Iznākšana no miglas

Par Ingas Gailes dzejoļu krājumu "Migla", apgāds "Mansards", 2012

Laikā, kad dzejnieki, dzimto valodu kopdami, dažādos dziļumos rotaļājas ar tās vārdiem, saliek arvien jaunas apziņas struktūru mozaīkas vai smalki apdarina novērojumus, tā radot mākslas darbus pēc absolūtā skaistuma kritērijiem un bez moralizēšanas, dažkārt tomēr ir cienījami, ja kādam no viņiem atrodas arī kaut kas, ko citiem pateikt. Dzejniecei Ingai Gailei pēdējos gados sakāmā ir daudz, un nu tas lasāms viņas ceturtajā krājumā "Migla".

No iepriekšējiem krājumiem I. Gailes dzejas varoni lielākoties atceramies kā emocionālu pilsētas meiteni bagātīgā juteklisku tēlu ņudzeklī. Kā savulaik rakstīja Māris Salējs, "visbiežāk tas ir neapturams, garos periodos izlijis verlibrs un dzejproza (retāk – atskaņotas rindas un panti), kurās ietvertās asociāciju strāvas varētu plūst bezgalīgi", liekot "I. Gailes dzejas pasauli uztvert kā dvēseles un esmes pašatklāsmi caur ķermeni kā brīnišķīgu, kaislei un baudai pakļāvīgu instrumentu"[1]. Šo intensīvo teksta straumi, kas parasti vērpās ap jaunas sievietes pārdzīvojumiem, parasti bija patīkami lasīt.

Tomēr jau vairākos Ingas trešā krājuma "Kūku Marija" (2007) dzejoļos tapa redzams kāds lūzums. Jaunajā grāmatā tas ir kondensējies dzejolī "Pamošanās", visvairāk rindā "Man ir jāiet sev par cilvēku" (69. lpp.). Arī dzejolī "Sievietes laime" ir teikums "Es gribu par cilvēku palikt" (23. lpp.), bet dzejolī "Migla" – "es eju no meža laukā" (65. lpp.). Grāmata nestāsta tik daudz par pašu miglu kā par nomācošu substanci, kurā nav iespējams skaidri redzēt, bet gan drīzāk par ceļu no miglas ārā. Precīzāk – tā pati ir šis ceļš. Ceļš uz atbrīvošanos no kolektīvu, pārmantotu priekšstatu radītiem aizspriedumiem, pagātnes ievainojumu sekām un citiem apstākļiem, kas liek maldīties – jā, kā pa miglu. Ceļš uz mirkli, kad pasaule pēkšņi šķiet apvēršamies otrādi; uz mirkli, kurš visbiežāk atgadās nedaudz vēlāk nekā jaunībā un pēc kura var mainīties visa dzīves uztvere un vērtību sistēma, liekot cilvēkam saprast, ka nekas nav tā, kā tu iedomājies. Pēc kura sāc redzēt skaidrāk un drosmīgi pagriezies pret dzīvi brīdī, kad tā uznāk, pat tad, ja tā "kā zibens uznāk, tā kā kaut kāds sods" (5. lpp.).

Sākotnēji daļa "Miglas" dzejoļu ar tajos dominējošo vēstījumu liek domāt, ka tās pašas idejas būtu bijis piemērotāk paust publicistikas formā. Tie it kā tieši pasaka: sieviete ir līdzvērtīga; nav pareizi manipulēt ar fizisko izskatu; nebrauksim prom no dzimtenes; saglabāsim cilvēcību; bērnībā pārciesta seksuāla vardarbība atstāj sekas uz visu dzīvi. Tie it kā uzdod lasītājam nekomfortablus jautājumus, piemēram, "ko tu būtu darījis holokausta laikā? " (vēl citi, pavisam konkrēti jautājumi uzskaitīti dzejolī "30 jautājumi, kurus cilvēki neuzdod viens otram", 39. lpp.). Te nu ir visas iespējas kritizēt šādu pieeju kā banālu un didaktisku. Piemēram, dzejolis "3. autobusā" (40. lpp.) var izskatīties pēc kāda feļetona par vīrieti, kas nepalaiž grūtnieci apsēsties.

Patiesi, par katru no šīm tēmām iespējams uzrakstīt arī rakstu vai sleju, ko Inga reizumis arī ir darījusi. Tomēr dzejai dažkārt piemīt kāda priekšrocība – tā kā tai nav jābūt loģiski argumentētai vai, pareizāk, tā kā dzejas argumenti iedarbojas caur atšķirīgiem uztveres centriem, tad ar dzejas palīdzību iespējams paust idejas ekspresīvi un trāpīt personiski. Vismaz šo rindu autorei praktiski nekad neviena publicistikas raksta ietekmē nav gadījies tā raudāt katarses iespaidā, kā tas notika, lasot vai klausoties dzejoļus "Zirgu pastam" (14. lpp.), "Omei" (30. lpp.), "Pilsētas atdzimšana" (49. lpp.), "Migla" (64. lpp.), "Pamošanās" (69. lpp.), "Esi sveicināta!" (70. lpp.) un vēl dažus, turklāt ne tikai pirmajā reizē vien. Un neviena, pat visspožākā sleja nav palīdzējusi pieņemt dzimtenes realitāti tā, kā Ingas Gailes dzejolis "Aizbraucot" (44. lpp.) – kaut gan nolūka emigrēt nebija, tomēr dažas rindas, piemēram, "cilvēks cienīgs mostas no rīta, dzer kafiju rūgtu un sakostiem zobiem smaida" palīdzēja apzināties vienkāršu, tomēr katram individuāli atskāršamu patiesību, ka cilvēka vērtība nav viņa materiālais stāvoklis vai ieņemamais amats. Citam lasītājam tās varbūt ir citas rindas, citas detaļas un citas atskārsmes. Skaidrās ieraudzīšanas ceļš, bez šaubām, ir katram individuāls, taču kurš vēl, ja ne dzejnieks līdz ar savējo atklās skatienam arī pārējos. Krājumā "Migla" Gaile caur privātiem pārdzīvojumiem runā par parādībām, kas skar vairs ne tikai vienas liriskās varones un pat ne tikai vienas ļaužu grupas pieredzi vien.

Apzinoties, ka lasītāja šķīstīšanās asarās pati par sevi vēl nav nekāds kvalitātes rādītājs (jo paraudāt var gadīties arī pie televīzijas seriāla), jāpiebilst, ka poētiskā forma šajā grāmatā ir izvēlēta atbilstoša vēstījumam. Teksts tagad ir labāk strukturēts, tam ir skaidrāks sākums, risinājums un beigas. Dzejoļi bieži ir gari, taču mazāk izskaistināti nekā senajos "meitenes laikos", vienlaikus saskaņā ar katra dzejoļa ieceri attīstot Gailes raksturīgo poētisko intonāciju, kas mēdz būt tīši neveikla, dusmīga, ar slenga elementiem vai, gluži otrādi, vecmodīga. Dzejoli "Man tik ļoti tevis vajag" (25. lpp.) aizkustinošu padara tā lempīgais bērnišķīgums un veclaicīgais "tevis"; "Zelta miglu" (58. lpp.) ironisku – trohajiski-arhaiski-rainiskie izsaucieni, savukārt prozā rakstītie dzejoļi ("Migla" 64. lpp., "Pilsētas atdzimšana" 49. lpp., arī "Ziemassvētku stāsts" 37. lpp.) neiegrožotās formas dēļ plūst organiski nopietni. Dažkārt tieši forma ir kā atsauce uz pagātnes mantojumu vai kādu noteiktu uzskatu sistēmu. Tā krājumu noslēdzošajā "Esi sveicināta!" uz mūslaiku Latvijas laukiem ir pārnests Jaunās Derības stāsts par to, ka Elizabete gaida dzimstam Jāni Kristītāju. Gandrīz vārds vārdā tajā intertekstuāli ietverti vairāki Lūkas evaņģēlija fragmenti, kas šeit funkcionāli noder, runājot par vecu cilvēku kā vērtību un par ticību neiespējamajam.

Domājot par vēstījumiem kā tādiem, nešaubos, ka "Migla" ir pateicīgs materiāls plašākam, feminisma teorijā balstītam skatījumam. Iedama palikt par cilvēku, I. Gailes dzejas varone pat vairāk nekā iepriekš zina, ka ir sieviete – vairs ne tikai arhetipiska, bet arī tāda, kas apzinās savu klātbūtni joprojām patriarhālajā sabiedrībā. Ja autores agrākās grāmatas ir feministiskas tajās nevainīgi un pašsaprotami paustās atšķirīgās – sievišķās pieredzes dēļ, tad tagadējos dzejoļos jūtams vienlaikus vēsturiski un privāti pārdzīvots "dzimtas sieviešu" (23. lpp.) bagāžas smagums, lasāmas sāpīgas un drosmīgas liecības par parādībām, par kurām visbiežāk klusē arī tas palielais procents sieviešu un cilvēku vispār, kas paši tās piedzīvojuši. Tas viss aizved pie konkrētiem manifestiem: "Es esmu ne tikai zeme. Es esmu ne tikai spainis, no kura padzerties, kad kāds ir atgriezies mājās pret rītu, pieguļā jājis un jājis." (23. lpp.)

"Migla" ir konceptuāla un drosmīga grāmata arī tāpēc, ka autore uzdrošinās doties uz priekšu, lai gan apzinās, ka var netikt saprasta, un nepretendē būt kā pieclatnieks, kas patīk visiem:

"Un cilvēki paskatās uz mani, un daži saka – nu ko, vai tad nevarēja kaut kā gaumīgāk uzrakstīt, kaut kā saudzīgāk, jo, ja tā padomā, es saku, nahuj bērniem zināt, ka pasaule nav rožu dārzs, nahuj, es saku, nahuj tev palikt tik traģiskai, tu mums labāk patiki agrāk, kad tu daudz dzēri, izkāmēji, pieņēmies svarā un drāzies ar ikvienu, kurš uz tevi laipni paskatījās." (64. lpp.)

Varones sevis apzināšanās ceļš te acīmredzami savijas ar autores attīstības ceļu. Vai nu tie kādam patīk vai ne, daudzi "Miglas" dzejoļi ir izaicinoši, piemēroti drošam un dusmīgam lasījumam lielas auditorijas priekšā. Konkrēta pārliecība tajos tiek pausta ar tikpat spēcīga, dažkārt nepieradināta poētiskā risinājuma palīdzību. Tāpēc uzskatu, ka pašlaik "Migla" ir Ingas Gailes labākā grāmata.