Redzējumi
18.01.2006

Izgudrojot trajektoriju

Komentē
0
Saglabā

Risks - tas, manuprāt, dzejā ir atslēgas jēdziens. Īpaši tad, ja dzeja iegūst savu veidolu jauktu uztveres zonu piesavināšanas aktā.

Tekstu grupa ”Orbīta” (dzejnieki Semjons Haņins, Vladimirs Svetlovs, Artūrs Punte, Sergejs Timofejevs, Žoržs Uaļļiks un dizaineris Vladimirs Leibgams) īstenojusi ceturto neperiodiskās izlases izdevumu. Šoreiz var aptaustīt nevis neparasta dizaina grāmatu vai parastu kompaktdisku, bet kaut ko bukletam līdzīgu, kur biezo lapu vidū iegriezumos ievietoti divi diski. ”Orbīta 4” - tā ir ierunāta dzeja, kurai pievienota speciāli rakstīta mūzika un speciāli filmēts video attiecīgi CD un DVD formātā. Brīnišķīgo un oriģinālo projekta noformējumu papildina bonusi mp3 un teksta failu veidā, kuros ir pilnīga informācija par tekstu radītājiem un darbu tulkojumi latviešu un angļu valodā.

Par kādu gan risku te tiek runāts? Dzejoļu sarakstīšana, lai arī tas ir dziļi intīms un ne vienmēr kontrolējams process, līdz ar publikācijas aktu tiek fiksēta kā kaut kas nebūt ne tik unikāls - dzejoļus raksta daudzi. Turklāt daudzus ”Orbītā 4” piedāvātos tekstus bijusi iespēja izlasīt jau agrāk. Poētisks video? Pirmkārt, interesanto ideju par kustīgo bildīšu un poētisku tekstu savienošanu ”Orbīta” ne reizi vien, turklāt vērienīgi, jau ir realizējusi. Otrkārt, neesmu pārliecināts, ka šādas idejas kāds nav īstenojis jau pirms ”Orbītas”. Treškārt, galvenais ”Orbītā 4”, manuprāt, atrodas nevis DVD, bet CD (par to tālāk). Dzejas lasīšana mūzikas pavadījumā - tas vispār ir galvenais un izsens ”Orbītas” brends, kas ja arī reiz bija risks, tad ir jau ienesis savas dividendes...

Taču man, cilvēkam, kurš diezgan labi pazīst ”Orbītu” un tās radošo darbību, iepazīšanās ar ceturto izdevumu atstāja svaiguma iespaidu. Protams, jāņem vērā neparastais nepopsīgums visā, kas saistīts ar ”Orbītu” - tāpēc svaiguma samanīšana šajā gadījumā nav nedz virspusējs, nedz paviegls process, - lai gan definēt to grūti. Tad, lūk, runa ir ne par paša materiāla svaigumu (lai arī tur atklājumu ir ne mazums) un arī ne par tā pasniegšanu iesaiņojumā - galu galā pie savu projektu īstenošanas stilīguma (šī vārda labākajā nozīmē) ”Orbīta” jau paspējusi mūs pieradināt. Runa ir par kāda starpslāņa svaigumu, ja ”nolasām” šo lietu (”Orbītu 4”) kontekstā.

Citiem vārdiem, visam piemītošā rutinitāte lika domāt, ka agri vai vēlu jāparādās kārtējai ”materiālajai” ”Orbītas” daļai, un bija pat loģiski gaidīt diska (veselu divu) iznākšanu. Par laimi ”Orbītu” veidojošie cilvēki ir spējuši savu radošo garu, kas ar panākumiem izpaužas viņu dzejā, pacelt arī līdz apvienības metalīmenim un tās aktivitātēm. Pateicoties tam, rutinitātē ielauzušies meklējumi, risks un uzdrošināšanās. Mēģinājums saglabāt poētiskumu, pārnesot to citā, sintētiskā kvalitātē, ir riskants pati par sevi. Taču ”Orbītā 4” meklējumi, kā to izdarīt, ir daudz mazākā mērā. Aprakstīšanas procesam un šī procesa neapšaubāmajām pēdām piemīt gluži bērnišķīiga izmisuma piegarša Divi diski kartona grāmatiņā - tas liecina gan par rutīnu, gan tās uzlaušanu.

Pieminētā starpslāņa kontūras man visuzskatāmāk iezīmējās divās kompaktdiska kompozīcijās.

Artūra Puntes un Choop’a ”It kā visu pareizi darīju” (Вроде все правильно делал...) ir no it kā maksimāli personizētas apziņas dzīlēm nākošas pārdomas par uzvedības taktiku, kura iestājas tad, kad ”ar aukstu nazi esi noplēsis sev visu izolāciju”. Kādēļ ”it kā pārdomas”? Šķietamība - tā ir diskursa poētiskā lūzuma sekas. Kompozīcijā norisinās izrunāšanas mehānisma atkailināšana, vārda apaugšana ar miesu, domas apvāršņu aptveršana. No šīs ”nodīrātības” (izolācija ir noplēsta) brāžas enerģija, kas, salīdzinot ar grāmatā publicētu dzejoli, notur šajā kompozīcijā kvalitatīvi atšķirīgu poētiskuma līmeni. Tam piemīt pārdomāta, taču nebūt ne izskaitļota balss modulāciju, pašu vārdu un caururbjošas, saraustītas un agresīvas ritmikas sintēze. Tur viss sakrīt līdz sīkumiem, veidojot blīvu, īsteni poētiska skanējuma substanci. Ar ko tamlīdzīgu ”Orbītas” daiļradē agrāk nebiju saskāries.

Tāpat nebiju saskāries arī ar ieaijājošu izsišanu no līdzsvara, ko atklāju Sergeja Haņina un Speciālā orķestra kompozīcijā ”Parunā ar mani” (Поговори со мной...). Nospiedošas moralizēšanas intonāciju, kas ietverta šī dziļā vēstījuma falšajā apvalkā, mīkstina disonējoši čuksti, un pavisam neiedomājamā veidā tā ievīstīta gaudulīgā orķestrācijā, kur perkusijas pakļaujas pūšaminstrumentu lūgšanām. Klausoties neviļus var pamanīt neatbilstības, nesakritības to starpā, taču pamazām iesaisties šajā nobīžu labirintā. Vairs nepārsteidz tur vienlaicīgi pastāvošais maigums un aizkaitinājums - jo teksta ne gluži skaidrā artikulācija spiež dzirdēto kā kalku uzklāt mīļam un daudz lasītam dzejolim, kuram atmiņā atvēlētā intonācijas telpa absolūti neatbilst kompozīcijas skaniskajai konstrukcijai. Manuprāt, tieši šeit nesavienojas tas, kam būtu vajadzējis savienoties, taču tādēļ jo vērtīgāks ir šis eksperiments, kas nav devis rezultātu, toties ir izvērpies uz āru nervozu intenču kamola veidā.

Ja arī Sergeja Timofejeva ”Kad beigsies...” (Когда кончится...) var uztvert zināmas riskantas mākslinieciskās rīcības iezīmes, tad tikai ar grūtībām, tomēr šī nešaubīgi ir centrālā kompozīcija ”Orbītā 4”. Un iemesls tam ir ne tik daudz ģeniālais Ivara Vīgnera motīviņš, lai gan arī tas: uz visa diska (disku) izsmalcinātā muzikālā pavadījuma fona lētais sintezatora skanējums aizēno ārēji vienkāršo melodiju, bet tā pielīp tik cieši, it kā tu būtu to svilpojis kopš bērnības. Lai saprastu, kādēļ šim projektam raksturīga kodolveida uzbūve, jāpievēršas DVD. Artūra Puntes un Sergeja Timofejeva videonoformējums ir interesants, tam nav ne vainas, taču arī ne vairāk. Un arī domas gājiens ir gana acīmredzams - nostaļģiska Padomju Latvijā iznākušu kinožurnālu pārlapošana. Taču tas viss kopā no triviālā uzšķiļ neizskaidrojamā un maģiskā dzirksteles - ko vārdos sauc par atmosfēru, stāvokli, noskaņojumu. Jā, atmosfēra atrodama arī citos ”Orbītas 4” darbos, taču tieši video ”Kad beigsies...” tā ir atmosfēra par excellence. Un tas vairs nav tīri poētisks žests. Tas varētu pastāvēt pēc poēzijas. Vai līdz poēzijai. Atkarībā no tā, ko mēs katrs saprotam ar poēziju.

No videoizlases veiksmēm noteikti gribas atzīmēt klasiskā videoārta garā ieturēto, ļoti precīzo ”Histēriju #2: Jaunais gads!” (Истерикa №2: Новый Год!) (autori - Tinte & CO2), kas Artūra Puntes kompozīcijas paranoisko mažorīgumu iegremdē skābā, visu saēdošā vienaldzībā, un eksplozīvo ”Smilškasti” (Песочницa) (Marts Pujāts, Elīna Ļihačeva), kur videorindas ekspresiju negaidīti pārtrauc refrēns ar radikāli pārstatītu kontekstu. Tāpat arī abas filmas ar Semjona Haņina dzeju. Turklāt ja Edmunda Jansona ”Nebūs svētku...” (Не будет праздников...) drīzāk ir vairs ne videodarbs, bet bez kādām atlaidēm pilnvērtīgs mākslas darbs animācijas žanrā, tad Katrīnas Neiburgas tēli darbā ”Parunā ar mani...” (Поговори со мной...) - fotogrāfiski fiksētas (taču pārsteidzoši skulpturālas!) ķermeņa daļas palēninātā panorāmā šajā diskā ir interesantākais aktuālās videomākslas ziņā.

Un tomēr ”Orbīta 4” kā kultūras notikums pirmām kārtām norisinās nevis videodiskā, bet audio diskā. Nenoniecinot projektā iesaistīto videomākslinieku sasniegumus, jāatzīmē, ka vairumā gadījumu videodarbi ir tikai vizuāls pielikums pašpietiekamiem audiāliem risinājumiem. Un tieši audio diskā tiek uzsvērta no personības atrauta poētiskās mākslas reprezentativitāte - virtuālu būtņu (kādi dzejnieki ir publikai) pastāvēšana. Tieši šeit virtuālās būtnes iegūst papildus īpašības (un tā ir svarīga notikšanas iezīme), ko nosaka jau minētā riska pakāpe.

Ja Žorža Vallika gadījumā vērojama virzība no ierastās hiperreālās eksaltācijas, kas savdabīgi sakārto verbālo žonglēšanu, uz hipnotiska transa pusi, tad Vladimira Svetlova dzidrajam liriskumam piejaucas skarbākas, pat ciniskas notis, kas kontrapunktē ar vienmēr klātesošo nepieķeršanās pozu. Artūra Puntes filosofiskajā intravertumā izlaužas kliedziens, taču meklējošā vientuļnieka eksistenciālais izmisums, kam piešķirts konstruktīvs spēks, paceļas līdz pārņemošas varenības, pat valdonības pakāpei. Diez vai kā negaidīti sevi atklāj Sergejs Timofejevs, taču pārliecinoša profesionālā līmeņa apliecināšana ļauj viņam sekmīgi izmēģināt sevi gan radioviesa, gan rokzvaigznes lomā - par papildus kvalitātēm šajā gadījumā var uzskatīt pašu atvērtību meklējumiem. Semjona Haņina semantisko spēļu virtuozajā ambivalentumā tiek akcentēta šķelmīgas nedrošības pozīcija, kura izspīlē izvairīšanās un novēršanās motīvus, kas aicinoši liek mirgot Haņina universa ikdienišķajām sastāvdaļām.

”Orbītas 4” muzikālā daļa, neskatoties uz nopietno akustisko izstrādātību un atjautīgi niansētiem aranžējumiem, tomēr paliek pakārtota attiecībā pret izrunāto vārdu. Taču šāda, lietišķa funkcija, realizēta krietni un pat spīdoši, panāk to, ka pašas dominēšanas/pakļaušanās attiecības (starp vārdiem un mūziku) veido iekšēju dramaturģiju. Tās izejas punkts ir uztveres diferenciācijas pārvarēšana, bet kulminācija - veseluma sajūta. Muzikālie un tekstuālie komponenti kļūst par pamatu metamelodiskai vienībai, kur fonētika, semantika, ritms un harmonijas sagulst sarežģītā partitūrā.

Tāpēc var īpaši neieklausīties vārdos, kā tas bieži gadās, klausoties parastus mūzikas albūmus. Un vienkārši ļauties virtuālam ceļojumam, samērojoties ar draiva efemēro trajektoriju. Taču ieklausīties ir interesantāk - tad trajektorijai parādās skaidras aprises un, ignorējot statisko jēgas klātesamību, tiek norādīti domu virzieni. Un tā ir viena no dzejas raksturīgajām īpašībām.

Ne viss ceturtajā izdevumā man patīk vienlīdz labi. Kaut ko es arī būtu gatavs atzīt par balastu. Taču jebkuras dzejas grāmatas burvība slēpjas šajā neviendabīgumā - tas, kas vakar bija balasts, rīt var kļūt par atklājumu. Ceru, ka ”Orbītā 4” divu disku veidolā piedāvātajai dzejai piemīt šī pieminētā parastas izlases īpašība. Un vēl daudz citu brīnišķīgu kvalitāšu. Par cerību un nevis notikušu faktu runāju tādēļ, ka būt attiecībās ar poēziju, - tā vienmēr ir riskanta lieta. Pat tad, ja tu to tikai uztver.

No krievu valodas tulkojis Haralds Matulis

 

Video fragments:
Артур Пунте “Copywriter” (mūzika: Choop; video: vj Planktons) (*.avi/ 34.6 mb)

Audio fragmenti:
Сергей Тимофеев “София” (mūzika: Cache-Cache) (*.wma/ 2.35 mb)
Семен Ханин „Поговори со мной...” (mūzika:
Специальный оркестр (*.wma/ 3.24 mb)

 

Orbita-4 CD/DVD var iegādāties:

Mūzikas veikalos "Upe" (Kr. Barona 37, Vaļņu 26)
Galerijā "Istaba" (Kr. Barona 31a)
Veikalā "Ballera Kanceleja" (Berga bazārā)
Jauno mediju centrā RIXC (Mākslinieku savienības ēkā, 13. janvāra ielā)
Veikalā "Tasha" (Brīvības 166)
Veikalā "Intelektuālā grāmata" (Kr. Barona 45/47)

Atdzejojumi latviešu valodā

Dmitrijs Rancevs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!