Foto: Massimo Rossetti ("Unsplash")
 
Domas
11.07.2019

Izštepselētie

Komentē
14
Saglabā

Tā bija pirmā karstā vasaras diena. Rīta pārraidē Toms Bricis brīdināja, ka no karstajiem saules stariem īpaši jāpasargā seniori, grūtnieces un mazi bērni. Tobrīd iekļāvos kategorijā "grūtniece". No centrālās stacijas laukuma pa uzkarsēto ielu devos uz tramvaja pieturu. Apstājos pie luksofora un sajutu, kā noreibst galva. Tikt uz priekšu kļuva arvien grūtāk, pārņēma vājums. Kad beidzot nonācu galamērķī, jutu, ka krūtīs notiek kas nekontrolējams. Tvēru pēc telefona, lai uzspiestu 112 un bez elpas izskaidrotu dispečerei, ka pēkšņi kļuvis slikti. Pēc 15 minūtēm ātrās palīdzības mediķi norādīja, ka karstuma dēļ pacēlies asinsspiediens un man visdrošākā vieta būtu vēsa istaba.

Pēc pāris mēnešiem, kad jau auklēju zīdainīti, uzzināju, ka cēlonis šai nepatīkamo sajūtu epizodei bija veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi. Klasiskie simptomi, taču pagāja laiciņš, līdz sapratu, kas toreiz ar mani notika. Neko līdzīgu nebiju pieredzējusi, tādēļ nācās aptvert, ko darīt ar šo negaidīto trauksmainību. Tobrīd manā personīgajā dienasgrāmatā bieži parādījās ieraksti par to, kā gribētos vienkāršot un apstādināt dzīvi. Veidoju sarakstus ar lietām, cilvēkiem un darbiem, no kuriem es labprāt šķirtos. Lielās revīzijas periodā arvien biežāk aizdomājos, ka manas negulētās naktis, turot rokās jaundzimušo, ir nemainīgas jau tūkstošiem gadu. Negulētājas. Ar instinktīvām aijāšanas kustībām, izpildot monotonu dziedājumu, mēs visas raudzījāmies uz to pašu mēnesi. Tieši tumsā, turot pie sirds bērniņu, sajutu saikni ar savvaļu. Rītos, kad izkustināju notirpušās rokas, apzinājos, ka esmu daļa no šī senā dabas cikla.

Laimīgākās stundas toziem bija tās, ko pavadīju garajās pastaigās ar bērna ratiņiem mežā vai gar jūru. Dabas tuvums ļāva atpūsties no virsrakstu plūsmas, liekvārdības un skatlogu intensitātes. Temps pēdējos manas dzīves gados bija uzkāpis aptuveni līdz tam līmenim, kas valda lielpilsētu krustojumos. Gribējās ne tikai apstādināt asinsspiedienu, bet arī atcerēties nenokavēšanu. To bērnības sajūtu, kad vēl nezinām un neprotam laiku.

Tad es uzzināju par downshifting jeb brīvprātīgo vienkāršību. Es pati to pārdēvēju par izštepselēšanos. Ideja attīstījās 90. gados, kad daudzi cilvēki karjeras, algas, statusa un materiālās labklājības pieauguma vietā izvēlējās vienkāršāku dzīvi. Bieži brīvprātīgā vienkāršība nozīmē pārcelšanos no lielpilsētas uz mazāku, klusāku dzīvesvietu un ciešāku saikni ar dabu. Reizēm apstādināšanās iespējama arī pilsētā, atsakoties no liekā, meditējot, atgūstot savu iekšējo pulsāciju. Iemesli var būt visdažādākie: vēlme pēc ekoloģiskas pārtikas un dzīvesveida, centieni būt vairāk kopā ar ģimeni un bērniem, straujā dzīves tempa radītā veģetatīvā distonija vai depresija, vēlme vairāk būt ar sevi, dzīvot patiesāk utt. Dzīves vienkāršošana var izpausties dažādi – sākot no lieko mantu atdošanas labdarībai, līdz radikālai urbānā komforta noliegšanai, pārceļoties uz laukiem. Galvenais, lai dzīve kļūtu vieglāka un ritētu lēnāk. Tas viss, protams, draudzīgi arī planētai – mazāk ienākumu, mazāk pirkumu, mazāk atkritumu. Mani aizkustināja kāda senāka saruna, kurā slavenā bezatkritumu dzīvesveida popularizētāja Bea Džonsone atzina, ka, samazinot dzīves tempu, viņai izdevies biežāk pa īstam parunāties ar vīru, bērniem un draugiem: "Pēkšņi mēs sapratām vienkāršas dzīvošanas laimi. Visas tās mantas aizņēma tik daudz telpas un mūsu laika! Attiecības ģimenē uzlabojās. Mēs nepavadījām laiku pie ekrāniem, pērkot jaunas mantas, bet savstarpēji komunicējām. Biežāk gājām ciemos pie draugiem, spēlējām galda spēles, kopīgi gatavojām, devāmies pārgājienos un piknikos. Tas bija sākums vienkāršākai un laimīgākai dzīvošanai. Manas ģimenes ikdienu vairs netraucē vēlme pēc jaunākajām precēm, kuras ražotāji tik ļoti cenšas mums pārdot." Šī ideja man kļuva arvien tuvāka.

Izrādījās, ka arī manā draugu un paziņu lokā ir tādi, kuriem straujā laikmeta sērga sadedzinājusi vadus un likusi vienkāršot ikdienu. Stāsti ir visdažādākie. Piemēram, jauna sieviete Lielbritānijā atteikusies no darba reklāmas aģentūrā, lai Šveices ciematā strādātu gadījuma darbus. Vīrietis pametis darbu Briselē, lai kopā ar ģimeni pārceltos uz Latvijas mazpilsētu un pavadītu laiku kopā ar bērniem. Cits jauns vīrietis, vīlies patērniecības kultūrā, no Rīgas pārcēlies uz laukiem, lai dzīvotu, viņaprāt, mazāk liekulīgu dzīvi. Mūziķe, kura atbrīvojusi savu dzīvokli no mantām, lai tukšajā telpā varētu radīt jaunus skaņdarbus. Depresijas mākta projektu vadītāja, kura pievērsusies dārzeņu audzēšanai. Puisis ar Honkongas universitātes diplomu ekonomikā tagad dzīvo bez ekrāniem un pārdod paštaisītus grozus. Uzzināju pat, ka ir starptautisks festivāls "Rainbow Gathering", kurā satiekas tie, kuri palēninājuši savu dzīves tempu un pievērsušies dabas ritmiem. Tur viņi dalās ar pieredzi un atbalsta viens otru. Visi, ar kuriem runāju, atzina, ka draugi un tuvinieki apstāšanos lielākoties nesaprot un neatbalsta. Vecāki pārmet izniekotu studiju budžetu, kolēģi norāda uz izkrišanu no aprites, tuvinieki filozofē par izlutinātajiem mileniāļiem.

Sarunās ar šiem cilvēkiem atcerējos, ka reiz esmu jau baudījusi izštepselēto cilvēku laipnību. Nejauši satikts cilvēks Nepālā aizveda uz vietu, kur Himalaju kalnos divi jauni irāņi bija izveidojuši paši savu cilti. Tikt līdz šai mazajai paradīzei bija ļoti grūti. Atceros trako svīšanu un kāpšanu pa bezceļiem 1800 metru augstumā, nesot smagu mugursomu. Lietus sezonas dēļ kalnos bija aktivizējušās sauszemes dēles. Tā nu kopā ar vēl trim draugiem steidzāmies cauri džungļu stāvumiem vairāku stundu garumā, plēšot no kājām nost dēles, un tad… viss kā filmā "Pludmale"! Ļaudis beiguši Eiropas augstskolas, strādājuši smalkos uzņēmumos, braukājuši dārgās mašīnās, izceļojušies pa pasauli, bet beidzot sākuši, kā paši saka, dzīvot neatkarīgi no laikmeta diktāta. Viņi uzkāpa, cik vien augstu varēja, absolūtā nekurienē izcirta mežu, ierīkoja terases, uzcēla mājiņu, kūti, iesēja kukurūzu, pupas, ingveru, kafiju, tēju, zemenes, sīpolus, ķiplokus, tabaku, garšvielas, rīsus, ķirbjus un visu, ko vien Dievs devis, lai tas augtu Himalaju kalnienē. Izraka dīķus, ielaida zivis. Nopirka zosis un pīles. Atveda grūsnu kucīti un kaķeni, ierīkoja saules enerģijas paneļus. Ap māju sastādīja vīnogu vītnes, rozes un lietus mežu orhidejas, uzmūrēja krāsni. Sastādīja augļu kokus. Tobrīd viņi jau trīs gadus uzturēja savu fermu. Brokastīs mūs mieloja ar pašceptu maizi un turpat bišu stropā vākto medu. Dienas svarīgākās sarunas bija par to, kādu kompostu vislabāk sagatavot jauniegūtajiem zemeņu stādiem. Viņu spēks un izturība tobrīd šķita pārdabiska. Paši cilts jaunieši uzsvēra, ka spēks nāk no pašaudzētā, tīrā ēdiena un no tā, ka civilizācijas troksnis jāpiedzīvo, tikai ejot lejā uz ciematu pēc cukura, sāls un eļļas.

Eskeipisms? Iespējams. Reizēm vajag atkal atgriezties nenokavēšanā, kur uzlādēšanai nav nepieciešami vadi un kontaktligzdas, bet gan ilgāka palūkošanās naksnīgajās debesīs.

Eva Johansone

Eva Johansone pēc tam, kad absolvēja LU Vēstures un filozofijas fakultāti, pievērsās bioloģijai. Šobrīd maģistrantūrā pēta piekrastes biotopus un domā, kā parūpēties par dabu. Viena no biedrības "Asce...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
14

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!