Žurnāla "Studija" 116. numura centrālā tēma – mākslas atklātā (vai slēptā) patiesība un pēcpatiesība, savukārt "Rīgas Laiks" novembra numurā pievēršas vēsturei.
Žurnālā "Studija" filozofs Artis Svece analizē "pēcpatiesības pasauli": "Mēs uzticamies māksliniekam nevis tad, kad viņš ir objektīvs, bet tad, kad viņš ir godīgs, atklājot mums to, ko no sava skatpunkta ir pamanījis." Publicists Kirils Kobrins raksta par dažādām izvēlēm, ko veic mākslinieki, kas – varbūt arī netīši – sagroza vēstures faktus un maina publikas viedokļus. Viņa secinājums – māksla "izceļ, padara košāku un acīmredzamāku to, ka mūsu pasaulē, mūsu realitātē gandrīz viss ir meli un blēņas, ar vienu izņēmumu. Šis izņēmums ir māksla."
Māksliniece un kuratore Elena Pērlmena (Ellen Pearlman) raksta par dažādām sakarībām atbalstītajos pētniecības projektos, kas attīsta novērošanas tehnoloģijas: "Ja jums šķiet, ka tiek uzraudzīti tikai tādi tīkli kā internets un tālruņa komunikācija, jūs daudz ko vēl neapjaušat."
Prof. Dr. art. Andris Teikmanis atskatās uz jūlijā Rīgā notikušo NATO Stratēģiskās komunikācijas konferenci "The Riga StratCom Dialogue 2017", izvērtējot stratēģiskās komunikācijas lomu arī mākslas vēsturē un nākotnē.
Numura intervijā mākslas zinātniece Ieva Astahovska sarunājas ar documenta 14 kuratori Kendisu Hopkinsu – par antropoloģiju, sāmu mākslu un politikas lomu mākslā. Ceļojumā laikā ved kurators un mākslas kritiķis Andris Brinkmanis, aprakstot teātra režisores Asjas Lācis dzīves gaitas un sasniegumus.
"Kaņepa gleznotāja karjera ir neparasta liecība par indivīdu, kurš atrodas dažādu ietekmju un sabiedriski politisku formāciju krustpunktā un tai pašā laikā atsakās tās konsekventi pieņemt." – Tā par Rolandu Kaņepu raksta Kārlis Vērdiņš, atklājot gan gleznotāja daiļrades, gan personīgās dzīves aspektus.
Atceroties septembrī Karla fon Stricka villā notikušo Ilmāra Blumberga darbu izstādi "Paliks tikai lidojuma sajūta", žurnālā lasāma Imanta Tilberga vēstuli draugam.
Kā allaž, "Studija" piedāvā arī Latvijas un pasaules izstāžu un mākslas notikumu recenzijas un iesaka redzēšanas vērtas ārvalstu izstādes. Numura notikums – "Survival Kit" jau 9. mākslas festivāls. Numura grāmata – Jāko Hemēns-Antila "Islāma rokasgrāmata".
Žurnālā "Rīgas Laiks" vēstures avotu pētnieks Boriss Ravdins intervijā Uldim Tīronam stāsta par 60. gadu Rīgas kafejnīcām, kino, frizūrām un citiem rituālas pielūgsmes objektiem un secina, ka "reālā vēsture ir lieta sevī, tīrā veidā tās īstenībā nemaz nav".
Par vēsturi, tikai dažus simtus gadu senāku, sarunājas arī Arnis Rītups un Andrū Petegrī, viens no mūslaiku redzamākajiem reformācijas vēstures pētniekiem. Sarunas tēma – Mārtiņš Luters, provinciālais reformators, magnētiska un iedvesmojoša personība, kura pēcnāves maska grezno šī numura vāku.
Viktors Goliševs, Krievijā vislabāk pazīstamais amerikāņu literatūras tulkotājs, uz jautājumu: "Var taču vienkārši lasīt un netulkot," atbild: "Nē, tas tomēr ir kaut kas cits. Tulkojot tu ar grāmatu dzīvo veselu gadu, reizēm pat trīs."
"Vakariņās ar Andrē" sarunājas Ivars Ījabs un Mārcis Bendiks – par politiku, tehnoloģijām, vīnu, tēju, un meliem: "Kad tu esi deputāts, tev varbūt ir politisks pienākums būt visādi taisnprātīgam, godīgam, tīram un tādam, bet principā (smejas) juridiska pienākuma intervijā teikt patiesību nav. Nu, samuldēja."
Ieva Lejasmeijere rubrikā "Ekphrasis" dalās savos "mēģinājumos apjaust vai skaidrot Dānijas paviljona rosināto prieku un nemieru" 57. Starptautiskajā Venēcijas mākslas biennālē.
Rubrikā "Komentāri" Aldis Austers komentē sapni par fiskālo naudu, Aleksejs Dimitrovs iedziļinās vampīru problēmās, Eduards Frīdvalds pēta Elbakjanu lāstu un Vents Vīnbergs apskata "Uzlādes parku" Maskavā.
0