Skolās, koledžās, universitātēs un akadēmijās pienācis izlaidumu laiks, kas strauji vīstošu puķu klēpjiem un nekad agrāk neredzētās kleitās tērptu meiteņu ielenkumā iezīmē neatvairāmu robežšķirtni starp to, kas ir bijis, un to, kas vēl tikai sāksies. Šajā izšķirošajā brīdī vienmēr ieskanas kāda dziesma – simboliska, banāla, iedvesmojoša vai salkana, citiem vārdiem sakot, izlaiduma pirmais un pēdējais valsis, jaunības himna un jautro entuziastu maršs. Lai piedāvātu jums dziesmu sarakstu, ko izmantot šīs vasaras izlaidumu ballītēs, mēs aptaujājām jau pirms kāda laika izlaidumus piedzīvojušus un dzīvē šo to pieredzējušus cilvēkus.
Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa:
Vidusskolu (toreiz Rīgas 3. vidusskolu) beidzu 1994. gadā, mūsu dziesma bija "U2" "One". Tur mēs bijā tāda brāļu/māsu kompānija, kuriem šķita, ka šķiroties pēc vidusskolas dzīvei pienācis gals. Izrādījās, ka patiesībā viss tikai sākas, un ar dažiem no šiem cilvēkiem mēs neticamā kārtā joprojām pēc teju 20 gadiem esam vislabākie draugi.
Māksliniece Evelīna Deičmane:
Astoņus kilometrus no Burtnieku pamatskolas līdz savām mājām "vilku" savu smago skolas somu. Autobusi gāja tikai divas reizes dienā, un ar tiem vizināties varēja tikai retos gadījumos, tad, kad sakrīt stundu saraksts. Gāju es lēni, izmēģinot visus soliņus autobusu pieturās. Nesteidzos, jo zināju, ka, mājās pārnākot, mani gaida lauku darbi. Mājās biju pret vakaru. Visbiežāk pārējie ģimenes loceķļi bija jau tīrumā. Tukša māja bija lieliska iespēja, lai uzliktu tēva "Led Zepelin" plati un skaļi noklausītos savu vismīļāko dziesmu "Four sticks".
Dziesmai izskanot, biju gatava darbam. Tālāk, dzenot govis mājās, dziedāju jau es pati. Parasti tas bija kaut kas no svētdienas skolas repertuāra – "Es skaistu rozīt’ zinu".
Mūziķis Rolands Ūdris
Kā iedomājos par savu vidusskolas izlaidumu, tā ausīs ieskanas Raimonda Paula, nē, Ilmāra Dzeņa, nē – Danjela Džerarda dziesma "Taurenīt, mans taurenīt". Izlaidumā jauni, traki un nesamaitāti – nākotnes sapņu vārdā – skaļi dziedājām to kopā ar skolotājiem un vecākiem. Bija 1993. gads, man izlaidumam bija speciāli šūts uzvalks. Vispār pasākumu atceros miglaini, kaut gan alkoholu vēl nelietoju.
Bērnu grāmatu autore Luīze Pastore
Pērkona "Neatvadīsimies" ar Klāva Elsberga vārdiem. Pēc dziesmas izvēles varētu šķist, ka nekādu lielo cerību par to, kas mūs sagaida nākotnē, mums nebija. Taču patiesā ziņa, ko gribējām nodot mammām un tētiem, skolas direktorei un skolotājiem – jūs izliekaties, ka to neredzat, bet dzīve īstenībā ir šāda. Tas nekas, mēs saprotam. Mēs neapvainosimies. Ar mums viss noteikti būs citādāk. Tāpēc – nekāda rūgtuma.
"Prāta Vētras" solists Renārs Kaupers
Ar izlaiduma atmiņām man saistās J. Ozoliņa dziesma ar L. Niklases vārdiem "Skolas gadi". Tā ir mīļa un naiva dziesmiņa, bet bija tas kamols kaklā nešaubīgi bija, bija grūti tikt dziesmai līdz beigām, jo mēs paši – skolas zēnu vokālā grupa – to arī pāris reizes izpildījām šādos pasākumos. Jelgavas 1. ģimnāzijas aktu zāle pilna ar meijām, kā arī izlaidumus vienmēr pavadošais neizturamais karstums. Atceros satraukumu, ejot pēc atestāta.
Režisors Mihails Gruzdovs
Valmieras 2. vidusskolu beidzu 1971. gadā, tas bija laiks, kad viss vēl bija citādāk. Mana izlaiduma dziesma ir "Pūt vējiņi". Atceros, skatījos Krodera iestudēto "Pūt vējiņi" un domāju, kā tā vispār var iestudēt šo lugu? Tautasdziesma "Pūt vējiņi" man ir skanējusi divos izlaidumos. Divatā ar draugu dabūjām Bitova ierakstus, klausījāmies, piedzērāmies un raudājām. Arī tagad, dzirdot šo tautasdziesmu, acis kļūst miklas.
Publiciste Ilze Sperga
Vidusskolas izlaidumā skanēja divas dziesmas. Viena bija ar maniem vārdiem, ko apmēram pēcpēdējā dienā izmocīju uz lapas, sēžot matemātikas kabinetā, bet komponēja klasesbiedrs Oskars. Tekstu neatceros. Šaubos arī, vai tas ir saglabājies. Doma bija, ka dzīve ir ļoti dažāda, bet priekšā gaida ceļš. Piedziedājumā bija kaut kas tāds: "Trepes augšup nes, un trepes lejup." Šis pa nakti pie piedomājis kaut kādu smalku mūziku un dziedāja, spēlēdams klavieres. Man gan likās, ka kopā skanēja diezgan baisi, bet varbūt tāpēc, ka kultūras namā bija maz vietas, drausmīgi karsti un sutīgi, bet jaunajām kurpēm, ko nopirku par 22 latiem (atceros kā šodien, tie bija mani dārgākie tā laika apavi), mazliet kustējās papēdis. Pēc tam iestājeksāmenu laikā tas papēdis nolūza pavisam, iegāju puķu veikalā un salīmēju ar skoču, bet tas laikam nav par tām izlaiduma dziesmām, bet tā izlaiduma vasaras atmiņām.
Otra dziesma bija ļoti skumja – "Vecais zābaciņš". Laikam tas bija domāts, ka mums jāatvadās no bērnības un skolas, droši vien tā bija paredzēts scenārijā. Bet mēs visi raudājām. Tur dziesmā ir vārdi par māti un saruna ar viņu, bet klasesbiedram Dzintaram taisni tai nedēļā bija nomirusi mamma. Tāpēc mēs domājām par savām mammām un viņu nāvi. Un bija ļoti, ļoti bēdīgi. Varētu pat teikt – kā bērēs. Bildes ar nav diži priecīgas no tā balagāna. Iespējams, kāds vēl kaut ko spēlēja vai dancoja, bet tas nebija nekas tāds, ko būtu vērts atcerēties. Visādā ziņā izlaidumi mierīgi var konkurēt ar laulību ceremonijām zagsā – tur netrūkst ne salkanas dzejas, ne nodrāztu meldiņu.
IT speciāliste Rudīte Šteinere
Izlaiduma vakarā (smalkjūtīgi noklusēšu, kurā pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu pusē tas notika) mēs aizmukām no garlaicīgās skolas balles un sarīkojām pirmo "pieaugušo" filmu vakaru, uz paralēlklases Jurčika brāļa videomagnetofona skatoties nedaudz apdauzītas un ar izolācijas lentu salīmētas kasetes, kas esot pārrakstītas pa taisno no tām, ko Igaunijas ziemeļos no somu televīzijas kanāliem notvēruši daži drosmīgi brāļu tautas pārstāvji – riskējot ar vairākiem gadiem labošanas darbu kolonijās. Viena īpaši aizķērās sirdī, droši vien tāpēc, ka tā bija ne vien pirmā "šausmene", ko man bija paveicies redzēt, bet arī pirmā filma "ar erotiskām ainām". Es saku – "paveicies", jo tā bija pavisam ne sliktākā Tonija Skota filma "The Hunger" ar Katrīnu Denēvu, Sūzenu Sarandonu un Deividu Boviju novecojoša vampīra lomā. Ievada titri ar grupas "Bauhaus" dziesmu "Bela Lugosi is Dead" kļuva par tās nakts himnu, kas tika pārtīta un spēlēta atkal un atkal, kaut kādā pusaudžu maksimālismā simbolizējot aizgājušo "jaunību", kas nu ir beigusies un pagalam. Lai arī mēs nezinājām ne to, kas ir Bela Lugoši, ne grupa "Bauhaus", iespējams, ka arī Deividu Boviju redzējām ekrānā pirmo reizi, visas šīs jauniegūtās zināšanas nespēja remdēt sāpes, ko izraisīja kļūšana par pieaugušo.
0