Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Redzējumi
17.09.2015

Izmaiņas repertuārā: trupa, t.sk. dublieri, apjukusi

Komentē
1
Saglabā

Parlamentārajai opozīcijai pozīcija tradicionāli pārmet bezatbildību, populismu utt., savukārt opozīcija tikpat prognozējami pārmet pozīcijai pilnīgu neieklausīšanos, ideju čiepšanu un līdzīgas neglītas lietas. Tomēr kopumā arī opozīcija, vismaz kā alternatīva viedokļa paudēja par valstij būtiskām problēmām, var būt noderīga, arī Latvijā. Diemžēl pēdējo mēnešu laikā trīs opozīcijas partijas Saeimā – lai gan objektīvi tām šobrīd vajadzētu piedzīvot "pļaujas laiku" – izskatās tikpat apjukušas kā valdošā koalīcija.

Proti, vairākos Latvijai nozīmīgos jautājumos opozīcija saturiski atkārto pozīcijas nostāju, kā savu atšķirīgumu mēģinot uzrādīt vien to, ka koalīcija nostājas īstenošanā ir pārāk neizlēmīga.

Piemēram, neviena no opozīcijas partijām neapšauba nepieciešamību palielināt finansējumu aizsardzībai. Savukārt, ja "opozicionārisms" izpaužas kā viena no Latvijas Reģionu apvienības (LRA) līderiem, Mārtiņa Bondara, paziņojums (Saeimas plenārsēdē aizvadītajā nedēļā) – apvienība jau sen teikusi, ka 2 % no IKP aizsardzībai jāsasniedz ātrāk un viņam esot prieks, ka koalīcija esot ņēmusi šo viedokli vērā, – baigi alternatīvo viedokli neatgādina, nemaz nerunājot par to, vai šeit mums nav darīšana ar svešu lauru krāmēšanu uz paša galvas.

Vēl skumjāk izskatās opozīcijas bubināšana patvēruma meklētāju jautājumā. Neapšaubot koalīcijas nostājas juceklīgumu un dažbrīd populismu, neko atšķirīgu jau neredzam arī opozīcijas paustajā. Citiem vārdiem sakot, opozīcija – LRA, "Saskaņa" un "No sirds Latvijai" – mēģina "izbraukt cauri", kritizējot pozīcijas svārstīšanos un neskaidro komunikāciju, pašai (opozīcijai) neko kvalitatīvāku nepiedāvājot. Tā pati Nacionālās apvienības (NA) un ZZS paustā skepse – vai labākajā gadījumā piesardzība. "Opozicionārisms" parādās kā premjeres demisijas prasīšana ("No sirds Latvijai") – un ne jau tādēļ, ka Inguna Sudraba uzskatītu, ka Latvijai jāuzņem lielāks patvēruma meklētāju skaits, bet gan tāpēc, ka viņas ieskatā valdība mīņājas uz vietas. Respektīvi, strīds ir faktiski par formu, nevis saturu.

Nav jau runa par to, ka opozīcijai kādā jautājumā nevarētu sakrist domas ar kādu no pozīcijas partijām, – dažkārt tas būtu tikai apsveicami. Problēma ir tā, ka virknē jautājumu – jo īpaši par patvēruma meklētājiem – nav noslēpjams, ka koalīcijai ir, kā mēdz teikt, žanra krīze, un opozīcijas sakarīgs pienesums būtu īsti vietā.

Cilvēciski opozīciju var saprast – tās minstināšanās liecina, ka notiekošais šīs politiskās grupas pārsteidzis tikpat lielā mērā kā koalīciju. Tomēr vienlaicīgi tas arī nozīmē, ka opozīcijai nav skaidras ideoloģiskas bāzes (šajā gadījumā pat vienalga – liberālas vai nacionālistiskas) un ka opozīcija savu vietu redz pašai pierasti komfortablos tēmu lokos (budžets, sociālie jautājumi). Te opozīcijas pārstāvji var iebilst, ka plaša laukuma radošajai domai jau nemaz nav – vai nu "jā", vai "nē". Daļēji tā ir, tomēr tas jebkurā gadījumā neatbrīvo opozīciju no pašām savas skaidras nostājas paušanas, nevis koalīcijas politikas kritizēšanas (piemēram, "Saskaņas" līderis Urbanovičs aprobežojies ar tēzi, ka valdības sliktā komunikācija ar sabiedrību esot noziedzīga, izvairoties no savas pozīcijas paskaidrošanas). Piedevām opozīcija varētu vismaz izvēlēties konkrētus, ar patvēruma meklētāju uzņemšanu saistītus jautājumus (piemēram, vai ir attiecīgās valodas protoši kadri, kā notiks iebraucēju veselības aprūpe utt.), kuros tad profilēties – gan kritiskas faktoloģijas noskaidrošanā, gan savu priekšlikumu piedāvāšanā –, nevis abstrakti nosodīt.

Tātad patvēruma meklētāju tēma ir atklājusi, ka Latvijas parlamentārā opozīcija ir tikpat iegrimusi rutīnā un ar tikpat neelastīgu domāšanu kā pozīcija.

Atkāpe. Ironiskā kārtā "bēgļu krīze" zināmā sabiedrības daļā ir vairojusi interesi par atsevišķiem dzimtās valsts funkcionēšanas apstākļiem. Kuru (medijos, publikā kopumā) pirms gada ārkārtīgi aizrāva jautājumi par Latvijas robežas sakārtotību un integrācijas (it sevišķi, ja runa nav par vietējiem cittautiešiem) mehānismiem. Nu "karstākie" temati. Arī labi.

Atgriežoties pie "oficiālās" opozīcijas minstināšanās: apstākļos, kad ne tikai koalīcija, bet arī opozīcija visupirms cenšas mazāk izteikties, iniciatīvu – turklāt abos, ja tā drīkst teikt, flangos – pārņem kustības (piemēram, t.s. antiglobālisti), kuras parasti preses un sabiedrības uzmanības centrā faktiski nenonāk. No vienas puses, nekā slikta te nav un "par" nometnes gadījumā, kad runa ir par diezgan klasiskām pilsoniskām, ar "parasto" politiku vispār nesaistītām domubiedru grupām, tas ir pat apsveicami. No otras puses, vidējā termiņā te parādās zināmi riski: ja sabiedrība visvairāk dzird polarizētus viedokļus, tad neatkarīgi no tā, kuram konkrētais indivīds pieslienas, viņa skatījums uz šo tēmu loku ar daudzveidību un iecietību pret citiem uzskatiem neizceļas.

Līdz ar to, no sabiedrības kopējo interešu (pieņemsim, ka tādas ir...) viedokļa, opozīcijas izvairīgums ir kaitīgs.

Savukārt, no politisko procesu specifiskas analīzes viedokļa, interesants ir jautājums, vai pozīcijas un opozīcijas vājums var būt grūdiena punkts jaunu politisku grupu – un atkal jāsaka, abos flangos – uzplaukšanai. Ar uzplaukšanu saprotot ne jau īpaši spožu startu vēlēšanās, bet gan izraušanos no 0,1–2 % reitingu mijkrēšļa zonas.

Eiropas pieredze it kā vedina atbildēt apstiprinoši, tomēr jāņem vērā, ka šīs grupas (sauciet, kā vēlaties, – radikāļi, galējie utt.) ir pastāvējušas jau gadiem ilgi, veidojušas atpazīstamību, ieguvušas noteiktu taktisko pieredzi – rupji sakot, apviļājušās. Līdz ar to neliekas, ka – pat pieņemot, ka patvēruma meklētāju tematika saglabās savu aktualitāti arī tuvākajos gados, – nākamajā vēlēšanu ciklā pienācīgu balsu skaitu iegūs, dzejiski izsakoties, kāda grupa, kas ir vēl "nacionālāka" par NA. Ticamāk, ja tematika būs būtiska, bet jau esošās parlamentā iekļuvušās partijas turpinās žākstīties, tie vēlētāji, kuriem tematika liksies prioritāte un vienlaicīgi nejutīsies par to uzrunāti, vienkārši nedosies balsot.

Ņemot vērā Latvijas partiju sistēmas sadrumstalotību un niķi uz vēlēšanām sariktēt kārtējo "glābēju", status quo saglabāšanās pat varētu tikt uzskatīta par vēlamu. No otras puses, labāk, iespējams, būtu, ja pretpoli formalizētos un funkcionētu pastāvīgi, nevis laiku pa laikam "ar kliedzienu" mobilizētu atbalstītājus (jo, lai šāda neregulāra mobilizācija notiktu, jākliedz ir skaļi un neganti).

Rezumējot: "bēgļu krīze", šķiet, ir aktivizējusi daļu sabiedrības, šis process pārskatāmā nākotnē (ar to saprotu šo un nākamo gadu) saglabāsies – varbūt pat pastiprināsies –, tomēr liekas, ka tematikai ir un būs problēmas iekļauties "klasiskās" politikas dienaskārtībā, ar pēdējo saprotot nevis piketus, "akcijas" un tamlīdzīgi, bet gan politikas piedāvājumus lēmējvaras un izpildvaras līmenī.

Mazliet ciniski sakot, Latvijas partijas demonstrē, ka ir pilnvērtīgi iekļāvušās pasaules apritē, kad elite ir "pārsteigta" par apkārt notiekošo (vienalga, vai runa būtu par finanšu krīzi ASV, Grieķiju vai Islāma valsts panākumiem).

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!