Pagājušā nedēļā neliels interesentu pulciņš visa sarežģīti sasniedzamās industriālas teritorijas telpās iedzēra kafiju, nograuza pa kādam cepumam un uzklausīja Ziemeļatlantijas līguma organizācijas izcilības centra stratēģiskās komunikācijas jautājumos ("NATO Stratcom") direktora Jāņa Sārta priekšlasījumu par šā brīža politiskajām aktivitātēm un centra darbību, kā arī izmantoja izdevību noslēpumainās iestādes vadītājam uzdot dažādus jautājumus. Tas bija kārtējais pasākums no žurnāla "Ir" kluba sarīkojumu sērijas, kurā laiku pa laikam notiek tikšanās ar kādā specifiskā jomā nodarbinātiem ļaudīm.
Viens no klausītājiem norādīja, ka, iespējams, rietumvalstīm, ar to domājot Eiropas Savienību, bet vēl jo vairāk ASV, patlaban pietrūkst kāda "lielā naratīva", ko būtu iespējams likt pretī gan "Daeš" galvugriezēju vervētājiem, gan putiniskās Krievijas globālajam huligānismam. Lūk, piemēram, aukstā kara gados viss bijis pavisam citādāk – PSRS uzšāvusi kosmosā pirmo mākslīgo Zemes pavadoni, pēc tam arī pirmo cilvēku Gagarinu, bet ASV par atbildi ņēmušas un iekarojušas pašu Mēnesi. Arī Jānis Sārts pirms tam garāmejot pat vairākkārt bija pieminējis, ka PSRS sabrukumu lielā mērā bija izraisījis tā dēvētā "Rietumu dzīvesveida" vilinājums, kam pretī nebija spējuši stāvēt nekādi zinātniski vai nezinātniski komunisma apsolījumi (tas, cik šī dzīvesveida vilinājuma aicinājums vēl vienmēr ir spēcīgs, labi redzams pat pēc tagadnes Krievijas varai pietuvināto personu lielās kāres darbos tiekties pēc Rietumu labumiem, pat ja vārdos izskan mudinājumi nepirkt Parmas sieru un šķiņķi, amerikāņu burbonu un vēl visu ko). Taču ar dzīvesveidu vien, kā redzams gan no "Daeš" izgājieniem, gan Krievijas politiķu ambīcijām un publikas noskaņojuma, vairs nepietiek. Tad kur gan meklēt šos lielos naratīvus jeb vēstījumus?
Iespējams, tepat vien acu priekšā un pat rokas stiepiena attālumā tie vien ir. Nezinu, vai esat tam pievērsuši uzmanību, taču tiesa Maskavā jau pērnā gada rudenī lēma par pasaulē lielākā krievu valodā pieejamā torentu servera rutracker.org bloķēšanu Krievijas teritorijā. Formāli šāds lēmums tika pieņemts, ņemot vērā dažu grāmatu apgādu un rakstnieku sūdzības par torentu tīklā pirātiski izplatītām grāmatām. Krievijas grāmatu tirgus, protams, ir liels, un šāds pirātisms var nebūt nekāds joks, taču nez kāpēc šķiet, ka vēršanās pret pirātiskajām failu apmaiņas vietnēm Krievijā varētu būt ne tik daudz rūpes par savu apgādu un autoru labklājību, cik vēlme apturēt sev nevēlama un nekontrolējama cita formāta satura ieplūšanu valstī (par to, cik šī bloķēšana veiksmīga un kas tiek bloķēts, var palasīt, teiksim, šeit).
Bet pāri robežām un malām ieplūstošais saturs nudien varētu būt nevēlams, tajā atrodamie vēstījumi – potenciāli bīstami. Tā, piemēram, sākotnēji pēc Izraēlā veidotas televīzijas sērijfilmas veidotais un allaž politiski ideoloģisku ieroci atgādinošais amerikāņu seriāls "Svešais starp savējiem" ("Homeland") pagaidām jaunākajā 5. sezonā savā sižetā jau gandrīz, gandrīz, šķiet, ir panācis aktuālo ziņu virsrakstus. Kādā no sērijām vienā mierā tiek apspriests pieļāvums par to, ka tagadējās Krievijas speciālie dienesti apzināti varētu noklusēt islāma radikāļu terora akta gatavošanu kādā no Eiropas galvaspilsētām, jo pamatīgs upuru skaits palīdzētu Rietumeiropas sabiedrību noskaņot pret musulmaņiem vispār un Krievijai piespēlētu kārti tālākām darbībām "cīņai pret terorismu" un "jaunas draudzības sākumam" ar cietušās valsts valdību. Protams, tās ir tikai visādas sazvērestības teorijas, bet uzreiz nez kāpēc ataust atmiņā gan sprādzieni Bostonas maratona laikā un virs Ukrainas notriektā Malaizijas lidmašīna, gan "organizēto vīriešu grupas" Ķelnē un ziņas par it kā Krievijas FSB atbalstītu bēgļu pārvietošanos pār Krievijas-Somijas robežu, un vēl daudz kas cits.
Taču, runājot par sazvērestības teorijām, manuprāt visspilgtākais pierādījums tam, ka arī "naratīvu karā" nu jau tiek vilkti ārā paši smagākie ieroči, ir seriāla "Slepenās lietas" ("X-Files") atgriešanās TV ekrānos (sākot no 24. janvāra, turklāt ar pirmo sēriju, kuras nosaukums ir ne vairāk, ne mazāk kā "Mana cīņa").
Krisa Kārtera radītās un "paranormālajām parādībām" veltītās sērijas pirmoreiz sāka demonstrēt vēl tālajā 1993. gadā, jau pēc PSRS gala (lai gan tas, protams, ir stiepjams jēdziens, jo padomju armija no Latvijas tika aizvākta vēl pēc tam – vien 1994. gadā). Tie, kas tajos juceklīgajos laikos bija kaut cik apzinīgā vecumā, atminēsies, ka padomju varas ļodzīšanos iezīmēja ne vien politiski, traģiski un nacionāli romantiski notikumi, bet arī iepriekš nepieredzēts un neiedomājams dažnedažādu "pārdabisku" murgu birums.
Ekstrasensa Kašpirovska seansu tiešraides TV, dažādām "ezoteriskām" tēmām veltīti raksti vēl nesen tik ateistiskā izdevumā kā "Zinātne un Reliģija", jā – pat daudzdzīvokļu namu pastkastītēs tepat Rīgā izplatītas aptaujas anketas ar shematiskiem zīmējumiem un jautājumu, kas aptuveni skanēja šādi: "Ja esat sastapuši citplanētiešus, kādi tieši tie izskatījās?" Nopietni!
Tagad Fokss Malders, Dana Skallija, viņu priekšnieks Skiners un pat Cigaretes smēķējošais vīrs ir atgriezušies. Visi ir paguvuši nosirmot, laiks ir sejās ievilcis arvien vairāk grumbu, un tomēr jau pirmajās sērijās izrādās, ka ne viss pirms vairāk nekā 20 gadiem ir bijis gluži tā, kā šķitis, un mums gribējies noticēt ("I want to believe") pirms tam. Un kur nu vēl trāpīgāka metafora atskārtai, ka arī aukstā kara noslēgums un PSRS gals nebūt nav nozīmējis tūkstošgadu miera valstības pienākšanu. "Slepeno lietu" vēsts, ka patiesība ir kaut kur tur ārpusē, tagad "Daeš" aktīvistiem un Krievijas politikas apmātajiem varētu būt pat nozīmīgāka nekā jau gandrīz sabrukušās padomju impērijas iemītniekiem. Pasauli, kā izrādās, tomēr nečakarē citplanētieši, bet citplanētiešu gājienus piesavinājušies humanoīdi.
Tā dēvētā masu kultūra – un ne jau tikai tā – allaž ir bijis nozīmīgs ierocis dažādos karos (ja ir vēlēšanās atsvaidzināt atmiņu, ir vērts palasīt gan par Komitejas kultūras sakariem ar ārzemēm, gan par ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes saistību ar "Doktora Živago" izdošanu un izplatīšanu PSRS teritorijā u.tml.). Un tāpēc par nejaušību nebūt negribas uzskatīt arī visādā citādā ziņā visai programmatiski rosīgā uzņēmuma "Amazon" producēto TV seriālu, kas veidots pēc vēl tālajos 20. gadsimta 60. gados iznākušā amerikāņu rakstnieka Filipa K. Dika t.s. alternatīvās vēstures romāna "Cilvēks augstajā pilī". Tajā attēlota pasaule, kāda tā varbūt būtu varējusi izskatīties pēc tam, kad Otrajā pasaules karā būtu uzvarējuši nevis PSRS un sabiedrotie, bet gan Vācija un Japāna, Ziemeļamerikas kontinentu pēc uzvaras sadalot savā starpā. Tāds savdabīgs Velbeka "Pakļaušanās" priekštecis.
Pat ja šo televīzijas seriālu nekādā ziņā nevar uzskatīt par lielu māksliniecisku izdošanos (un, būsim godīgi, arī "Slepenās lietas" jau nav nekāds Viskonti vai Tarkovskis, pat Tarantino ne), tajā, manuprāt, ir ieslēpta kāda ārkārtīgi svarīga vēsts – bailes par savas nākotnes iespējamajiem scenārijiem ir gatavi apspēlēt vien tie, kuri vēl jūt kaut jelkādu spēku. Pamēģiniet uzskaitīt, cik filmās, datorspēlēs un vēl visur kur amerikāņi 20. gadsimta laikā ir pamanījušies bez bažu nopostīt ne vien paši savu valsti, bet arī visu pasauli. Tikai nepārtraukti uzmanot to, kā mēs izturamies pret pagātni, mēs varam mēģināt kaut kā iespaidot nākotni. Savukārt bailes savu nākotni iztēloties visnepievilcīgākajā gaismā un akls optimisms ir viena no pirmajām ikvienas ar savu neuzveicamību apsēstas varas vājuma pazīmēm.
1