Viedokļi
12.07.2016

Izvēle būt sievietei

Komentē
12
Saglabā

Šis raksts ir atbilde uz Ievas Jirgensones rakstu "Būt sievietei", kurā tiek aprakstīta itin bieži sastopama situācija: bērns piedzīvo pubertāti, konstatē, ka viņa ķermenis ir kļuvis par sievietes ķermeni, un secina – jāsāk uzvesties kā sievietei. Rezultātā arī apkārtējie ļaudis sāk pret viņu izturēties kā pret sievieti. Bet te man jāatgādina Simonas de Bovuāras citāts, ka "cilvēks nepiedzimst par sievieti, bet gan kļūst par tādu". Kļūt par sievieti un dzīvot kā sievietei ir izvēle, ko ar divām X hromosomām piedzimuši cilvēki izdara vai nu apzināti, vai arī neapzināti. Vārds "izvēle" šeit norāda, ka pastāv arī cita iespēja, proti, nekļūt par sievieti.

Daži cilvēki tik tiešām apzināti izvēlas būt sievišķīgi. Tā notiek ar visām transseksuālajām sievietēm (cilvēkiem, kuri piedzimuši ar vīrieša ķermeni, bet izvēlējušies ķirurģiski mainīt dzimumu) un tām sievietēm, kuras kādā dzīves posmā secina, ka viņām tik tiešām ļoti patīk viss sievišķīgais. Tomēr vairums cilvēku šo izvēli izdara neapzināti: meitene sasniedz pubertāti, redz, ka citas sievietes valkā krūšturi, un arī pati sāk to darīt, īpaši neaizdomājoties, kāpēc to dara un kādas ir alternatīvas.

Ir veikti neskaitāmi pētījumi par cilvēku pakļaušanos apkārtējo spiedienam. Zināmākie ir Solomona Eša (Solomon Asch) piecdesmitajos gados veiktie eksperimenti, kuros telpā atradās astoņi "eksperimenta dalībnieki". Īstenībā septiņi no tiem bija aktieri. Visiem šiem cilvēkiem tika parādīti attēli ar dažāda garuma līnijām, un eksperimenta dalībniekiem vajadzēja pateikt, kuras divas līnijas ir vienāda garuma. Visi septiņi aktieri pateica vienu un to pašu atbildi, kura bija acīmredzami nepareiza (līniju garums būtiski atšķīrās). Jautājums bija, vai vienīgais eksperimenta dalībnieks (kurš vienmēr atbildēja pēdējais) pakļausies grupas spiedienam un pateiks nepareizo atbildi vai arī viņš tomēr atbildēs pareizi un pateiks citu atbildi nekā visi pārējie. Šajos eksperimentos tika konstatēts, ka vairums cilvēku izvēlējās pakļauties grupas spiedienam un pateikt atbildi, kura bija acīmredzami nepareiza, tāpēc vien, ka tā atbildēja visi pārējie.

Citā eksperimentā liftā iegāja vairāki cilvēki – viens no tiem bija eksperimenta dalībnieks, bet visi pārējie – aktieri. Parasti liftos cilvēki stāv ar seju pret durvīm, bet šajā gadījumā visi aktieri nostājās ar muguru pret lifta durvīm. Vairums eksperimenta dalībnieku šajā situācijā pakļāvās un pagriezās. Šie eksperimenti ir veikti gan senāk, gan arī salīdzinoši nesen, un nofilmēti tie vienmēr izskatās smieklīgi. Psiholoģijas zinātnes atklājumi par cilvēku tieksmi pakļauties tiek arī praktiski izmantoti, lai pamudinātu cilvēkus veikt konkrētas darbības. Piemēram, ja cilvēks tiek informēts, ka viņa kaimiņi patērē mazāk elektroenerģijas, tas parasti viņu pamudina arī pašam pacensties dzīvot zaļāk un samazināt savu enerģijas patēriņu.

Es pieņemu, ka ne viens vien lasītājs ir piedzīvojis situāciju, kad viņš kādā pasākumā ieradies apģērbā, kas būtiski atšķiras no tā, kā ģērbušies visi pārējie. Daudzi to piedzīvo jau bērnībā. Šādā situācijā cilvēks parasti jūtas neērti pat tad, ja  apģērba izvēle viņam atklāti netiek pārmesta. Citiem vārdiem sakot: tas vien, ka (gandrīz) visas sievietes valkā noteikta tipa apģērbu un skuj kājas, vēl nenozīmē, ka viņām patīk to darīt, tas nozīmē tikai to, ka viņas pakļaujas grupas spiedienam un uzvedas tāpat kā citi grupas locekļi. Parasti cilvēki pakļaujas neapzināti, daudz par to galvu nelauza un nemaz neizjūt, ka viņi tiktu piespiesti.

Ieva Jirgensone savā rakstā aprakstījusi situāciju, kurā bērns pusaugu gados pakļaujas grupas spiedienam un ne tikai sāk uzvesties noteiktā veidā, bet arī pats savu personību sāk asociēt ar attiecīgo dzimumu. Daudz interesantāks jautājums ir, kas notiek, ja ar divām X hromosomām piedzimis cilvēks vienkārši atsakās dzīvot un uzvesties kā sieviete. Latvijas sabiedrība faktu, ka visiem ar noteiktu ķermeni dzimušiem cilvēkiem ir jāveic noteiktas darbības, uzskata par gandrīz vai pašsaprotamu. Ikviens bauslis "tev būs darīt x" pieļauj ne tikai jautājumu "kāpēc?", bet arī paredz ziņkārību par to, kas notiks, ja cilvēks vienkārši atteiksies paklausīt. Kas notiks, ja ar sievietes ķermeni piedzimis cilvēks vienkārši atteiksies pieņemt sievietes sociālo identitāti un tā vietā izvēlēsies dzīvot kā vīrietis? Tā kā es pati atļaujos neuzvesties kā sieviete, tad tālāk sekos šis tas no manas pieredzes par to, kādas "briesmīgas" sekas tas izraisa.

Ja kāda sieviete nolemj, ka "sieviete" nav būtiska viņas identitātes sastāvdaļa, un tā vietā uzskata sevi, piemēram, par  "cilvēku", "mākslinieku", "liberāli", "pasaules pilsoni" u.tml., tas nerada īpašas problēmas – identitāte ir kaut kas personīgs, līdzcilvēki to nevar redzēt, kā rezultātā nevar arī par to nosodīt.

Tiek uzskatīts, ka būt sievietei nozīmē izskatīties sievišķīgi: lietot kosmētiku, skūt kājas, valkāt kleitas, valkāt krūšturi, lietot rotaslietas. Krūšturi es vienkārši nevalkāju, man tas šķiet neērts. Es to nevalkāju ne tikai ziemā, kad zem biezā mēteļa tāpat neko nevar redzēt, bet arī vasaras svelmē, kad zem plānā krekla ir skaidri saskatāmas auduma nosegtās ķermeņa formas. Es krūšturi nevalkāju jau vairākus gadus, un līdz šim neviens cilvēks (izņemot tos, ar kuriem es guļu) nav atļāvies man par to ieminēties vai pajautāt. Man nešķiet, ka cilvēki tam vispār pievērstu uzmanību un daudz skatītos tajā virzienā. Ja arī skatās, tad ne visai ilgi (es nepaspēju pamanīt skatienus). Arī kājas es jau gadiem neskuju. Nezinu, ko cilvēki par to domā, bet neviens neko nesaka. Acīmredzot neatļaujas neko pateikt. Es nekādas neērtības neizjūtu, tā ka viss ir kārtībā. Kosmētiku un rotaslietas arī nelietoju, un arī par šo cilvēki mani skaļi kritizēt nemēdz. Atšķirībā no anonīmiem interneta troļļiem, acīs skatoties, cilvēki vienkārši neatļaujas par šādiem jautājumiem pat ieminēties. Un tas man der. Tik ilgi, kamēr sievietei neienāk prātā publicēt kādu rakstu internetā, dodot troļļiem iespēju izpausties komentāros, viņa var darīt, ko vien grib, un nekādu briesmīgu vai nepatīkamu seku reālajā dzīvē nav.

Bet kas notiks, ja par sievieti piedzimis cilvēks izdomās iepirkties vīriešu apģērbu nodaļā? Izrādās, ka nekas īpašs nenotiek. Es ilgi skatījos vīriešu apģērbu virzienā, bet aiz bailēm no līdzcilvēku nosodījuma vairākus gadus neatļāvos tos iegādāties. Manas bailes bija absolūti nepamatotas. Kad es Frankfurtē pirmo reizi pirku vīriešu apavus, pie manis pienāca pārdevējs un piedāvāja palīdzēt. "Es meklēju klasiska stila ādas kurpes, 40. izmēru, brūnā krāsā. Es dodu priekšroku vīriešu apaviem un apģērbiem," sekoja mana atbilde. Nebija nekādas neadekvātas reakcijas, pārdevējs vienkārši norādīja, kurā virzienā atrodas attiecīgais plaukts. Man par pārsteigumu izrādījās, ka gan veikalu pārdevējiem, gan arī citiem pircējiem ir absolūti vienalga, ko es pērku. Neviens nelikās ne zinis par manu "neadekvāto" rīcību. Cilvēki tam nepievērsa uzmanību pat tad, kad es staigāju apkārt uzvalkā, ar kaklasaiti, vīriešu kurpēs un kreklā ar aproču pogām. Principā tas ir tikai loģiski – manus draugus vairāk interesē mana personība, nevis mans apģērbs, bet sveši cilvēki vienkārši nedomā par kādas nejauši sastaptas personas apģērbu. Ne ar kādām problēmām es neesmu saskārusies ne tikai Vācijā, kur es kādu laiku dzīvoju, bet arī Latvijā. Vārdu sakot, ja kādai ir iebildumi pret sieviešu modi, pastāv alternatīva.

Būt sievietei nozīmē uzvesties sievišķīgi: gatavot ģimenes maltītes, izvēlēties "sievišķīgus" hobijus, dzemdēt bērnus, par draugiem izvēlēties citas sievietes, nevis vīriešus. Kas to būtu domājis, bet to var arī nedarīt. Ja nepatīk bērni, var veikt sterilizāciju. Ja negribas gaidīt līdz 25 gadu vecumam, lai to izdarītu Latvijā, var braukt uz ārzemēm. Par vīrišķīgiem hobijiem pat konservatīvi ļaudis jau sen nevienu sievieti nenosoda. Mani hobiji ir visai vīrišķīgi (kokapstrāde, cīņas māksla, ieroči), statistiski lielākā daļa manu draugu ir vīrieši, ēdienus es gatavot nemēdzu, un bērnu man nebūs. Pa retam man nākas saskarties ar pārsteigtiem cilvēkiem (parasti vislielāko pārsteigumu izrāda cilvēki, kuri mani ierauga būvmateriālu veikalos pērkam kokmateriālus), bet nosodošu reakciju nemēdz būt, ir tikai pārsteigums. Un, ja nepatīk gatavot, mūsdienās nav grūti atrast vīriešus, kuri prot pagatavot garšīgas maltītes.

Ieskatoties sieviešu žurnālos, var rasties iespaids, ka ir jābūt sievišķīgai un jāpiepūlas, lai tikai nepaliktu vientuļa. Īstenība ir krietni labāka – gribošu vīriešu pasaulē netrūkst, un daudzi no viņiem piecieš visai daudz. Vismaz mans absolūtais sievišķīguma trūkums man nekad nav sagādājis problēmas brīžos, kad meklēju izklaides kopā ar heteroseksuāliem vīriešiem. Un, ja reiz vīrieši spēj pieciest neskūtas kājas un māk pagatavot garšīgu ēdienu, kādēļ vispār lieki piepūlēties, skujot kājas un gatavojot  maltītes viņiem?

Arī attiecībās nav obligāti jāpakļaujas stereotipiem. Ja nepatīk saņemt uzmanības apliecinājumus no vīriešiem, kuri slavē tava ķermeņa skaistumu, faktiski pielīdzinot tevi veikala plauktā pārdošanai izliktam gaļas gabalam, der ņemt vērā, ka vairums vīriešu sāk bārstīt komplimentus tikai pēc tam, kad sieviete to ir atļāvusi (t.i., ar savu ķermeņa valodu norāda, ka ir ieinteresēta). Īpaši uzstājīgi indivīdi, kuri šos signālus ignorē, gadās ļoti reti, un tiem var skaidrā valodā pateikt, ka to darīt ir aizliegts. Apmēram tāda frāze kā "es esmu tā, kas attiecībās vienmēr dominē, es izvēlos partnerus, un ne otrādi, vīriešiem ir aizliegts bez atļaujas man tuvoties" nostrādā vienmēr un ļauj atbrīvoties no jebkura uzmācīga pielūdzēja. Ja nepatīk būt pasīvai attiecībās ar vīriešiem – gaidīt, kad tevi ievēros, uzrunās, sāks ar tevi flirtēt, uzaicinās uz randiņu, bildinās, – var tā vietā uzņemties iniciatīvu. Pasaulē netrūkst arī kautrīgu un pakļāvīgu vīriešu, kuriem tas pat patīk.

Protams, nenoliegšu, ka vienmēr viss nenotiek tik viegli. Viesnīcās vai hosteļos, kur istabas ir sadalītas pa dzimumiem, es vienmēr prasu vīriešu istabas, bet diemžēl bieži vien citi cilvēki iedomājas, ka mana ķermeņa vai manā pasē ierakstītā burtiņa dēļ mani vīriešu istabā nedrīkst laist. Nepatīkami ir arī peldtērpi. Diemžēl pludmalēs un peldbaseinos man ir ar likumu aizliegts valkāt vīriešu peldbikses un nelikties ne zinis par kailu ķermeņa augšējo daļu. Neko darīt, jo problēmas ar policiju nevēlos.

Nepatīkami ir arī tas, ka cilvēki automātiski mēģina pret mani izturēties kā pret sievieti, pat ja es kādā jaunā vietā ierodos, tērpusies vīriešu apģērbā. Labā ziņa – kad es pasaku, ka nedzīvoju kā sieviete un gribu, lai pret mani izturas kā pret vīrieti, vairums cilvēku vismaz mēģina to ņemt vērā. Kaut kādā mērā viņiem tas arī izdodas, piemēram, ja es esmu vienīgā sieviete telpā, tad vīrieši mēdz runāt par tēmām, kuras citu sieviešu klātbūtnē apspriestas netiek. Protams, eksistē arī daži konservatīvāki indivīdi, kuriem kaut kas nepatīk, bet viņu ir maz un es varu viņus vienkārši ignorēt.

Protams, Vācijā (es kādu laiku dzīvoju Frankfurtes tuvumā) cilvēki ir liberālāki nekā Latvijā. Tur šāds dzīvesveids ir vienkāršāks. Bet arī Latvijā to var izdarīt. Risinājums ir pavisam vienkāršs – izvēlēties liberālus draugus. Ja baznīcā sastaptie draudzes locekļi kritizē noteiktu dzīvesveidu, visloģiskākais risinājums ir atrast jaunus, liberālākus draugus. Arī liberālu cilvēku Latvijā netrūkst. Un, beigu beigās, cilvēki, kuri atsakās tevi pieņemt tādu, kāds esi, tā vai tā nav tie labākie draugi.

Fakts, ka sievietes raksta par dzimumlomām un to, kā šīs lomas traucē viņām dzīvot, liecina, ka ne visas ir apmierinātas ar esošajiem priekšrakstiem. Neparasti ir tas, ka viņas tā vietā, lai sūdzētos par grūto dzīvi, nemēģina priekšrakstus vienkārši ignorēt. Nekādu sankciju vai soda par nepakļaušanos dzimumu stereotipiem taču nav. Katra var dzīvot, kā vien vēlas. Ieva Jirgensone sava raksta beigās secina, ka "dzimumlomas ir koncepti – tās nav īstas, tās nav dotas pašas par sevi un nav nekā obligāti saistošas". Es tam pilnīgi piekrītu. Šo lomu nomocītiem cilvēkiem bieži vien liekas, ka vienīgā iespēja ir tām pakļauties, bet patiesībā tā nemaz nav. Es izvēlējos nedzīvot kā sieviete, un nekas briesmīgs nenotika. Internetā anonimitātes aizsegā cilvēki mēdz būt rupji un neiejūtīgi, bet reālajā dzīvē līdz šim neviens nekad nav atļāvies man acīs pateikt kaut ko riebīgu. Turklāt parasti tāpat izrādās, ka apkārtējiem ir gaužām vienalga, kā tu dzīvo, – viņiem pietiek ar savām ikdienas raizēm, lai vēl atliktu laiks domāt par citu ļaužu dzīvesveidu.

Piebilde: šī raksta autore ir cilvēks, ko angļu valodā apzīmē ar tādiem vārdiem kā "agender", "nongendered", "genderless", "genderfree", "non-binary". Latviešu valodā apzīmējuma tam nav. Es sevi neuzskatu par sievieti un nejūtos kā sieviete. Man vispār nav dzimuma identitātes – dzimums vienkārši neietilpst tajā, ko es uzskatu par savu identitāti. Atšķirībā no transseksuāliem vīriešiem (cilvēkiem, kuri dzimuši ar sievietes ķermeni, bet izvēlas mainīt dzimumu, izmantojot plastisko ķirurģiju un lietojot testosteronu), man nav sevišķu iebildumu pret savu ķermeni. Es varētu ķirurģiski mainīt dzimumu un dzīvot ar vīrieša ķermeni, bet es varu arī dzīvot ar esošo ķermeni. Tas man nešķiet būtiski. Plastiskā ķirurģija ir dārgs prieks, tāpēc man ir praktiskāk dzīvot ar esošo ķermeni. Tā kā man nepatīk lielākā daļa no visa tā, ko mūsdienu sabiedrība apzīmē ar vārdu "sievišķīgs", es vienkārši izvēlos dzīvot kā tipisks vīrietis.

Tēmas

Ieva Skrebele

Ieva Skrebele ir vācu filoloģe, māksliniece un cilvēks, kurš vienmēr tiecas apgūt jaunas zināšanas un sevi pilnveidot. Raksta par jautājumiem, kuri pašai šķiet gana interesanti, lai tos izpētītu. Augs...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
12

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!