Mūsdienu teātrī par ierastu praksi kļuvusi interaktivitāte, kas nozīmē aktīvu skatītāju iesaisti izrāžu radīšanā. Iestudējumu un performanču radošo grupu mērķi interaktivitātes izmantošanai ir dažādi, skatītāju piedzīvojumi un pārdzīvojumi – tikpat dažādi. Arī bērnu auditorijai adresētajās izrādēs arvien biežāk parādās iestudējumi ar izteiktu interaktivitāti, kas dažkārt, lai noturētu skatītāju uzmanību ar kaut ko "interesantu" vai lai draudzīgi parunātu par "nopietnām tēmām", jau robežojas ar nepiespiestu izklaidi.
Iespējams, atbilde uz virsrakstā uzdoto jautājumu ir sarežģītāka, nekā pirmajā mirklī varētu likties, jo daudz kas atkarīgs arī no tā, ar ko kopā dodamies uz teātri – ar vecākiem vai ar klasesbiedriem un skolotājiem; vai pēc teātra apmeklējuma notikušais un piedzīvotais tiek pārrunāts un analizēts; vai izrādes skatīšanās nodoms bijis kopīga laika pavadīšana vai – tikšanās ar teātra mākslu.
Teātrī vecāki pilnīgi noteikti būs kopā ar savu bērnu, ko trakajā ikdienas simtpadsmit darbu skrējienā nav nemaz tik viegli piedzīvot. Un brīdī, kad tiešām tikts arī līdz teātrim, turklāt – kopā ar bērnu, – varētu likties, ka ar "pačalošanu" ir daudz par maz. Arī tad, ja uz teātri bērni tiek vesti ar klasi skolotāju pavadībā, no teātra, pieļauju, tiek gaidīts kaut kas vairāk nekā izklaide un burziņš ar klasesbiedriem. Jāņem vērā arī fakts, ka daži bērni teātrī varbūt nokļūst, tikai pateicoties uzņēmīgam skolotājam.
Uz pārdomām par teātra mākslas un izklaides trauslajām robežām mani uzvedināja divi konkrēti piemēri "Dirty Deal Teatro" teātru izrāžu cikla "Šmulītis" repertuārā – Paulas Pļavnieces veidotā izrāde-spēle "Nāves ēnā" un izrāde-lekcija "Mākoņi". Iespējams, abi darbi tapuši, domājot par skolas vecuma bērniem, kurus, lai pieradinātu pie teātra, nepieciešams ieinteresēt ar atraktīvām lietām. Bet vai šajās izrādēs tiek iepazīta arī teātra daba? Domāju, ka tikai daļēji.
Pasākuma "Nāves ēnā" gadījumā potenciālie dalībnieki drusku tiek maldināti jau ar zīmīgo izrādes nosaukumu. Iestudējuma pieteikumā minēts gan Rūdolfa Blaumaņa vārds, gan viņa populārā novele. Ja iepriekš skatītājs DDT redzējis, piemēram, "Balto grāmatu" un "Mēness dārzā" (abu režisore ir Inga Tropa), tad arī piedāvātajā "Nāves ēnā" var būt saprotamas skolotāju (vai varbūt vecāku) gaidas – reflektēt par Blaumaņa darbu. Taču izrāde spēle 21. gadsimta jauniešiem piedāvā mazliet pafantazēt par to, kā būtu, ja viņi pēkšņi ziemā un salā atrastos uz ledus gabala jūrā.
Spēles vadītāji Jānis Znotiņš un Andrejs Polozkovs izrādes laikā ik pa brīdim atsauc atmiņā kādus faktus vai fragmentus no Blaumaņa noveles, it kā ļaujot bērniem un skolotājiem (vai vecākiem) labāk iztēloties konkrēto situāciju. Taču mājīgi siltajās DDT telpās bērni, kuri ir vairāk vai mazāk arī labi paēduši, traģisko stāstu par dzīvību un nāvi drīzāk pieredz kā jautru atrakciju. Tās rezultātā top 21. gadsimta stāsts, kas veidojas, spēles vadītājiem modelējot "Nāves ēnā" situācijas ar jauniešiem, un ko pieraksta turpat spēles telpā esošā režisore. Kad finālā teksts beidzot visiem klātesošajiem tiek nolasīts, saprotu, ka Blaumaņa darba būtībai neesam pieskārušies pat pie astes. Vai tad "Nāves ēnā" nebija izcils dažādu cilvēku psiholoģiskais portretējums robežsituācijā? Vai "Nāves ēnā" nav viens no lieliskākajiem klasiskas noveles paraugiem? Taču šādi jautājumi acīmredzot izrādes spēles radītājus nav nodarbinājuši.
Laikā, kad skolu programmās literatūras darbi tiek aplūkoti tikai fragmentāri, šāda, vairāk izklaidējoša akcija, manuprāt, ir kā lāča pakalpojums, turklāt pilns ar pretrunīgi vērtējamiem elementiem. Piemēram, spēles vadītāji saka – jūs esat šodienas jaunieši, un mēs kopā mēģināsim izdzīvot. Bet tai pašā laikā, lai labāk iztēlotos noveles situāciju, pirms izrādes tiek "atņemti" mobilie telefoni. Loģiski, rodas jautājums – tad mēs esam 21. gadsimtā vai ne? Cits piemērs. Spēles epizodē, kurā uz "ledus gabala" paliek tie daži, kas netiek uzņemti glābējlaivā, tiek mudināti dalīties idejās, kā ēst jēlas zivtiņas. Plača vidū uz grīdas tiek izbērta kaudzīte svaigu zivju, un dalībnieki tiek aicināti parādīt, ko ar tām darīt. Labu tiesu laika šīs spēles gaitā runāts par badu un izdzīvošanu, bet te, finālā, – uz zemes tiek nomesta reāla pārtika, kura pēc izrādes visdrīzāk tiks izmesta miskastē. Ko patiesībā bērniem šāda detaļa pasaka priekšā? Vai ne to, ka viss ir tikai spēle? Vai to, ka bads ir kaut kāda izdomāta fantastika un jebkuram no mums ir vairākas dzīvības? Tad nu izrādās, ka virtuālo spēļu pasaule turpinās arī teātrī, bet teātris kā mākslas žanrs šādā spēlē, šķiet, tomēr izplēn. Var gan cerēt, ka izrāde spēle rosinās izlasīt daiļdarba oriģinālu.
Mākslas klātbūtne, manuprāt, tikai pastarpināti ir arī izrādē-lekcijā "Mākoņi", kas paredzēta kā pieredze ar fizikas eksperimentiem 6–9 gadus veciem bērniem. Laikā, kad pirmo klašu skolēni vai visos priekšmetos to vien dara kā zīmē un krāso, teātris atļaujas lekciju. "Mākoņi" piedāvā neikdienišķi koncentrētu informācijas apjomu, un pat es finālā tā arī nesapratu – kā tad tie mākoņi rodas? Režisore Paula Pļavniece stundu garo lekciju būvējusi kā dažādu fizikas eksperimentu rindu, kuru "apkalpo" aktieri Artūrs Putniņš un Andrejs Možeiko. Katram no viņiem iedalīta arī "raksturloma". A. Putniņš ir delveris-muļķītis, mākslinieks, kurš neko no fizikas nesaprot, toties zina dažus Jura Kronberga dzejoļus (kuri, pats atzīstas, esot pielāgoti izrādes vajadzībām), savukārt A. Možeiko – fizikā peld kā zivs ūdenī un viss viņam ir skaidrs un saprotams.
Uz eksperimentiem iekārtotā galda nemitīgi kaut kas tiek likts virsū, krāmēts nost, slaucīts vai tīrīts. A. Možeiko nepārtraukti ar kaut ko darbojas, lai parādītu un izskaidrotu dažādos "brīnumus", bet A. Putniņš par redzamo reflektē. Jo tālāk rit izrāde, jo vairāk esmu pārliecināta, ka iedomātā mērķauditorija (t.i. 6–9 gadus vecie bērni), primāri priecājas par krāsām, putām un dūmiem, nevis "lekciju", bet vecāku klašu skolēniem, šķiet, šīs zinātniskās atrakcijas pietiktu fizikas stundām vismaz trīs mācību gadu garumā. Pat vienā LTV raidījumā "Zili brīnumi" tiek "izspēlēts" krietni mazāks eksperimentu skaits, turklāt, nenodarbojoties ar sarežģītiem skaidrojumiem.
Pieļauju, ka auglīgāk ideju par brīnumu pasaules noslēpumiem būtu bijis risināt kā meistardarbnīcu, iepriekš strikti paredzot, kādas būs interaktivitātes robežas un ar cik bīstamiem objektiem un vielām darboties. Pirms "Mākoņiem" bērnu auditorija stingri tiek brīdināta – uz skatuves nenākt un ar rokām neko neaiztikt. Tad pēkšņi kādā izrādes brīdī bērni tiek aicināti iesaistīties, iztēlojoties sāli un ūdeni, un, kad izrāde jau beigusies, bērni metas ķert balonus, bet atkal atskan aizliegums, jo spēles laukums pieliets pilns ar "ķīmiju".
Izklaides ar interaktivitāti bērnu izrādēs ir visai slidena lieta, jo bērni, atšķirībā no pieaugušajiem, ne vienmēr jūt robežu, līdz kurai var droši iesaistīties un līdzdarboties. Aktieriem vadīt šādas izrādes ir īpaši grūts uzdevums. Iespējams, tāpēc visbiežāk novērots, ka bērnu izrādē labākajā gadījumā skatītāju zālē tiks raidīts kāds jautājums, uz kuru atbildēt ar "jā" vai "nē", vai "uz kuru pusi aizskrēja vilks?". Neiebilstu pret izklaides pasākumiem kā tādiem. Arī teātrī tādi var būt, tikai nevajadzētu šādas repertuāra vienības saukt par izrādēm. Var gan arī strīdēties, jo laikmetīgajā mākslā žanru robežas ļoti bieži pārklājas, arī izklaide un māksla dažkārt var iegult nedalāmā izrādes veselumā, turklāt vēl paredzot arī aktīvu skatītāju iesaisti.
0