Vēl pagājušajā gadā piekritu dalībai jaunajā apgāda "Dienas Grāmata" romānu sērijā. Nākamajos dažos gados 12 mūsdienu rakstnieki rakstīs daiļprozas darbus par 12 latviešu literatūras personībām, savukārt dokumentālā gaismā monogrāfijās šīs personības pētīs 12 literatūrzinātnieki. Sērijas rosinātāja jau atkal ir Gundega Repše – kā zināms, viņa bija arī populārā vēsturisko romānu cikla "Mēs. Latvija, XX gadsimts" iekustinātāja un, iespējams, var pat sacīt, īstas latviešu romānistikas renesanses izraisītāja. Jaunajā sērijā man iekritis rakstīt par "Kaķīša dzirnavu" un "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties" autoru Kārli Skalbi. Literatūrzinātniski uz Skalbi paraudzīsies Lita Silova. Atlikušās pērnā gada dienas veltīju meklējumiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas kopkatalogā un obligātās izlasāmās literatūras saraksta izveidei. Saraksts sanāca visai garš.
###
Dienasgrāmatu publicēšana var krietni vien aizēnot, izgaismot, ietekmēt vai citādi mainīt mūsu priekšstatus par saviem līdzbiedriem jeb literātiem – uz labu laimi pagrābti un prātā ienākuši piemēri tepat Latvijā varētu būt Raiņa dienasgrāmatas un dienas hronikas vai, teiksim, Gunāra Priedes pieraksti.
Priekšstatus mainīja arī 1941. gadā mirušās Virdžīnijas Vulfas dienasgrāmatu nākšana atklātībā laika posmā no 1977. līdz 1984. gadam. Pirms tam gan 1953. gadā bija izdots viņas vīra rūpīgi rediģēts sējums, kurā iekļautajos tekstos uzmanība galvenokārt tika veltīta rakstniecības procesam, izvairoties skart jebkādas personiskas tēmas. Pilnīgais dienasgrāmatu izdevums sniedza ieskatu gan rakstnieces negaidītajā nenopietnībā, gan raizēs arī par piezemēto un ikdienišķo. Tā, piemēram, 1922. gada 22. augustā viņa bija sūkstījusies par to, ka "Delovejas kundzi" liedz pabeigt atzinību uzklausīšana, apģērba pirkšana, remonti un nodarbošanās ar fotografēšanu. Taču, kā aizrāda kritiķis Kolins Dikijs žurnālā "The New Republic" publicētā esejā, kas veltīta Bārbras Lonsberijas grāmatai "Virdžīnija Vulfa: cīņa bez iemesla, iekšējā cīņa jeb Viņas pēdējās dienasgrāmatas un dienasgrāmatas, kuras viņa lasīja", pilnībā publicētas dienasgrāmatas var atklāt arī nepatīkamas rakstura šķautnes. 30. gados ar Vulfu kādu un ne pārāk ilgu laiku bija sarakstījusies Rūta Grūbere, kas rakstniecei bija veltījusi savu pirmo doktores disertāciju. Saziņa abām pusēm bija izvērtusies itin patīkama, un tikai pēc dienasgrāmatu publicēšanas Bruklinā dzimusī Grūbere bija uzzinājusi, ka Vulfa par viņu izteikusies kā par "vācu žīdeni". "Dienasgrāmatas spēj atmaskot to autorus," par saviem iespaidiem bija rakstījusi Grūbere.
Pats nekāds rūpīgais dienasgrāmatu rakstītājs nekad neesmu bijis, pierakstus parasti veicu, vai nu ārēju apstākļu rosināts, vai praktiskas vajadzības vadīts. Tomēr dažāda lieluma un pierakstītības pakāpes piezīmju kladītes, blociņi un grāmatiņas mājās atrodamas visvisādās vietās. Šaubos, vai šie pieraksti kaut ko nozīmīgu par mani varētu pasacīt vai kur nu vēl – ko apslēptu atmaskot. Nelaimīgā kārtā bieži vien ir tā, ka pat man pašam nav īstas skaidrības, ko tas vai cits pieraksts nozīmē, ko gan ar to piezīmēšanas brīdī esmu domājis. Pie auto stūres kā piezīmju grāmatiņu reizēm mēdzu izmantot mobilo tālruni – nē, es braukdams nerakstu, cenšos nevienam nezvanīt un nevienam neko tādu arī neiesaku: es izmantoju balss ieraksta iespēju. Šāda veida piezīmes parasti ir nedaudz saprotamākas nekā tās, kas atstātas uz papīra. Citkārt, piemēram, vakaros un gultā, pierakstiem mēdzu izmantot mobilā tālruņa īsziņas, kuras nosūtu pats sevi. Lūk, arī šorīt pamodos, bet tur jau priekšā ziņa pašam no sevis – atgādinājums par kaut kādām 30 gadu vecuma slieksni sasniegušām žurnālistēm. Ne mazākās nojausmas, kas bijis ar to domāts.
###
Žurnāls "Economist" jau pirms dažiem gadiem vērsis uzmanību uz parādību, kas nav sveša arī latviešu valodas lietotājiem un lietojuma vērotājiem. Lai gan puslīdz izglītoti vācieši angļu valodā runājot tīri labi, viņu runātajai un rakstītajai angļu valodai piemītot sava specifika, taču valodu mijiedarbība esot abpusēja un angļu valoda jau labu laiku atstājot arī pamatīgu iespaidu uz mūsdienu vācu valodu – un ne tikai aizgūtu vārdu formā ("vīkends", "risaiklings", "mārketings" u.c. arī latviešu valodā bieži dzirdami vārdi), bet arī gramatikā, teikumu uzbūvē, vārdu sakot – pašos dziļākajos valodas slāņos.
Latvijā regulāri tiek noskaidrots gada vārds un gada nevārds, ar to neatlaidīgi nodarbojas Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopa kopā ar Latvijas Rakstnieku savienību un Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisiju. Iespējams, būtu pienācis laiks apsvērt arī gada teikuma konstrukcijas un gada nekonstrukcijas noskaidrošanu, jo "ka" putrošana ar "kad" jau sen vairs nav nekāds jaunums; šīs vainas vietā nākušas daudzas citas.
"Angļu valodas ietekme latviešu valodu visvairāk apdraud tieši sintaksē," intervijā "Latvijas Avīzei" saka pieredzējušais tulkotājs un redaktors Aldis Lauzis. "Ja ieviešas tādas sintaktiskās konstrukcijas, kas būtiski groza valodas sistēmu, sazināšanās kļūst aizvien grūtāka un var pienākt brīdis, kad valodas lietotājiem aizvien biežāk gribēsies pāriet uz angļu valodu."
###
Ja vien Prusta rediģēšana vēl nav kļuvusi par valodās stabili nostiprinājušos frazeoloģismu, ir jābrīnās, kāpēc gan tā nav noticis. Varētu taču reizēm sacīt: "Izrediģēt Prustu un tad mirt!" – vai kaut ko tādā garā. Uz šādām domām vedina Kerolas Klārkas raksts "Marselu Prustu bija gandrīz neiespējami rediģēt", kas veltīts viņas pašas pūlēm un atklājumiem, tulkojot un rediģējot jaunāko grāmatas "Ieslodzītā" angļu versiju – 1924. gadā iznākusī "Ieslodzītā" ir piektais cikla "Zudušo laiku meklējot" romāns, pirmoreiz izdots divus gadus pēc Prusta nāves. Kad Prusts 1922. gadā nomira, viņš bija paguvis pieredzēt četru romānu iznākšanu – "Svana pusē" (1913), "Ziedošo jaunavu pavēnī" (1919), "Germantu lokā" (1920) un "Sodoma un Gomora" (1921). Pārējās cikla daļas bija palikušas manuskriptos, taču, kā raksta Klārka, "izteikums "manuskriptos" sniedz pilnīgi aplamu priekšstatu par to, kāda uzdevuma priekšā nonāca pirmie redaktori. Prusta darbs bija ārkārtīgi sarežģīts rakstīšanas un pārrakstīšanas process, bieži vien savijot kopā fragmentus, kuru tapšanu šķīra gadi, un piepildot lappušu malas ar papildinājumiem, bet, kad lappušu malās vairs nebija vietas, turpinot uz papīra strēmelēm, kas tika pielīmētas pie lapām". Tieši uz šādām strēmelēm arī esot saglabājusies daža no spilgtākajām "Ieslodzītās" pasāžām. Kaut kādā brīdī līdz tīrrakstam mēdza nonākt pat Prusts, taču pārrakstīšana vai labošana nerimās arī tad – rediģētas tika gan korektūras, gan paraugnovilkumi. "Tā kā "Ieslodzītās" novilkumus viņš tā arī nepieredzēja, mēs varam būt droši: ja vien viņam būtu bijusi iespēja parakstīt "bon à tirer" ("gatavs iespiešanai"), grāmata visai ievērojami atšķirtos no tās, kas ir mūsu rīcībā tagad."
###
No kultūras darbinieku vidus nākuši speciālo dienestu aģenti un ziņotāji aukstā kara laikā nebija tikai PSRS vai padomju Latvijas fenomens. Ka lasāms nesen britu laikrakstā "The Independent" publicētā rakstā "Bīstamie prāti: rakstnieki, kurus vajāja FIB", arī ASV varas iestādes bija centušās rūpīgi uzraudzīt radošo ļaužu prātus un darbus, pat ja runa bija par šķietami tik nevainīgu un apolitisku nodarbošanos kā pornogrāfisku stāstiņu rakstīšana – tā, piemēram, par Terija Sauterna pornogrāfisko romānu "Kendija" kāds FIB aģents, droši vien iztēlodamies sevi literatūras kritiķa ampluā, 60. gados savai priekšniecībai bija ziņojis, ka tas esot gana nekaitīgs, jo uzskatāms par "netīrajai literatūrai" veltītu satīru. Speciālo dienestu interesei par dzejniekiem un rakstniekiem varēja būt visdažādākie iemesli – Hemingveja gadījumā tā bija viņa dzeršana un progresējoši ļodzīgā garīgā veselība, Alens Ginsbergs bija aizdomīgs tāpēc, ka popularizēja marihuānas smēķēšanu un vispār bija gejs, bet Sūzena Sontāga – par to, ka Vjetnamas kara laikā bija apmeklējusi Hanoju.
###
Pēc krievu režisora Aleksandra Šeina kinodarba (viņš pats visiem spēkiem pretojas apzīmējumam "filma") "VMajakovskis" (kinoteātra "Splendid Palace" afišā nosaukums gan bija atveidots kā "VMajakovskijs") seansa 12. janvārī iegriezāmies tuvējā kafejnīcā, kur jau pulcējās bariņš kinoapmeklētāju. Pēc filmas bija notikusi īsa tikšanās ar režisoru, to vadīja žurnāla "Rīgas Laiks" izdevējs, filozofs Arnis Rītups. Kāds no filmas skatītājiem izteica komplimentu – šī esot labākā Krievijas izcelsmes filma, kādu viņš esot redzējis pēdējo divdesmit gadu laikā. Nezinu par tiem divdesmit gadiem, taču Vladimiram Majakovskim veltītais pētījums bija patiešām iespaidīgs, un nespēju no šī iespaida atbrīvoties vairāku turpmāko stundu laikā. Tas gan neliedza kafejnīcā noklausīties kādu drusku arī no tā, kas tika runāts pie blakus galdiņiem, un manu uzmanību piesaistīja kādā kompānijā pieminētais "eiroremonts". Uzreiz tīksmi iztēlojos, ka runa ir par manu 2005. gadā apgādā "Valters un Rapa" iznākušo romānu, lai gan tiklab tā varēja arī būt tikai atsauce uz atbilstošu Vikipēdijas šķirkli. Lai vai kā, iztēlojoties vai noklausoties, man šķita, ka dzirdu bezmaz vai liktenīgus norādījumus par nākamībā ejamo rakstniecības ceļu un pēdējā laika pagātnē pieļautajām kļūdām. Vienīgā nelaime, ka, līdzīgi kā sapņos, arī še informācija bija nepilnīga – mājieni par maldiem bija aptuveni un aplinki, bet lēmumi par nākotnes gaitām bija atstāti vien paša juceklīgajā ziņā.
###
Pēc filmas izrādei sekojušās ballītes pārnākuši mājās, uzmeklējām dažus Montas Kromas dzeju krājumus – 1985. gadā izdoto "Montu" un 1988. gadā iznākušos "Citus veidus". Abu grāmatu tālaika tirāžas bija dzejas krājumiem satraucoši lielas – 10 000 eksemplāru, abu māksliniecisko noformējumu bija veidojusi Helēna Heinrihsone, viens grāmatnīcās bija maksājis 40, otrs – 45 padomju kapeikas. Attēlu ar "Montas" "pasīti" ievietoju "Facebook" un drīz vien saņēmu izsmeļošu Kārļa Vērdiņa komentāru tieši no Amerikas:
"Montas Kromas dzejas grāmatu metieni 1966-1989:
"Tuvplānā" (1966) – 12 000
"Lūpas. Tu. Lūpas. Es" (1970) – 16 000
"Skaņas nospiedums" (1975) – 16 000
"Refrēni" (izlase ar jauniem dzejoļiem, 1979) – 10 000
"Stāvā jūra" (1982) – 12 000
"Monta" (1985) – 10 000
"Citi veidi" (1988) – 10 000
"Esmu" (izlase ar jauniem dzejoļiem, 1989) – 10 000
Kopā: 96 000."
0