Varētu šķist, ka 2020. gads Latvijas iekšpolitikā būs gana vētrains kaut vai tāpēc, ka uz jauno gadu "pārceļojušas" tādas 2019. gadā aizsāktās tēmas kā Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas, parakstu vākšana Saeimas atlaišanas referenduma sarīkošanai, mediķu atalgojums, reģionālā reforma utt. Tomēr tikpat labi var teikt, ka tieši tādēļ, ka neviena no šīm tēmām nav negaidīta, to izraisītās kaislības būtiski nepārsniegs jau 2019. gadā pieredzēto līmeni.
Papildus jāņem vērā, ka valdošās koalīcijas partijas aizvadītajā gadā pamanījās tik bieži un pamatīgi pārbaudīt viena otras nervu sistēmu, ka tām, manuprāt, ir izstrādājies augsts stresa noturības līmenis. Ar ko gan valdību veidojošās partijas šogad var viena otru pārsteigt? Ar ultimātu un savstarpēju apsūdzību publisku un nepublisku izvirzīšanu? Ar atšķirīgiem balsojumiem Saeimā? Tas viss jau ir bijis. Es subjektīvi neesmu pārliecināts, ka tik liela – sauksim to tā – iecietība pret kolēģu izlēcieniem ir jēdzīga, bet tāda ir politiķu pašu izvēle.
Starp citu, no šī viedokļa daudz jestrāks šis gads varētu būt mūsu ziemeļu kaimiņiem, kuriem tradicionāli tiek piedēvēts apdomīgums un lietišķums. Te jāpaskaidro, ka Igaunijā pie varas ir koalīcijas valdība, kurā ir ne tikai Centra partija, t. i., kaut kas pielīdzināms "Saskaņai", bet arī EKRE, kuras pārstāvji savos publiskajos izteikumos viegli pārspēj nacionāļus Latvijā. Piemēram, gada nogalē viens no EKRE līderiem un vienlaicīgi Igaunijas iekšlietu ministrs Marts Helme komentēja jauno Somijas premjerministri, pārfrāzējot Ļeņina izteikumu par ķēkšu, kura vada valsti, proti, sacīja, ka Somijā "pārdevēja var kļūt par premjeru". Šī ir reize, kad izteikums "žoklis atkārās" ir īsti vietā. Turklāt tā nav pirmā reize, kad EKRE pārstāvji pamanās sarunāt kaut ko tādu, ka pēc tam jāskaidrojas citiem ministriem un premjeram. Kā viņi iedomājas šādā stilā strādāt – nezinu.
Tas, ka Latvijas valdības koalīcijas partijas 2019. gada ietvaros ir apradušas viena ar otru, protams, nenozīmē, ka koalīcijas pieņemtie lēmumi būs pārsteidzoši savā viedumā. Par laimi, apspriežamie jautājumi ir tādi, kurus grūti, atvainojiet, sačakarēt. Piesolītās debates par nodokļu sistēmas iespējamām izmaiņām nenotiks pa galvu pa kaklu – tām ir vismaz pusgads laika –, turklāt uzņēmēju organizācijas un Latvijas centrālo banku pārstāvošie eksperti spēs piebremzēt ekstravagantākos priekšlikumus. Pamatoti aktuālais veselības aprūpes finansējuma jautājums tiks risināts, atvēlot nozarei lielākus resursus (jā, tik vienkārši – jo 2020. gadā koalīciju tik ļoti neierobežos nepieciešamība finansiāli apmierināt citus pirmsvēlēšanu solījumus). Šādu scenāriju gan var apdraudēt vājāka ekonomikas attīstība un attiecīgi mazāki ieņēmumi budžetā, tomēr kopumā nedomāju, ka politiķi gribēs vēl vairāk nokaitināt mediķus. Administratīvi teritoriālās reformas jautājumos, manuprāt, ministram Jurim Pūcem vēl nāksies piekrist dažiem kompromisiem, tomēr tie nemainīs "lielo bildi". Te nav runa par to, vai "bilde" ir pareiza vai nepareiza, – koalīcijai nav jēgas būtiski piekāpties reformas kritiķiem (ZZS, LRA un "Saskaņai"), kuri, no vienas puses, tāpat nav koalīcijā, bet, no otras puses, piekāpšanos, vienalga, publikai interpretētu kā savu uzvaru pār "slikto valdību". 2019. gada nogalē varēja pamanīt, ka koalīcijas partijām ir atšķirīgi viedokļi jautājumā par Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām, tomēr atļaušos būt tik cinisks, lai prognozētu, ka gan KPV LV "īpašās pozīcijas" veidotāji aizkulisēs, gan ārkārtas vēlēšanu atbalstītāji spēs vienoties par abām pusēm izdevīgu kompromisu. Tādēļ arī šis jautājums valdību "negāzīs". Tāpat nedomāju, ka lielas problēmas varētu radīt nākamā ģenerālprokurora apstiprināšana – politiķiem un viņu sponsoriem šajā ziņā var būt atšķirīgas intereses, tomēr, par laimi, tas ir tikai politiķu jautājums. Precīzāk sakot, valdošo grupējumu centieni Austrumeiropā (jo īpaši Polijā) pakļaut sev tiesu un izmeklēšanas institūcijas pēdējos gados tā nokaitinājušas "veco Eiropu", ka manipulācijas Latvijā pamanītu simboliskajā Briselē, kur nekavētos uz tām reaģēt.
Ja runājam par patiešām nopietnām, bet no mediju telpas viedokļa "neseksīgām" tēmām, tad 2020. gadā tāda varētu būt nepieciešamība piekrist nepatīkamam kompromisam par summām, ko Latvija saņems no Eiropas Savienības budžeta nākamajā plānošanas periodā. Ja neņem vērā šobrīd jau puslīdz skaidro realitāti, ka tik daudz naudiņas kā iepriekšējā periodā Latvijai nebūs, lielais un nepatīkamais jautājums, cik saprotu, būs par to, kas no samazinājuma cietīs visvairāk – lauksaimnieki vai t. s. Kohēzijas budžeta apguvēji (piemēram, pašvaldības). Interesanta un savā ziņā nozīmīga tēma būs veids, kā "Saskaņa" pārvarēs iekšējo apjukumu un šķelšanos, kā arī jautājums par to, vai neradīsies ar šo partiju konkurējoši projekti. Tas, iespējams, skanēs ļauni, tomēr t. s. latviešu partijām "Saskaņa" ir saprotams pretinieks un tām var būt izdevīgāka pierastā situācija, nevis jauni spēlētāji pretējā frontes pusē.
Teksta sākumā minēju, ka garlaicīga iekšpolitika šogad nāks tikai par labu. Manuprāt, mums ļoti pietrūkst laika analīzei un prognozēšanai. Piemēram, dažkārt problēmas, kas mums liekas bezgala svarīgas, tādas var nebūt. Paskaidrojumam teikšu, ka gadu mijā lasīju tulkojumu kādai intervijai ar franču filozofu Žilu Delēzu. "Ir viedoklis, ka cilvēki nespēj sevi izteikt. Patiesībā viņi to vien dara, kā izsakās. [..] Tagad problēma ir nevis panākt, lai cilvēki izsakās, bet atrast vienatnes un klusuma vakuolas, pateicoties kurām var rasties kaut kas pietiekami vērtīgs, lai par to izteiktos." Un tādā garā. Ja Delēza teiktais – abstrahējoties no filozofa izteikšanās stila – liekas precīzs sociālo tīklu un mūsdienu mediju telpas apraksts, tad man jāsaka, ka intervija tapusi 1985. gadā. Respektīvi, tas, ko mēs bieži uzskatām par mūsu šodienai raksturīgiem izaicinājumiem, riskiem un dilemmām, nav nekas jauns. Būtu aplami sevi mierināt ar pseidofilozofiskām atziņām a la "nav nekā jauna uz šīs zemes" – runa ir vienīgi par to, ka savas situācijas uzskatīšana par unikālu un no tā izrietošā nedaudz histēriskā gaisotne nav laba padomdevēja. Gads, kas tiek pavadīts, dzēšot kārtējo "ugunsgrēku" vai zīlējot par valdības stabilitāti, ir analīzei zaudēts gads. Ja 2020. gads būs neizteiksmīgs un pelēcīgs no "karsto ziņu" viedokļa, šādā kontekstā varbūt parādīsies iespēja padomāt, kāda būs 21. gadsimta trešā desmitgade – desmitgade, nevis gads!
0