Tu esi atbildīgs par to, ko tu lasi. Palīdzi savākt 20 000 eiro līdz 16. novembrim.

Foto - Elīza Eikerte
Komentē
0

Turpinām Latvijas valsts simtgades projektu un rakstu sēriju "Ko atceras Latvijas muzeji".

Šajā sērijā mēs vēlamies iezīmēt atbildi jautājumam, ko atceras Latvijas muzeji, un tas ietver arī aspektu "kā muzeji atceras". Gribējām, lai trešais apciemotais muzejs ir neparastāks. Bijām dzirdējuši par privāto muzeju Regīnas Ezeras mājā, kur nokļūt varot reizi mēnesī no divpadsmitiem līdz sešiem. Šī iespēja parādās mēneša pēdējā svētdienā, un augusta reize šķita piemērota muzeja apmeklēšanai – pasaulē tiek atzīmēta Suņu diena, un kur vēl labāk to pavadīt, ja ne muzejā, kura pagalmā ir piemineklis sunim? Steidzām sazināties ar internetā atrodamo muzeja kontaktpersonu un pieteikties vizītei. Diemžēl izrādījās, ka tagad abās šajās telpās dzīvo rakstnieces radinieki un tās vairs nav pieejamas apskatei. Sākam apsvērt cikla noslēdzošo rakstu "Atslēga bij nolauzta" par tām reizēm un tiem muzejiem, kur paliekam aiz durvīm. Tomēr vēl esam tikai sākumā, un par mūsu nākamo mērķi kļūst muzejs, kurš nevēlas tikt vienādots ar savu atrašanās vietu un krājuma objektiem, muzejs, kura atbilstošākais apraksts, iespējams, būtu pieraksti no Latvijas apceļojumiem (ja vien mēs varētu lepoties ar tādiem): muzejs Murjāņos ar moto "Imanta Ziedoņa muzejs ir ceļš". Moto aizgūts no Ziedoņa teiktā, ko pierakstījusi literatūrzinātniece un viņa kopoto rakstu sastādītāja Andra Konste: "Man muzeju nevajag, tu to atceries, ja kāds grib taisīt. Mans muzejs varētu būt ceļš – tikai uzraksts, kas rāda uz priekšu, – Imanta Ziedoņa muzejs. Cilvēki ies, ies, meklēs, bet nav tā muzeja. Toties viens ceļš Latvijā būs izstaigāts. Un tad to uzrakstu varēs pārcelt uz citu vietu." Starp citu, šajā muzejā katra mēneša pēdējā svētdiena ir diena, kad apmeklējums ir bez maksas.

Ceļš no Rīgas uz Murjāņiem prasa tikai nedaudz vairāk par stundu, bet, ja brauc ar automašīnu, vēl mazāk. Ierodoties ar autobusu, jāizkāpj pieturā "Murjāņi" pie veikala, un tad pa grants ceļu gar vasaras mājām jādodas dziļāk mežājā, šķērsojot Lojas upīti. Kādu laiku tuvumā neparādās neviena norāde, nokritušu ābolu un mauriņa smaržas vietā nāk skuju un mitras zemes smaržas, kļūst arvien klusāks, un pēc desmit minūšu gājiena ir sajūta kā tālā lauku nomalē. Kādreiz Ziedoņa māju no visām pusēm ieskāvis mežs, bet pagājušogad daļa no tā izcirsta. "No muzeja meža vidū esam kļuvuši par muzeju kalna galā," teiks krājuma glabātāja Velga, kas šodien sagaida apmeklētājus. Pagaidām viņa muzeja pagalmā dzer tēju un runā ar agrāk atnākušajiem. Ceļā uz Ziedoņa māju kļūst redzama pirmā norāde, balts stabiņš ar uzrakstu "Ziedoņa muzejs". Pie ieejas sētā sagaida tāfele ar tuvāko notikumu grafiku. Vakar bijusi ģimenes diena, pasākums, uz kuru jāpiesakās iepriekš, aizvakar – kinovakars ar filmu "Mērijas ceļojums" un tikšanās ar režisori Kristīni Želvi. Jau trešo gadu kino vakari notiek muzeja pagalmā, kur ekrāna lomu pieņem svaigi baltā nojumes siena, un nu jau tie pulcē vairāk par 70 apmeklētājiem. Uz tāfeles lasāms aicinājums kinoapmeklētājiem ņemt līdzi kartupeļus. Tie tiek kopīgi sacepti uz platās gāzes balonam pievienotās āra pannas, un seansu noslēdz kopīga maltīte, piesēžot pie galda, uz soliņiem vai uz kāda no daudzajiem dzirnakmeņiem. "Dzirnakmeņi" ir šo māju nosaukums. Pirmie dzirnakmeņi te nonākuši negaidīti – kādu dienu vienkārši atbraukusi kravas mašīna ar kāda nezināma kolhoza priekšsēdētāja dzejniekam dāvinātiem dzirnakmeņiem.

Muzejs ir veidots, sekojot Imanta Ziedoņa norādēm, "lai nebūtu kā Braki", ne tāpēc, ka Ziedonim būtu nepatika pret Blaumaņa mājām; tāpēc, ka viņš vēlējies, lai paša celtā vasarnīca nepaliek iekonservēta pagātnē, bet turpina pulcēt draugus un rosināt jaunu ideju un darbu tapšanu. "Muzejs, tas nāk no grieķu valodas, nozīmē mūzu māju," saka Žanete, kas āra virtuvītē gatavo tēju no tepat plūktām piparmētrām. "Tai jābūt radošai vietai, tā to redzēja Ziedonis, un tā mēs to cenšamies veidot." Sākotnēji Ziedoņa nams bija fonda "Viegli" pārziņā un kalpoja par rezidenču centru, tomēr laika gaitā kļuva skaidrs, ka šādā veidā neizdosies īpaši ilgi saglabāt lietas, kas glabā dzejnieka klātbūtni. Nu jau trīs gadus muzejs ir akreditēts, un dzejnieka atstātie priekšmeti (ap 360 apsekotu vienību, kopumā pāri 1000) ir marķēti un kļuvuši par daļiņu no nacionālā krājuma. Lai apvienotu prasības muzejam un Ziedoņa vēlmi, muzejnieki ir izdomājuši veidot apmeklējuma pieredzi kā izstaigājamu uzdevumu grāmatu, aicinot pakavēties Ziedonim zīmīgos sētas stūros, piemēram, pie, iespējams, ievērojamākās ķirbju dobes latviešu literatūrā, jo tā kalpojusi par ierosmi pašai, pašai pirmajai epifānijai. Šeit, Murjāņos, tad arī tapa pirmie paraugi žanram, kam sākumā arī Ziedonis vēl nezināja vārdu. Kādā brīdī bijusi ideja šādā vārdā nosaukt pašu māju. Dzejnieka dzīvesbiedre Ausma Kantāne to tapšanas laikā tik ļoti vairījās traucēt vīru darbā, ka pat esot kāpusi iekšā un ārā no mājas pa logu. Pār dobes malu lejup paveras skats uz egļu pilnu gravu, un tur pa šauru taciņu (tāpat ar tēju rokā, lai gan visai stāvs) var noiet līdz atsegtiem iežiem Lojas krastā, vērot upes līkumus un alu smilšakmens klintīs. Interesanti, ka pirms Otrā pasaules kara klintis šajā Lojas krasta pusē esot rotājis uzraksts: "Griba, prāts un darbs ir cilvēces Pestītājs."

"Dzirnakmeņus" veido neparasta vigvama formas vasaras dzīvojamā ēka, klētiņa, malkas šķūnis, āra virtuve ar lieveni un plašu ēdamgaldu, terase, guļbaļķu pirtiņa, kas pievienojusies sētai kā fonda "Viegli" dāvinājums un tagad kļuvusi par ekspozīcijas daļu. Katru rītu pirtiņa tiek nedaudz iekurta, lai tajā varētu uzturēties ar drēbēm, bet sajustu dūmu un tvaika smaržu kokā. Pirtiņas pustumsā uz izgaismotām kastītēm lāvās rakstītas Ziedoņa atziņas, fonā dūmakaini skan Ilgas Reiznieces dziedātās tautas dziesmas. Karājas un smaržo bērzu slotiņas.

Murjāņu mājas un mājās pieredzēto no visdažādākajiem aspektiem iespējams iepazīt Aivara Berķa kopā ar Imantu Ziedoni veidotajā grāmatā "No Jāņiem uz Murjāņiem" ("Dienas Grāmata", 2013), kas balstīta intervijās ar dzejnieku un viņa dzīvesbiedri Ausmu Kantāni, kā arī ar visdažādākajiem cilvēkiem, kurus dzīve tā vai citādi sasaistījusi ar šo vietu.

Vieta pirmoreiz ieraudzīta 1969. gada Jāņu rītā, viesojoties toreizējā Rakstnieku Savienības priekšsēdētāja Alberta Jansona vasarnīcā, kurš tad arī parādījies tuvumā esošo pieejamo zemesgabalu. Nākamā gada sākumā tas oficiāli piešķirts un var domāt par būvniecības darbiem.

Skaidrs, ka Ziedoņa mājai arī jāizskatās kā Ziedoņa mājai, tādai kā nevienam citam. Top skices, galvenās nākamo iemītnieku vēlmes ir slīps niedru jumts, kas sniedzas gandrīz līdz zemei, plaša telpa pirmajā stāvā kā hernhūtiešu saietu namā un kamīns. Taču kā realizēt visas vēlmes un sapni par savdabīgu mitekli, ņemot vērā būvniecības materiālu (ne)pieejamību padomju pilsoņu personiskajām vajadzībām, jo tie bija nepieciešami guļamrajonu celtniecībai, nemaz nerunājot par visdažādākajiem ierobežojumiem, piemēram, normētās pieļaujamās ēku platības – dzīvojamā daļa vasarnīcā nedrīkstēja pārsniegt 30 kvadrātmetrus.

Situāciju ar būvmateriāliem lielā mērā "atrisināja", ja drīkst tā teikt, nepieredzētās lielās vētras 1967. un 1969. gadā, kuru rezultātā kļuva pieejami lieli daudzumi kokmateriālu no sagāztajiem kokiem. Jumta niedres nākušas no Kaņiera ezera, un to novākšanā, tāpat kā pie daļas pārējo darbu, Ziedonis pielicis roku arī pats. Namdaris atrasts Limbažos – Oto Bērziņš, kurš parasti ieradies nedēļas sākumā un palicis strādāt līdz tās beigām.

Topošo iemītnieku idejas par mājas izskatu gan izpelnījās arī kritiku, tā skepsi raisīja jumts, kuru nespēšot izturēt sijas, bet vigvama novietojumus, lai varētu skatīt zvaigznes, rezultējās ar ieeju, vērstu uz mežu, kuru kāds kaimiņš pēc sentēvu gudrībām nodēvējis par sliktu cilvēku pazīmi. Tomēr nama jumts slejas joprojām, bet vienīgais, ko par iemītniekiem varētu liecināt ēkas novietojums, ir ja nu vien zināms nepraktiskums – lielajā istabā ziemeļu galā ziemās esot auksti, bet virtuve otrā galā vasarās uzkarstot svelmē.

Padomju platību pieticīgos standartus izdevās "apiet", viesistabu pirmajā stāvā noformējot kā vestibilu, tādējādi dzīvojamā platībā iekļāvās atļautajos 30 kvadrātmetros. Protams, par vigvama izmēriem mēdza arī mēļot, savukārt Ojārs Vācietis, ieradies ciemos, principiāls cilvēks būdams, mājā vispār neesot gājis iekšā.

Mājas priekšā slejas nokaltušu egļu stumbri, kuru sāniem kā piepes piekļaujas austiņas audioierakstu klausīšanai, tur var dzirdēt Ziedoni lasām īsākus un garākus atziņu fragmentus. Egles nokaltušas drīz pēc Imanta nāves, un muzejnieki nolēma nenozāģēt tās līdz saknei, daļu kādu laiku paturot ekspozīcijai. Kā varēs uzzināt vēlāk, arī nozāģētas stumbra daļas dzīvo tālāk. Austiņas atskaņo Ziedoņa balsi visu dienu, arī lietū. Reizēm blakusesošās internātskolas audzēkņi tāpat vien atnākot paklausīties.

Mājā sprakšķēdamas deg pagales milzīgā kamīna vaļējajā mutē. "Kā panāksi to, ka visas lietas drīkst aiztikt, bet tomēr – lai neaiztiek?" retoriski jautā Velga. "Pasēdi, padomā. Hm. Mēs sanesīsim mājā  Imanta grāmatas, dzīves laikā viņš grāmatas mājā neturēja. Tajā brīdī, kad cilvēks paņems grāmatu, vairāk jau neko nevarēs paņemt. Paklausies laukā balsi, kas nomierina, ieej mājā, un ir pietāte, neko negribi aiztikt. Un tas tiešām strādā, mēs esam pasargājuši savu mantību." Lejup gar kāpnēm no vigvama augšējiem stāviem vijas plata Lielvārdes josta. To audusi daiļamatmeistare Aina Klenhofa, ģimenes draugs, kas veidojusi arī gobelēnu kamīna priekšā; par materiāliem tam izmantotas Ziedoņa māsu vecās kleitas. "Mums jaunākā māsa stāstīja, kā pārcilājusi svārkus – hm, dot šos vai nedot," stāsta Velga. Gobelēnā četrās joslās attēlotas horoskopa zīmes, un uz jautājumu par gobelēna sižetu Velga atsaka: "O, Imants ir bijis horoskopu fans, to nevar noliegt!" Ziedonis septiņdesmitajos gados aizrautīgi interesējās par visām austrumu filozofiju un mācību detaļām, kam spēja piekļūt, un viņa pasaulē Krišna, Buda un Māra lieliski sadzīvo rakstos un atveidos gar sienām. Viņš arī pasniedza draugiem jogas nodarbības. "Daži no tā laika draugiem teikuši, ka tāpēc jau viņš bija tik slims, ka viņš ar šitik nešķīstām lietām nodarbojas!" Ziedonis pats audis grīdceliņus, izmantojot tēva vecos zvejas tīklus. Velga pieļauj, ka trešajā stāvā, kur atrodas neliela, pa virvju kāpnēm sasniedzama telpiņa, atradušās stelles. Sākotnēji gan Ziedonis tur gribējis iemitināt bites. Šodien tur atrodas trīs grāmatas un miris taurenis. Tā ir vieta, no kuras var ieskatīties lejup Ziedoņa darbistabā un pa rietumu logu labi pārredzēt pagalmu. Darbistabā atrodas pīts krēsls, kuru dzejnieks saņēmis dāvanā 50. dzimšanas dienā, – dažus citus šajā mājā arī ir pinis pats –, taču visbiežāk viņš rakstījis, atguldamies uz kušetes istabas malā. Gar sienām dabas saudzēšanas, brīvdabas muzeja gadatirgus un kinofilmu plakāti.

Muzeja darbinieki pulcējas arvien lielākā skaitā. Šovakar, kā izrādās, Ziedoņa mājā paredzēta pirmizrāde Reģionu televīzijas dokumentālam kino stāstam par Leišmalīti – gājienu sēriju gar Latvijas robežu, kas seko Imanta Ziedoņa un Rimanta Ziedoņa izstaigātajām takām, grāmatu "Leišmalīte" rakstot. "Leišmalīte" šobrīd ir daļa no plašāka projekta "1836", kur ar pašvaldību atbalstu vairāku gadu garumā katru nedēļas nogali dodoties ceļā, entuziasti nostaigā Latvijas robežu; citi ir veterāni, citi jaunpienācēji, un pēdējos gājienos staigātāju skaits jau tuvojies diviem simtiem. Muzeja vadītāja Dace stāsta, ka Leišmalītes posms, par kuru muzejs visvairāk atbildīgs, cenšas pārgājienā iesaistīt kultūrvēsturiski nozīmīgus elementus; vairākkārt satikti tie paši cilvēki, kas reiz runājuši ar Ziedoni. Projekta vadītāja Maija atceras Vaiņodes novada gājienu, kur cilvēki esot nākuši pakaļ, prasot: "Vai jūs esat tie Ziedoņa sekotāji, jūs?" Kāda kundzīte, uz kuras kumodes Ziedonis uzrakstījis zīmīti, ņēmusi ārā atvilktni, lai to parādītu. Uz jautājumu, vai muzejs šajos gājienos ir ticis pie kāda eksponāta, Dace atbild – piecgades stratēģija neparedz, ka muzejs varētu tikt papildināts ar jauniem priekšmetiem. Fotogrāfijas, sarunas, atmiņas – tas jau ir cits stāsts, un tieši tas, pēc muzejnieku domām, ir muzejam svarīgākais. Leišmalītes gājienos katrs dalībnieks izlozē Ziedoņa citātu, kas kalpo par ceļamaizi. Gājēju starpā šo citātu krāšana jau kļuvi par kolekcionēšanas veidu. Interese esot tik liela, ka plānots gājienos izmantotos citātus izdot atsevišķā grāmatā. Vēl muzeja tuvākās nākotnes plānos ietilpst izlaušanās istabas izveide Rīgā – tie būs uzdevumi skolēniem, kas veidoti, par pamatu izmantojot "Blēņas un pasakas", un attīstīs lasītprasmi. Dace uzskata, ka muzejā interesanti jāpavada laiks un tas neesot izdomāts tāpat vien, bet pēc Ziedoņa norādījumiem, ka māja nav paredzēta skolēnu garlaikošanai, bet tiem, kas tiešām vēlas tur būt. Kad muzejā tiek organizētas ekskursijas vidusskolēniem, Dace vienmēr noprasa, vai skolotāji ir pajautājuši saviem audzēkņiem, vai tie šo vizīti vēlas; visbiežāk nav gan. Muzeju pagājušajā sezonā apmeklējuši 3000 viesu, un katrs ir personiski uzņemts: kad izstaigāts ceļvedis un izpildīti tā dotie radošie uzdevumi, uz vietas esošais muzeja darbinieks pasēž kopā ar viesiem pie tējas ar cepumiem un parunājas. Šīs sarunas gan palīdzējušas uzlabot ceļveža grāmatiņu, gan arī ļāvušas iegaumēt atnācēju sejas. Tā šobrīd muzejnieki visai droši var teikt, ka ir tādi, kas regulāri atgriežas, uz kinovakariem, senioru dienās, ģimenes dienās vai vienkāršās vizītēs. Katrs pasākums tiek pielāgots auditorijai – ģimenes dienās notiek aktivitātes, bet senioriem vislabāk patīkot sēdēt un klausīties kādu iedvesmojošu runātāju; pēdējo reizi tā bijusi režisore Māra Ķimele, un arī muzejnieki priecājas, ka ikkatrs režisores teikums bijis vērtīga atziņa. Bieži vieta tiek uzteikta par to, cik tā ir mierīga, klusa. Dace saka, ka tieši tādu sajūtu arī vēloties nodot.

Kamēr runājam, pagalmā pamazām ieplūst filmas skatītāji – pārgājienu dalībnieki, kas nāk ar ģimenēm, nes līdzi cienastu un ar prieku atkal satiek ceļabiedrus. Katlā ir uzvārījusies zupa, uz galda kārtojas dažādi cienasti, ķilavmaizītes, sēņu cepurīšu karbonādes, vīni, ali, tējas un kafijas. Zem pleda ar tēju un balzamu rokā skatoties filmu, mazliet uzjautrina aizritējušās dienas gaita – ierasties īsā vizītē un neviļus pavadīt muzejā vairāk nekā septiņas stundas līdz pašai tumsai; ja nebūtu piezadzies rudens un lietus, varētu viegli iztēloties sevi aizslīdam no bara un sirsnīgi apķeram priedi, kā to, šeit pirmo reizi ierodoties, izdarījis Ziedonis, un arī aizmiegam tepat "Dzirnakmeņu" mierā.

Adrese: "Dzirnakmeņi", Krimuldas pagasts, Krimuldas novads, LV-2142. http://www.ziedonamuzejs.lv

Pieejamība: No Rīgas autobuss līdz pieturai "Murjāņi", no turienes ātrā solī 15 minūšu gājiens, bet, ja uznāk vēlēšanās paklaiņot par mežu, pastaiga var ievilkties pusstundas vai arī garākā gājienā. Arī autobusi tiek atstāti turpat pie šosejas blakus veikalam, jo tilts pār Loju nav piemērots tik smaga transporta turēšanai.

Suvenīri: katrs apmeklētājs pēc muzeja izstaigāšanas patur ceļveža grāmatiņu, kurā blakus uzziņām aprakstiem un Ziedoņa lasāmgabaliem nu būs iegrāmatoti arī paša vingrinājumi radošajā rakstībā. Iegādājamas Ziedoņa grāmatas, fonda "Viegli" un "Latvijas pasta" veidotās pastkartītes, pieejami zīmuļi un lietusmētelīši ar muzeja moto.

Ieteikums: noiet lejā līdz Lojas upītes klinšainajiem krastiem. Nerakstīt klintī. Parakstīt blociņā vai uzrakstīt kādam mīļu ziņu. Vai vienkārši pasēdēt mierā.

Verdikts: Ziedoņa redzējums par muzeju, kas nebūtu centrēts ap viņa personību, gala beigās rada to patīkamo distanci, kas ļauj viņa personību ieraudzīt ar perifēru skatienu un saskatīt to spilgtākos un negaidītos rakursos. Veids, kā muzejs iesaista apmeklētājus, ir ļoti atvērts un mūsdienīgs, un darbinieki, kas jūtas kā ģimene, arī atbraucējam ļauj viegli aizmirst, ka viņš atrodas Kultūras kanonā iekļauta tautas mākslinieka memoriālajā muzejā.

 

Ieva Viese-Vigula un Arvis Viguls

Ieva Viese-Vigula un Arvis Viguls darbojušies kultūras žurnālistikā vairāk nekā desmit gadus, nesenāk dala kopīgu bibliotēku, sadzīvi un runci Žižeku. "Ko atceras Latvijas muzeji" ir pirmais projekts,...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0
Ziedo "Satori" darbībai!