Henriks Jakobs "Café Deutschland International" (2014)
 
Proza
17.09.2019

Jaunās krodzinieces piezīmes

Komentē
1
Saglabā

Veltīts man tuvajiem aroda brāļiem un māsām Rīgā un Berlīnē

Sākās tas tā. Vienreiz pēc kādas ļoti nozīmīgas uzstāšanās devos uz savu mīļāko Pārdaugavas bāru iedzert. Parasti uz šejieni nācu ar savu datoru, lai svētā mierā tulkotu un dzertu greipfrūtu sulu, bet toreiz gan es tiešām ierados, lai iedzertu. Bija jau krietni pāri pusnaktij, un nemaz nezināju, vai laidīs iekšā. Laida. Šajā iestādē gandrīz vienmēr ielaiž, arī tad, kad darba laikam jau jābūt cauri, tāpēc ir tāda jauka sajūta – kā ienākot laba drauga viesistabā. Smaidīgas, pazīstamas sejas, neviens nekur prom vēl netaisās. Uz rīta pusi mīļajām sarunām pa vidu bāra saimnieks man izteica apmēram šādu te piedāvājumu:

– Klau, Justīn! Bet varbūt tu gribētu pie mums pastrādāt?

Patiesībā es jau kādu laiku klusībā zināju, ka tāda diena varētu pienākt. Ka mani aicinās pievienoties izredzēto un noskatīto pulkam. Tas nekas, ka kases aparātu tobrīd nepazinu nemaz, trauku mazgājamo mašīnu tikai mazliet labāk. Un no viskija vispār neko nesapratu. Joprojām nesaprotu. Man piedāvāja, es piekritu. 

Par viskiju. Viskijam, izrādās, jāgaršo pēc kūdras. Ja viskijs garšo pēc kūdras, tas ir pluss. Es kūdru nekad neesmu ēdusi. Varbūt arī tāpēc no viskija maz saprotu. Vislabāk ir, ja tas smird arī pēc vecām zeķēm. Šādu viskiju, saprotams, bauda – lēnām un no īpašas glāzes, kas atgādina tulpes ziedu. Nemaitājot ar ledu vai, pasargdies, kokakolu. Džeimsonu ar kokakolu un ledu gan drīkst. Tas jau nav viskijs. Ne pēc zeķēm smird, ne pēc kūdras garšo. To var liet arī pofig kādā glāzē. Džeimsonu ar kolu pārsvarā dzer jaunieši, arī meitenes.

Par to, ko vēl dzer meitenes. Meitenēm garšo "kaulainā" – tā mūsu mēlē sauc kokteili "Skinny bitch". Dzēriens sastāv no šņabja, minerālūdens un svaigi spiestas citrona sulas. Šo dzērienu es patiešām nesaprotu. Manuprāt, šņabi vajag ātri, saskandinot un uzkožot. Šņabi nebauda. Vispār jau šņabi labāk nevajag nemaz. Padara cilvēkus jocīgus.

Par jocīgiem cilvēkiem. Ikviens bārmenis pateiks, ka ar laiku, strādājot šajā arodā, rodas atskārsme, ka pilnīgi visi cilvēki patiesībā ir kaut kādā mērā jocīgi. Daži tikai izceļas vairāk, citi – mazāk.

Par cilvēkiem, kuri izceļas. Viens no pirmajiem pārbaudījumiem manās bārmenes gaitās bija vecs krievu jūrnieks. Attaisnojot stereotipu, viņš tiešām bija ļoti rupjš, skaļš un šādu uzvedību neatmeta arī tad, kad mēģināja komunicēt ar pretējo dzimumu. Viņš nekādi nespēja atrast savu vietu šajā melanholiskajā un avangardiskajā bārā, taču prom arī nedevās. Šis kungs vienmēr mēģināja iegādāties kaut ko par kabatā sakasītiem astoņdesmit centiem un pukojās, jo pie mums netirgo brendiju "Ararat". Viņš bija pirmais klients, kuru iemācījos vārdiski padzīt no bāra. Citi neapmierinātie esot reiz iemetuši logā akmeni. Vienreiz kāda dāma sāka raudāt un bļaustīties turpat pie letes, jo bija saklausījusi personīgu apvainojumu kāda cita klienta nevērīgi izmestā frāzē. Uz lūgumiem paskaidrot, ko tieši viņš pateicis, dāma nereaģēja. Manuprāt, viņa gaidīja, ka tās partneris, kurš atradās turpat, izaicinās otru kungu duelēties. Tas, par laimi, nenotika. Nepieklājībā apvainotais mesjē tikai izdzēra sausu visu bezmaksas citronūdens krūku, ar piedurkni noslaucīja bārdu un aizgāja mājās. Sava dramaturģija bāra dzīvei piemīt vienmēr.

Par bāru un dramaturģiju. Lete, ledusskapis, pudeļu rindas, vecais televizors ar VHS kasetēm, pie koka gabala pielīmētais Noama Čomska ģīmis – tā visa ir scenogrāfija. Bārmenis – galvenās lomas tēlotājs – kļūst par daļu no mizanscēnas. Citās lomās: alus piegādātāji, klienti, viņu bērni, vecāki, draugi, suņi. Gaismas – uz blāvāko, tad vēl tās sveces. Skatītājiem ļoti patīk sveces. Bārmeņa izvēlētā mūzika – izrādes skaņceliņš.

Par mūziku. Izrādās, ka bāra apmeklētājiem ļoti patīk blūzs un pasaules mūzika. Arī eksperimenti ar serbu roku, mongoļu tautasdziesmām un franču elektroniku savādā kārtā ir uzņemti ar atsaucību. Niks Keivs patīk tā, ka ļoti. "Manis pēc tu varētu likt Niku Keivu visu vakaru." Bārmenis nedrīkst pieņemt dziesmu pasūtījumus. Ar tiem ir tāpat kā ar semočkām. Paņem vienu, pēc pāris stundām attopies sasietām rokām kaut kur Zoļikā, kamēr klienti paši pie tava kompja jau spiež "play" pogu gabalam "Wonderwall". Dziesmu lūgumus nedrīkst pieņemt nekādā gadījumā, un tur bārmenim ir jābūt nepiekāpīgam. Tiesa, arī es neesmu bez grēka. Vienīgo pasūtījumu pieņēmu no klienta, kurš lūdza ansambļa "The Comet Is Coming" dziesmu. Taču turpmāk gan es, gluži kā džins pie ceturtās vēlēšanās, lūdzējiem laipni un godīgi atbildu, ka šis vienīgais lūgums jau ir izpildīts un uz manu turpmāko labvēlību var necerēt. Labi, ja ir otrādi – klients atnāk ar lapiņu un pildspalvu un lūdz uzrakstīt nosaukumu tikko skanējušai dziesmai. Tas vairo bārmeņa labsajūtu. Man ļoti patīk redzēt, ja pie manis izvēlētās mūzikas cilvēki svilpo, šūpo galvu vai dejo. Visjaukākās ir reizes, kad spontāni dejo pāri.

Vēl nedaudz par bārmeni. Kopumā bārmenis ļoti mīl cilvēkus. Ja bārmenis nemīl cilvēkus, tad viņam nevajadzētu strādāt bārā. Bārmenis daudz runā, bet par sevi stāsta tikai tad, ja viņam to vaicā. Klienti bārmenim par viņu pašu patiesībā prasa ļoti daudz. Ir bijušas reizes, kad bārā ieklīst cilvēki ar ģitāru un aicina mani turpat pie letes uzspēlēt. Vienvirziena sarunu parasti izbauda retais. Bārmenis ir klātesošs. Viņš pieredz sev nepazīstamu cilvēku dzimšanas dienu ballītes, atvadu ballītes, ceļakājas, tinderrandiņus un šķiršanās brīžus. Reizēm ienāk kāds, kam nupat nomiris tuvinieks. Šādi cilvēki par savu sāpi parasti bārmenim izstāsta teju nekavējoties. Tādās reizēs bārmenis ir kluss un klausās. Ļoti bieži vakara gaitā pienāk arī vaļsirdīgi brīži, kad bārmenis kļūst neredzams. Ap leti ir sasēduši cilvēki, kurus neuztrauc, ka viņu sarunas ir grūti nedzirdēt. Neveikls flirts tikko iepazinušos klientu starpā, kā arī stāsti par bērnības traumām un bijušo attiecību līkločiem ir bārmeņa ikdiena.

Ārzemnieki, savukārt, bārmeni pamana vienmēr. Viņu lūgums parasti ir vienkāršs – "Latvian beer" (kas tomēr ir daudz konkrētāk par latviešiem tuvo "kaut ko garšīgu") –, un viņus ļoti interesē valsts, kurā viņi ir nonākuši. Šajā bārā – vēl pirms manām darba gaitām – sākās mana draudzība ar Berlīni. Pēc kāda vācu džeza ansambļa koncerta sāku pļāpāt ar mūziķiem. Trīs gadus vēlāk tas ir izvērties par īpatnēju draudzības tīklu starp dažādiem Rīgas un Berlīnes kultūras darboņiem. Daži no viņiem piepelnās tāpat – strādājot par bārmeņiem – un par to reflektē savos vizuālās mākslas darbos un mūzikā. Pavisam nesen bārā ienāca divi vācu kungi. Izrādījās, ka tā Berlīnes apkaime, kurā dzīvo viņi, itin bieži ir arī mana uzturēšanās vieta. Man, Rīgas bārmenei, nācās šiem diviem rūdītajiem berlīniešiem kartē rādīt atrašanās vietu slēptam Vedingas krodziņam, kas atrodas turpat, netālu no viņu mājām. Sarunājām nākamreiz tikties tur.

Vēl viens novērojums – suņa ienākšana bārā tiek sagaidīta ar tādu pašu sajūsmu kā trīs līdz piecus gadus veca bērna parādīšanās. Iespējams, pat entuziastiskāk.

Par entuziasmu. Visbaudāmākās ir reizes, kad bārmenim tiešām ir, ko noskrieties. Kad krogs ir pilns ar dzīves svinētājiem, džinkst dzeramnaudas trauks, čeks no kases aparāta vijas laukā kā milzu čūska. Stundas paiet nemanot, bārmeņa zonas pāris kvadrātmetros kājas nogājušas teju maratonu. Tad mazpamazām viņi izklīst. Sauc taksometrus, atvadās cits no cita un ne mazāk sirsnīgi arī no bārmeņa. Leti apkrauj izlietoto glāžu grēdas. Pamazām iestājas miers. Ja bārmenis tā ir lēmis, bāru var beidzot slēgt, bet pēdējiem palikušajiem var piedāvāt kopīgi iedzert daudz mierīgākā gaisotnē. Pirms dažām nedēļām mana darbavieta bija pilna ar vietējiem un ārzemju māksliniekiem. Grafikas festivāla atklāšanas svinības ieilga. Beigās paliku es un trīs klienti. Sarunas aptuveni šādas:

– Bet jūs saprotat – tas, ko Hitlers izdarīja, patiesībā bija kaut kas apbrīnojams! Nē, ne jau tā, ka es to atbalstu, bet tas, vienalga, tam laikam bija grandiozi!
– A jūs esat padomājuši par to, ka Hitlers ir vienīgā persona visā cilvēces vēsturē, kurš neglābjami sabojāja konkrētu ūsu griezumu? Neviens joprojām neuzdrošinātos tādas nēsāt.
– Eu, nu, labāk parunāsim par kaut ko jauku! Ir taču zirņu sezona…
– Ziniet, varbūt taisāmies mājās, ko? Ir jau pieci.

Par iešanu mājās. Vienalga, cik ļoti bārmenis mīl cilvēkus, suņus, mūziku un sarunas, bārmenis mīl arī doties mājās. Kaut kad pēc sveču nopūšanas, trauku salādēšanas mazgājamajā mašīnā un kases aparāta nocelšanas iestājas tā svinīgā cigarete. Vēl viena diena nodzīvota. Došanās mājās ļoti bieži ir izsalkuma pilna. Tādās reizēs paveicas, ja vaļā vēl ir Āgenskalna "Delisnack". Mājupceļā parasti sastopu tikai šī restorāna darbiniekus, dažus grīļīgus laimētavu apmeklētājus, kā arī pāris ātrās palīdzības šoferus un bezpajumtniekus.

Topot šīm piezīmēm, ar vienu ausi dzirdu, kā pie letes latviešu automehāniķis palīdz itāļu māksliniecei atrast viņas motociklam rezerves daļas. Pēc brīža viņš man pastāsta, kā iepriekšējā vakarā vests uz Stradiņa slimnīcu, kur viņam noņēma acij pielipušu metāla skaidas gabalu.

Bet fonā (bārmenis dzird tiešām daudz):

– Viņa teica, ka es esmu rasiste, jo sacīju, ka nevēlos, lai arābi iznīcina Eiropu…
– (mīļi, apskaujot) Nu, bet tu taču esi rasiste...
– Jā, bet es negribu būt rasiste. Es tikai nevēlos, lai arābi iznīcina Itāliju.

Dažas stundas vēlāk pēdējie palikušie klienti diskutē par to, vai tiešām ir jābrauc ekskursijā uz Aušvici, lai saprastu, ka vēsture var būt nežēlīga. Kā vienmēr – viens saka, ka ir, otrs – ka nav. Un taisnība, protams, ir abiem.

– Ja matadors sadur bulli, matadors ir uzvarējis, un dzīvnieku nogalina. Bet, ja bullis sadur matadoru, kurš ir uzvarējis? Bullis. Bet kuru nogalina? Bulli. Kāpēc? – pēkšņi dziļdomīgi vaicā automehāniķis. Seko tikpat nopietna pauze. Kā zīme, ka pienācis laiks doties.

Pēdējoreiz par bārmeni. Bārmenis no saviem klientiem uzzina daudz ko – par cilvēkiem un par pasauli, un pats par sevi. Bet pārsvarā tikai to, ka cilvēks ir visapjukušākā un neveiklākā no radībām.

Justīne Vernera

Justīne Vernera (1992) ir ieguvusi maģistra grādu rakstiskajā tulkošanā un patlaban galvenokārt nodarbojas ar tulkošanu no angļu valodas. Ir publicējusi rakstus žurnālos "SestDiena", "Kino Raksti" un

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!