Miervaldis Polis "Suņa portrets", 1973
 
Recenzija
18.05.2016

Jaunais tērps

Komentē
2
Saglabā

Par Miervalža Poļa retrospekciju "Ilūzija kā īstenība" Latvijas Nacionālajā muzejā

Pārlapojot monumentālo Eimijas Brizgelas monogrāfiju "Miervaldis Polis" (apgāds "Neputns", 2015) izklaidīgs šķirstītājs, laisks skatītājs vai rūpīgs lasītājs agrāk vai vēlāk nonāks līdz lappusēm, kurās reproducētas jaunākajos laikos tapušās gleznas, un skatiens, visticamāk, aizķersies pie uzņēmēja un tenisista Ernesta Gulbja tēva Aināra Gulbja portretējuma. Pats portretējamais sēž horizontālā audekla centrā, vaļīgi apmetis sev apkārt vien baltu palagu, gluži kā no pirts nācis. Viņam aiz muguras uz leknas pastorālas ainavas fona vienotā kompozicionālā grupā sastapušies pārsvarā atkailināti sieviešu tēli no dažādu autoru un laikmetu glezniecības darbiem, un, palūk – turpat pie Gulbja kreisās rokas arī pats Rembrants kā tāds Poļa alter ego uzsauc tostu tieši tajā pašā pozā kā dubultportretā ar Saskiju jeb ainiņā ar pazudušo dēlu tavernā. Kauss, precīzāk sakot – alus glāze –, ir rokā arī Gulbim, un, kā nojaušams, nebūt ne tā pirmā, jo rūpīgi koptajā zālājā pie viņa kājām mētājas jau vairākas Užavas alus pudeles.

Pēc rekonstrukcijas un piebūves jaunatklātajā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā skatāmajā Miervalža Poļa retrospekcijā "Ilūzija kā īstenība" šis darbs nav skatāms, izlikta vien neliela gleznas skice, taču diez vai tas uzskatāms par lielu izstādes trūkumu, katrā ziņā – par būtiskāko jau nu noteikti ne.

Polis sevi Latvijas mākslas vēsturē galvenokārt ierakstījis kā fotoreālisma, superreālisma jeb hiperreālisma celmlauzis un uzticīgs kopējs jau kopš 20. gadsimta 70. gadu sākuma. Ja ASV un citviet šis mākslas virziens dzima un plauka kā pretestība abstraktajam ekspresionismam un citām nosacītībā balstītām izpausmēm, pie mums tā, visticamāk, bija tobrīd jauno mākslinieku vēlēšanās atgrūsties no vecāko kolēģu sociālistiskā reālisma pavēnī izkoptā t.s. skarbā stila. Savos centienos Polis nebija viens. Ap to pašu laiku Līga Purmale sāka savus ainavu poēzijas meklējumus, fotoreālismā roku iemēģināja Imants Lancmanis, laiku pa laikam šo to šajā virzienā pasāka Māris Ārgalis, bet Bruno Vasiļevskis tiekšanos pēc saasināta realitātes atainojuma jau tiecās pārvērst par absolūtu – visa iepriekš minētā piemērus var skatīt muzeja pirmajā stāvā iekārtotajā 20. gadsimta vidus mākslas ekspozīcijā.

Tikai pēc Poļa darbu izstādes apskatīšanas muzejā pieejamajā bezmaksas brošūrā izlasīju rakstnieka Nila Saksa stāstiņu, kas veltīts 1981. gadā tapušajai gleznai "Bārenis (klusā daba ar bāreni pirmās Latvijas Republikas piemiņai)". Tajā uz romantiskas ainavas fona redzams pie vainagiem apklātas kapa kopiņas stāvošs zēns. Sakss savā stāstā zīmē nenoteiktas nākotnes ainu. Pēc kārtējās muzeja rekonstrukcijas tajā paredzēts iekārtot arī Miervalža Poļa memoriālo darbistabu, taču ir kāda ķibele – nekur vairs nav saglabājusies neviena mākslinieka glezna, tās visas ir pārdotas. Tad nu beidzot izdodas uziet vienīgo, kas vēl saglabājusies – šo pašu "Bāreni" –, taču nākamajā dienā pēc ekspozīcijas iekārtošanas atklājas, ka zēns no gleznas ir nozudis, palikusi tikai kapa kopiņa.

"Ilūzija kā īstenība" no darbu trūkuma necieš, drīzāk pat varētu sacīt, ka tā cieš no to daudzuma, taču citādi – apzināti vai ne – Saksam ir izdevies tvert šobrīd skatāmajā ekspozīcijā valdošo noskaņu. Izstādes iekārtojums ir hronoloģisks – tā pārsvarā rindoti Poļa darbi, un tā, visapkārt otrai izstāžu telpai apvelkot ar gadskaitļiem un faktiem iezīmētu laika vektoru, ierīkota biogrāfiskā sadaļa. Pati par sevi šāda pieeja nav nedz laba, nedz slikta, tomēr tik apjomīgai ekspozīcijai ar to vien šķiet par maz, jo redzamais prasīt prasās pēc izvērtējuma, interpretācijas, jā – arī pēc rūpīgākas atlases. Ja senā pagātnē dzīvojušu autoru darbu ekspozīcijās vēlmi izstādīt it visu, kas "pieder meistara otai", vēl kaut kā var attaisnot un saprast, aizdomas (pat ja tās ir tikai aizdomas) par šādu pašu piegājienu dzīva un rosīga mākslinieka izstādes veidošanā atstāj mulsinoši nomācošu iespaidu. Protams, ja viens no izstādes mērķiem ir mākslinieka tematisko un tehnisko meklējumu atspoguļošana, būs pašsaprotami izrādīt piemērus no dažādiem šo mēģinājumu, sasniegumu un varbūt arī kļūdu posmiem, taču brīdī, kad jau sāk nojukt pēc pašportretu fotogrāfijām darināto kluso dabu skaits, tā vienkārši sāk izskatīties pēc koķetēšanas ar savām prasmēm. Taču arī ar prasmēm ne viss ir tik vienkārši. Lielā skaitā sarindotas, tādā vai citā darbošanās posmā tapušās gleznas gribot negribot iznāk salīdzināt arī savā starpā, un tad līdzās patiesi spilgtiem un apbrīnojami nostrādātiem darbiem vēl pamanāmāki kļūst ne mazāk amatnieciski rūpīgi nostrādāti, bet pārsteidzoši neveikli uzzīmējumi.

Šķietami nekritiskajai darbu atlasei, iespējams, skaidrojumu var mēģināt meklēt laikā, kad Polis centās ielēkt arvien straujāk kustēt sākušajā 20. gadsimta 80. gadu nogales jauno avangardistu, konceptuālistu, performanču mākslinieku un instalāciju veidotāju vilcienā, par ieejas biļeti atkal un atkal uzrādīdams pats savu personu ("Egocentrs", 1986, "Bronzas cilvēks", sākot no 1987. gada – izstādē ir atvēlēta vieta arī šīm aktivitātēm). Raugoties no šodienas skatpunkta un ar šodienu saprotot laiku, kurā nu jau arī līdz Vecrīgai puslīdz regulāri mēdz nonākt gandrīz it visu pasaules lielpilsētu ielās sastopamie bronzas, alumīnija, zelta, sudraba un vēl visādu citādāku krāsu cilvēki, šie mākslinieka centieni šķiet aizkustinoši naivi, un viņa atgriešanās glezniecības druvā būtu jāuzskata par vairāk nekā saprātīgu.

Un saprātīga, kā noprotams, tā ir bijusi, jo nu jau, iespējams, pat vairāk nekā vienas paaudzes apziņā Miervaldis Polis ir iegleznots kā reprezentatīvu pasūtinājuma portretu autors, un tieši ar šo viņa daiļrades posmu (iekļaujot pat dažu vēl nepabeigtu darbu) arī noslēdzas mākslinieka glezniecībai veltītā ekspozīcijas daļa. Vairai Vīķei-Freibergai tur līdzās dzīvo Jānis Dāvis, Guntim Ulmanim seko Valērijs Belokoņs, politiķiem un prezidentiem blakus tur ir mākslinieka zolītes partneri, uzņēmēji, spēļuzāļu turētāji un sazin kas vēl (iepriekšminētajiem apzīmējumiem ik pa brīdim saplūstot). Ja ir pieticis spēka un pacietības tikt līdz šai ekspozīcijas vietai, beidzot var rasties vēlme uzdot sev jautājumus, kas pa galvu maisījušies jau visu šī piedzīvojuma laiku. Taču laimīgā kārtā kāds to jau ir izdarījis vēl pirms manis, proti – Jānis Taurens recenzijā par Eimijas Brizgelas grāmatu. "Protams, salīdzināt var jebko ar jebko, arī šahu ar zolīti [..], bet grāmata tikai iegūtu bez šī tiešā slavinājuma, tāpat kā tā būtu labāka bez pēdējās, pasūtījuma portretiem veltītās nodaļas," raksta Taurens. "Nevaru piekrist lielākai daļai šīs nodaļas apgalvojumu, un būtu nogurdinoši tos visus pēc kārtas atspēkot, tāpēc tikai retorisks jautājums: kas var būt kopīgs laikmetīgās mākslas daudzveidīgajām praksēm un glancētiem politiskās un ekonomiskās varas elites pārstāvju portretiem? To varbūt var saukt par Poļa dzīves mākslu, bet tā nav māksla jebkādā aktuālā vārda "māksla" nozīmē."

Protams, arī izstādē skatāmais "elites pārstāvju" panoptikums par mākslu neko daudz neliecina, un, pētot šos darbus klātienē (piemēram, par pašu portretējamo krietni vien rūpīgāk izstrādātu kamīna vai ādas klubkrēsla faktūru fonā), arī par mākslinieka dzīves mākslu, jo, kā man šķiet, es tur daudz vairāk uzzinu par gleznās redzamo laikmeta varoņu aizkustinoši naivo izpratni par dzīvi, tās mākslu, gaumi, visu to, ar ko bagāžā viņi sevi redz iestūrējam mūžībā. Un es nepiekrītu tiem, kas šajās bildēs tiecas samanīt kaut kādu postmodernu ironiju, paša mākslinieka izsmalcināto attieksmi, vēlēšanos kritizēt vai komentēt, jo nekas no nosauktā šādā apjomīgā pārskatā nav nolasāms nevienā no viņa darbošanās posmiem. Vēlme sevi jeb savu "ego" (viss viens – ar Vīķes-Freibergas, Gulbja, Helēnas Demakovas, suņa vai kaķa vaibstiem) iegleznot katras gleznas priekšplānā vai centrā – tā gan.

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!