Komentārs
06.02.2017

Jauni aktieri ieilgušā seriālā

Komentē
0
Saglabā

Pēc zināma pārtraukuma politiskajā retorikā – ar to saprotot partiju piedāvājumu gaidāmo pašvaldību un parlamenta vēlēšanu ciklā – atgriežas cīņa pret korupciju.

Tas saskatāms gan 5% barjeru robežu droši pārvarošās "KPV LV" (publiskajā telpā vairāk pazīstama kā "Kaimiņa partija") retorikā, gan Jaunās konservatīvās partijas (JKP) tēzēs. JKP šobrīd 5% barjeru nepārvar, tomēr vairāku bijušo KNAB darbinieku, jo īpaši Jutas Strīķes, iespējamā pievienošanās JKP situāciju var būtiski mainīt.

Ir viedoklis, ka "divreiz vienā upē iekāpt nevar". Citiem vārdiem sakot, lielā sabiedrības daļā sajūta, ka "Jaunais laiks" (JL), kas savulaik lika tik lielu akcentu uz pretkorupcijas tēmu, šo tēmu sapurgāja, arī nosaka cilvēku dziļo skepsi pret jauniem politiskiem projektiem, kuri tēmu atkal cenšas atdzīvināt.

Šai tēzei ir zināms pamats, tomēr jāpatur prātā, ka ir mainījušies, ja tā var teikt, saskaitāmie: JL periodā akcents bija uz t.s. oligarhiem, savukārt šobrīd nepatikas, naida utt. gaisotni ir veidojušas ziņas (cik argumentētas, tas jau ir cits jautājums) par tiesās un Valsts ieņēmumu dienesta struktūrās notiekošo, ziņas par manipulācijām maksātnespējas jomā (t.sk. prasmīga atbrīvošanās no saistībām) u.c.

Līdz ar to, manuprāt, tēmu uztur jauni saskaitāmie, un tā nav tikai gurdena rezonēšana par kaut ko netaisnīgu pagātnē (a la "kāpēc Lembergs un Šķēle joprojām nav cietumā?!").

Vienlaikus jāpatur prātā arī tas, ka noraidoša attieksme pret korupciju vēl nenozīmē – attieksmes paudējam tā tiešām ir svarīga tēma. Mēs te nonākam staignajā "vispārzināmo patiesību" laukā – "visiem zināms", ka korupcija Latvijā ir pamatīgos apmēros, "visiem zināms", ka tas ir slikti, līdz ar to grūti iedomāties kādu, kurš atļautos publiski paziņot, ka viņam šī tēma neliekas būtiska. Bet paziņojums un paša viedoklis (un no tā izrietošie argumenti izdarīt savu politisko izvēli) nav viens un tas pats.

Manuprāt, reāli tolerance pret korupciju Latvijā ir visnotaļ liela, jo īpaši pašvaldību līmenī. Pašvaldību līderiem tiek faktiski piedots tas, ka viņi, delikāti izsakoties, neaizmirst par sevi, ja vien neaizmirst arī par pašvaldības vajadzībām. Vai ja alternatīvas ir vēl apšaubāmākas ("mazākā ļaunuma" princips visā košumā). Acīmredzot tiek pieņemts, ka "lielas naudas" kārdinājumam pretoties ir gandrīz vai neiespējami, svarīgi, lai tiktu ievērots "mērs". Droši vien toleranci baro arī apziņa, ka vispār jau vairums no mums nav "balti un pūkaini". Mēs varam veiksmīgi dzīvot ar pārliecību, ka mūsu "grēciņi", protams, ir tīrais sīkums, salīdzinot ar "miljoniem", kas tiek "nozagti", tomēr brīdī, kad jāsāk veidot gradācija starp "pieļaujamo" un "nepieļaujamo", rodas zināmas grūtības, kas galu galā korupcijas problēmu prioritāšu skalā pastumj zemāk.

Citiem vārdiem sakot, lai cik tas ciniski skan, jaunajiem cīņā pret korupciju nevajadzētu būvēt sev ilūzijas par tēmas visaptverošo nozīmi elektorātam.

Protams, ir vēlētāju daļa, kuriem tēma vienalga ir ārkārtīgi svarīga – vai nu tāpēc, ka viņiem patiešām ir pamats sevi uzskatīt par "baltiem un pūkainiem", vai arī tāpēc, ka viņi spēj veiksmīgi sevi pārliecināt, ka tādi ir. Un tas ir labi – bez ironijas.

Diemžēl arī te jārēķinās ar grūtībām, kas izriet no, saudzīgi izsakoties, romantiskajiem priekšstatiem par to, kas ir korupcijas apkarošana.

Varu iedomāties strīdu starp vēlētāju un kādu jaunā politiskā projekta pārstāvi, kurā pirmais pilnīgi loģiski kašķīgi jautā otrajam, kāpēc viņam būtu jātic, ka šoreiz cīņa pret korupciju notiks "pa īstam". Tāpēc, nopietni un ar tīru sirdsapziņu (pieņemsim...) saka otrais, ka līdz šim nav bijusi "politiskā griba" apkarot korupciju, bet viņam, otrajam, tāda esot. Brīnišķīgi, tikai ko nozīmē šī bezjēdzīgi bieži piesauktā "politiskā griba"? Un, skaidrojot šī apzīmējuma interpretācijas, sākas problēmas.

Turpinot iedomāto dialogu starp vēlētāju un apkarot sološo, pirmajam atbilde ir ātra: "politiskā griba" nozīmē, ka kukuļņēmēji sēž cietumā. Nu, kas te neskaidrs? Apkarotājs piekrīt, bet – ja vien nav populists – viņš nevarēs arī noliegt, ka bez pierādītas vainas cietumā sēdināt nevar. Te mēs braši iebrienam debatēs par to, kāpēc tad nevar pierādīt vainu. Viens no iznākumiem ir secinājums, ka vainojami ir izmeklētāji, tiesa utt., attiecīgi arī tie sēdināmi cietumā. Domāju, ka nav jāvirpina ķēdīte tālāk, lai pierādītu, ka fināls ķēdītei ir diezgan savdabīgs. Ne tik ugunīgs vēlētājs apkarot solītājam teiks, ka tad ir jāmaina likumdošana, kas ļautu... atkal seko vēlamā iznākuma apraksts. Apkarot solītājs sparīgi piekritīs, tikai esot viena problēma – nepieciešams skaidrs balsu vairākums, jo citas politiskās grupas šo cēlo ieceri neatbalstīšot. Ņemot vērā, ka 51% sakasīt nevar, apkarot solītājs satriekts noplāta rokas.

Šo pingpongu, kurā lielu vietu ieņem vārdu savienojums "reālā situācija diemžēl ir tāda, ka...", var turpināt ilgi, bet diez vai tas būtu jēdzīgi.

Kādi varētu būt ieteikumi?

Viena līnija būtu tēmas radikalizācija, bet neesmu gatavs to attīstīt, jo tas nebūtu godīgi, ja pats negrasos praktiski iesaistīties un rēķināties ar sekām.

Otra līnija saturiski ir konstruktīvāka, bet man nav skaidrs, kā tā saprotami izklāstāma. Proti, korupciju var mazināt, mazinot tās, teiksim tā, objektu – pārdalāmās publiskās naudas apjomus, valsts ietekmes sviras. Jo mazāk, par ko "tirgoties", jo mazāk korupcijas. Domāju, ka teorētiskā līmenī tam piekristu daudzi, tikai problēma ir tā, ka vienlaikus mēs redzam – to skaitā Latvijā – pilnīgi pretēju vēlmi, lai valsts ir aktīvāka (sākot ar valsti kā finanšu avotu dažādām budžeta izdevumu pozīcijām, beidzot ar diezgan abstraktām ilgām pēc "stipras valsts varas" vispār). Un, starp citu, valsts lomas, korupcijas "objekta" saglabāšanās ir arī viens no iemesliem tam, ka mēs redzam krāšņus korupcijas gadījumus arī Francijā, Vācijā, Lielbritānijā utt.

Pārformulēšu problēmu: t.s. mūsdienu liberālisms ir sacūkojis argumentācijas lauku, radot par sevi iespaidu, ka tas primāri nozīmē "džungļu likumus" (uzvar stiprākais). Man nav receptes, kā pārlikt akcentus tā, lai valsts lomas mazināšana tiktu saprasta kā priekšnoteikums korupcijas mazināšanai. Manā izpratnē liberālisms rēķinās ar to, ka cilvēks, lietojot vairāk reliģijas valodai piederīgus apzīmējumus, ir vājš, mēs varam par to bezgalīgi spriedelēt, bet tas nemaina lietas būtību, līdz ar to uzdevums ir mazināt iespējas krist kārdināšanā.

Liberālisms šādā izpratnē, manuprāt, ļautu jauniem politiskiem projektiem gan akcentēt savu (labā nozīmē) "autsaiderismu", gan neradīt sajūtu par kārtējo populismu.

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!