Jaunam dzejniekam

2016. gada 9. augustā, Singapūras 51. dzimšanas dienā

Pamet šo zemi, cik ātri vien vari
pirms esi kāpis uz karjeras takas vai pielaulāts
mājas pirkuma nomaksas grafikam.
Neņem galvā ciemata vecākos.
Slepenībā viņiem ir kauns, ka paši nav braukuši prom.

Pamet šo zemi, bet neslauki
kājas no dubļiem, kas paliek pie tām.
Pamet to, klusībā smaidot
par visu, ko mācījies esi.

Iemācies, ko  nozīmē cienītam būt
par sīknaudu tavā makā, par spēcīgām kājām,
stumjot rikšas ratiņus kalnā, par balsi stingru un nosvērtu.
Kad cieņa šī izbeigsies, un tā tas notiks,
iemācies pamest to vēlreiz, šoreiz – jau jūrai pāri.

Vienmēr ej savu ceļu, bet, sasniedzis galamērķi,
guli ar ikvienu, kas to vēlas. Tu nevari zināt
kādu dāvanu viņi tev pasniegs no rīta.
Tu atklāsi – uzreiz vai arī kādā garā ziemas naktī,
kāda ir tava dāvana viņiem.
Atvadoties vienmēr skūpsti uz lūpām.

Tu pieredzēsi vientulības periodus.
No tā nevar izvairīties, vienkārši sēdi un pēti
tuksnesi, kurā ne miņas no mākoņa ēnas.

Katrā pilsētā iemācies vietējo izrunu
un piejauc to savai, jau samaitātajai,
kā slepenu sastāvdaļu, kas piešķir parfīmam pēdējo noti.
Izdzirdot tevi, iebraucamās vietas apmeklētāji brīnīsies, no kurienes gan tu esi.
Baudi šo izbrīnu. Nenodod viņus.

Atstājis bārmenim krietnu dzeramnaudu,
dodies uz savu šauro istabu un raksti visu, ko vēlies.
Tavi ziedi izdaiļos svīduša bifeļa pieri.
Tavi politiskie uzskati dvašos kā parfīms.
Un rakstot par savu pamesto zemi, tu rakstīsi
par kādu mīlnieku, kurš atstājis tevi gultā, pieceļas naktī
lai nostātos logā un vērotu Mēnesi augam.

Atdzejojis Ilmārs Šlāpins