Recenzija
26.10.2016

Jānim Ivanovam 110

Komentē
0
Saglabā

"Pretrunu plosīta ir Jāņa Ivanova mūzika, taču pamatos tā ir patiesi latviska, ar slēptām dvēseles dzelmēm, kā mākoņu atstarojušais Rāznas ezers." Tā par Jāni Ivanovu un viņa daiļradi izteicies Pauls Dambis. No Latgales nākušais komponists noteikti bija viena no 20. gadsimta Latvijas mūzikas un kultūras dzīves svarīgākajām figūrām: viņš nodarbojās gan ar jaunradi dažādos mūzikas žanros, gan pedagoģisko darbu toreizējā Latvijas Valsts konservatorijā, gan deva savu pienesumu Latvijas Radiofona darbā. 9. oktobrī tika atzīmēta Jāņa Ivanova 110. gadskārta, tomēr viņa jubilejai veltītie notikumi nebūtu saucami par vērienīgiem vai plašiem, īpaši, ja tos salīdzina ar to, kā šogad atkal un atkal ar koncertiem dažādās Latvijas koncertzālēs un jauniem tvartiem tiek svinēta Pētera Vaska 70. dzimšanas diena.

Ivanova jubilejas nedēļā Latvijas Radio 3 "Klasika" ik vakaru deva iespēju klausīties viņa mūziku – vokālās dziesmas, simfonijas, klavierdarbus, kamermūzikas opusus, kora vokalīzes un fragmentus no mūzikas kinofilmām. 5. oktobra vakarā Rīgas Latviešu biedrības nama Zelta zālē Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Kameransambļa un klavierpavadījuma katedra sniedza Ivanovam veltītu koncertu (tiesa, dalot to "uz pusēm" ar Antonīnu Dvoržāku). 7. oktobra pēcpusdienā JVLMA tika atklāts Ivanova Klaviersonātes nošu izdevums, bet tieši komponista dzimšanas dienā Latgales vēstniecībā "Gors" Rēzeknes kamerorķestris atskaņoja Ivanova simfonisko mūziku. No vienas puses, nav nekas daudz, ja salīdzina ar Pēteri Vasku, bet, no otras puses, – Romualds Kalsons un Pēteris Dambis, kuri abi šogad kļūst par astoņdesmitgadniekiem, nav tikuši pat pie tik lielas uzmanības.

5. oktobra koncerts ar Ivanova un Dvoržāka kamermūziku parādīja tipisku Latvijas mūziķu un koncertu organizētāju attieksmi pret mūsu pašu komponistiem – Latgales bāleliņa mūzikai bija atvēlētas vien 33 minūtes, bet čehu kunga daiļradei – tieši divreiz vairāk... Bet varbūt organizatori pieturējušies pie atziņas "laba daudz nevajag" vai kāda līdzīga latviešiem tuva izteiciena? Lai nu kā, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) Klavieru trio (pianists Mārtiņš Zilberts, vijolnieks Indulis Cintiņš, čelliste Dace Zālīte) atskaņojumā dzirdējām pirmo daļu no Ivanova Klavieru trio, kas muzikāli piedāvā te impresionisma, te ekspresionisma stilistisko estētiku, te simfoniski vērienīgas, te kameriski intīmas epizodes, tomēr ļauj atpazīt komponista rokrakstu tieši viņam raksturīgās harmoniskās valodas dēļ. LNSO Klavieru trio atskaņojums uzskatāms par kopumā veiksmīgu – nu jau pāris gadu kopā muzicējot, viņi iepazinuši un pieraduši cits pie cita, tāpēc skanējums ir daudz pārdomātāks un vienots, tomēr vijolnieka tehniskās spējas vēl joprojām ir stipri vājākas par pārējo ansambļa mūziķu profesionālo varēšanu, kas neļauj radīt viendabīgi profesionālu, baudāmu skanējumu. Emocionāli un saviļņojoši izskanēja Ivanova "Valsis" klavierēm Venta Zilberta atskaņojumā, kas tika veltīts kādai citai nozīmīgai pagājušā gadsimta mūzikas dzīves personībai – nesen mūžībā aizgājušajam pianistam Nikolajam Fedorovskim, kurš savos koncertos bieži atskaņojis Ivanova mūziku, pirmatskaņojis viņa Klavierkoncertu un pie kura, starp citu, studējis Ivanova dēls Igors. Andžellas Gobas atskaņotās četras dziesmas ("Latgales līdumos", "Vējš nes lapu...", "Latgales gana dziesma", "Manas dzimtenes pusē"), pie klavierēm esot Dacei Kļavai, izcēlās ar kamermūzikai nepiemērotu operiskumu, kam, protams, skaidrs iemesls, ņemot vērā Gobas pamatdarbavietu. Par laimi, brīžiem soliste atļāvās meklēt dažādākas balss krāsas un noskaņas, kā arī pievērsties detaļām, kas kamermūzikā daudz svarīgākas, nekā dziedot lielformas darbus, tomēr iespaids vienalga palika pārāk kliedzošs un ar autora radīto mūziku nesaderīgs. Jāuzteic Gobas dikcija, kas ļāva saprast gandrīz katru izdziedāto vārdu, ko, atskaņojot mūziku latviešu valodā, dziedātājiem reti izdodas panākt. Ivanovam veltīto koncerta daļu noslēdza Ērika Kiršfelda un Hertas Hansenas atskaņotā otrā daļa no Koncerta čellam ar orķestri, kas noteikti ir viens no vispopulārākajiem Ivanova mūzikas fragmentiem, piedzīvojot dažādus aranžējumus un interpretācijas. Grūti atrast kvalitātes, kas šo atskaņojumu padarītu īpašu, jo, lai arī augstu vērtēju abus mūziķus un viņu līdzšinējo darbību, dzirdētais šķita nedaudz samocīts un līdz galam nebija skaidrs, kāpēc tiek spēlēts tieši šis fragments. Varbūt tā popularitātes dēļ? Daudz vairāk iepriecinātu, ja programmā būtu iekļauts kāds Ivanova stīgu kvartets – tādi viņam kopskaitā ir trīs, vai nu tiešām kādu patīkamu fragmentu nevarētu atrast? Vai vēl kāds no klavierdarbiem, kur izvēle vēl plašāka. Bet nekā no tā publikai netika, jo trīsdesmit trīs latviešu komponista mūzikai atvēlētās minūtes bija pagājušas, un ar to acīmredzot vajadzēja pietikt. Otru, divreiz garāko, koncerta daļu ar Antonīna Dvoržāka mūziku (pret kuru, nepārprotiet, citās reizēs man nav nekādu iebildumu) izvēlos šoreiz neaplūkot.

Rēzeknē, kur mīt arī Ivanova vārdā nosaukta mūzikas vidusskola, jau kopš 1983. gada ik rudeni tiek rīkotas Jāņa Ivanova mūzikas dienas. Šogad no 4. oktobra, kad arī Latgales vēstniecībā "Gors" bija dzirdams iepriekš apskatītais kamermūzikas koncerts, līdz pat 19. oktobrim dažādās Ivanova dzimtās puses vietās tika atzīmēta viņa apaļā jubileja, galvenokārt iesaistot mūzikas vidusskolas audzēkņus, kas ar programmu "Zināmais un nezināmais Jānis Ivanovs" devās uz Ludzu, Zilupi, Baltinavu un Kārsavu. Bet vērienīgākais Ivanova mūzikas dienu notikums bija 9. oktobrī, kad Rēzeknes kamerorķestris diriģenta Jāņa Stafecka vadībā aicināja baudīt simfoniskās mūzikas koncertu "Gora" Lielajā zālē. Uzdevums nebija nemaz tik viegls, jo Rēzeknes kamerorķestris galvenokārt ir prakses vieta mūzikas vidusskolas jaunajiem talantiem, iespēja muzicēt kopā ar Jāņa Stafecka izveidoto orķestra profesionālo pamatu – vairākiem mūziķiem, kam Latgale sirdī, bet ikdienas mājvieta tomēr galvaspilsētā. Dodoties uz Rēzekni, sevi iekšēji sagatavoju negaidīt no koncerta neko galvu reibinošu un sajūsminošu, jo mācību orķestris paliek mācību orķestris, bet, par laimi, biju orķestri novērtējusi par zemu. Koncerta sākumā skanēja Ivanova pēdējā studenta Jura Karlsona opuss "Vakara lūgšana", kas sajūtu ziņā tuvs kamermūzikai. Orķestra sniegums likās par maz atbrīvots un plastisks, brīžiem kolektīvs šķita kā bērns, kas it kā visu izdara pareizi, tomēr nepārliecinoši, taču uz skatuves bez pārliecības publiku uzrunāt nevar. Karlsona opusam programmā sekoja viens no iemesliem, kāpēc vispār izlēmu apmeklēt šo koncertu, – Ivanova Čellkoncerts ar solisti, Šveicē dzīvojošo latviešu čellisti Guntu Ābeli. Bieži mēdz būt, ka ļoti gaidīts notikums sagādā vilšanos vai vismaz neizpratni, un tā tas bija arī šoreiz. Orķestris un diriģents savus uzdevumus veica atbilstoši apstākļiem – Jānis Stafeckis, kuru pie diriģenta pults redzēju pirmo reizi, spējis no neviendabīga profesionālā līmeņa sastāva panākt pat vairāk nekā pieklājīgu skanējumu, un, ja neskaita dažas intonatīvas neprecizitātes pūšaminstrumentu skanējumā, bija prieks klausīties viņu muzikāli aizrautīgo spēli un redzēt, ka mūziķi patiešām uz skatuves cenšas izdarīt labāko, ko var. Diemžēl solistes sniegums raisīja pārāk daudz jautājumu, bet sniedza pārāk maz atbilžu. Vēl joprojām nesaprotu, kāpēc "Gora" zāles akustikā, kur lieliski saklausāmas pat visklusākās dinamikas nianses, čella solo daudzviet vispār nebija dzirdams. Redzam, ka Gunta Ābele spēlē, bet sadzirdēt nevaram. Iespējams, pie vainas konkrētais instruments vai Guntas Ābeles spēles intensitāte, kas neradīja atbilstošus apstākļus labākam atskaņojumam.

Otrā daļa ar Jāņa Ivanova Sesto jeb "Latgales" simfoniju kļuva par koncerta centrālo, patīkamāko un pārsteidzošāko brīdi. Mūzikas cilvēcīgais vienkāršums un patiesīgums gados jauno orķestra mūziķu un diriģenta interpretācijā bija pilns enerģijas un vitalitātes, simfonija ieguva jaunas krāsas un skanējumu, kas brīvs no jebkādām klišejām un mākslīguma. Pirmās daļas blīvais un vienotais orķestra skanējums, otrajā daļā flautas dzidrajā tembrā siltas sajūtas raisošais tautasdziesmas "Aiz ezera balti bērzi" fragments, trešās daļas dinamiskā procesualitāte un krāsu un nokrāsu nemitīgās maiņas, kā arī fināla mazo bundziņu ritmiskais pamats, kas noved pie vērienīgām fanfarām, – orķestris to visu no sākuma līdz galam atklāja ar iekšēju dzirkstelīti, ko viņos iededzis Jānis Stafeckis, spējot panākt arī augstu atskaņojuma tehnisko līmeni. Domāju, Rēzeknes Mūzikas vidusskolai paveicies, ka audzēkņiem iespēju un iespaidu par muzicēšanu orķestrī sniedz tieši Stafeckis, jo tieši sākums un pirmā pieredze ar diriģentu ir pats svarīgākais, lai saprastu un izvēlētos, vai ar darbu orķestrī būs vēlme nodarboties arī turpmāk. Vien pāris gados jaunais diriģents izveidojis jauneklīgu un spēlēt gribošu kolektīvu, un tas noteikti ir uzteicams veikums, to pašu attiecinot arī uz šo koncertu.

Jāņa Ivanova jubilejas nedēļa aizritēja, bet būtu patīkami, ja citās nedēļās, negaidot nākamo apaļo vai pusapaļo gadu skaitli, pakāpeniski tiktu vismaz mēģināts savest kārtībā ražīgā komponista atstāto mantojumu. Neiedomājama šķiet situācija, ka Čellkoncerts, kas, manuprāt, komponistam īpaši izdevies, nav ticis pie kvalitatīva nošu izdevuma. Nav arī pilna simfoniju nošu izdevuma un to ieskaņojumu, nerunājot par citiem, mazāk atskaņotiem žanriem. Mēs dēvējam Ivanovu par dižāko latviešu simfoniķi, bet kā gan varam runāt par latviešu mūzikas atskaņošanu un popularizēšanu pasaulē, ja mums pat nav nošu, ko nebūtu kauns rādīt ārvalstīs? Ja nekas netiks darīts arī turpmāk, pēc kāda laika Ivanova un citu pagājušā gadsimta komponistu daiļradi vairs nemaz nevarēsim iepazīt, jo papīrs sadrups, ieskaņojumi platēs un citos skaņu nesējos būs nelietojami, bet tajos esošās interpretācijas – novecojušas un šodienai neatbilstošas. Latviešu mākslinieku darbi tiek rūpīgi saglabāti un padarīti pieejami skaistajā Nacionālā mākslas muzeja ēkā. Varbūt arī mūsu komponisti un viņu mūzika reiz tiks pie līdzvērtīgas cieņas un attieksmes?

 

Tēmas

Anete Ašmane

Anete Ašmane studē klavierspēli un muzikoloģiju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā. Regulāri veido raidījumus Latvijas Radio 3 "Klasika", publikācijas žurnālā "Mūzikas Saule" un citur.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!