Satori diskusija
17.06.2022

Ja Latvijā ir pieci transcilvēki, kāpēc viņiem vajag tiesības? Diskusija

Komentē
5

Varētu šķist, ka LGBT+ tiesību situācija Latvijā aizvien uzlabojas – tiesa atzinusi jau vairāku viendzimuma ģimeņu esamību un pieaug spiediens pieņemt Civilās savienības likumu. Tomēr vai neesam aizmirsuši, ka akronīmā LGBT ir arī burts "T"? Cik redzamas Latvijā ir transpersonas? Cik labi mēs izprotam viņu vajadzības? Vai transpersonām ir jāgaida rindā aiz lesbietēm, gejiem un biseksuāļiem, līdz mums būs laiks pievērsties arī viņu tiesību jautājumam? Atzīmējot praida nedēļu, publicējam diskusiju par transpersonām Latvijā. Diskusija notika sadarbībā ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroju Latvijā. 

Diskusiju vadīja žurnāliste Rita Ruduša, tajā piedalījās māksliniece Mētra Saberova, jurists Lauris Liepa, rakstniece Ieva Melgalve, aktīvists Dan Avangard un māksliniece Ksenija Tarasova.

RITA RUDUŠA. Mūsu sarunas tēma ir transpersonas. Neliela personiska atkāpe – kad gatavoju materiālus grāmatai "Pagrīdes citādība" par LBGT kopienu padomju gados, bija ārkārtīgi grūti atrast transpersonu, kas būtu gatava runāt. Pateicoties "Mozaīkai", es tomēr tādu atradu – tā bija Olga Kononova, un saruna ar viņu bija vissmagākā no tām, kas publicētas grāmatā. Olga praktiski visu mūžu bija dzīvojusi ārkārtīgi vardarbīgā vidē, bet tajā pašā laikā bija ļoti gaišs cilvēks. Viņas dzīve beidzās traģiski, jo radinieki viņu apglabāja kā Oļegu, nevis Olgu, turklāt nevienam no draugiem nepasakot, ka viņa ir mirusi. 

Cik redzamas ir transpersonas mūsu sabiedrībā? LGBT kā tēma pastāv, bet vai varam teikt, ka esam pāri tam sabiedrības attīstības posmam, kurā "pie mums tādu nav", "pie mums nav seksa", "pie mums nav homoseksuāļu, un katrā ziņā mums nav nevienas transpersonas"? Kā tu domā, Mētra?

MĒTRA SABEROVA. Protams, mēs neesam nekādā transpersonu redzamības augšgalā un mums pie tā ir aktīvi jāstrādā. Feministes es uzskatu par atsevišķu pulku – bieži vien viņu atbalsts LBGT tiesībām apstājas pie lesbietēm, gejiem un Civilās savienības likuma, kas ir ļoti svarīgs, bet skaidrs, ka līdz tā pieņemšanai transpersonu tiesībām it kā jāpabīdās malā. Līdz ar to netiek veidotas kampaņas un kopiena, kaut gan tieši tas nozīmē redzamību! Manā paziņu lokā ir dragkingi no Lietuvas un Igaunijas, lielākā daļa ir nebināri un transpersonas. Viņi ir rīkojuši sanāksmes. 

RITA RUDUŠA. Varbūt Danam kā aktīvistam, kurš iesaistīts kopienā, ir kaut kas piebilstams par redzamības veicināšanu?

DAN AVANGARD. Es teiktu, ka līdz ar manu aktīvismu situācija transpersonu jomā mainās. Tas notiek tādu aktīvistu dēļ, kuriem pajāt, ko par viņiem domā cilvēki. Man ir simtprocentīgi pajāt

RITA RUDUŠA. Tādiem jau jābūt tiem aktīvistiem.

DAN AVANGARD. Jā. Es teiktu, ka vispārējs priekšstats par transpersonām pastāv, bet mēs joprojām tiekam demonizēti – ka esam galvā slimi, ka mums neko nevajag. Joprojām dzirdams jautājums: ja Latvijā ir pieci transcilvēki, kāpēc viņiem vajag tiesības? Tas ir pašsaprotami un loģiski, ka transcilvēku ir daudz vairāk nekā publiski redzams. Ideja par transpersonu tiesībām ir daudz skaļāka nekā agrāk, bet tiesību joprojām nav. Manuprāt, tagad aktīvismam jābalstās nevis tajā, ka transcilvēki pastāv, bet ka mums vajag to pašu, ko visiem pārējiem. Piemēram, skaidrāk saprotamu pieeju medicīniskajiem pakalpojumiem, kas vajadzīgi dzimuma pārejai. Vajag veidot juridiskos pamatus. Pašlaik ir tikai viens likums par dzimuma maiņu dokumentos, un tas īsti neko nepaskaidro.

RITA RUDUŠA. Es tevi drusku pārtraukšu, jo uz specifiskām tiesībām iezūmosim mazliet vēlāk. Šobrīd gribu iezīmēt kopainu – vai sabiedrība ir nonākusi pie atziņas, ka tās daudzveidīgajā audumā ir arī transpersonas? Ksenij, ko tu domā par Dana pieminēto demonizāciju?

KSENIJA TARASOVA. Demonizācija noteikti eksistē. Piemēram, pastāv priekšstats, ka trans sievietes ir fetišisti, kas to visu dara seksa dēļ. Cilvēki vispār jauc transpersonas ar transvestītiem un drag kultūru, kaut tās visas ir atšķirīgas lietas. Cilvēki domā, ka trans sieviete ir gay with extra steps – vīrietis, kas ir tik ļoti gejs, ka maina dzimumu. 

RITA RUDUŠA. Respektīvi, radikāls gejs?

KSENIJA TARASOVA. Jā! Reizēm cilvēki saka "LGBT un heteroseksuāļi" – it kā tie būtu pretstati. Viņi aizmirst, ka ir heteroseksuālas transpersonas, kā es.

RITA RUDUŠA. Tātad kopīgajā telpā pazūd nianses. Kāda ir transpersonu vieta plašajā, krāsainajā Latvijas LGBT kopienā? Ir zināms, ka citās valstīs arī pašā LGBT kopienā nav viennozīmīgas attieksmes pret transpersonām.

DAN AVANGARD. Transfobija kvīru kopienā neapšaubāmi eksistē. Tas ir stulbi, jo kvīru kopienai piederīgais zina, cik šķībi, demonizējoši, ļauni uz viņu skatās ārējā pasaule, tāpēc es nevaru aptvert, kā viens kopienas loceklis citam var nodarīt to, ko viņam pašam nodara homofobi. Transfobija eksistē, bet jāatgriežas pie tā, ka mēs visi esam cilvēki. Mums kā sugai ir emocionālas un garīgas spējas, ar kurām esam vai neesam apveltīti. Un mums ir ego, kas piemīt arī komūnām: "Mēs esam labāki, mums vajag civilās savienības likumu, bet jūs, transcilvēki, varat pagaidīt." Mēs gaidām kopš cilvēces sākuma! Kamēr daudzās valstīs ar to pašu civilo savienību jau viss ir vairāk vai mazāk kārtībā, transcilvēkiem joprojām nav nekā. Ir konstanti jāgaida. Var likties, ka civilā savienība ir svarīgāka, bet nē – tas ir vienā svarīguma līmenī.

RITA RUDUŠA. "Sakārtosim vienu lietu un pēc tam kaut kad, varbūt aizparīt, nonāksim pie transpersonām."

DAN AVANGARD. Jā, vajag reizē. 

RITA RUDUŠA. Es gribētu uzdot jautājumu Laurim – ne kā juristam, bet domājošam sabiedrības loceklim. 

LAURIS LIEPA. Paldies par komplimentu. 

RITA RUDUŠA. Kā tev šķiet, kur mēs esam savā izpratnes līmenī par transpersonām, mūsu līdzpilsoņiem? 

LAURIS LIEPA. Es domāju, ka tu to aprakstīji ļoti precīzi – mēs esam embrionālā stadijā. Kā juristam man patiesībā būtu vienkāršāk atbildēt. Latvijā patiešām ir viens likums – 2008. gada Augstākās tiesas Senāta spriedums, kas ir bezdibenīgi vērtīgs, jo ir ārkārtīgi plašs. Tur ir apskatīti pamattiesību jautājumi – atvērtas lietas, ar kurām var turpināt strādāt, atsaucoties uz autoritāti. Juristiem patīk autoritātes, tātad mēs varam teikt: Augstākā tiesa ir lēmusi, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz savu dzimumidentitātes pašnoteikšanu. Tas nozīmē: kaut arī tev ir ieraksts dzimšanas apliecībā, tas nenozīmē, ka tev visu mūžu jādzīvo ar šo cisgender zīmi. Un tā ir būtiskākā lieta sarunas iesākumam. Ievads ir ļoti cerīgs, un tas pieņemts jau 2008. gadā. Ja skatāmies plašāk, juristi šo lauku redz bināri: proti, ir divi dzimumi, bet viss pārējais, kas tam neatbilst vai klejo, ir jāizķer un jāieliek divās kastītēs. Ja to nevar izdarīt, šie cilvēki neeksistē. Pirms diviem gadiem, runājot par viendzimuma partneriem, Satversmes tiesa teica: likumdevējs ir akls un neredz cilvēkus, kas neietilpst Satversmes 105. panta terminā "laulība". Tas vēl jo vairāk attiecināms uz transpersonām. Es domāju, ka sabiedrība uz to skatās līdzīgi kā juristi. Tomēr ņemsim vērā, ka mēs kopš verdzības dienām vēl neesam 40 gadus nostaigājuši pa tuksnesi.

RITA RUDUŠA. Nedaudz vēl jāpagaida.

LAURIS LIEPA. Jā, mūsu paaudze vēl klejo pa tuksnesi, dusmojoties uz vadoņiem, pasauli, laiku un smiltīm. Mums aizvien gribas redzēt lietas bināri, vienkārši, sakārtoti, normatīvi, jo tas ir droši. Cilvēki baidās attālināties no drošā, viņiem patīk tur, kur viss ir skaidrs. Ja ir jautājumi – piezvanīs, pajautās juristam. Juristi zina visu. Es domāju, ka mēs esam noslēgta sabiedrība, kas laužas ārā, lielā mērā pateicoties jaunajiem cilvēkiem. Jaunā paaudze maina mūs visus. Esmu vairākkārt teicis: mans viedoklis par daudziem jautājumiem attiecībā uz dzimumiem un seksualitāti mainījās, pieaugot maniem bērniem, kuri lēnā garā mani mācīja. Tas parādās arī Ievas rakstā "Satori" avīzē "Aiz kauna", kuru es iesaku visiem izlasīt. Tajā aprakstīta tieši tā pati diskusija, kas notika manās mājās.

RITA RUDUŠA. Paldies, Lauri! Es nelūgšu Ievai citēt rakstu, jo mēs visi gribam, lai jūs lasāt avīzi. Bet Ievai uzdošu jautājumu kā rakstniecei un publicistei, kas strādā ar vārdiem. Kā valoda spēj pielāgoties šodienas realitātei? Latviešu valoda ir diezgan bināra.

IEVA MELGALVE. Jā, tas ir vecs, skaists, brīnišķīgs jautājums. Es pirms vairākiem gadiem mēģināju to risināt romānā "Vēsais prāts", kur ir gender fluid varonis, kas reizēm identificējas kā puisis, reizēm kā meitene. Šī persona arī manā prātā ir gender fluid – reizēm es uzskatu, ka Satu ir puika, reizēm meitene, man nav īstas skaidrības. Galu galā, kāpēc maniem personāžiem būtu jārāda man savas ģenitālijas? Es vai, pareizāk sakot, Satu to risināja, ieviešot ventiņu izloksnes vārdu "viš".

RITA RUDUŠA. Brīnišķīgi, nekur tālu nav jāmeklē.

IEVA MELGALVE. Ventiņu izloksnē tas nāk no lībiešu valodas, kur nav dzimuma nošķīruma, kas, protams, ir brīnišķīgi. Es neesmu laimīga par šo risinājumu, bet labāku neesmu dzirdējusi. Tās galotņu mijas ir diezgan briesmīgas. Vēl viens risinājums būtu vispār noraut galotnes, kas arī ir ventiņiski. Rakstot maģistra darbu, atsaucos uz diviem autoriem, kas bija nebināras personas. Nācās likt zemsvītras piezīmes un cīnīties, bet tajā maģistra darbā bija tik daudz problēmu, ka neviens pat nepiesējās pie tā. Rakstot šo darbu un citus akadēmiskos tekstus, esmu konstatējusi, ka ir pieņemts visu rakstīt vīriešu dzimtē – ja mākslinieki, tad mākslinieki. Tāpēc reizēm es liku pamīšus sieviešu un vīriešu dzimti, lai visiem sajauktu galvu. 

Bet es gribētu izmantot platformu un patīt atpakaļ uz iepriekšējo jautājumu par to, kāpēc tik maz tiek runāts par transpersonu situāciju. Man liekas, ka tiem daudzmaz domājošajiem cis cilvēkiem, kas gribētu runāt par transpersonu tiesībām un dzīves realitāti, ir skaidrs – ir nenormāli runāt par to, kā ir būt transpersonai, aizņemties viņu balsi. Tai pašā laikā, ja transpersonas pašas tiek apklusinātas un tām nav viegli iznākt ārā no skapja, turklāt neviens nerunā viņu vietā, rodas dīvains klusums, kur empātiski cilvēki tur muti, bet izpaužas tie, kas nav empātiski. Transpersonas un "normāli cilvēki" ir riebīgs, mākslīgs nošķīrums, kas, iespējams, tagad drusciņ mazinās, jo beidzot nebinaritāte ir lieta. Kad sapratu, ka nebinaritāte ir lieta un trans jautājums – daudzdimensionālāks, varēju sākt par to runāt un domāt saprātīgi. Jo man šķiet: tikko sākam runāt par transpersonu, rodas risks atkal izdarīt bināro nošķīrumu, tikai nevis sievietes/vīrieši, bet normāli cilvēki/transpersonas, kas ir vēl briesmīgāk.

RITA RUDUŠA. Es gribētu redzēt tās mūžam piesauktās normālās personas – kas tad ir tās "normālās personas" etalons, kas arvien tiek pretstatīts daudzveidīgajai dažādībai? Tu minēji, ka nevar runāt transpersonu vārdā, tajā pašā laikā aktīvismā bez draugiem neiztikt. Arī geju, lesbiešu tiesībām pieslēdzās plašākas sabiedrības grupas, kas veicināja pārbīdes. Mētra, vai tu piekrīti, ka ir vajadzīgi draugi?

MĒTRA SABEROVA. Es kā draugs teikšu – jā, mani vajag! Piemēram, kad saņēmu piedāvājumu piedalīties diskusijā, rakstīju Ksenijai: "Hei! Vai man vajag tur būt?" Šķita jocīgi, ka esmu šajā sarakstā. Un Ksenija teica: "Jā, tev ir spēks, lūdzu, nāc!" Protams, ka man ir spēks, bet zajebal cīnīties par šo, manuprāt, loģisko lietu. Man prieks, ka "Satori" tagad zina Kseniju un viņas raksts ir avīzē. Man ir svarīgi, ka šis kultūras loks, ko pārstāv Henriks un Ieva, pārstāv arī trans aktīvistus, satiekas un sadarbojas ar viņiem. Diskusijas par trans jautājumiem jau notiek, tās vienkārši neapmeklē. Varbūt kādreiz notiks "Kultūra dodas praidā" gājiens par transpersonu tiesībām.

RITA RUDUŠA. Paldies! Tagad fokusētāk iezūmosim uz transpersonu tiesībām. Dan un Ksenija, kuras no tām šobrīd vispār nav atspoguļotas likumdošanā?

DAN AVANGARD. Jāsāk ar to, ka ne pašiem transcilvēkiem, ne ārstiem nav skaidrs, ko vajag dabūt, lai sāktu dzimuma pāreju. Ko mēs darām, lai dabūtu hormonus? Labs jautājums! Man paveicās, jo satiku cilvēkus, kuri bija veikuši dzimuma pāreju tepat Latvijā. Man jau bija atskaites punkts, un es zināju vismaz pirmos soļus. Topošajiem ārstiem ir varbūt viena lekcija par to, ka transpersonas eksistē. Ja viņi paši neizvēlas gender studies jeb dzimtes kursu, tad neko vairāk arī nezina.

RITA RUDUŠA. Vai mums vispār ir speciālisti, kas var veikt attiecīgas operācijas?

DAN AVANGARD. Ir! Viņi ir visur pasaulē, pat Latvijā. 

LAURIS LIEPA. Mums ir reāla medicīnas leģenda, profesors Kalnbērzs. Cilvēks bez aizspriedumiem, kurš, neskatoties uz padomju stigmatizāciju, tomēr veica šīs operācijas. 

RITA RUDUŠA. Bet runa nav tikai par operāciju, tas ir vesels process. Vai mums ir speciālisti, kuri palīdz iziet visu ceļu no lēmuma pieņemšanas brīža? 

DAN AVANGARD. Ir. Lai dabūtu hormonus, ir jāiet pie endokrinologa. Ir divi ārsti, kas ir ļoti pieredzējuši tieši trans jautājumos, bet pie viņiem ir milzīgas rindas. Mums ir trans atbalsta čats, kurā dalāmies ar pieredzi. Drosmīgākie iet pie internetā atrastiem endokrinologiem un izmēģina, vai viņi kaut ko saprot par trans lietām. Visbiežāk sanāk, ka es skaidroju ārstam, nevis viņš man. Ir daži ārsti, kas raksta diagnozi f64 jeb transseksuālisms, bet ir arī citi, kas saprot vairāk un raksta "dzimuma disforija". Uz papīra vajag dabūt vienu vai otru, jo tad ir lielāka iespēja, ka endokrinologs apstiprinās – jā, tā tiešām ir. Tu nevari vienkārši dzīvot – tev vajag dabūt visādus "jā", un tas ietekmē mentālo veselību. Turklāt to ir grūtāk paveikt, ja ārsti nezina, ko darīt – kā atrast pareizās devas konkrētam pacientam, kādi hormonu varianti vispār pieejami. Tas ir traģiski. Ārstu studiju programmā tādu lietu nav. 

RITA RUDUŠA. Respektīvi, tas sākas jau ar ārsta izglītību, kurā ir caurumi, un ir jāmeklē ārsti, kuri ir vairāk interesējušies. Varbūt Ksenija var paturpināt. 

KSENIJA TARASOVA. Ļoti svarīga lieta ir ne tikai vārda maiņa, bet arī legāla dzimuma maiņa. Process ir ļoti neskaidrs, jo likumā rakstīts, ka dzimuma maiņa var būt daļēja vai pilnīga, bet neviens nezina, ko tas nozīmē. Man ļoti paveicās, es palūdzu savai ģimenes ārstei zīmi, ka man ir mainīts dzimums, un viņa bija ļoti pretimnākoša. Man arī vajadzēja atzinumus no ārstu konsīlija, un tas bija briesmīgi. Viena no ārstēm konsīlijā man jautāja, vai es varu finansiāli paveikt visu šo lietu, vai esmu lasījusi par sarežģījumiem. Runāja visādas briesmīgas lietas. Vienubrīd man bija sajūta: ja nepārliecināšu viņus par savu finansiālo gatavību, man liegs atzinumu. Šajā konsīlijā pirmo reizi 10 gadu laikā raudāju. Galu galā, lēmumu dabūju un samaksāju par to 130 eiro. Vēl 100 eiro samaksāju par kariotipa noteikšanu, kas bija vajadzīgs konsīlijam, kaut gan nezinu, kāpēc, jo tas nav saistīts ar trans lietu. Ar atzinumu aizgāju uz dzimtsarakstu nodaļu, kur darbinieki bija forši, bet neļāva uzreiz mainīt gan dzimumu, gan vārdu, tāpēc pārveidoja vīrišķīgo veco vārdu, galotnes "-s" vietā ieliekot "-a". Ar tādu lingvistisku pornogrāfiju staigāju mēnesi. Pēc tam nomainīju arī vārdu, bet rezultātā par visu procesu maksāju vairāk.

RITA RUDUŠA. Šeit tevi pārtraukšu – what the fuck? Kāpēc cilvēkam, kurš iet reģistrēt dzimuma maiņu, tikai pēc tam nomaina vārdu? Kas tā par dīvainu konstrukciju?

LAURIS LIEPA. Baidos, ka nespēšu izskaidrot, jo arī ne vienmēr saprotu birokrātijas smagnējo šarmu. Jau pieminēju 2008. gada spriedumu – daudzas lietas Satversmē un likumdošanā atrunātas, bet, tiklīdz tās nonāk līdz instrumentalizācijai, tev prasa precīzu instrukciju, priekšrakstu. Šajā gadījumā vienkārši nav paredzēts, ka šādas lietas var izdarīt vienlaikus. Tas ir mans pieņēmums. Man liekas, ka tas nav pareizi, jo pie tik nozīmīgām izmaiņām personas identitātē vārds nāk līdzi kā satelīts. Man liktos tikai loģiski, ja Ksenijai pajautātu – kā tu gribi, lai tevi sauc? Es tagad plūstu, jo nezinu specifisko iemeslu. Iespējams, viņi nopietnām sejām varētu pamatot, kāpēc to nevar izdarīt uzreiz. No otras puses, es gribētu nedaudz aizstāvēt birokrātus, jo viņi ir samulsuši – tā ir tēma, kurā ir tikai neskaidras kontūras, telpa vēl veidojas. Jūs esat varoņi, pirmie, kas šajā telpā iet iekšā. Lielā mērā pateicoties jums, šīs telpas aprises iezīmējas. Protams, valsts pārvalde nav drosmīga. Viņi aizsargā sistēmu, cenšas meklēt risinājumus tās ietvaros. 

Tas pat ir loģiski, ka Augstākā tiesa saka: jums jāseko personas vēlmei definēt dzimumu. Varbūt pat nav slikti, ka nav skaidri aprakstīts, ko nozīmē pilnīga vai daļēja dzimuma maiņa, jo tas kļūst atkarīgs no gudra piemērotāja. Mēs visi ceram, ka pārvaldē ir gudrs piemērotājs, kurš, pateicoties mediķu vai psihologu atzinumam, var pateikt: jā, te ir tas gadījums. Jums nav jāaizpilda ķeksīši, jūs varat teikt, ka jūsu gadījums ir īpašs. Ksenija, ja tu raudi, cilvēki, kas tevi vērtē, saprot šī jautājuma nopietnību, tā nav nekāda spēlēšanās. Tajā pašā 2008. gada spriedumā teikts, ka ir jāsaprot – tā ir liktenīga izvēle, liktenīgs lēmums. Konsīlijs redzēja, ka Ksenija raud, un saprata, ka tas ir nopietni. Domāju, ka tas zināmā mērā ir lūzuma punkts. Varbūt asaras bija pārliecinošāks arguments nekā bioloģiska funkcija.

RITA RUDUŠA. Lauri, kādas, izņemot Augstākās tiesas spriedumu, ir šīs kontūras pašlaik? 

LAURIS LIEPA. Ja runa ir par bināro pasauli, tu nāc ar savu dzimšanas apliecību un saki: "Tas nav par mani. Ar mani ir citādi." Varētu jau arī nolikt dokumentus malā un visu mūžu nodzīvot bez tiem. Ievai bija fantastisks formulējums: tu neskaties uz savu varoņu orgāniem, bet runā ar viņiem kā ar cilvēkiem, un pārējās pazīmes, tostarp dzimumpazīmes, ir sekundāras. Taču, tiklīdz mēs saskaramies ar, piemēram, medicīnisko palīdzību vai juridiskajiem aktiem, dzimšanas apliecībai ir nozīme. Līdz ar to, ja cilvēka identitāte neatbilst viņa dzimšanas apliecībai, notiek tā saucamā dzimuma maiņa, kas ir liktenīga procedūra. Ir jāizpilda nosacījumi, lai papīrs atbilst man, nevis es atbilstu papīram. Runa ir par civilstāvokļa aktu likumu, kurā ir viena ļoti atvērta norma: "Ir jāiesniedz medicīnisks dokuments vai cits dokuments." Un tas "vai cits" man patiesībā patīk – tu vari teikt, ka tavā gadījumā noder "cits dokuments". Lai gan šis jautājums ietver juridiskas diskusijas, vismaz tas nav slēgts. Tev tas nav jādara, piemēram, tikai konkrētā mēness fāzē. 

RITA RUDUŠA. Tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka, pie kā tu atnāc?

LAURIS LIEPA. Jā un nē. Ļoti svarīgs ir valsts pārvaldes vienotības princips – lai arī kurā iestādē tu vērstos, tu runā ar to pašu valsti. Valsti, kurā ir demokrātija un princips respektēt indivīdu. Tā tam vajadzētu būt. Otrs – tevi vienmēr aizsargās administratīvās tiesas. Es gribētu iedrošināt tajās vērsties, jo pēc pirmās viendzimuma partneru lietas redzam, ka tiesa patiešām ir empātiskākais no valsts sistēmas orgāniem: tur sēž dzīvi cilvēki, tiesneši, kas nevis strādā ar likuma burtu, bet skatās uz cilvēku. Administratīvā tiesa, tāpat kā Satversmes tiesa, ir tā, kas Latviju padara par patiešām demokrātisku valsti, patētiski runājot.

RITA RUDUŠA. Ar šiem vārdiem varētu beigt diskusiju, bet mēs parunāsim vēl mazliet. Es gribētu paturpināt nenokārtoto tiesību sarakstu.

DAN AVANGARD. Par trans jautājumiem vajadzētu runāt arī dabaszinībās. Esmu no Līvāniem, tur pirmo reizi aptvēru kvīru konceptu. Skolā mums bija sociālās zinības, un man ļoti paveicās ar plašāk domājošu skolotāju, kas teica, ka ir heteroseksuāli un biseksuāli cilvēki. Domāju, ka skolēniem vajadzētu jau skolā saprast, ka šādi cilvēki pastāv, lai, gadījumā ja viņi paši ir kvīri, būtu mazāk ar sevi jācīnās un rastos mazāk traumu. Dabaszinātnēs mēs mācāmies par cilvēku, un vajadzētu piebilst, ka ir cilvēki, kuri piedzimst kā trans. Lai justos komfortabli savā ādā, viņi uzsāk dzimuma maiņu, arī hormonu lietošanu. Visiem vajadzētu saprast, ka trans cilvēki tādi vienkārši piedzimst, un tad varētu sākt sabiedrības izpratnes attīstību no embrija līmeņa.

RITA RUDUŠA. Būtībā tas ir sabiedrības izglītošanas jautājums vai, citējot leģendāro "Satori" diskusiju, masveida nogatavināšana.

IEVA MELGALVE. Man šķiet, ka arī tiem cilvēkiem, kas nevēlas veikt daļēju vai pilnīgu dzimuma maiņu, ir supersvarīgi dzīvot tajā dzimtē un vārdā, kādā viņi grib. Paldies dievam, ir labs piemērs no Latvijas Mākslas akadēmijas, kur pasniedzu. Visu semestri mācīju čali, kam ar grūtībām atcerējos vārdu, jo vispār slikti atceros vārdus, bet meitenes vārdu, kas viņam bija ielikts piedzimstot, uzzināju, tikai izliekot atzīmes. Par to milzīgs paldies gan studentiem, gan pasniedzējiem! 

No otras puses, mans bērns vienu dienu atnāca no skolas un teica, ka viņam ir jauns klasesbiedrs. Tikai viena problēma – visi skolotāji viņu sauc meitenes vārdā. Izrādās, puika ir dzimis kā meitene un pamatskolas pedagogi to nebija respektējuši. Manā hipotētiskajā sapņu nākotnē mums nebūtu to sasodīto dzimumu pasē un cilvēki varētu dzīvot brīvāk. Manuprāt, tas atrisinātu tik daudz problēmu!

RITA RUDUŠA. Ceļā uz tevis iezīmēto nākotni nostaigāsim tos 40 gadus pa tuksnesi. Kas vēl būtu jādara? Mēs konstatējām, ka ārstiem un skolotājiem trūkst izpratnes un tas ietekmē sabiedrību kopumā. Mētra, kam vēl mēs varētu pieķerties un veikt nogatavināšanu?

MĒTRA SABEROVA. Doma, ka dzimtes marķieri nemaz nevajag, ir utopija. Piemēram, nebinārai personai, kam ir ķermeņa disforija un kura grib hormonu terapiju, jāiet uz konsīliju un jāmēģina pārliecināt par vēlmi mainīt dzimumu, kaut gan patiesībā vajadzīga tikai hormonu terapija. Lauris Liepa sacīja, ka ir labi, ja pants ir atvērts. Transpersonas no saviem tīkliem jau zina, kas jāsaka, un iet ar sagatavotu stāstu, jo tad ir vairāk cerību tikt pie rezultāta. Situācija ir šausmīga – tev nedrīkst būt depresija, jo tiek vērtēts tavs mentālais stāvoklis, kaut gan lielai daļai depresija var būt tieši sabiedrības transfobijas un nosodījuma dēļ. Es uz šo vajadzību manipulēt skatos ar dusmām – kāpēc esam situācijā, kurā tas ir nepieciešams? Kur izglītosies tie labie ārsti, kas mums vajadzīgi? Es nesaprotu – kā sākas šis process? Mēs sūtām viņus uz kaut kādiem semināriem. Kas ir šie "mēs"? Kas par to maksās? Kurš sāks šo diskusiju?

RITA RUDUŠA. Process sāksies kaut vai no šīs telpas, kur notiek diskusija. Nav tā, ka varbūt kāds dos komandu un mēs sāksim mācīt ārstus. Procesam tomēr ir jānāk no apakšas, no pilsoniskās aktivitātes. Es arī ļoti ticu populārās kultūras spēkam: ja "Netflix" hītā "Money Heist" viens no varoņiem var būt transpersona, kāpēc mums nevarētu būt seriāls ar transpersonu? Tas parādītu daudzveidību. Drīz došu vārdu auditorijai, bet mans pēdējais jautājums ir par tiesību lobēšanu – tai jābūt fokusētai specifiski uz trans tiesībām vai to var darīt plašākā LGBT kontekstā? Sākumā dzirdējām, ka LGBT kopienā ir prioritātes. Vai aktīvismā, cīnoties par konkrētām lietām, vajadzīga specifiska trans kopiena, vai arī iespējams cīnīties par visu? 

DAN AVANGARD. Ideālā pasaulē tas notiktu paralēli: cīnāmies gan par civilo savienību, gan trans jautājumiem, jo trans cilvēkiem vajag cita veida tiesības. Mums vajag sakārtot pašus pamatus, piemēram, dokumentu nomaiņu. Par precēšanos un civilo savienību trans cilvēki domās vēlāk. Domāju, ka lobēšanai tomēr jāiet atsevišķā virzienā, jo tā ir pārāk plaša tēma, lai palīstu zem kaut kā un cerētu iegūt labus rezultātus. 

KSENIJA TARASOVA. Es piekrītu. Esmu diezgan vīlusies, ka tieši LGBT kontekstā cilvēki apgalvo, ka par cilvēktiesībām jācīnās rindas kārtībā. Uzskatu, ka ir jēga atvienot T no LGBT, jo orientācija un dzimums ir dažādas lietas.

DAN AVANGARD. Un problemātika ir dažāda. 

KSENIJA TARASOVA. Lai nebūtu tādu lietu kā LGBT un heteroseksuāļu pretstatījuma. 

RITA RUDUŠA. Pēc pozitīvisma vērsīšos pie Laura. Uzvārda un dzimuma maiņas harmonizēšana – vai ar šo jautājumu varētu iet uz Administratīvo tiesu? 

LAURIS LIEPA. Ja kopējā struktūrā kāda no iestādēm rīkojas pretēji tam, kā tai būtu jādarbojas, Administratīvā tiesa testē, vai tas ir bijis pareizi. Turklāt Administratīvā tiesa var ne tikai vērtēt, bet arī iesaistīties, piemēram, pieņemt lēmumu, ja tas ir jādara strauji un tūlītēji. Pagājušā gada ziemā Administratīvā tiesa, Augstākās tiesas senāts konstatēja, ka šis process ir pārāk lēns. Mēs varam gaidīt, gaidīt un gaidīt, bet ir cilvēki, kuriem šīs tiesības jāīsteno tagad. Tiesas var atzīt, ka divi viendzimuma cilvēki, kas dzīvo kopā, bet Latvijas likuma aizliedzošo normu dēļ nevar slēgt laulību, ir ģimene. Šajās dienās tas arī notiek, bet šo procesu īsteno tiesas, faktiski valsts pārvalde, kaut arī tam būtu jānotiek dzimtsarakstu nodaļās. Taču dzimtsarakstu nodaļas saka: "Likums mums to neļauj," – un šo pienākumu uzņemas tiesas. Jautājums par transpersonu aizsardzību ir krietni komplicētāks. Pārāk maz par to ir runāts, pārāk maz par to ir skolots. Tu lietoji brīnišķīgo vārdu "nogatavināšanās", bet varbūt mēs paši neesam gatavi līdz galam saprast. Jā, empātijas līmenī jūtam, ka cilvēks ir nelaimīgs un vajadzētu palīdzēt, bet ir soli pa solim jāsaprot, ko darīt. 2008. gada sprieduma kontekstā ir trīs dimensijas, kurās mēs skatāmies. Pirmā, bet nebūt ne vienīgā ir bioloģiskās dzimuma pazīmes. Taču ir vēl arī psiholoģiskās pazīmes – tas, kā cilvēks jūtas, psihoemocionālais aspekts. Ir arī sociālais aspekts – kā cilvēki noteiktas tradīcijas ietvaros vērtē citus cilvēkus. Tā ir lieta, par kuru jārunā, tostarp skolā. Tad tas nonāks arī līdz tiesai. 

RITA RUDUŠA. Vai varam cerēt uz tiesu, ja tur nonāktu ar trans tiesībām saistīts jautājums? 

LAURIS LIEPA. Visur, kur ir runa par taisnību, ir jāiet uz tiesu. 

RITA RUDUŠA. Ļoti labi, tā arī darīsim.

DAN AVANGARD. Piemērs – es ar papīru, ka man veikta pilnīga vai daļēja dzimuma maiņa, eju pēc pases, bet saņemu atteikumu. Tad eju uz tiesu, kur man pasaka "jā". Ja kaut kādā mistiskā veidā viņi nolemj pateikt "nē", Eiropas tiesa man pateiks "jā". Un tad dabūs tā tiesa, kas pateica "nē".

LAURIS LIEPA. Teiksim tā: šī shēma ir stipri vienkāršota, bet lielās līnijās pareiza. Tas arī nenotiek ātri. Eiropas Cilvēktiesību tiesa skatās no Cilvēktiesību konvencijas perspektīvas, bet to nevar likt vienkāršotā hierarhijā. Taču taisnība – mēs varam iet uz Strasbūru, uz Cilvēktiesību tiesu.

RITA RUDUŠA. Paldies! Brīnišķīgā auditorija, kas visu šo stundu klausījās, lūdzu, jautājiet un komentējiet! 

TOMS TREIBERGS: Šobrīd vērojama aktīva kontrkustība Civilās partnerības likuma virzībai un akceptēšanai: pa ielām braukā autobusi ar uzlīmēm "Par dabisku ģimeni!", cilvēki tiek aicināti balsot speciāli izveidotā balsošanas platformā "Tubalso.lv". Dzirdot viedokļus un pārdomas, kas izskanēja šajā diskusijā, domāju: kas varētu būt mediators, starpposms starp šiem kontinentiem, kas it kā nostājušies viens pret otru? Vai tas vispār ir iespējams?

KSENIJA TARASOVA. Dzīve ir mediators. Mēs eksistējam, cilvēki redz, ka esam normāli. Nu, samērā normāli – traumēti, bet ne briesmīgi un bīstami. Ar mums var sadzīvot. Tāpat notiek arī ar homoseksuāliem cilvēkiem. Merkele stāstīja, ka viņa bijusi ciemos pie ģimenes, kurā ir divas sievietes, un ieraudzījusi, ka tā ir tāda pati normāla ģimene un tai nepieciešams regulējums. Kad cilvēki redz cilvēkus, veidojas tilts. 

IEVA MELGALVE. Man ir reāli apriebies ņemties ar iepriekšējā gadsimta paliekām. Reizēm nolaižas rokas un šķiet: lai taču viņi visi apmirst, es audzināšu savus bērnus. Reizēm tas ir bezcerīgi, reizēm nav. Reizēm atrodas pieejas punkti – zvērinātiem bioloģijas aizstāvjiem var stāstīt, ka hromosomas mēdz būt dažādas. Var pajautāt: vai esi redzējis DNS testu tiem cilvēkiem, kuru dzimumu tik pārliecināti nosaki? Ja neesi redzējis, kāpēc iedomājies, ka to zini? Tu spried tikai pēc tā, ko redzi. Tad cilvēks var sākt domāt. Vienmēr būs paziņas un draugi, ar kuriem neesam vienās domās. No otras puses – vai nepieciešams pārliecināt visus? Jāņem uz masu un jāizdara tā, lai viņi vienkārši paliek mazākumā. Lai viņiem ir savs cishetero, konservatīvais pulciņš, kur viņi drīkst eksistēt. 

RITA RUDUŠA. Mūsu demokrātijai ir veselīgi, ka ir tāda saliņa, kas ir par dabisko ģimeni.

IEVA MELGALVE. Tad mēs varētu par viņiem stāstīt bioloģijas stundās: ir arī tādi cilvēki.

RITA RUDUŠA. Jā, citādi. 

LAURIS LIEPA. Dzīvojot brīvā sabiedrībā, ir jārespektē, ka viedokļu ir daudz un daži no viņiem var būt mums ārkārtīgi nepieņemami, sāpinoši, aizskaroši. Skaidrs, ka runa ir par līdzsvarojumu sabiedrībā, bet pilnīgi mierīgi, relaksēti tam arī nedrīkst pieiet, jo pēc Otrā pasaules kara politiskajā domā attīstījusies ideja par pašaizstāvošo demokrātiju jeb militant democracy, kas nodrošina to, ka tu nevari, izmantojot brīvas sabiedrības instrumentus, manipulēt un pārņemt varu, lai padarītu sabiedrību nebrīvu. Tev jābūt ļoti uzmanīgam ar dažādu ideju plūsmām un dominancēm. Tai pašā laikā politiskajā pasaulē tas būs atkarīgs no argumentu cīņām, kur katram argumentam seko pretarguments. Droši vien tas vairāk fragmentēs sabiedrību, bet, no otras puses, ir labi, ka ir dažādas tēmu, par ko mēs runājam, nevis viena banāla, kas sadala labajos un sliktajos. Jo šobrīd Ukrainas kara apstākļos sabiedrība ir sadalījusies ārkārtīgi interesantos ekonomiskos, sociālos, politiskos, arī etniskos aspektos, kur redzam dažādību. Tas bagātina sabiedrību. Es teiktu, ka par savu pārliecību un ideju jārunā, jābūt atvērtiem, jāaizstāvas.

RITA RUDUŠA. Un seriālu vajag. 

HENRIKS ELIASS ZĒGNERS. Man šķiet, ka tas jādara mums, Latvijas medijiem. To, ko nevar izdarīt valsts, var izdarīt nevalstiskais faktors. Līdz valstij pielec. 

TOMS TREIBERGS. Jautājums par mediatoriem man ienāca prātā, jo Zelenskis Kannu kinofestivāla atklāšanas ceremonijā teica, ka iegūst arvien vairāk starptautisko mediatoru. Arī šeit iedomājos, ka nepieciešama starppozīcija, kurā mēs varam nebūt tik sveši viens otram.

DAN AVANGARD. Tā varētu būt ikdienišķa saskarsme. Piemēram, "dabiska ģimene", bērni. Vai tu gribi, lai tavi bērni ir medicīniski aizsargāti? Vai gribi, lai tavi bērni emocionāli jūtas labi? Vai tu gribi, lai viņi ir juridiski aizsargāti, ja ar tevi kaut kas notiek? Protams, ka jā! Bet šī ir aizsardzība, kas nepienākas bērniem, kas aug kvīru ģimenēs. Ja šie cilvēki negrib novēlēt aizsardzību, kas pienākas viņu bērniem, arī tiem citiem, man nav vēlmes meklēt sevī empātiju, lai palīdzētu atvērt viņu prātu. Starpposms ikdienišķā līmenī varētu būt arguments, ka viņu bērniem tas viss ir, bet cita bērniem – ne. Varētu paķert uz emocijām. 

IEVA MELGALVE. No saviem bērniem dzirdu, ka viņu kvīru draugi nevar pateikt saviem vecākiem par to, jo vecāki ir homofobi vai transfobi. Tas ir diezgan baisi: liela daļa vecāku labāk grib, lai bērns ir normāls, nevis laimīgs. Un tas ir briesmīgi. 

RITA RUDUŠA. Mums vēl tie desmit gadi jānostaigā, tad bērni būs izauguši. Man jums ir divi ieteikumi: lasiet "Satori" avīzi un lietojiet vietniekvārdu "viš", jo kaut kā taču ir jāsāk. 

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!