Proza
01.07.2016

Jāņu nakts rituāls

Komentē
27

– Tu apdegsi. Pagriez muguru! – Evelīna seksīgi čukstēja un noglāstīja sava vīrieša vēdera lejasdaļu. Viņai bija dikti jāsavaldās, lai neieslidinātu roku peldbiksēs, kuras bija apspīlējušas Rūdolfa locekli, un neturpinātu glāstīt arī tur, zemāk.

– Beidz pret mani izturēties kā pret memļaku! Es taču esmu vīrietis, tikai sešus gadus jaunāks par tevi, – dusmīgi atbildēja Rūdolfs. – Es vēl neko nejūtu.

– Tikai pēc tam nebāzies man virsū, lai smērēju tevi ar SOS krēmiem, kad būsi apsvilis kā bez uzraudzības atstāts šašliks, – Evelīna tēloja, ka pukojas, un gribēja slēpt savu mātišķo dabu, kas mūžīgi lauzās uz āru un beigu beigās izķengāja jebkuras attiecības ar džekiem. Nē, ar Rūdolfu viņa sevi bremzēs un uzmanīsies, nemēģinās ne pāraudzināt, ne kontrolēt. Ļaus būt viņam pašam, ļaus būt vīrietim, un gan jau ar laiku abi pieslīpēsies. Viņam nu gan nebija tādas puzas kā Sergejam, bet skaists, muskuļots ķermenis.

– Klau, mums šobrīd galīgi nav naudas, – Evelīna neveiksmīgi nomainīja tēmu. Naudas trūkums bija Rūdolfa lielā varžacs, ko labāk bija neaiztikt. – Varbūt tev ir kāda ideja, kā mēs varētu pārlaist šo vasaru?

– Nu atkal jau tu pātaro kā mana mutere, ļauj taču mierīgi pasauļoties, – un Rūdolfs tomēr pagrieza muguru pret sauli. – Nu kāpēc man visu laiku jāklausās tavi pārmetumi? Tu taču esi pieaugusi sieviete, pati veido savu dzīvi. Varbūt tu gribi, lai es tagad vasarā meklēju darbu?! Kad satikāmies, es tiešām nodomāju, ka tu esi īpaša. Nevar būt, ka atkal esmu iegrābies un arī tu gribēsi, lai es pabeidzu vakareni un momentā sāku pelnīt. Nu tagad nav naudas, bet gan jau būs. Tu taču vienmēr kaut ko izdomā. Tev tur bija kaut kādi vecmāmiņas vecie zelta gredzeni, ko var ieķīlāt lombardā.

– Piedod, es negribēju tevi sakaitināt. Tu jau zini, ka esi man mīļš arī bez videnes atestāta un es patiešām ticu, ka nākotnē labi pelnīsi, jo tev ir potenciāls, – Evelīna pieglaudās pie Rūdolfa spalvainās muguras, kura viņai krita uz nerviem jau no pirmās dienas.

Evelīna gribēja paglāstīt Rūdolfa muguru, bet viņas pirksti ik pa laikam ieķepa melnajā muguras apmatojumā, tāpēc sievietes roka aizceļoja līdz galvas matiem, kas viņas šībrīža puisim bija biezi un lokaini. Patika viņai glāstīt vīrieša matus, viņa to varēja darīt stundām un uzbudināties no glāstīšanas vien. Ar riebumu Evelīna atcerējās plikpauri Sergeju ar biezo naudas maku. Tur labsajūtā varēja glāstīt vienīgi maku, nevis pliko, reizēm norasojušo pauri. Kad attiecības ar Sergeju jau gāja uz galu, vairākas reizes Evelīna tieši plikā paura dēļ nebija spējusi sasniegt orgasmu. Tik ļoti viņai derdzās elsojošais olgalvis, kurš mēģināja viņu iegūt bez jebkādas priekšspēles. Toreiz izmisusī sieviete iegūglēja netā, kā sasniegt orgasmu, ja vecis pilnībā izvairās no priekšspēles. Par laimi, tas murgs ar Sergeju bija beidzies un Evelīna bez pauzes bija metusies nākamā vīrieša skavās.

– Astrīda mūs Jāņos aicina pie sevis uz kaut kādu tur rituālu laukos.

– Šausmas! Droši vien tur būs arī visa tā viņas folkloras varza, kuras klātbūtnē pat aliņu normāli nevar dzert.

– Būs arī folkloras grupa, bet toties trīs dienas varēsim dzīvot un ēst par brīvu. Es jau veikalā samainījos, lai būtu trīs brīvdienas pēc kārtas.

– Ar to gan tu pārsteidzies! Vai tad tev svētku dienās nemaksā dubultā? Būtu vismaz jēdzīgi nopelnījusi.

– Es domāju – tu priecāsies, ka kāds mūs kaut kur aicina svinēt un nav jātup mājās.

– Es būtu priecīgs padzert alu arī pie tevis uz dīvāna, nav obligāti jākratās četras stundas ar autobusu uz kaut kādiem džungļiem, kur es no visa līgotāju bara pazīstu tikai vienu cilvēku.

– Gan jau iepazīsi uz vietas! Tur šogad esot paredzēts seksīgs saullēkta sagaidīšanas rituāls pēc senām tradīcijām. Visi puiši un meitas kaili dodas ezerā un sadalās pa pāriem, vairāk tiešām Astrīda nedrīkstēja teikt.

– Manis pēc varam braukt, tikai man džinsām tūlīt būs pakaļā caurums.

– Džinsenes tev rītā nopirksim, – Evelīna priecīgi uzelpoja, ka tik viegli izdevies Rūdolfu pierunāt uz kopīgo Jāņu svinēšanu.

Astrīdas lauku mājas vārti bija izpušķoti ne sliktāk kā "Skroderdienās Silmačos". Rūdolfs to uzskatīja par sliktu zīmi, jo visa veida izrādīšanās viņam vienkārši derdzās.

– Ak, Dievs, cik skaisti! – Evelīnai sajūsma nebija jātēlo. – Nofočē mani šeit, – viņa nometa somu un samāksloti nopozēja starp jāņuzāļu vītnēm uz vārtiem.

– Laba diena, Evelīnīt! – Astrīdas mamma pa to laiku bija ietuntulējusi sētsvidū.

– Tas ir Rūdolfs, mans puisis! – Evelīna lepni stādīja priekšā, jo šis, viņasprāt, bija vislieliskākais no eksemplāriem, kuru viņa pēdējo gadu laikā bija spiesta stādīt priekšā labākās draudzenes mammai.

– Nāk tik iekšā, es parādīs, kur būs jāguļ, ja nu pēc rituāla sagribēs pret rītu atlūzt, he, he, – viņa šķelmīgi iesmēja bārdā.

– Astrīdas mamm, mēs pēc garā ceļa labprāt tagad pat atkristu uz mazu nomidzi, kamēr viss tas balagāns nav sācies, – Rūdolfs bija atklāts.

– Droši, bērniņi! Varat netraucēti nosnausties, kamēr Astrīdas vēl nav, – un enerģiskais lauku sievišķis aizvēra aiz sevis durvis.

Astrīda kā rēgs bija noliekusies pār Evelīnu un viņu agresīvi purināja, kamēr tā beidzot pamodās, nesaprotot, kas notiek.

– Slava bogu, es jau domāju, ka esat kādas tabletes sarijušies un būs jāsauc ātrie, – Astrīda uztraukumā elsoja, it kā būtu krosu noskrējusi ar smagiem saiņiem rokās.

– Mēs tik vienu viskiju pa abiem izrāvām un kaut kā nejauši iesnaudāmies. Jā, vispār iepazīsties, tas ir Rūdolfs, – Evelīnas balss pat samiegojusies pauda lepnumu par jauno trofeju.

– Fiksi ģērbieties, tūdaļ iesim uz ezeru, uz Jāņu nakts rituālu.

– Ko? Ārprāts, cik tad mēs nogulējām?

– Neko daudz, tikai visu līgošanu, šašliku cepšanu, lēkšanu pāri ugunskuram un dančus, bet galvenais vēl priekšā. Es jūs lejā gaidu, – un Astrīda aizdrāzās kā plēsta.

– Nesaprotu, vai te visi ir aptaurēti? Kāpēc neviens nenāca mūs modināt?– Evelīna bija šokā.

– Paldies Dievam, ka nenāca, vismaz drusku atpūtāmies. Droši vien par mums vienkārši aizmirsa. Tās ākstības brīvdabas muzeja stilā jau nu mēs arī varējām izlaist.

– Nē. Astrīdas mamma teica, ka tur dikti svarīgi, lai visi ir pa pāriem, un ka būs kaut kāds nejaušības princips vai izloze, – Evelīna paskaidroja.

 – Nu stilīgi, ja es tikšu pārī ar to resno veceni, no kuras nes pēc kūtsmēsliem?

– Rūdolf, kaunies! Viņa ir lāga sieviete, nemaz ne tik resna. Esi vismaz pieklājīgs un izturi šo gājienu līdz ezeram kaut vai manis dēļ, – Evelīna lūdzās.

– A prezis nav jāņem līdzi?

– Neko tādu neteica, varbūt izdalīs uz vietas, – Evelīna atbildēja pilnā nopietnībā, bet tad neizturēja un sāka zviegt.

Pagalmā jau gaidīja Astrīdas mamma un katram izsniedza linu dvieli, pēc tam visiem bija jāizģērbjas kailiem un jāietinas dvielī.

– Dieva laime, ka pietika prāta paķert līdzi to viskiju, citādi es šitās sektantu orģijas diez vai varētu izturēt, – Rūdolfs pie sevis nodomāja.

Tā kā ārā valdīja pilnīga tumsa, tad visi jāņabērni aklo vistiņu gājienā sekoja Astrīdas mammai uz ezeru, galvenokārt vadoties pēc skaņas. Rūdolfs nebija nekāds baskāju taku fans, un gājiens uz ezeru pa brikšņiem un vēso zemi viņā radīja papildu riebumu pret notiekošo. Viņš izmisīgi centās neatpalikt no paklausīgās kolonnas, bet sašutums par priekšā stāvošo māžošanos tikai auga augumā.

– Vai vēl tālu? – viņš neizturēja un nikni iebļāvās, lai viņu dzirdētu varzas vadone.

– Esam gandrīz pusceļā, bet sarunāties ir aizliegts, jo tad rituāls zaudē jēgu, – Astrīdas mamma stingri nokomandēja.

– Mieru, tikai mieru, – Rūdolfs mēģināja sevi iedvesmot un meklēja notiekošajā pozitīvo, sarunājoties ar savu iekšējo "es".

– Kāda velna pēc tu te atrodies? – jautāja negatīvais "es".

– Esmu atradis samērā normālu veceni, kurai ir regulāri ienākumi, dzīvoklis un kura nezāģē katru dienu par to, ka viņu neapgādāju ar zeltu un sudrabu. Līdz šim arī nav prasījusi nonest zvaigznes no debesīm. Viņas dēļ esmu gatavs paciest šo vienu nakti absurdajā folkloristu teātrī.

– Attopies, dzīvoklis ir tikai caurstaigājams divistabnieks Maskačkā, vai tiešām tas ir viss, ko tu vēlies no dzīves un sievietes? – turpināja provocēt iekšējais "es".

– Būšu reāls – man nav pat istabas komunalkā, Evelīna man ir līdz šim gardākais kumoss.

– Bet vai tu esi padomājis, kas būs pēc gadiem divdesmit? Viņai būs 48, krunkains ģīmis, noslīdējis sejas ovāls, ļumīgas krūtis, klimakss un osteoporoze.

– Kas, kas? – un Rūdolfs, aktīvā dialoga pārņemts, bija iekāpis kārtīgā govs sūdā vai citā sūdā, jo, būdams tīrasiņu pilsētnieks, ar kājtausti sūdus tumsā neatšķīra.

– Bļeģ! – Rūdolfa sašutums pilnā rīklē nošalca pār tuvējo apkārtni un kā pieklusināta atbalss – bļeģģģ – atskanēja no blakus sādžas.

Sektantu varza izlikās šo burvju vārdiņu nedzirdam un paklausīgi plūda aiz Ivana Susaņina – Astrīdmammas, kura pēc brīža nobļāvās: – Esam klāt! Puiši lēnām brien ezerā līdz ceļiem, meitas paliek krastā.

– Vai dvieli atstāt, vai brienam pa pliko?

– Puiši paliek dvieļos, un atgādinu, ka rituālā svarīgi ir nesarunāties.

Vīri izretojās, it kā taisītos ezeru ķemmēt, un paklausīgi sāka brist ezerā. Rūdolfs bija pārsteigts par šo bezierunu pakļaušanos un domāja, kāda velna pēc viņš to dara, bet vajadzēja noskalot vismaz govs sūdu no kājas. Vakar Evelīna bija viņam nopirkusi ne tikai džinsenes, bet arī T kreklu un dārgas ādas iešļūcenes, kurās nevarēs bāzt nosūdotu kāju, ja liktenis būs lēmis atgriezties sētsvidū pret rīta pusi.

– Līdz ceļiem, es teicu! – atskanēja ģenerāļa Astrīdmāmuļas pērkondārdi, jo viņa nakts melnumā neredzēja un baidījās, ka veči neielien ezerā par dziļu. 

Ūdens bija silts, un Rūdolfs bez pūlēm iebrida līdz ceļiem. Lielās dusmas un nepatika pamazām sāka izgaist. Tā kā te īsti nebija, kur sprukt, tad vajadzēja atslābt un ļauties notiekošajam. Diez vai viņš tagad viens atrastu ceļu atpakaļ uz mājām, pat ja mēģinātu bēgt. Jaunais vīrietis sapņoja par otru viskija pudeli, kuru, Evelīnai nezinot, bija ielicis mugurenē nenoskārstai vajadzībai. Kad atgriezīsies istabā, ar pāris malkiem šito visu ākstīšanos varēs noskalot kā nebijušu, vajadzēs tikai nospert no viesību galda kādu zaceni. Te Rūdolfa viskijfantāzijas pārtrauca silta elpa pakausī. Kāds bija pienācis no aizmugures un maigi pieglaudās. Viņš pēc ūdens šļakstiem dzirdēja, ka arī blakusstāvētājiem piebrida klāt pavadones. Sirds sāka straujāk dauzīties, viņš sajuta apaļīgas krūtis pieglaužamies sev pie muguras un atviegloti uzelpoja: paldies Dievam, viņam pārī nebija trāpījusies Astrīdas mamma, bet tā nebija arī Evelīna, jo Evelīnai bija dēlis krūšu vietā. Rūdolfam sievietes krūtis bija svarīgas, tomēr viņš pagaidām bija nolēmis paciest sievieti bez krūtīm, bet ar dzīvokli, kamēr atradīs kaut ko labāku. Labākais, vismaz krūšu ziņā, bija atradies un pats no sevis pienācis klāt. Meitene apvija rokas ap Rūdolfa gurniem un lēnām caur dvieli sāka glāstīt viņa locekli un pautus.

– Tā nekas rituāls, – Rūdolfs labsajūtā čukstēja. Laime, ka tas viskijs bija ribās, citādi diez vai viņš būtu tā uzreiz ļāvis svešam skuķim bez ceremonijām sevi gramstīt.

– Jūs nedrīkstat runāt, citādi mūs izraidīs no rituāla, – meitene atčukstēja pretī.

Juzdama, ka Rūdolfam pret kules glāstīšanu nav iebildumu, viņa vienu roku pabāza zem dvieļa, pēc tam arī otru. Meitene atraisīja dvieli, un tas lēnām samirka un nogrima ezerā. Viņa turpināja glāstīt pimpi un sēkliniekus, pa laikam apmazgājot visu intīmo vietu ar ezera ūdeni. Rūdolfs labsajūtā papleta kājas platāk un cerēja, ka meiča varbūt izmazgās arī viņa ānusu. Visas kustības un pieskārieni bija maigi, un Rūdolfs juta, ka viņam tūlīt stāvēs. Tiklīdz tas notika, meitene nostājās viņam priekšā uz ceļiem un, saņēmusi locekli, ar mēli centās atglaust priekšādiņu. Patiesībā Rūdolfs šobrīd gribēja izbrist krastā un vienkārši nogrūsties ar šo jauno sievišķi, nevis turpināt "Greja piecdesmit nokrāsas" letiņu gaumē. Viņš nebija pieradis seksā būt par pasīvu mēbeli, un viņam nagi niezēja sagrābt skuķi un iestumt viņā piebriedušo pimpi dziļi līdz aknām.

Sāka pilināt smalks lietutiņš, kas kopā ar sienāžu sisināšanu un citām dabas koncertzāles skaņām slāpēja veču labsajūtas elsas. Meičas tvēriens kļuva drošāks, un nu viņa jau tīri profesionāli ņēma mutē un ik pa laikam masēja ar roku lieliski piebriedušo Rūdolfa locekli. Tā nebija nekāda iesācēja, diez kur viņa šitā satrenējusies? Evelīnai nepiemita ne smakas no tādām iemaņām, Rūdolfs skumīgi nodomāja un satrūkās, jo blakus pārī vecim nogāja un viņš savu kaifu nemaz i neslēpa. Tā vietā viņš labsajūtas virsotni pilnā rīklē lepni demonstrēja kā operdziedonis uz diafragmas un vaidēdams aizbrida krastā, atstājot savu pavadoni nopakaļ.

Rūdolfs uzvilka savu meiču kājās un gribēja pagramstīt viņas pupus. Diez kad vēl tiks pie tādiem apaļumiem īstajā vietā.

– Paņem nu pauzīti sūkāšanā, citādi man tūlīt noies, – Rūdolfs ierosināja.

– Sēklai caur sievietes roku jāieplūst ezerā, tikai tad rituālam būs jēga, – meiča pārspīlēti skaidri čukstēja kā logopēde, kura nezin kāpēc pieņem pacientus ūdenī.

– Ko nu gvelz! Ļauj labāk palaizīt krūtis, – un meitene, kaut arī negribīgi, tomēr ļāva glāstīt savas krūtis. Viņa baidījās izlaist krāniņu no rokām un tramīgi turpināja darboties vismaz ar vienu, it kā viņu realitātes šovā filmētu ar slēpto kameru un par locekļa izlaišanu draudētu soda punkti.

Rūdolfs labpatikā spaidīja mīkstos pupus un domāja, ka viss notiekošais ir pilnīgs sviests, bet patīkams sviests. Viņam ne mirkli prātā neienāca, ka tepat netālu Evelīna orāli un manuāli apmierina kādu citu veci. Meičas krūtis neatbilda standartam un bija lielākas par vīrieša plaukstu, tāpēc Rūdolfs pamīšus ar mēli un rokām ņēmās tuvāk iepazīt tikai vienu krūti. Viņa pirksti kļuva arvien drudžaināki, arī meiča bija paātrinājusi pimpja masēšanas tempu, un kulminācija strauji tuvojās. Rūdolfs atlaida krūti un nostūma meiču atpakaļ lejā pie locekļa. Viņa pāris reižu kaislīgi padarbojās ar lūpām, un tad siltā sēkla ieplūda viņas plaukstā, bet no plaukstas tālāk ezerā.

Nakts melnumā knapi saredzamie pāru silueti brida krastā. Lietus bija mitējies, un virs ezera cēlās smalka migliņa. Bija fiziski jūtams, ka teju, teju ausīs saule. Rūdolfs noslēdza kailo zosu gājienu, kas lēnā gaitā devās atpakaļ uz mājām, bet aiz muguras rāmi un apmierināti dusēja svaigi piespermotais ezers.

Sētsvidū kā uz mācītāja runu bija sariktējies pliks vecis ar ozollapu vainagu galvā, laikam Astrīdas tēvs. Viņš bez mazākās kautrības deklamēja: – Tagad katrs puisis ņem vienu meitieti uz pleciem un skrien apkārt klētij, tad dabūsiet atpakaļ savas drēbes. Knapi pabeidzis teikumu, viņš paķēra tuvāko meitu pičpaunā un joza klēts virzienā. Rūdolfs nemanīja Evelīnu, toties sazīmēja skaisto krūšu īpašnieci, kuru kāds bārdainis viņa acu priekšā pacēla uz rokām kā lielu dārgumu un nesās uz klēti. Kamēr Rūdolfs bakstījās, viņam tuvojās pēdējā pagalmā palikusī sieviete un, labu gribēdama, pati rausās mugurā kā aptaukojies kovbojs zirgā. – Nu, puikiņ, jožam nu! – Astrīdas māmuļa mēģināja uzmundrināt arī bez pātadziņas. "Puikiņš" ar raženo lauku memmi mugurā pūzdams, elsdams knapi vilkās citiem nopakaļus un pustumsā nesajēdza, kur te kūts, kur klēts, kur mazmājiņa.

Vairums līgotāju jau bija saģērbušies, kad Rūdolfs, sviedriem noplūdis, ar smago nastu pēdējais atstreipuļoja atpakaļ sētsvidū. Viņš juta, ka tūlīt vems no kauna un pārguruma.

– Zaudētājpāris pa pliko iet atpakaļ uz ezeru, savāc grozā samirkušos dvieļus un tad dabūs savas drēbes, – jautri paziņoja laikam Astrīdas tēvs. Atskanēja līgotāju ovācijas. Astrīdas māmuļa, izmantodama Rūdolfa totālo apstulbumu, pasita padusē grozu un ar buļļa spēku vilka puisi atpakaļ uz ezeru. Viņam likās, ka pa šo laiku ne tikai ir uzaususi gaiša diena, bet visi pasaules prožektori ir vērsti uz viņu un izgaismo viņa drausmīgo izgāšanos pārī ar resno veceni. Tikusi prom no ļaužu acīm, Astrīdas māmuļa no groza dubultdibena izvilka blašķi un sniedza puisim: – Še, ierauj un nerādi tik skābu ģīmi! Šitas man ir sevišķais, septiņu zālīšu uzlējums īpašiem gadījumiem, slēpju pat no vecā, lai ikdienā neiztempj, – ar lielu lepnumu teica štramā lauku kundze. – Pasēdi te, es tūdaļ ar tiem dvieļiem būšu atpakaļ, sarunāju, ka kaimiņu Marija tos savāks. Es jau jutu, ka būšu tā zaudētāja, – kundzīte viltīgi hihināja.

– Tu, maita, tu visu zināji, tikai nestāstīji! Tu gribēji man ieriebt! – Rūdolfs ārdījās, kad beidzot bija nokļuvis istabā. Viņš paķēra pudeli no somas, un viskijs kā pa reni ietecēja rīklē. Evelīna bija palīdusi zem segas un izskatījās tīri apmierināta ar dzīvi.

– Nomierinies, mīļais, goda vārds, par pliko skrējienu ap klēti es pilnīgi neko nezināju! Astrīdas fāters mani sagrāba, ne iepīkstēties nepaguvu. Atzīšos, ka zināju tikai, kas meitām sākumā būs jādara ezerā, un arī uzreiz negribēju piekrist, bet Astrīda pierunāja, – Evelīna taisnojās. – Starp citu, rituālam ir arī otrā daļa, kuru veic Miķeļdienā!

– Tad, kad pietempušies atstreipuļo no gadatirgus? – Rūdolfs auroja. – Vai tad ir grupveida sekss, izmantojot kautos gaiļus, kurus bāž viens otram pakaļā? Tad visi pēc kārtas notupstas virs ugunskura un grilē katrs savu gaili, kas karājas ārā no ānusa, kuram ātrāk gatavs? – no Rūdolfa kliegšanas mājai draudēja aizbraukt jumts.

Rūdolfs, dusmās kūsādams, paķēra mugureni un aizgāja meklēt meiču ar lielajām krūtīm.

Līga Bezdelīga

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
27

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!