Foto - Mārtiņš Vilkārsis, dailesteatris.lv
 
Recenzija
14.03.2017

Izsmeltais jautājums

Komentē
0

Par Lauras Grozas-Ķiberes izrādi "Doriana Greja portrets" Dailes teātrī

Režisore Laura Groza-Ķibere angļu 19. gadsimta estēta un dendija Oskara Vailda radīto, izsmalcināto Doriana Greja pasauli ir mēģinājusi tuvināt mūsdienu izpratnei par skaisto. Scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša iekārtotā skatuve ir interesanta un daudznozīmīga – virs orķestra bedres piekārtais spoguļekrāns atstaro un vienlaikus izpludina aktieru un Doriana Greja portreta vaibstus, radot iespaidu par savādu greizo spoguļu, plīvuru un ēnu valstību un ienesot izrādē pārdabiskas nojausmas, kuru citādi tajā (pretēji romānam) ir diezgan maz, savukārt uz vienas skatuves sienas projicēts 19. gadsimta angļu gleznotāja Alberta Džozefa Mūra dūmakainos toņos ieturētais darbs "Sapņotājas", kas parafrāzētas arī izrādes reklāmas materiālos, kur par "sapņotājiem" kļuvuši izrādes galvenie varoņi: Daiņa Grūbes Dorians Grejs, Jura Žagara lords Henrijs un Intara Rešetina Bazils Holvards. Angļu mākslas kritiķis Sidnijs Kolvins Mūram piedēvējis izcilību prasmē atveidot "skaistus cilvēkus skaistās situācijās". Šķiet, šo pa daļai glaimojošo un pa daļai ironisko raksturojumu var attiecināt arī uz pašu izrādi.

Par vienu no izrādes interesantākajām zīmēm kļūst Kristīnes Pasternakas veidotajos glamūrīga trash stila tērpos ieģērbtais orķestris – simbols Londonas augstākajai sabiedrībai, kurā "pirmo vijoli" gan tiešā, gan pārnestā nozīmē spēlē Daiņa Grūbes Dorians Grejs. Orķestra stilu kakofonija izpaužas ne tikai raibajos tērpos, kas kontrastē ar tā izpildītajiem klasiskajiem skaņdarbiem, bet arī nepārprotamajā atsaucē uz popkultūru, liekot domāt, ka mūsdienu bohēmas elli, kurā pazust jauniem, naiviem, bet dievišķi pievilcīgiem "dorianiem grejiem", izrādes veidotāji redz jutekļus apdullinošā 21. gadsimta šovbiznesa aizkulisēs. Skaidras ir arī parafrāzes par dažādām pasaulē zināmām populārās kultūras zīmēm – tā Ginta Andžāna Alans Kempbels atgādina rokmūziķi Džeku Vaitu, Laura Subatnieka varonis nepārprotami veidots pēc līdzības ar Džokeru no "Betmena" filmām, savukārt Intara Rešetina Bazils Holvards ir hipertrofēta ilustrācija jēdzienam "hipsteris". Laura Groza-Ķibere ir pārnesusi Vailda romānā būtisko mākslas tēmu savā izrādē, un to iemieso tieši orķestris (jeb – radošā sabiedrība), kas ironizē par katra tā dalībnieka nenogurstošajiem centieniem būt pamanāmam, izcelties, kļūt par "pirmo vijoli" jeb lielu mākslinieku un šo centienu rezultātā sasniegtās atzinības īslaicīgumu, gaistošumu, pārejamību un galu galā – nenozīmību. Tā orķestris uz saviem instrumentiem nevis tiešām izpilda klasiskos simfoniskās mūzikas skaņdarbus, bet gan tikai imitē spēlēšanu. Šajā kontekstā Daiņa Grūbes Dorianam Grejam vajadzētu ierakstīties kā pārlaicīga, nemirstīga, īsta skaistuma (mākslas) simbolam, tomēr arī Dainim Grūbem lemts tikai imitēt vijoļspēli, līdz ar to neveidojas nepieciešamais kontrasts, kas ļautu pamatot – ar ko tad Dorians Grejs šajā sabiedrībā ir tik īpašs?

Veiksmīgs ir Juris Žagars lorda Henrija tēlā. Radošā haosā pajukušais sirmo matu ērkulis raisa asociācijas ar šausmu un zinātniskās fantastikas žanros plaši apspēlēto trakā zinātnieka tēlu, un Žagara lords Henrijs tiešām apietas ar Dorianu Greju kā nevainīgu, nedaudz komisku eksperimentu, ietekmējot to ar smalki aprēķinātās proporcijās sajauktu ironiju, cinismu, divdomībām un filozofiskām pārdomām par skaistumu, dzīves jēgu un pasaules likumsakarībām. Par viņa pretstatu kļūst Intara Rešetina Bazils, kura komiskā āriene – oranžas pusgarās zeķes, kas beidzas sprīdi pirms šortiem, tādas pašas krāsas mati un bārda, kā arī kontrastējošs zaļš uzvalciņš – uzsver viņa absolūto neiederību lorda Henrija pārstāvētajā un Doriana Greja ilgotajā smalkajā sabiedrībā: Intara Rešetina varonis ir nepareizā, dabiskā un līdz ar to cilvēciskā balss izrādē.

Tomēr problēmas rodas ar Daiņa Grūbes Dorianu Greju. Lai arī sākumā varētu šķist, ka Vailda varonis organiski ierakstās Laurai Grozai-Ķiberei raksturīgo tēlu galerijā, tā gluži nav. Alans Strengs "Equus", Vinstons Smits "1984", Song Lilinga "M. Butterfly", Radība "Frankenšteinā", Džons Meriks "Ziloņcilvēkā" – visos šajos gadījumos režisore meklējusi cilvēcisko necilvēcīgos, galējos apstākļos un situācijās. Šīs izrādes, ja ne vienmēr mākslinieciski veiksmīgas, tomēr raisīja gluži saprotamu līdzpārdzīvojumu, galvenokārt spēcīgu galveno aktierdarbu dēļ. "Doriana Greja" gadījumā "grēku piedošana", attaisnošana vai iedziļināšanās nenotiek. Daiņa Grūbes Dorians nepiedzīvo lūzumu, ieraugot savu portretu un apjaušot sava skaistuma pārejošo, iznīcīgo dabu. Aktieris spēlē tehniski meistarīgi, un kustību partitūra, kā visās viņa lomās, ir noslīpēta līdz niansēm, taču trūkst tēla attīstības – izrādes Dorians Grejs nepārtop no bērnišķīga, naiva jaunekļa samaitātā salonu lauvā, kā tas ir romānā, jo to visu režisore ir jau ierakstījusi viņa būtībā, kas izpaužas no pirmajām izrādes minūtēm. Līdz ar to sanāk trīs stundu garumā skatīties, kā Dorians Grejs, vienkārši sakot, saņem pēc nopelniem.

Daļēji to var izskaidrot ar Vailda romāna specifiku. Atšķirībā no Orvela "1984", ko režisore pārvērta vienā no saviem veiksmīgākajiem iestudējumiem, "Doriana Greja ģīmetne" ir filozofisks romāns, kurā Vailds iemūžinājis pats savas pārdomas un uzskatus par mākslas un skaistuma būtību, respektīvi, psiholoģiski pamatota sižeta attīstība ir pakārtota virsuzdevumam – šo uzskatu paušanai, ko romānā dara gan Bazils Holvards, gan Dorians Grejs, gan vispirmām kārtām – lords Henrijs. Izrāde ar šo formātu īsti netiek galā – teksta daudzums nomāc izrādes ritmu, aktierspēles nianses, un brīžiem šķiet, ka Dainim Grūbem nākas burtiski izskraidīt mizanscēnas.

Intervijā Arno Jundzem pirms pirmizrādes režisore atzīst, ka vēlas, "kaut visi, kas atnākuši uz izrādi, varētu novilkt savus priekšstatu mēteļus par Dorianu Greju un atstāt tos ģērbtuvē". Iespējams, tā arī notika, taču nešķiet, ka izrāde dotu kaut ko jaunu vietā. Iespējams, šādi skatītāji tika gatavoti nedaudz banālajai un, manuprāt, nevajadzīgajai provokācijai – Doriana fiziskās tuvības mirklim ar Bazilu. Jā, šāds zemteksts abu attiecībās 19. gadsimtā sarakstītajā romānā nepārprotami ir, taču burtiski ilustrēt to uz skatuves, lai tādējādi lieku reizi pakutinātu latviešu visnotaļ atvērtās un jau pie daudz kā pieradinātās publikas nervus, šķiet diezgan pašmērķīgi. Tāpat neattaisnojas baletdejotājas Elzas Leimanes pieaicināšana Sibillas Veinas lomā. Protams, šādu izvēli var izskaidrot ar to, ka Sibilla Doriana Greja pasaulē (tāpat kā Elza Leimane teātrī) ir ienācēja, kurai sveši spēles noteikumi, Elzas Leimanes aktieriskās pieredzes trūkums un līdz ar to izkrišana no ansambļa izrādē kļūst nevis par apliecinājumu Sibillas Veinas citādībai, naivumam vai aizkustinošajam cilvēciskumam, bet gan drīzāk izsit no teatrālās ilūzijas (ja skatītājam tādu ir izdevies sasniegt).

"Doriana Greja portrets" ir izrāde, kas raisa vairākus jautājumus, taču ne saistībā ar tās vēstījumu, bet gan Lauras Grozas-Ķiberes šībrīža māksliniecisko virzienu. Izrāde diez vai kļūs par nozīmīgu ierakstu tās veidotāju radošajā biogrāfijā – drīzāk tā šķiet kā izskaņa veiksmīgam, bet sevi jau izsmēlušam teātra mākslinieciskajam modelim, aiz kura jāsākas jauniem, iespējams, vēl interesantākiem un veiksmīgākiem meklējumiem un atradumiem.

Anna Andersone

Anna Andersone ir teātra kritiķe un interneta žurnāla "Satori" redaktore.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!