Recenzija
22.11.2016

Jaunās mūzikas festivāls Rīgas Reformātu baznīcā

Komentē
0

Ar 15 gadu jubilejas koncertu sēriju šogad izskanējis jaunās mūzikas festivāls "Arēna". Kopš 2002. gada festivāls kļuvis par pastāvīgu Latvijas mūzikas dzīves sastāvdaļu, un tā kvalitātē, vērienā un sabiedriskajā ietekmē bijuši vērojami kāpumi un kritumi. Atskatoties pagātnē, jāsecina, ka visiedvesmojošākās bijušas pirmās piecas sezonas – pēc tam sekojuši galvenokārt atsevišķi uzplaiksnījumi, kas izcēlušies visai dīvainu un pēc neizprotamiem kritērijiem veidotu programmu vidū. Tā arī tagad, 2016. gadā, kad festivāls "Arēna" piedāvāja sešas dažādas programmas: potenciāli daudzsološākais koncerts ar norvēģu ansambli "BIT 20" un laikmetīgās mūzikas slavenību Vinko Globokaru diemžēl gāja secen jau sen pieteiktas teātra izrādes dēļ (un uzreiz jautājums – kad latviski beidzot iznāks kaut vienas Jūdžīna O'Nīla lugas izdevums?), savukārt ar Lisabonas ģitāru kvartetu Kalnciema kvartālā, bērnu operu "Kirana" un noslēguma pasākumā "Klubu nakts" solīto "netradicionālo akadēmiskās un deju mūzikas sintēzi" nolēmu sevi lieki netracināt. Līdz ar to palika divi 9. novembra koncerti Rīgas Reformātu baznīcā: vispirms ar pianisti Heloīzu Pālmeri, pēc tam – ar stīgu kvartetu "Musiques Nouvelles". Abas programmas ir ļoti dažādas, un to radītie iespaidi tāpat.

Lielbritānijā dzīvojošā Heloīza Pālmere sevi sauc par mākslinieci, pianisti un dzejnieci. Un Rīgas Reformātu baznīcā atskaņotajā "dialogā septiņās ainās ar prologu un epilogu" "Mīlestībā ar brīvību" ("Būt brīvam") viņa arī mēģināja apvienot vairākas mākslas sfēras – akustisko un elektronisko mūziku, videoprojekcijas un runāto vārdu. Jau pats priekšnesuma garais un samākslotais nosaukums lika nojaust, ka kaut kas nebūs labi, un šīs bažas vēl pastiprināja ievada pieteikums: "Dievu iedrošināta, Orfeja nāk pasaulē dejodama. Ar jautājumiem, žestiem un skaņām viņā rosinās domas par brīvību. Orfejas alter ego no debesīm viņu gādīgi sargā. Un iedvesmo viņu uz pārdomām, palīdzot rast jaunu skatījumu uz dzīvi un dziļāku izpratni par to…" Ak vai – jau sākums apliecināja, ka Heloīza Pālmere tiešām sevi ir iztēlojusies kā Orfeju sieviešu dzimtē, un, apstiprinot sengrieķu kultūras profanāciju ar diletantiskām dejas kustībām, tālāk sekoja mākslinieciski vairāk nekā apšaubāms un brīžiem neticami dumjš priekšnesums.

Vienu gan var teikt Heloīzai Pālmerei par labu – programmas struktūra tika izplānota ļoti pārskatāmi, divpadsmit skaņdarbiem izskanot citam pēc cita septiņu savstarpēji atdalītu ainu garumā, līdz ar to uzreiz varēja lieliski saprast, kuri parametri šajā iecerē bija izdevušies un kuri būtu uzreiz atmetami, ja vien tās autorei piemistu kaut nedaudz paškritikas un vēlēšanās pirms tam konsultēties, piemēram, ar saviem pedagogiem. Par vienu no potenciāli veiksmīgākajām programmas idejām jāatzīst aicinājums radīt jaundarbus septiņiem komponistiem, un triju autoru veikums tapa visnotaļ profesionālā līmenī. Diemžēl šie Santas Ratnieces, Džona Pālmera un Vika Hoilenda darbi ietilpa piektajā un sestajā ainā un līdz tam nācās noklausīties virkni anahroniskas mūzikas, kas mijās ar gariem citātiem no Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas un trešās šķiras dzeju neskaidrā angļu valodā (tulkojuma, protams, nebija) apvienojumā ar primitīviem dejas soļiem. Turklāt drīz vien pamanīju likumsakarību – jaunradītie opusi bija kompozicionālā ziņā pagalam blāvi un neizteiksmīgi, un Heloīzas Pālmeres "pre-ludere", Žaklīnas Fontinas "Quasi-Haiku", Elēnijas Liljosas "Vientulības sastingusī mežonība" un Akina Eubas "Ainas no tradicionālās dzīves 2" neizraisīja tikpat kā nekādus emocionālus viļņojumus vai intelektuālu interesi, bet Ferenca Lista "Pelēkos mākoņus", Eteles Smitas "No manas jaunības" un Arnolda Šēnberga ciklu "Seši skaņdarbi" pianiste atskaņoja pieklājīgā līmenī, taču ne vairāk. Klāt vēl grūti nosakāmu iemeslu dēļ bija pielikta Karlo Džezualdo da Venozas galjarda un Džovanni Gabriēli ričerkārs, kas, protams, izvērtās par kārtējo profanāciju.

Sākumā biju nikns, bet pēc tam jau iestājās zināms uzjautrinājums ar domu: "Interesanti, cik ilgi vēl turpināsies šī komēdija?" Kā jau minēju, galu galā izrādījās, ka pēdējās ainas ir labākas par pirmajām – Santas Ratnieces skaņdarbs "Mīlestībā ar brīvību" atkal apliecināja komponistes prasmi apvienot konsonējošu skanējumu un plūstošu izteiksmi ar spriegiem harmoniskiem un intonatīviem akcentiem un konceptuāli pārliecinošu vēstījumu, Džona Pālmera opuss "kaut kur citur" uzmanību pievērsa ar autora spēju panākt smalkjūtīgus un kolorītus klavieru un elektroniskās partitūras sapludinājumus, un tāpat vienaldzīgu neatstāja arī trīs skaņdarbos no Vika Hoilenda cikla "Džoanai" rodamās viegli meditatīvās noskaņas un liriskās arabeskas. Patiesībā visu šo partitūru stils un raksturs tiešākās asociācijas raisīja ar Džona Keidža mūziku sagatavotajām klavierēm un rotaļu klavierēm, un, ja Heloīza Pālmere būtu izvēlējusies šādu repertuāru, viss vēl izvērstos tīri labi, bet tagad nu reiz palika virkne neatbildētu jautājumu.

Vēl viena likumsakarība – jo amatieriskāka uzstāšanās, jo trūcīgāks informatīvais materiāls. Tā arī šoreiz, kur "Arēnas" nodrukāto koncertprogrammu galvenā vērtība bija smuki vāki. Ārzemju personvārdi latviskoti kļūdaini, skaņdarbu nosaukumi nav tulkoti vispār, bet par to autoriem nav minēts nekas. Lai gan tieši šoreiz tas būtu īsti vietā, jo ar Eteles Smitas, Džona Pālmera, Žaklīnas Fontinas, Vika Hoilenda un vēl citu komponistu daiļradi Latvijas publika saskārās pirmo reizi, un pagaidām šeit trūkst jebkādu zināšanu, jebkāda konteksta. Turklāt jāpiebilst, ka tas pats attiecināms arī uz 9. novembra vakara otro koncertu – programmā par šo notikumu lasāms garš Pētera Vaska stāstījums par savu Piekto stīgu kvartetu, taču, kā īsti sauc ansambļa "Musiques Nouvelles" četrus dalībniekus, tā arī palicis nezināms: vien nojausma, ka Žans Pols Desī sava opusa atskaņojumā, visticamāk, piedalījies arī pats kā čellists. Jāteic, ka šo problēmu festivāls "Arēna" varēja atrisināt pavisam vienkārši – noalgojot kādu muzikologu ar pienācīgām svešvalodu zināšanām. Mūzikas akadēmiju vismaz teorētiski tādi absolvē katru gadu. Par Heloīzu Pālmeri, protams, vēl atliek pāris nepatīkamu jautājumu. Kuram festivāla "Arēna" organizētājam ienāca prātā doma viņu uzaicināt? Vai patiešām neviens iepriekš nenoskaidroja, ka šīs "mākslinieces, pianistes un dzejnieces" radošā darbība ir amatieriska visās trijās hipostāzēs? Pēc kādiem principiem pianiste izvēlējās savā programmā iekļautos skaņdarbus? Pēc tīras nejaušības – vai arī tomēr viņa saskatījusi kaut ko vienojošu, kas saista, piemēram, nigēriešu mūsdienu komponista Akina Eubas folklorismu ar 20. gadsimta sākuma kareivīgās angļu sufražistes Eteles Smitas estētiski daudz konservatīvāko muzikālo valodu? Un, visbeidzot, – interesanti, kādēļ Heloīza Pālmere Rīgas Reformātu baznīcā uzstājās peldmētelī?

Monsā bāzētais beļģu kamermūzikas ansamblis "Musiques Nouvelles" darbojas kopš 1962. gada, pēdējos astoņpadsmit gadus tā mākslinieciskais vadītājs ir komponists, diriģents un čellists Žans Pols Desī, un uz festivālu "Arēna" atbrauca "Musiques Nouvelles" stīgu kvartets. Uzreiz jāteic, ka kvartets pārliecināja gan ar interpretāciju māksliniecisko piepildījumu, gan ar pārdomātu repertuāra izvēli – atsaucoties uz Pētera Vaska septiņdesmito jubileju, koncerts sākās ar latviešu komponista Piektā stīgu kvarteta otro un noslēdzošo daļu "Tālu prom… tik tuvu", programmas finālu atvēlot Vaska Ceturtajam stīgu kvartetam; pa vidu – Beļģijā strādājošā krievu autora Viktora Kisina opuss "Passe la nuit" un Žana Pola Desī partitūra "Tuor Qua Tuor".

Pētera Vaska Piektā stīgu kvarteta otrā daļa palikusi atmiņā kā viena no skaistākajām komponista liriskajām atklāsmēm kamermūzikas žanrā, un "Musiques Nouvelles" sniegums šo priekšstatu spilgti atjaunoja. Mūzikas poētiskos tēlus interpreti atainoja ar nepieciešamo kontemplāciju un iedziļināšanos, turklāt jau šeit bija dzirdamas beļģu kvarteta uzstāšanās labākās iezīmes – izteiksmīgi un piesātināti stīgu instrumentu tembri, īpaši pirmajai vijolei un čellam, saliedēta saspēle starp visiem ansambļa dalībniekiem, artikulācijas plastiskums un daudzveidīgums un mērķtiecīgi būvēta atskaņojumu dramaturģiskā arhitektonika.

Tie Viktora Kisina darbi, kas pavīdējuši "Kremerata Baltica" repertuārā, atstājuši iespaidu, ka šis komponists spējis izteikties mūsdienīgi ar visai romantisku pasaules skatījumu, un viņa 1992. gadā radītais skaņdarbs "Passe la nuit" to pilnā mērā apstiprināja. Krievu komponista partitūru iezīmēja daudzveidīgs tēlu loks, kolorīti kontrasti, niansētas emocionālās nokrāsas, un skaņdarba radīto valdzinājumu vēl padziļināja autora smalkā intuīcija, liekot viņam muzikālo domu noapaļot īstajā brīdī. Līdzīgi ar Žana Pola Desī stīgu kvartetu "Tuor Qua Tuor" – darba lirisko veidolu šeit izcēla mākslinieciskās dramaturģijas meistarība, bagātināja elegantie tematiskā materiāla attīstības pavērsieni, un "Musiques Nouvelles" dalībnieki kā vienu, tā otru partitūru atskaņoja brīvi un aizrautīgi, bez redzamām grūtībām tiekot galā ar viskomplicētākajiem un kaprīzākajiem skaņuraksta vijumiem.

Pēc Žana Pola Desī ornamentālajiem artikulācijas skārumiem un emociju virmojumiem koncerta fināls pienāca ar Pētera Vaska Ceturto stīgu kvartetu. Šī partitūra daudzkārt spēlēta un ieskaņota gan Latvijā, gan ārvalstīs, taču "Musiques Nouvelles" kvartets prata panākt iespaidu par jaunatklāsmi – grodi būvētais piecdaļu cikls beļģu mākslinieku lasījumā tika iedzīvināts plašās un vienotās līnijās, skaņdarba atainojumam netrūka ne dramatiska sprieguma, ne ekstātiskas apgarotības, un jādomā, ka pats komponists ar šādu sava opusa interpretāciju varētu būt vienisprātis.

Ne tik pacilājošas jūtas radīja vēlreizējs visu 2016. gada jaunās mūzikas festivāla "Arēna" programmu aplūkojums. Var jau būt, ka mans spriedums mainītos, ja es pārējo festivāla koncertu vietā nebūtu izvēlējies citus kultūras pasākumus, bet, ņemot vērā ilgākā laika periodā gūto nelāgo pieredzi un izkopto intuīciju, riskēt nudien negribas. Var jau būt, ka viens festivāla koncerts tiešām nepieciešams Kalnciema kvartāla hipsteriem, kolektīvi radīta bērnu opera – visjaunākajai auditorijai, bet "Klubu nakts" ar deju mūziku kādu piesaistīs avangarda skaņumākslai, taču tā vietā vai vismaz līdztekus tam būtu lieliski iederējušies vairāki patiešām nopietni koncerti, kuru īstenošanai nevajadzētu obligāti pieaicināt Bostonas Simfonisko orķestri vai Ketijas Berberjanas līmeņa kamerdziedātājus. Viens no izcilākajiem komponistiem, kuram 2016. gadā atzīmējama simtgade, ir amerikāņu avangarda meistars Miltons Babits. Kas liedza festivālam "Arēna" beidzot iepazīstināt Latvijas publiku ar šī komponista daiļradi? 1916. gadā dzimis arī argentīnietis Alberto Hinastera. Kas liedza atgādināt, ka viņa krāšņās partitūras spēj uzrunāt arī laikmetīgās mūzikas matemātiskuma nogurdinātos klausītājus? Šogad svinama astoņdesmitā jubileja Paulam Dambim, Romualdam Kalsonam un Agrim Engelmanim, kuru mūzika sava laika kontekstā bijusi visnotaļ novatoriska. Kādēļ gan festivāla ietvaros nevarēja organizēt šo komponistu skaņdarbu retrospekcijas? Vai arī izveidot programmas, kurās cits citam līdzās būtu pārstāvēts Janis Ksenakis un Romualds Grīnblats, Lučāno Berio un Gundaris Pone, Kšištofs Pendereckis un Pēteris Vasks, akcentējot līdzības un parādot atšķirības? Galu galā īpaši sliktāk tikpat vairs nevar būt – 9. novembra koncertus Rīgas Reformātu baznīcā apmeklēja tikai saujiņa cilvēku, no kuriem turklāt gandrīz visi bija komponisti vai muzikologi, un tas vien liecina, ka festivāla "Arēna" organizēšanā kaut kas nav izdarīts, kā nākas.

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!