Foto: Kevin Wenning ("Unsplash")
 
Proza
10.07.2019

Ja tu dodies uz Sanfrancisko

Komentē
0
Saglabā

Bezmiegs izkaltējis acis, vēroju asfaltu pie savām kājām tukšā pieturā pilsētas centrā, ir nakts. Negribīgi paceļu nobrāztās rokas, lai aptaustītu sānu. Tur bija jābūt šuvei, kreisajā pusē. Neesmu drošs, ka tā vēl tur ir, bet pabāzt plaukstu zem sviedros izmirkušā krekla nepietiek dūšas. Ja varētu atraut skatienu no zemes, tad droši vien izdotos piecelties arī pašam. Varētu atrast kādu nakts ēstuvi, pasūtīt kafiju un izlikties, ka viss ir normāli – tik ilgi, līdz tā tiešām arī būtu.

Atceros, es pamodos ar seju smiltīs. Tērpies tumšā uzvalkā, tukšā pludmalē pēcpusdienas svelmē kā tāds sasodītais Berouzs. Atceros arī, kā braucām uz turieni. Pēc savādas nakts kādam, varbūt man, rītausmā ienāca prātā, ka mums noteikti jātiek līdz pludmalei. Mēs tikām vilcienā, un viss bija jauki līdz brīdim, kad pēkšņi kaut kas vairs nebija kārtībā ar mūsu biļetēm – vilciena konduktores sāka lamāties, un tad J. norāva stopkrānu. No kaut kurienes izsprāga tvaiks, iekaucās bremzes, durvis atvērās. J. izlēca un skrēja prom, viņam pakaļ metās mašīnists, bet aiz viņiem es un vēl viens puisis, kurš mums nez kad bija piebiedrojies.

"Vienmēr biju sapņojis to izdarīt," vēlāk teica J., kad mēs jau dzērām, atgūlušies pludmales smiltīs, tikuši vaļā no mašīnista un kaut kur izrāvuši pilnu kasti ar ķiršiem. Pludmale bija gandrīz tukša, gaiss sastindzis vibrēja. Mēs slinki triecām dažādus stāstiņus, smēķējām, blenžot tieši saulē, un ķērcām uz kaijām.
"Tu atgādini Dīnu Moriartiju," es teicu J., ar vienu aci vērojot viņu caur pudeles stiklu.
"Es slikti atceros to grāmatu. Zini, kur es to lasīju? Nepālā, ļoti sen."
"O, jā," es teicu, "lieliski, lieliski..."
Galvā man iedunējās visi preču vilcieni, kuriem esmu ļāvis aiziet garām. Iedunējās straujā bībopa ritmā, acīm zem pievērtajiem plakstiem raustoties taktsmērā.
"Es to pārlasīju slimnīcā, nesen. K. ir taisnība – viņš kaut kad teica, ka tā esot sasodīti skumja grāmata. Zini, tā ir sasodīti skumja grāmata."

Kāpēc es vēlāk aizgāju, atstādams viņus tur? Bridu smiltīm piebirušām kurpēm caur kāpām, rāms un nopietns. Kā Merso, kuram nekas cits vairs neatliek, kā vien doties, lai nejauši uzdurtos savam upurim. Vai kā Simors, kurš iet atpakaļ uz viesnīcas 507. numuriņu, lai šo to nokārtotu pirms vakariņām. Pamodies viens, kādu laiku meklēju Dīnu, tad sēdēju jūras krastā un domāju par to, ka viņi visdrīzāk jau devušies uz dienvidiem. Man nebija ne spēka, ne vēlmes doties kaut kur. Man tikai gribējās, lai tā nolādētā, baltā saule beidzot iekrīt jūrā. Kā alvas laimīte milzīgā krūzē. Es iztēlojos, cik ķēmīgs veidojums tur sanāktu. Visas iespējamās nelaimes sološs. Man patika šī doma, es sēdēju krastā, kājas sakrustojis, un smīkņājot to apcerēju.

Naktī tomēr uzrados krogā. Neviens ar mani negribēja runāt – es biju drausmīgs kā parasti tādās reizēs. Šķiet, tīksminājos par to. Bārstīju apkārt smiltis, purināju galvu, zviedzu un nelikos mierā. Spēji iekaisis naids pret sevi pašu gruzdēja manā saules sadedzinātajā pierē kā sausā zālē nomests izsmēķis. Kaut kur biju sasitis kāju, kliboju šurpu turpu starp galdiņiem, gvelzu bez apstājas kā mazpilsētas jukušais, kas es varbūt arī vienmēr esmu bijis. Mazizglītots zēns no kūrortpilsētas, kurš nekādi nespēj pieaugt un vazā līdzi sadriskātā skolas somā infantilus sapņus, kas aizdomīgi atgādina pērnās lapas un kastaņus. Uzmauc galvā kaut kur atrastu cauru platmali, iesprauž mutes kaktiņā salauztu papirosu un tēlo pieaugušo, dobjā balsī strīdoties ar baložiem pilsētas laukumā. Kādu laiku viss ir labi, bet tad piepeši tu attopies nakts vidū uz ielas, kaujoties ar klaidoņiem.

Mēģinu pierunāt sevi celties, mēģinu iztēloties, ka jau esmu iegājis kādā kafejnīcā. Nevērīgi uzsmaidījis kādam, apsēdies pie galdiņa. Rāms un viegli caurspīdīgs dienasgaismas lampu baltajā sanoņā. Kā ikviens cits cilvēks, kurš naktī nolēmis iedzert tasīti kafijas pirms došanās vēlā ceļā. Darba darīšanās uz Berlīni. Uz drauga kāzām Spānijā. Normāliem cilvēkiem vienmēr ir darba darīšanas un draugi. Kāds brīnums, ja viņi precas? Vai varbūt viņš ir policists pēc maiņas, visi policisti jau nav maitas, tikpat labi tas varbūt vispār ir sanitārs vai taksometra šoferis. Galvenais – pēkšņi neaizmigt un nepamosties atkal citur. Ar seju smiltīs vai reanimācijā pēc operācijas. Tur nedod telefonu – tas kopā ar naudu un dokumentiem guļ aizlīmētā aploksnē kaut kādā seifā, it kā tu jau būtu miris; tā tikpat labi varētu arī būt. Tevi baro ar karotīti un špricē morfiju ikreiz, kad nejauši pamirkšķini. 

"Tu esi pazaudējis kurpes," saku Dīnam. Mēs sēžam un smēķējam uz kāda piejūras restorāna terases, kura personāls negrib laist mūs iekšā iedzert. Apgalvo, ka tas esot arhitektu birojs.
"Nē, man to nebija," viņš atbild, uzmetis domīgu skatienu savām kailajām pēdām. "Bet, klau, mums vajadzētu tūlīt pat kaut ko izdomāt, vai ne?"
"Viennozīmīgi, " es atbildu, "paņemam taksi?"
"Kā minimums! Kā minimums taksi, bet tālāk vajadzēs ko vairāk. Daudz vairāk visa kā."

Auksts vējš nakts vidū izsviež mani no pieturas, dzen kā tukšu papīra turzu uz priekšu. Es guļu ejot, guļu acīm vaļā. Man jābūt uzmanīgam – visa štata policija jau mani droši vien meklē. Par to, ka esmu bijis tik slikts dēls un vīrs. Nepārliecināts ateists un sentimentāls ciniķis. Par visiem arābiem, kas jebkad nogalināti kāpās. Par to, ka man nekad neko negribas. Es kliboju, spiezdamies pie namu sienām, satvēris sānu. Kāds ielaidis tajā veselu aptveri auksta svina, kamēr es aizdomājies sēdēju pieturā. Nolādētais Džeks Rubijs ar visu savu korumpēto liekuļu varzu. Sasodītā arhitektu biroja banda. Zīmē mājas un brīvajā laikā pieturās nogalina dzīves pieviltus vīriešus. Kādu dienu es par to visu izstāstīšu, ja man izdosies tikt laukā no pilsētas vai vismaz līdz kādai kafejnīcai. Bet man jābūt uzmanīgam – nekādu zvanu, nekādu randiņu parciņos, nekādu hipotekāro kredītu. Tie klaidoņi jau tagad, visdrīzāk, iecirknī liecina pret mani, kaut gan kautiņu uzsāka paši. Neviens man neticēs, neviens man nekad nav ticējis. Ko nu tur – es arī pats no sevis nereti slēpju acīmredzamus faktus.

"Vienu melnu kafiju un visas pēdējās nedēļas avīzes, cik jums ir," es saku. Esmu dzirdējis šo frāzi kādā filmā vai izlasījis, sižetu tāpat neatceros. Atceros sevi traumpunktā ap pusnakti, stāstot jaunai mediķei, ka esmu izmežģījis plecu slimnīcā, no kuras izrakstījos vakar. Viņa sēž pretī pie galdiņa un ar man neizprotamām aizdomām klausās, galvu pieliekusi.
"Varbūt kaut kā ne tā pagriezos miegā. Ziniet, viņi tur piepumpē ar zālēm tā, ka var netīšām miegā arī sprandu nolauzt," es dzirdu sevi nepārliecinoši sakām.
"Mums te nav avīžu. Kafiju atnesīs pēc minūtes."
Minūte ir tieši tik, cik vajadzīgs, lai viss paspētu negaidīti beigties – nodomāju un iemiegu. Mitrās, siltās smiltis tumsā vizuļo kā vakardienas ugunskura ogles, zvaigžņu izcaurumoto debess palagu klusi pārplēš vientuļu naktsputnu melnās komētas. Es redzu – mēness izmetis sudrabotu taciņu pār jūras virsmu. To kaut kā sauc, pa to var tikt līdz citai kafejnīcai. Galvenais – neskatīties zem kājām un rentgenos.

"Maucam?"
Augšā kāpās, pacietīgi dūkdams, gaida taksometrs, no atvērtā loga skan radio, bet melodiju pārtver un neatpazīstamās driskās saplēš vējš. Es iedzeru malku no pasniegtās pudeles, nodzēšu cigareti.
"Protams, vecīt! Mums patiesībā vēl šausmīgi daudz jāpaspēj."

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!