visā garumā no Marijas ielai līdz upei bijusi skaistu, lielu koku rinda.
Rita Ruduša. Manā bērnībā Skolas iela, kurā arī pašlaik atrodamies, visā garumā bija nostādīta ar kokiem.
Māris Jonovs. Te var redzēt dažas neaizbērtās dobes. Šodien tieši gāju vienai garām un redzēju, ka cilvēki sastādījuši puķes cerībā, ka dobe netiks aizbetonēta. Pie daudzām tukšām dobēm Rīgā parādījušies uzraksti "Atdodiet kokus!" Pavasarī mēs sākām arī veidot karti un apzināt vietas, kur koki ir bijuši, jo bieži vien nekas par to vairs neliecina. Ja pie Barona ielas vai Tērbatas ielā vēl var redzēt, ka atšķiras bruģis, tad daudzās vietās pāri jau ir vairākas asfalta kārtas.
Ilmārs Šlāpins. Kā var izskaidrot to, ka atsevišķās vietās, piemēram, Ziedoņdārzā, kokus tomēr uzmana un aprūpē?
Māris Jonovs. Lielākā bēda ir ar ielu apstādījumiem, jo tie ir domes pārziņā. Apstādījumus, kas atrodas tālāk no ielas, piemēram, parkus, kopj "Rīgas meži", savukārt vēl pirms tam bija "Rīgas dārzi un parki". Tur ir dārznieki, kas par apstādījumiem rūpējas, lai gan tieši ar kokiem neviens īsti nenodarbojas. Šogad dome pirmo gadu piesaistīja 30 000 eiro lielu finansējumu un sāka sadarboties ar organizāciju "Labie koki", kuras pārstāvji sasprauduši pie kokiem Brīvības ielā un Valdemāra ielā šiltītes un mēģina skatīties, vai tie ir glābjami. Kad notika Brīvības gatves ielas rekonstrukcija, "Labie koki" katru dienu brauca un laistīja tur iestādītos kokus, jo, ja to nedara, stādiņi neieaug. Tāpat ir liela iespēja, ka ziemu stādi tāpat nepārcietīs, jo uz tiem sagāzīs kaudzi sāls.
Ilmārs Šlāpins. Es šovasar bieži gāju caur Ziedoņdārzu un redzēju, kā cilvēki to izmanto, īpaši šajā karstajā un sausajā vasarā meklējot patvērumu no saules. Tur bija pilns ar cilvēkiem, kas spēlēja spēles, nodarbojās ar jogu, cepa desiņas, sarunājās. Turpat blakus ir netīrā, putekļainā Čaka iela un netālu – Barona iela. Atšķirība ir redzama – vai tas nemaina cilvēku domāšanu un vajadzības? Vai nemainās standarti un cilvēki nesāk pieprasīt pārmaiņas?
Māris Jonovs. Daudzi cilvēki ir noslēgušies. Viņu dzīve ir tāda: darbs, mašīna, mājas. Cilvēkiem ir zudusi sajūta, ka tā ir viņu pilsēta un ka viņiem pieder kaut kas vairāk nekā tas mazais dzīvoklītis. Īpaši privātīpašnieciski cilvēki ir pret stāvvietām zem loga – cilvēks šo vietu nav pircis un tā viņam nepieder, taču viņš ir gatavs nogalināt par to! Tajā pašā laikā viņš vairs neizjūt pagalmu kā vietu, kur izlaist paspēlēties bērnus, zinot, ka viņiem viss būs kārtībā. Nē – cilvēkam svarīgi redzēt pa logu savu mašīnu, un tikmēr bērns sēdēs pie datora. Reti kurš vairs iet ar bērnu ārā – spēļu laukumi ir ierīkoti, bet ne tādās vietās, kur var aiziet ar kājām – tik un tā vajag sēsties iekšā mašīnā un braukt. Staigāt īsti vairs nav, kur – veikali ir ciet, kafejnīcās vasarās ir tūristi, bet ziemās – īsti neviena, jo cilvēki centrā nedzīvo. Mikrorajonos atkal ir pilnīgi cita dzīve, un zinu, ka daudziem īpaši nepatīk vakarā iziet pastaigāties. Rīga pamazām kļūst par tādu Ventspili sliktākajā šī vārda nozīmē – pulksten 18:00 nekas vairs nenotiek.
Rita Ruduša. Bet mēs te esam sapulcējušies tāpēc, ka mums nav gluži vienalga.
Māris Jonovs. Jā, tā ir tikai daļa sabiedrības. Šī ir zīmīga diena ne tikai tāpēc, ka publiski ierakstām podkāstu, bet arī tāpēc, ka ieraksts notiek dienu pēc tam, kad pie Rīgas domes notika velobraucēju protests. Tur pastāvot, radās sajūta, ka kaut kas ir sakustējies.
Māris Jonovs. Un zīmīgi, ka pirmo reizi ieraksts notiek Kaņepes kultūras centrā, vai ne?
Ilmārs Šlāpins. Jā.
Māris Jonovs. Dāvis Kaņepe pirms 10-11 gadiem piedalījās "Kritiskās masas" braucienā, kura dalībniekus policija dauzīja ar stekiem. Bildēs var redzēt, kā viņu stiepj iekšā policijas busiņā. Tas ir bijis ļoti garš process. Vakar pie domes mēs protestējām visnotaļ miermīlīgi, kaut gan zinu, ka daudzos cilvēkos ir vēlme izrādīt savu neapmierinātību citādi. Cilvēki arvien vairāk apzinās, ka ar normāliem līdzekļiem neko nav iespējams panākt. Visi gaidīja velokoncepciju – tad tik būs! Koncepcija top jau trīsarpus gadus, bet rezultāts ir nulle. Vasarā Satiksmes departaments solīja, ka līdz gada beigām ja ne sagatavos plānu, tad noteikti iedurs lāpstas. Tagad paziņoja, ka nekā – arī šogad nebūs. Vakar teica – kad būšot Ziemeļu koridors, būšot velokoncepcija. Visu laiku tiek stāstītas kaut kādas absurdas lietas, kaut kas runāts, kaut kas jāgaida – lai gan jādara ir tagad! Tad sanāk tā, ka cilvēki dara paši.
Rita Ruduša. Lielākā problēma attiecībā uz veloinfrastruktūru: tā top ļoti lēni?
Māris Jonovs. Četros gados veloinfrastruktūras bilance ir absolūta nulle – nulle kilometru, nulle metru, nulle centimetru! Tā nav lēna darīšana – tā ir nedarīšana vispār! Mans kolēģis trīs gadus sarakstījās ar Domi par astoņām velonovietnēm – trīs gadus sūta vēstules šurpu turpu, bet nevar panākt neko. Šogad beidzot uzlika vienu pie operas un vienu Stabu ielā. Viss! Pēc triju gadu sarakstīšanās! Tā ir atrunāšanās un nevēlēšanās kaut ko darīt. Ja būtu vēlēšanās, iespējas atrastos. Viļņa un Tallina atrod iespējas to izdarīt, lai arī, tāpat kā mēs, dzīvo postpadomju telpā, ko mums piesauc kā iemeslu tam, ka nevaram neko panākt.
Rita Ruduša. Vai tas nebija viens no argumentiem, kāpēc Brīvības ielā nevar attīstīt veloinfrastruktūru? Jo cilvēki padomju laikā pieraduši pie platām brauktuvēm?
Māris Jonovs. Jā, tas ir no CSDD audita – ļoti interesanta dokumenta, kurā rakstīts, ka cilvēki pieraduši braukt pa ļoti platām brauktuvēm, tāpēc to sašaurināšana radīs neapmierinātību. Beigās tāpat sašaurināja – lai iespiestu piekto autojoslu. Vēl viens arguments bija, ka tad būs jālikvidē autostāvvietas, taču tās tāpat likvidēja. Domājot par velojoslām Brīvības ielā, es to uztvēru kā galveno šķērsli, jo tad tiešām būtu jākonfrontē velobraucēji ar autobraucējiem, bet lielākoties ieviest veloinfrastruktūru nenozīmē kaut ko atņemt autobraucējiem. Ir iespējas daudz izdarīt, arī neko neatņemot. Tā pati Avotu iela – tur vispār nav veloinfrastruktūras, bet dome uzlika zīmi, ka riteņbraucēji beidzot drīkst braukt ārā no centra pa sabiedriskā transporta joslu. Pēkšņi ir viena liela, skaista velomaģistrāle, uz kuru var iet vakarā skatīties un priecāties par to, cik daudz cilvēku to izmanto.
Rita Ruduša. Gatavojoties šai sarunai, es tikos ar Rīgas domes Pilsētas attīstības pārvaldes vadītāju Ilzi Purmali.
Ilze Purmale (ierakstā). Viņiem ir viedoklis, ka vajag radīt apgrūtinājumu transportam, un tad pilsēta pati pielāgosies, jo daudzās pilsētās esot tāda prakse. Prakse ir, tikai nedrīkstam aizmirst, ka pilsētās, kur tas veikts, tika izdarīts viss, kas attiecas uz apvedceļiem. Mums diemžēl apvedceļiem ir tikai fragmentārs raksturs. Tur tika izdarīts viss, kas attiecas uz ļoti kvalitatīvu sabiedriskā transporta pakalpojuma nodrošināšanu, savukārt mums vēl ir ļoti daudz darba šajā ziņā. Tāpēc arī nevaram gluži piekrist, ka tur, kur viņi vēlas, var ļoti vienkāršotā un ātrā veidā izveidot velojoslas.
Rita Ruduša. Tātad ātri nevar – jo nav izdarīti mājasdarbi! Kāds ir tavs komentārs?
Māris Jonovs. Rīgai ir cita pieredze. Arī uzsākot ielu remontdarbus, nekādi mājasdarbi netiek veikti – vienkārši tiek darīts. Satiksmei ir interesanta īpašība – tā pielāgojas. Tāpat kā riteņbraucēji ir spiesti pielāgoties un, piemēram, nest riteņus pa kāpnēm vai līst cauri sētām. To spilgti pierādījusi Brīvības iela, kas trīs gadus vasarā un rudenī iztika ar vienu braukšanas joslu katrā virzienā. Cilvēki tādēļ mazāk brauca pa Brīvības ielu, jo zināja, ka tur nav vietas un labāk izvēlēties citu maršrutu. Man vismaz reizi nedēļā sanāk braukt no Mežciema uz Kalnciema tiltu. Normālā dienā un laikā navigācija uzrāda, ka tiek patērēts pilnīgi vienāds braukšanas laiks, gan kuļoties cauri centram, gan braucot apkārt pa neizbūvētajām maģistrālēm. Jā, es nobraucu trīs kilometrus vairāk, bet braukšanas laiks ir tas pats vai bieži vien pat īsāks, jo navigācija ir pārāk optimistiska par Rīgas centru. Tā mēs bieži vien sadzenam centrā mašīnas, kuras varbūt tur pat nebrauktu, bet navigācija tā saka. Tāpēc esmu Satiksmes departamentam vairākkārt norādījis, ka centrā vajag samazināt atļauto braukšanas ātrumu. Tad pretī sēž policija un prasa: "Bet kāda jēga – neviens taču neievēro braukšanas ātrumu!" Es atbildu: "Lai neievēro, bet navigācija viņus tur nemaz nevedīs." Cilvēks no laukiem ir ieslēdzis navigāciju un brauc tur, kur viņam rāda. Viņu dzen centrā ar visiem remontiem. Pilnīgs stulbums!
Rita Ruduša. Respektīvi, satiksme var būt pašregulējošs mehānisms?
Māris Jonovs. Protams! Ne Londonā ir pilnībā izbūvēti apvedceļi, ne Parīzē, ne Helsinkos – nekur! Perfekto pilsētu nav, bet ir pilsētas, kas saprot, ka ir ziepes un ka ir kaut kas jādara! Parīze to dara super drosmīgi un milzīgiem soļiem, Ņujorka to dara ne tik milzīgiem soļiem, jo tur ir sarežģīta pārvaldības sistēma, taču arī – ar vērienīgiem, drosmīgiem projektiem. Tur tiešām mašīnām ņem nost pamatīgi – ne tikai josliņu, bet vēl parkingu. Un ar parkingu Ņujorkā ir vēl trakāk nekā Rīgā.
Rita Ruduša. Es esmu braukusi ar riteni gan Ņujorkā, gan Londonā. Londona nav sevišķi draudzīga pilsēta riteņbraucējiem, jo satiksme ir ļoti blīva un ir arī daži pilnīgi vājprātīgi riteņbraucēji, bet tur ir velomaģistrāles, kas ļauj lielus gabalus veikt samērā ātri. Braucot pa milzīgo, zilo triju joslu velomaģistrāli, stundas laikā pilnīgi mierīgi var tikt no Dienvidlondonas uz Ziemeļiem.
Māris Jonovs. Un kāpēc tā ir?
Rita Ruduša. Jo par to ir domāts!
Māris Jonovs. Jā, jo ir kāds, kurš par to domā! Rīgā, piemēram, Emīls Jakrins saka, ka viņš "intensīvi par to domā", bet vasarā pateica, ka nē – ne viņš pats brauks, ne vedīs savu bērnu velokrēsliņā, kā to ierosināja opozīcija ar mērķi, lai viņš izbaudītu Rīgas veloinfrastruktūru. Viņš atzina, ka tas esot bīstami un viņš nevēloties savu bērnu nogalināt. Cilvēks, kurš atbild par to, lai visiem būtu ērti un droši, pasaka, ka nav droši! Tātad Rīgā nav itin neviena cilvēka, kas atbildētu par veloinfrastruktūru, lai gan velokoncepcijā ir ierakstīts, ka jābūt vismaz vienam. Londona saprata, ka kaut kas ir jādara, iedeva šim mērķim 250 miljonus mārciņu, noalgoja bijušo "Nike" direktoru un pateica: "Re, kur tev nauda pieciem gadiem – dari visu, ko vari, lai cilvēki vairāk brauktu ar velosipēdiem, ietu kājām un izmantotu sabiedrisko transportu, jo tik daudz mašīnu pilsētas centrā Londona vairs nevar pavilkt!" Arī Rīgā un Latvijā automašīnu skaits pieaug. Krīzes laikā bija viens brīdis, kad nācās bankām atdod kredītos paņemtās mašīnas un to bija mazāk. Tad vēl varēja kaut ko darīt – tagad ar katru gadu un katru mēnesi kaut ko mainīt būs arvien grūtāk. Rīga arī dara visu, lai automašīnu būtu arvien vairāk, piemēram, būvē bezmaksas autostāvvietas mikrorajonos.
Rita Ruduša. Ir objektīvi redzams, ka pieaudzis ne tikai riteņbraucēju skaits, bet arī dažādu citu braucamrīku, piemēram, elektroskūteru, skaits.
Māris Jonovs. Jā, pēdējos gados riteņbraucēju skaits pieaudzis par 40%.
Rita Ruduša. Tātad riteņos ir spēks – kā riteņbraucējus mobilizēt, lai viņi cīnītos intensīvāk?
Māris Jonovs. Es domāju, ka riteņbraucēji cīnās diezgan intensīvi – piemēram, jau divas reizes uz Bŗīvības ielas bijusi uzkrāsota velojosla. Daži joprojām tic, ka tas ir bijis Rīgas domes darbs, un attīsta visādas sazvērestības teorijas, piemēram, ka dome kaut ko sajaukusi un vadījusies pēc veciem rasējumiem. Cīnās ne tikai riteņbraucēji, bet arī gājēji, piemēram, betonē klāt apmalītes, jo saprot – Rīgas dome to nedarīs. Iespējams, ka, rādot piemēru, var panākt, ka arī Rīgas dome tam seko: sākām stādīt kokus – arī dome sāka, turpināsim krāsot velojoslas – iespējams, arī dome sāks to darīt. Bet varēja redzēt, ka vakardienas pikets domei ļoti nepatīk. Tātad jāturpina.
Rita Ruduša. Ko tu gribētu pateikt jaunam un aktīvam rīdziniekam?
Māris Jonovs. Jebkuram Latvijas iedzīvotājam es gribētu teikt, ka Rīga ir Latvijas galvaspilsēta un tāpēc – arī viņa pilsēta. Ja izkāpjat autoostā, jums ir tiesības normāli tikt līdz Vecrīgai – nevis līst divos tuneļos un klumpurēt pa trepēm, bet tos 30 metrus pāriet pāri ielai, kā to varēja izdarīt pirms dažiem desmitiem gadu. To pašu gribu teikt arī citiem eiropiešiem, kas iegulda naudu Rīgā, – viņiem arī būtu tiesības izkāpt normālā stacijā, pāriet pāri ielai un nepārlauzt kāju tuvākajā šķērsielā, kur kaut kas nav salabots. Katra jūsu pilsēta, mazpilsēta, rajons, iela, pagalms – tā ir jūsu telpa. Jūs par to maksājat ar saviem nodokļiem, un jums ir tiesības tur būt.
Rita Ruduša. Mums ir tiesības uz ērtu vidi – pieliksim savu roku un riteni, lai tādu izveidotu!
2