Foto - Kristaps Kalns, teatris.lv
 
Teātris
13.02.2018

Izklausās redzēts. Recenzija

Komentē
0

Recenzija par Viestura Kairiša izrādi "Salome" Latvijas Nacionālajā teātrī

Oskara Vailda "Salome" ir viens no fin de siècle dekadentiskās mākslas šedevriem, kas interpretē Bībeles sižetu par bēdīgi slavenā valdnieka Hēroda brāļameitu Salomi, kura vēsturē iegājusi ar ekstravaganto prasību pēc Jāņa Kristītāja galvas, ko viņa arī dabū. Interpretācijas un konteksti ir dažādi – evaņģēliji vēsta, ka šādu balvu mudinājusi pieprasīt viņas māte Hērodija, Vaildam šķitis pievilcīgāk to norakstīt uz pusaudzes hormonu vētrām un vingrinājumiem manipulēšanas mākslā, apbrīnojot šo fenomenu un reizē šausminoties par to. Savukārt Riharda Štrausa opera "Salome" iezīmē robežšķirtni starp romantismu un modernismu, piedāvājot kontrastainu un laikmetīgu mūzikas valodu, kura nav zaudējusi aktualitāti arī pēc simts gadiem, jo priekšlaicīgi ietvērusi desmitiem paņēmienu, kas vēlāk kļuvuši par 20. gadsimta mūzikas ābeci, un iezīmējusi modernisma virzienus ar tik spilgtiem triepieniem, ka atgādina savdabīgu mūzikas hrestomātiju. Tajā ir gan griezīgas disonanses, gan neirotiski tritoni, agresīvi klasterakordi, īpatnēji deformēts melodiskums, dramatiski kontrasti un vāgneriskas ambīcijas, ko pats komponists centies te apkarot, te noliegt. Katrā ziņā ar pārlieku garīgo līdzsvarotību nav sirdzis neviens no Salomes kultūrarhetipa konstruētājiem, taču tieši tas acīmredzot padara šo tēlu tik pievilcīgu periodiskai atdzemdināšanai.

Režisors Viesturs Kairišs Nacionālajā teātrī šosezon piedāvā savdabīgu formas eksperimentu, apmēram stundu un piecdesmit minūtes garā viendaļīgā iestudējumā aicinot skatītājus ierakstā noklausīties Štrausa operu, kuras muzikālā dramaturģija ir arī iestudējuma dramaturģijas stūrakmens, bet aktieru runātais teksts, lielākoties sinhronizēts ar atbilstošā personāža dziedājumu, pilda iemiesota tulkojuma funkciju. Šāda kolāžas tehnika, kuru papildina ari titru veidā uz melna fona projicēti lugas teksta fragmenti, par spīti izcilam skaņu režisora Aleksandra Vaicahovska veikumam skaniskā līdzsvara regulēšanā, aktierus pakārto mūzikas temporitmam, bet skatītāja uztveri izaicina, krustojot vācu un latviešu valodtelpu ar mūziku, kura pretojas būt "tikai fons", un oriģinālu telpas risinājumu, par kuru parūpējušies Krista un Reinis Dzudzilo. Darbība notiek proscēnijā, kur novietota ar melnu apklāta platforma, no kuras zālē iestiepjas šaura "mēle".

Īgnumu brīžiem izraisa konkurence titullomā starp Monseratas Kavaljē jaunības balsi ierakstā un Agneses Cīrules izstrādātajām intonācijām un izteiksmīgo tēlu. Viņas Salome atgādina apmēram devītklasnieci pēdējā zvana pasākumā – īsā, zeltmirdzošā kleitiņā, sarkanām lūpām un melnās siksniņkurpēs ar ļoti augstiem, spožiem papēžiem –, kura, apkrauta relišeriem, mazliet baidās un reizē tīksminās par savas plaukstošās seksualitātes graujošo ietekmi uz dažādu vecumu vīrišķā tipa īpatņiem. Tomēr aktrise ne brīdi nepadara Salomi reālistisku, kas to neglābjami vulgarizētu: tēla poētiskais jutekliskums slēpjas "nevainīgās padauzas" atsvešinājumā, kurš tiek panākts arī ar operas diktētiem tekstu atkārtojumiem un darbību palēninājumu, kas savā plūstošajā nepielūdzamībā kļūst teju kaitinošs. Savukārt fināla monologā gandrīz bērnišķīgi gražīgais jautājums: "Kāpēc tu uz mani nepaskatījies, Jāni Kristītāj!" panāk paredzēto šausminošo efektu, tieši kontrastējot aktrises eņģeliskajai apgarotībai un ārprātīgā barbarisma projekcijai skatītāja apziņā. Agneses Cīrules apzinātā distancēšanās no Salomes tēla – un pat sava ķermeņa šajā tēlā – paradoksāli panāk spilgtu atbilstību lugas dekadentiskajam garam.

Otrs tēls ar pietiekami lielu simbola slodzi ir Jānis Kristītājs. Šo tēlu būtiski palīdzējusi konstruēt scenogrāfija. Ņemot vērā, ka izrādes pēdējā posmā no Jāņa Kristītāja skatuves telpā paliek vien nocirstā galva, režisors aktierim Gundaram Grasbergam liek atrasties skatītāju zālē nepilnu pusstundu, kamēr zālē sanāk izrādes publika, novietojot viņu uz pieminētās mēles, kas stiepjas no proscēnija līdz apmēram 8. rindai zālē. Tā reizē ir pravieša cisterna, cietums un reizē iespēja atrasties "starp cilvēkiem", kur aktieris arī paliek, apsēžoties zālē, kamēr uz skatuves Salome izspēlē finālu ar viņa galvas butaforiju. "Ceturtās sienas" nojaukšana lielajā zālē šoreiz ir principāls jautājums, lai tradicionālo dalījumu "jūs, aktieri" un "mēs, skatītāji" pārvērstu nosacīti kopīgā laiktelpā, pēc iespējas vairāk saasinot katra indivīda līdzpārdzīvojumu. Melnā tērptā Gundara Grasberga instrumentārijs ir tieši tāds pats kā Jānim Kristītājam – balss un harisma. Un vēl , protams, konkurējošais Šerila Milna dramatiskais baritons. Tikai pravieša tekstiem Gundara Grasberga mutē vismaz pirmizrādē jautās mazliet manierīga pieskaņa, mazliet traucējošs falšums intonācijās, iespējams, vēl nenoformējies vai režisora nepārliecinoši noformēts tēls. Pravietis ir kaut kas starp šova vadītāju un bērnu vakara pasaciņas stāstītāju starmeša izgaismotajā skatītāju zāles vidū, bet viņa riebums pret iekārē kaistošo Salomi ir pārāk teatrāls, lai izklausītos ticams. Toties neirotiskais Jūdejas tetrarhs Hērods Artura Krūzkopa tēlojumā ir pārliecinošs, lai arī spēlei cauri spīd nesenāko lomu bagāža: gan Melnā bruņinieka intonācijas, gan Pogu lējēja grimases un "Tuvās pilsētas" Larsa plastika un žesti, kas, sevišķi Kairiša inversajā plīvuru dejas risinājumā, Hēroda tēlam gan lieliski piedien, tomēr signalizē par klišeju asniem citādi šobrīd nepārtraukti progresējošā aktiera skatuvisko izpausmju arsenālā. "Vecā draiskule" Hērodija ar garām, sirmām cirtām piegulošā kostīmā Lolitas Caukas tēlojumā turpina Zaļās līniju no "Pēra Ginta". Šīs ēnas no citām Viestura Kairiša izrādēm un Riharda Štrausa operas dominante neļauj pagaist sajūtai, ka viss jau "izklausās redzēts", mainījušies vien akcenti un tērpu krāsu gamma, šoreiz dominējot melnajam un zeltam, baltajam iezaigojoties balkona ložās stāvošo kalpu livrejās. Asiņu tikpat kā nav, atskaitot nepieciešamo daudzumu, kur saskaņā ar tekstu paslīdēt Hērodam, no jaunā sīrieša Narabota (Uldis Siliņš) mutes, toties Oskara Pauliņa gaismu partitūrā Salomes mirdzošās kleitas atblāzma asociatīvi pārvēršas spindzošā mušu barā. Atbilstoši iestudējuma estētiskajām koordinātām – šausmīgi skaisti, gluži kā Štrausa mūzika leģendārā diriģenta Ēriha Leinsdorfa lasījumā.

Tradicionāli "Salomē" gaidītākie momenti "seno laiku striptīzs" jeb plīvuru deja un Salomes fināla monologs, kas adresēts galvai. Deja šajā iestudējumā vizuāli iemieso mazliet smagnējo, smējīgo Štrausa pseidoaustrumnieciskumu, kas ietērpts ekspresionistiski stilizētā ēnu izgaismojumā. Salomei piešķirta konvulsīva kustību partitūra, ko papildina karikatūriskos toreadoru kostīmos tērptu "septiņu horeogrāfijas rūķīšu" jeb jūdu, nācariešu un arī nāves grēku kolektīva, intīmu tuvību imitējoša grābstīšanās ap jaunkundzi, ko, vērojot vuārista kaifā, pamazām no apģērba atbrīvojas Krūzkopa atveidotais Hērods. Izrādēs sākumā, kad pirmoreiz tiek pieminēti jūdi un nācarieši, uz galda proscēnijā uznirstošās marionetiskās dejotāju galvas patiesi sasmīdina, taču pēc tam Elīnas Lutces kustību partitūra puišiem kļūst ilustratīva un groteska, sevišķi, kad dejotāji sāk plātīt muti līdzi operai. Savukārt pēc baisi svētlaimīgā monologa Salome, gluži tāpat kā pirmīt Jānis Kristītājs, uz vēdera lien līdz skatuves mēles galam, kur viņu sasniedz Hēroda sauciens: "Nogaliniet šo sievieti!" un Štrausa timpāni. Lai kā gribētos, ir grūti fonā skanošo operas ierakstu un pārējos iestudējuma elementus uztvert kā veselumu, jo tās ir atšķirīgas svara kategorijas. Taču, iespējams, dižgaru veikuma kompilācijai caur vīd režisora slāpes pēc kādu laiku neaiztiktā operas žanra, kur atvēzēties ar vērienu.

Lauma Mellēna-Bartkeviča

Lauma Mellēna-Bartkeviča ir mūzikas žurnāliste un kultūras pētniece. Ieguvusi mākslas doktora grādu teātra zinātnē. Mīl svešvalodas, operu un ceļojumus. Aizraujas ar skatuves mākslu daudzveidības, tās...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!