Māksla
11.04.2019

Izturības balva

Komentē
2
Saglabā

Par sestās Purvīša balvas nominantu izstādi un situāciju Latvijas mākslā

Tā ir mana paaudze. Ja es izliktos to neredzam vai emocionāli nereaģētu uz šo faktu, tas būtu vienkārši smieklīgi. Lielākā daļa no šī gada "Purvīša iesaukuma" ir dzimuši septiņdesmitajos gados. Rasa un Raitis Šmiti – dažas sekundes pirms, Ēriks Apaļais – dažas sekundes pēc. Nekad neesmu ticējusi, ka māksla var tikt iecerēta, attīstīta vai noliegta netveramos augstumos un no mākslinieka reālās ikdienas dzīves atdalītos apgabalos. Tam, kur tu esi dzimis un audzis, kāda ir tava izglītība, dzimums, ģimenes stāvoklis un pieejamās atbalsta sistēmas, ir izšķiroša nozīme. Viss uzskaitītais, lai arī neredzamā, bet ļoti noteiktā veidā ir saistīts ar mākslinieku darbību. Viņi ir sava laika bērni. Vienmēr būs. Šī gada Purvīša balvas gala izstāde to atklāj ļoti uzskatāmi. 

Divas galvenās iezīmes, kas vieno visus izstādes dalībniekus (izņemot Apaļo, bet arī tikai daļēji), ir dziļa nostalģija un melanholiska ironija. Daži no darbiem tik ļoti papildina viens otru, ka jājautā – vai tas bijis apzināts izstādes iekārtotāju gājiens? Varbūt tā ir tikai sakritība. Virsnieks Ievas Epneres videofilmā, padzēris rīta kafiju no Rīgas Porcelāna rūpnīcas punktainās tasītes, izkāpj no ekrāna, lai apmestu līkumu. Viņš iegriežas Pauļa Liepas kabinetā, lai ar trafaretu uzzīmētu pāris automātus, jo īstie viņam patlaban liegti, tad viņš paklausās radio Šmitu istabiņā un nolemj, ka tur dzirdamā vēsts ir pravietiska – kad visi citi būs jau apklusuši, purva radio skanēs vienmēr. Tad viņš palasa Miervalža Sibīrijas vēstules Kristapa Epnera neaizmirstulītes telpā un savas pastaigas tālākajā punktā ilgi un nekustīgi veras Romāna Korovina otrādi apmestajā rožu pušķī, nespēdams atcerēties, ko īsti tas viņam atgādina. Ejot cauri Ginta Gabrāna gaismas pielietajai telpai, Virsnieks nopūšas: "21. gadsimts ir panācis pat mani, jāuzlādē planšete," – un "Orbītas" tumšajos labirintos viņš atvelk elpu, ilgi griežot un raustot pulētos kloķus un klausoties dzejnieku stieptajās intonācijās. Vienīgā vieta, kur šim tēlam mazliet samisējas kāja un viņš jūt tādu kā caurvēju velkam no neredzamām durvīm, ir Ērika Apaļā gleznu stūrītis. Pirms šīs izstādes es nebūtu iedomājusies, ka nopietnā visuma gleznotāja darbi varētu izskatīties pēc tīri huligāniska izgājiena, bet tieši tas te notiek, Virsniekam pārstaigājot savus valdījumus. Purvīša balvas gala izstāde vienmēr būs interesanta kaut vai šajā griezumā – paskatīties, kā mainās autoru darbi, ja tos saliek kopā ārpus savu sākotnējo telpu sargājošajām nozīmēm.

Ērika Apaļā glezna no sērijas "Diaries from Earth". Foto: Anna Andersone

Šodienas četrdesmitgadnieki ir paaudze, kas pieauga deviņdesmito gadu Brīnumzemē, jaunajā kārtībā, kur viņi varēja vērot, kā vecāki vai draugu vecāki zaudē darbu un dzīvesvietas, kur sagrabējušas valsts iekārtas dinozaurs, šņākdams un burbuļus mezdams, sāka grimt vēstures purvā, uzmīdams uz kājas šai paaudzei tā, ka viņu bikšu staras mūžam paliks iezīmētas ar purva krāsu. Tā bija pirmā paaudze, kas ļoti skaidri saprata – vispirms vajag pārliecināt sevi pašu, ka tu (laikam) esi mākslinieks un tas ir pavisam parasti un normāli, ja tava māksla īsti nevienam nav vajadzīga. Viņi radīja mākslu, kurai institucionālais vai jebkāds cits ārpuses atbalsts ilgus gadus bija liegts; mākslinieki dzīvoja savu puslegālo entuziastu dzīvi, un tas bija brīnums, ja kādam no viņiem izdevās izrauties pamācīties kaut kur ārzemēs. "Erasmus" apmaiņas programmas mākslas akadēmijas studentiem kļuva pieejamas tikai pēc 2004. gada, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Brīvā pārvietošanās, kas jaunākās paaudzes māksliniekiem ir pašsaprotama, izvēļu laukā jau sākotnēji iebūvēta "poga", tāda nav bijusi samērā pārskatāmā, bet nu jau piemirstā pagātnē.

Četrdesmitgadnieki ir paaudze, kas akadēmijas gaiteņos kopā ar pasniedzējiem varēja uzpīpēt un pajokot, bet pie savu darbu izvērtēšanas skatēs vispār netika pielaista. Studenti netika trenēti publiskai runāšanai, aizstāvībai, veselīgai pašpārliecinātībai – vispār kaut kādai atklātai, redzamai dzīvei. Tā ir paaudze, kas agrīnā jaunībā varēja vērot, kā pagrimst un tiek nojaukta izstāžu zāle "Latvija", kā pa vīlēm izjūk Mākslinieku savienība, vai mazliet vēlāk – kas tika izdarīts ar Rīgas Mākslas telpu. Tā ir paaudze, kuras aktīvākās darbības laiks aizrit valstī bez sava Laikmetīgās mākslas muzeja (es patiešām ticu, ka šo teikumu nav iespējams uzrakstīt pārāk daudz reižu). Čakla, izturīga paaudze, kas gatava strādāt atkal un atkal, skaidri apzinoties, ka viņu darbu saglabāšana (un līdz ar to pieejamība kādam ziņkārīgajam no nākotnes) ir liela jautājuma zīme, kas turpina augt augumā. Nacionālais mākslas muzejs kopš brīvvalsts atjaunošanas savu kolekciju papildina galvenokārt ar dāvinājumu, nevis ar iepirkumu palīdzību. Milzīgais pārrāvums darbu apzināšanā un uzkrāšanā kopš 1990. gada ir traģisks. Šis fakts ir kliedzošs; mēs dzīvojam tā realitātes pašā vidū, un reizēm liekas, ka tas ir tiktāl apstulbinājis visus mākslas pasaulē iesaistītos, ka par to vispār nav iespējams runāt nekādā veidā.

Ko iesāks mākslas vēsturnieki pēc piecdesmit gadiem, kad tiem gluži vienkārši nebūs pieejami mākslas darbu artefakti no divtūkstošo gadu pirmās un otrās desmitgades? Varbūt tagadējais laiks tiks aprakstīts kā tumšais laiks Latvijas mākslā. Varbūt pāris pieejamās pērles tiks lolotas, bet patiesībā tām būs jāiznes neadekvāts smagums sava laika reprezentācijas vārdā. Varbūt mākslas vēsturnieki algos detektīvus un būs bezgala daudz brīvas vietas dažādām spekulācijām un minējumiem. Varbūt tiem vēsturniekiem, kas atsacīsies balstīties uz valstiski novērtēto un muzejā atrodamo mākslu, par īsto darbības lauku kļūs neapkurinātas pažobeles – ironiskā kārtā nesalīdzināmi lielākā mērogā nekā saistībā ar pāris padomju laika disidentiem. Bet varbūt visi nākotnes mākslas vēsturnieki metīsies pētīt padomju laika glezniecību – jo šajā laukā gluži vienkārši būs, ko pētīt. Vai, visticamāk, – viņi strādās ar to, kas radīsies viņu laikā. Ar dzīvo, pieejamo, redzamo mākslu. Un padomju laika dinozaurs būs beidzot līdz galam izdarījis savu darbu. Ievilcis savu pēdējo bērnu paaudzi aizmirstības purvā. 

Protams, izņēmumi ir bijuši vienmēr. Latvijā ir divi nopietni mākslas kolekcionāri ar nopietni vērtējamām ambīcijām – un Purvīša balva ir viena no tām. Ir pat tādi mākslinieki, kas tiek teju mīlēti, un ne visi "karjeras" stāsti četrdesmitgadniekiem attīstījušies vienādi "buksējoši". Tomēr tā ir un paliek paaudze, kuras ausij vārds "karjera" skan mazliet griezīgi vai izsmējīgi. Kā vienā no savām intervijām teicis Kārlis Vērdiņš: "Uz kādām gan karjerām mēs toreiz cerējām?" Kārlis ir dzimis 1979. gadā.

Septiņdesmitajos dzimušo mākslas visaizkustinošākā iezīme ir nespēja noticēt tam, ka māksla drīkst pastāvēt bez kāda visaptveroša, dziļa attaisnojuma. Tie ir nopietni uzdoti jautājumi un iepriekšējās paaudzes atstātā smagā nasta; nesenā vēsture, kas patlaban tiek risināta vizuālajā mākslā (paralēli vēsturiskajām simtgades kinofilmām un vēstures romānu sērijai literatūrā). Kristapa Epnera abu videoekrānu pretnostatījums pats par sevi jau ir vēsturiska skatījuma metafora. Lai skatītājs spētu iedziļināties un izprast tagadni, viņam jātur plaši atvērtas acis savā pakausī un paralēli jāseko līdzi vēsturiskajiem kadriem. Vienlaicīgā skatīšanās uz abām pusēm pieprasa maksimālu sasprindzinājumu. Savukārt "Orbītas" dzejas mašīna, rakstainie tepiķi un plēves mazdārziņi uz jumta vai atmiņu albumā ir visīstākā laika mašīna, kas aizved atpakaļ pasaulē, kurā tēvi braukāja žigulīšos un ātrumus pārslēdza tieši kā "Orbītas" dzejas atskaņošanas shēmā – smagnēji, pašpārliecināti. Un Pauļa Liepas stiķētie karšu hibrīdi ir ne tik daudz parafrāze par vientuļu shēmotāju, kas aizķēries putekļainā vēstures vai sava prāta kaktā, cik stāsts par spēju atdarināt precīzu līniju, kādā ausis uzmet veca ģeogrāfijas karte likvidētā lauku skolā.

"Tekstgrupas "Orbītas" dzejas mašīna no izstādes "No kā rodas dzeja". Foto: Anna Andersone

Nestabilā mākslinieka vietas apziņa un deviņdesmito gadu pašaudzināšana "Tvinpīkas" stilā ir neizbēgams pamats ironijai kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklim, jo kā gan galu galā to pagātni vispār iespējams pavilkt. Ironija atklājas gan pašā purva radio pastāvēšanas faktā (un modernistu cienīgajās skulptūrās, ko rada skaņu viļņu trīsdimensionālais atšifrējums), gan izbāztajā sudrabkaijā aiz Virsnieka loga, gan Korovina saplēstajā telefonā, kas atskaņo nepārejošu "OM" un, protams, atkal jau "Orbītas" uztūnētajā žigulītī, kas liecina par mākslinieka neizbēgamo "piedāvāšanos publikai" – es varu runāt latviski, bet es varu runāt arī krieviski, sakiet, lūdzu, kā jums būtu vieglāk mani saprast? "Orbītas" gadījumā visironiskākais ir pats fakts, ka "krutākie mākslinieki", protams, ir dzejnieki. Savukārt Gabrāna gadījumā ironisks ir aicinājums vispār pamest muzeja telpas un doties "dzīvē", jo tieši tur meklējama viņa māksla.

Tepat kaut kur varētu likt punktu un izlikties, ka Purvīša balva ir stāsts tikai un vienīgi par labu mākslu. Neviens, kas Latvijas mākslas vidē pagaidām vēl turas pie pilna prāta vai nav pašnāvnieciski noskaņots, neapgalvos, ka šī balva ir nevajadzīga vai bezjēdzīga. Tomēr ik pa diviem gadiem tā uzjundī daudz neatbildētu jautājumu un rūgtuma. Pirms desmit gadiem, kad notika balvas pirmā izstāde, viss likās cerīgi un iedrošinoši. Gan tas, ka balva tika piešķirta Katrīnas Neiburgas videodarbam (jauna māksliniece un salīdzinoši jauns, Latvijai neierasts medijs, kuru izceļot žūrija apliecināja drosmi – tā man toreiz likās), gan tas, ka izstāde patiešām šķietami aptvēra visu interesantāko, kas Latvijas mākslā tobrīd bija atrodams. Tomēr uzreiz pēc tam balva it kā nobijās pati no sevis. Varbūt tā bija pavērusi pārāk plašas durvis uz kaut ko tādu, ko vairs nespēja īsti pārvaldīt vai aptvert. Vai varbūt Latvijas mākslas aina strauji "sarežģījās", jo ļoti daudz dažādu lietu un strāvojumu notika vienlaicīgi. Kaut kādā ziņā šī balva sastindzina gan skatītājus, gan pašus gala skates dalībniekus un arī žūriju, jo uzliktā atbildības nasta ir pārāk augsta, tai nav ekvivalentu – Purvīša balva ir viena vienīgā mūsu mākslas vidē. Tai nav arī konkurentu. Tās spožums (nopietna naudas summa un nopietna starptautiska žūrija gala skatē) kontrastē ar apstākļiem, kādos rodas Latvijas māksla.

Rasas un Raita Šmitu purva radio no izstādes "Mikropasauļu svārstības". Foto: Anna Andersone

Protams, ir naivi iedomāties, ka jebkāda balva būs taisnīga un objektīva. Balva ir brīva definēt savu darbības lauku un tajā darboties. Taisnīgums un objektīvisms vispār ir ar mākslu grūti sastatāmi jēdzieni, bet tas nenozīmē, ka tāpēc tie būtu atmetami un jāpasludina, ka mākslas balvas atrodas ārpus šādām kategorijām. Tas nozīmē tikai to, ka vienmēr uzradīsies kāds, kas gribēs šīs taisnīguma un objektivitātes robežas apšaubīt. Ik pa brīdim publiskajā vidē parādās vēstījums – Purvīša balvas ieguvējs ir objektīvi pats labākais. Ja vien vispār ir iespējams runāt par šādu "pašu labāko", tad balvas ieguvējs ir tas, par kuru tā brīža žūrija gluži vienkārši ir spējusi vienoties. Kaut kādā ziņā tas ir matemātisks darījums, un atzīt ko tādu taču nenozīmē automātiski pazemināt vai noniecināt žūrijas lēmumu, ieguldīto darbu vai vispār tās spriedumus par laikmetīgās mākslas ainu. Tieši tur, iespējams, slēpjas jebkuras balvas neirotiskais valdzinājums – saspīlējumā starp uzdevumu to kādam pasniegt un apziņu, ka pašās beigās māksla izslīdēs arī no iejūtīgākās un uzmanīgākās žūrijas tvēriena.

Tāpat gadu no gada nākas dzirdēt, ka, "objektīvi vērtējot", sieviešu mākslinieču izstādes ir "objektīvi" vājākas un tieši tāpēc tik reti nonāk astotniekā. Šo retoriku nereti izmanto paši mākslinieki – pavisam atklāti, kā runājot par vispārzināmu faktu. Tomēr reti tiek spriests par to, kas vispār veido mūsu izpratni par "objektivitātes fokusa iestādīšanu", kur mēs to iemācāmies un kas tas vispār ir – šis neapstrīdamais arguments? Un kas izvēlas žūriju, kas tālāk izvēlas māksliniekus? Bet mēs visi esam pieklājīgi. Visi vienā laivā. Latvijas māksliniekiem vidē, kur VKKF stipendija ir tīri psiholoģisks atbalsts, bet izstādei – vienmēr "par īsu", vidē, kurai nav sava drukātā medija un izstāžu recenzijas, ja vispār parādās, klīst no "Satori" pie "Punctum", cik necik pastāvīgi uzturoties vien "Kultūras Dienā" un "Arterritory", – šajā vidē māksliniekiem tomēr ir, ko zaudēt. Viņi neuzņemsies protestu. Viņi izvēlēsies darbu. Un viņi vienmēr būs ķīlnieki, vispirms jau paši savas mākslas ķīlnieki. Nemaz nevajag bargu kritiķi vai viņa konsekvento ignoranci. Pietiek ar to, ka mākslinieks ir pirmais rindā, gatavs iznīcināt pats sevi, katru dienu pārjautājot, kas īsti ir tas, ar ko viņš vai viņa nodarbojas.

Vienīgā publiskā iebilde (tā bija bezbudžeta akcija-diskotēka "Cits Purvītis" 2015. gadā Ģertrūdes ielas teātrī, kur uzvarētājs izlozēja burciņā samestu naudu) ir nākusi no tolaik jauno mākslas kritiķu un zinātnieku grupas (Jana Kukaine, Maija Rudovska, Kaspars Lielgalvis, Valts Miķelsons, Antra Priede, Šelda Puķīte, Inga Lāce un Līga Lindenbauma). Kad dzenāju pēdas atmiņai par zīmīti "lūdzu, nenominēt Purvīša balvai" pie mākslas darba vai izstādes, nespēju atcerēties, kurš īsti un kad to ir teicis, – tik ļoti ātri viss nogrimst interneta dzīlēs, ja vien rūpīgi neseko līdzi, – bet tas ir mākslinieces Līgas Marcinkevičas izteikts joks. Otrs no mākslinieku vides nākušais "protests", ja vien to tā var nosaukt, pieder Kasparam Groševam. Viņš 2016. gadā interneta blogā rakstīja: "Ja tu esi nominēts, tu, iespējams, dari kaut ko nepareizi." Īsā sarunā Kaspars piebilda, ka latviešu mākslinieki nav naski uz protestiem tāpēc, ka daļu tas vispār neinteresē, vai tādēļ, ka neviens negrib izklausīties pēc skauģa.

Varbūt Purvīša balvas retorika nešķistu tik ļoti atsvešināta, ja tā sauktu sevi nevis par izcilības, bet, piemēram, par izturības balvu. Varbūt visiem klātos vieglāk, ja balva tiktu sadalīta nominācijās vai kategorijās. Pavisam jauki būtu, ja no gala nominantu darbiem kaut kas ar garantiju tiktu nopirkts un tālāk šie iepirkumi kādā nepārskatāmā nākotnē (kas kaut kad tomēr pienāks) veidotu 21. gadsimta sākuma mākslas kolekciju. Vai varbūt viss astotnieks varētu saņemt kādu mazāku, bet tomēr naudas balvu? Varbūt nākotnes žūrijai nāksies pievērsties arī tā dēvētajām mikroizstādēm, kas ir tiešs spoguļattēls patlaban notiekošajam Latvijas mākslā. Citādi uz skatuves nepietiks vietas – arvien vairāk parādīsies grupu kopdarbi, jo tikai grupa tīri fiziski spēs panākt apjomu (arvien vairāk mākslinieku atzīstas par atteikšanos no lielformātiem, vairs nespējot samaksāt par noliktavas telpām, bet skatīšanās uz savu darbu kaudzēm viņus dzen depresijā). Vēl jaukāk būtu, ja kāds patiešām izsities mākslinieks nodibinātu stipendiju jaunu mākslas darbu radīšanai. Vai kāds anonīms mākslas atbalstītājs gribētu apmaksāt mākslinieku darbnīcu (ar apkuri) vai noliktavu (ar apkuri) īri vai pat uzdrošinātos dibināt stipendiju "Auklītes fonds" sievietēm māksliniecēm un vīriešiem māksliniekiem – un tā arī paliktu anonīms līdz galam. Bet varbūt šie visi ir naivi nieki un stāsts ir tikai par to, ka tumsa kļūs arvien tumšāka, savukārt gaisma spīdēs tikai dažiem, vieni par otriem neliksies ne zinis un īstenu izcilības eliti mēs visi pieredzēsim tikai nākotnē.

Šī gada Purvīša balvu pasniegs īpašā ceremonijā topošajā mākslas centrā "Zuzeum". Muzejā svētku nakts būs skaista un klusa, un gar nominantu mākslas darbiem, neviena netraucēts, atkal klīdīs Ievas Epneres Virsnieks (nespēju viņu nosaukt par okupācijas militārpersonu). Līdz kāju tirpšanai viņš stāvēs un skatīsies uz Romāna Korovina otrādi apmesto rožu pušķi – tieši pie ieejas durvīm.

Romāna Korovina rožu pušķis no personālizstādes "Meistara Vu un meistara Lī satori". Foto: Anna Andersone

Rasa Jansone

Rasa Jansone ir māksliniece, kas raksta par mākslu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!