Redzējumi
11.08.2015

Izglītības politikas ēnā

Komentē
5
Saglabā

Kad es draugiem vai paziņām mēdzu ieminēties par to, ka man studiju procesā ir daudz dažādu sarežģījumu un grūtību, kas saistītas ar manu redzes invaliditāti, nereti pirmais jautājums, kurš tiek uzdots, skan: "Vai tavi pasniedzēji nav atsaucīgi un saprotoši?" Esmu par šo jautājumu ārkārtīgi daudz domājusi. Ne tāpēc, ka uz to būtu grūti atbildēt, – universitātē tāpat kā citviet strādā ļoti dažādi cilvēki: ir pasniedzēji, kuri mēģina izprast problēmas, ar kurām es mācību procesā sastopos, un palīdzēt tās risināt, un ir pasniedzēji, kuri šos apstākļus ignorē un izturas tā, it kā tie uz viņiem ne mazākajā mērā neattiektos. Šobrīd pat tā kā liekas mazliet dīvaini, ka man universitātē ir bijis jāpavada divi mācību semestri, lai sāktu apjaust situācijas patieso nopietnību un ar to saistīto problēmu mērogu. Jautājums par pasniedzēju atsaucīgumu un gatavību palīdzēt, kā izrādās, visai precīzi ilustrē šā brīža augstākās izglītības situāciju integrācijas kontekstā – pašlaik studenta ar mācīšanās traucējumiem situāciju universitātē lielā mērā nosaka cilvēciskais faktors, proti, tas, cik veiksmīgi ar pasniedzējiem individuāli izdodas vienoties par iespējām meklēt risinājumus ar mācību procesu saistītajām problēmām. Latvijā pašlaik nav normatīvo regulējumu, kas noteiktu, ka universitātei būtu jānodrošina kādi atbalsta pasākumi gadījumā, ja studentam ir ar invaliditāti saistīti mācīšanās traucējumi, trūkst norādījumu par to, kā un vai vispār būtu jānotiek mācību procesa pielāgošanai, kā, kad un kam jāsniedz informācija par studenta invaliditāti un ar to saistītajām mācību grūtībām, respektīvi, nav nekādas skaidrības par to, kā abām iesaistītajām pusēm būtu jārīkojas. Realitātē tas diemžēl nozīmē, ka tas, vai un cik veiksmīgi būs iespējams iekļauties mācību procesā, galvenokārt atkarīgs no paša studenta rīcībā esošajiem resursiem un veiksmes sastapt atsaucīgus pasniedzējus. Būtībā pašreizējā situācija augstskolās ir negodīga pret visiem iesaistītajiem – studentu, kam ar mācību procesu saistītie sarežģījumi lielā mērā jārisina paša spēkiem, un pasniedzējiem, kas bieži vien arī tajos gadījumos, kad ir ieinteresēti un vēlas palīdzēt, to nevar, jo nezina, kā, vai arī gluži vienkārši viņiem trūkst nepieciešamo resursu.

Salīdzinājumā ar situāciju skolā, mācību process universitātē dažādos aspektos ir daudz brīvāks un pieļauj visai plašas mācīšanās metožu un apstākļu variācijas, tādējādi daļu ar studiju procesu saistīto praktisko sarežģījumu ir iespējams atrisināt arī bez institucionāla atbalsta. Tomēr, no likumiskā viedokļa raugoties, augstākā izglītība integrācijas kontekstā atrodas daudz skumjākā situācijā nekā pamata un vidējā izglītība. Kaut arī Izglītības ministrijas sniegtie dati par to, cik mazs to skolēnu skaits (tikai 34 % 2013./14. mācību gadā), kuriem diagnosticēta kāda speciālā vajadzība, Latvijā iegūst izglītību vispārizglītojošās skolās – tā vietā, lai tiktu ievietoti specializēta tipa mācību iestādēs, – liecina, ka kaut kas ar integrācijas politiku mūsu izglītības sistēmā nav kārtībā pašos pamatos, tomēr vispārējās izglītības līmenī dažādi atbalsta pasākumi vismaz formāli eksistē, kamēr augstākajā izglītībā nav pilnīgi nekā. Saeimas un NVO foruma, kas norisinājās šā gada 29. maijā, noslēguma sēdē, komentējot darba sekcijas, kas tika veltīta sabiedrības līdzdalībai izglītības kvalitātes nodrošinājumā, sagatavoto ziņojumu, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece norādīja, ka līdz šim neesot iedomājusies, ka ar speciālo izglītību saistītie jautājumi un problēmas varētu attiekties arī uz augstāko izglītību. Diemžēl man ir aizdomas, ka Latvijas sabiedrībā šāda attieksme ir visai populāra. Manuprāt, iemesls tam vistiešākajā mērā saistīts ar faktu, ka studentu ar speciālajām vajadzībām Latvijas augstskolās tikpat kā nav. Situācija ir visai paradoksāla: šādu studentu ir ļoti maz tāpēc, ka neeksistē sistēmisks atbalsts ar mācību procesa pielāgošanu un vides pieejamību saistīto problēmu risināšanā, kas nozīmē, ka cilvēkiem ar invaliditāti pilnvērtīgi iekļauties mācību procesā nav iespējams, tajā pašā laikā, kamēr speciālo vajadzību studentu nekļūs vairāk, maz ticams, ka varētu mainīties sistēma.

Neņemos izdarīt fundamentālus secinājumus par to, kādas tieši izmaiņas būtu jāievieš izglītības sistēmā, lai studiju procesu padarītu pēc iespējas atvērtu un pieejamu visiem, un neesmu kompetenta spriest par to, kādi atbalsta pasākumi visefektīvāk varētu aptvert visas speciālo vajadzību grupas, tomēr varu diezgan droši runāt par cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Lai mācību process studentam ar redzes invaliditāti varētu noritēt tikpat produktīvi un kvalitatīvi kā citiem studentiem, ir būtiski, lai mācību materiāli būtu pieejami digitāli formātos, kuros tekstu var atpazīt ekrānlasošā programma un tam būtu iespējams mainīt burtu izmēru, tāpat nepieciešama iespēja veikt lekciju audioierakstus, iespēja vienoties par nedaudz garākiem termiņiem semestra gaitā veicamo darbu izpildei gadījumos, kad rodas problēmas ar materiālu pieejamību, un piemēroti apstākļi – nedaudz ilgāks laiks un atsevišķa telpa, lai darbu būtu iespējams veikt pilnīgā klusumā, – gala pārbaudījumu kārtošanas laikā. Tā kā Latvijas likumdošana nenosaka, ka universitātei būtu jānodrošina jebkādi atbalsta pasākumi, manis minēto faktoru realizācijas iespējas ir atkarīgas no dažādām apstākļu sakritībām. Lekciju audioieraksti sagādā vismazākās problēmas – lekcijas diktofonā ierakstu pati, un līdz šim nevienam no pasniedzējiem pret to nav bijuši iebildumi. Termiņi un apstākļi eksāmenu kārtošanas laikā ir atkarīgi tikai un vienīgi no konkrētā kursa pasniedzēja attieksmes un vēlēšanās meklēt iespējamos situācijas risinājumus. Pati nozīmīgākā manā situācijā ir studiju procesa laikā lasāmo tekstu pieejamības problēma, proti, lielu daļu tekstu formātos, kuros man tos iespējams lasīt, es meklēju pati, kamēr citiem studentiem lielākā daļa obligāti lasāmo materiālu pieejami e-studiju vietnē. Tekstu meklēšana paralēli mācību procesam paņem papildu laiku, turklāt nereti tos sameklēt vispār nav iespējams, tas nozīmē, ka es nevaru atbilstīgi sagatavoties semināriem un citiem pārbaudījumiem, tāpēc visai bieži savas atbildes studiju darbos nākas balstīt tajā, ko esmu lasījusi ārpus savu akadēmisko gaitu ietvariem, loģiskajā spriestspējā un kreativitātē. Šāda mācīšanās pieeja neapšaubāmi var būt ļoti radoša un aizraujoša, tomēr tai ir arī negatīvi blakusefekti, piemēram, ievērojami cieš mācību procesa kvalitāte, dažkārt rodas grūtības veiksmīgi nokārtot kādu no kursiem, kā arī veidojas ar laiku pieaugoša sajūta, ka neatkarīgi no manām intelektuālajām spējām un potenciāla man šajā izglītības sistēmā īsti nav vietas.

Viena no negatīvākajām sekām tam, ka cilvēki ar invaliditāti dažādās jomās tiek atstāti ārpus likuma ietvariem, ir sabiedrības domāšanā visai aktuālais "upura-varoņa" kults; tā kā ar infrastruktūras pieejamību saistīto problēmu dēļ visai neliels skaits cilvēku ar invaliditāti iesaistās darba tirgū vai augstākās izglītības procesā, sabiedrībā vērojama tendence tos, kuri tomēr studē vai strādā, īpaši izcelt un ap tiem apvīt spožu varonības oreolu – jo šie cilvēki taču, par spīti saviem fiziskajiem ierobežojumiem, cenšas, cik spēka, lai varētu dzīvot daudzmaz normālu dzīvi un darīt to pašu, ko pārējie sabiedrības locekļi. Tā vietā, lai sakārtotu likumus, pielāgotu vidi, padarītu izglītības sistēmu un darba tirgu plašāk pieejamu, kā arī publiskajā telpā aktualizētu diskusijas, kas vērstas uz izpratnes un atvērtas attieksmes veidošanu un dažādu aizspriedumu pārvarēšanu, mēs turpinām uzturēt un veicināt varonības kultu, kura ietvaros no noklusētas un anonimizētas sabiedrības grupas laiku pa laikam izspraucas kāds, kurš ir īpaši "talantīgs" un "spējīgs", kāds, kuram, neraugoties uz grūtībām, izdodas iekarot plašo pasauli. Šie cilvēki saņem sabiedrības uzmanību un apbrīnu, tajā pašā laikā atgādinot, cik ļoti tiem, kam ikdienā nav nepārtraukti jācīnās ar fizisku ierobežojumu radītiem sarežģījumiem, ir paveicies. Šāds uzstādījums sabiedrībā nostiprina stereotipisku skatījumu pret invaliditāti un ne mazākajā mērā neveicina iekļaujošas un tolerantas attieksmes veidošanos.

Es ne reizi vien esmu dzirdējusi tādus sev veltītus komentārus kā "bet tu taču izskaties tik vesela/tik normāla". Šī, man šķiet, ir atslēgas frāze, līdzīgi kā jautājumi par to, vai mani pasniedzēji universitātē nav atsaucīgi. Es, iespējams, neatbilstu tēlam, kāds daļai sabiedrības varētu saistīties ar cilvēku, kuram ir nopietnas redzes problēmas, – es dzīvoju tieši tādu pašu dzīvi, kādu dzīvotu tad, ja man to nebūtu. Dažkārt man rodas aizdomas, ka varbūt kāda daļa manu ikdienas sarežģījumu, tostarp problēmas universitātē, varētu būt saistītas tieši ar to, kādu iespaidu es par sevi atstāju. Tomēr es nedomāju, ka man būtu pienākums iekļaut slimību savā ārējā izskatā, kamēr tas nav praktiski nepieciešams, piemēram, pārvietojoties ar spieķa palīdzību. Es neplānoju nedz kultivēt stereotipu, ka cilvēks ar invaliditāti ir žēlojams un bezpalīdzīgs, nedz arī kļūt par ciešanu gaismas apvītu iedvesmas avotu citiem. Es esmu vienkārši cilvēks tāpat kā visi citi – dažas lietas es daru labi, citas ne tik labi, un universitātē es mācos nevis tāpēc, ka būtu īpaši talantīga vai gudra, bet gan tāpēc, ka tad, kad es vaicāju sev tuviem cilvēkiem, kā viņiem šķiet, vai es varētu studēt, atbilde, kuru saņēmu, lielākoties bija: "Protams, kāpēc ne?" Šeit nāk prātā komiķes Stellas Jangas (Stella Young) sacītais TED runā, kas veltīta tendencei cilvēkus padarīt par apbrīnas objektiem viņu invaliditātes, nevis kādu īpašu sasniegumu dēļ, – viņa teica, ka par invaliditāti mums ir ticis melots, gan apgalvojot, ka tā ir kaut kas slikts, gan pieņemot, ka dzīve ar invaliditāti padara cilvēku īpašu. Varu pilnīgi pievienoties Jangas sacītajam: "Baidos, ka es likšu jums ārkārtīgi vilties. Es neesmu šeit, lai jūs iedvesmotu." Es neesmu un negribu būt īpaša savas slimības dēļ, un, savā dzīvē izdarot izvēles un pieņemot lēmumus, es ņemu vērā ar to saistītos apstākļus, bet tās dēļ negrasos kļūt nedz par upuri, nedz varoni.

Diskutējot ar dažādiem cilvēkiem par integrācijas problēmām izglītībā, es dažkārt esmu sastapusies ar viedokli, ka likums nav pirmais līmenis, kurā tās būtu jārisina. Jāsāk drīzāk esot ar sabiedrības aizspriedumu pret invaliditāti mazināšanu, jo, iztrūkstot izpratnei un atvērtai attieksmei, šie likumi tāpat nebūs funkcionāli un nedarbosies, respektīvi, ja sabiedrība būs neizglītota, tad neatkarīgi no likumiem cilvēciskais faktors joprojām spēlēs galveno lomu, arī normatīvi sakārtotā sistēmā atradīsies cilvēki, kuri, cik iespējams, izvairīsies adekvāti risināt ar studenta invaliditāti saistītas problēmas, jo arī ar institucionālu atbalstu tas tomēr prasītu zināmu piepūli un laika patēriņu. Es piekrītu viedoklim, ka sabiedrības vispārējais noskaņojums jebkura likuma veiksmīgai īstenošanai ir ārkārtīgi būtisks. Tomēr izglītības pieejamības problēmas nevar atrisināt ar entuziasmu un pozitīvu attieksmi vien – ir vajadzīgi resursi un pārdomāta, plānveidīga mācību procesa pielāgošanas organizācija. Turklāt likuma vienīgā funkcija nav uzturēt kārtību un novērst pārkāpumu: ir cilvēki, kuri spekulē ar nekustamo īpašumu, izmet atkritumus tam nepiemērotās vietās vai tumšos nostūros uzbrūk citiem, lai nozagtu viņu mantas, un mēs vienmēr nespējam šos pārkāpumus novērst. Ikvienas sistēmas ietvaros, lai cik taisnīga un labi organizēta tā būtu, atrodas cilvēki, kuri mēģina to sabotēt no iekšpuses. Tomēr ar likumu palīdzību sabiedrība definē savas vērtības, pasakot, kas tai ir svarīgi, kas tiek akceptēts un kas noraidīts, kādi uzvedības modeļi uzskatāmi par pieņemamiem, bet kādi par izskaužamiem. Latvijas izglītības likumā pavisam nesen ir veiktas izmaiņas, kas aizliedz skolās izplatīt tādus mācību materiālus, kas varētu negatīvi ietekmēt bērna tikumisko attīstību. Kad šajā pavasarī ierosinājums ieviest izmaiņas likumā izskanēja, publiskajā telpā sākās karstas diskusijas par tikumiskās audzināšanas problemātiku, bet, par spīti tam, ka vesela virkne ar kultūru un izglītību saistītu cilvēku publiski pauda savas bažas un satraukumu par šāda likuma negatīvajām sekām, kā arī faktam, ka neviens no tikumības aizstāvjiem tā arī līdz galam nespēja paskaidrot, ko šāda likuma ieviešana reāli varētu nozīmēt praksē, jūnija beigās tas tomēr tika pieņemts. Tajā pašā laikā Latvijā ir sabiedrības daļa, kas izglītības kontekstā jau gadiem ilgi tiek atstāta ārpus likuma robežām, – ar šādu rīcību mēs apliecinām, ka mums kā sabiedrībai nerūp, vai un kādā kvalitātē cilvēki ar invaliditāti spēj iegūt izglītību un cik veiksmīgi viņi pēcāk spēs iekļauties darba tirgū, tātad būtībā mēs viņus atstājam sabiedrības žēluma un sociālās aprūpes ziņā, ievērojami samazinot šo cilvēku iespējas realizēt savu potenciālu un dzīvot neatkarīgu un pilnvērtīgu dzīvi. Te nav runa par sīkām nepilnībām vai nenozīmīgiem pārkāpumiem – Latvijas izglītības politika ilgstoši un sistemātiski realizē nopietnus cilvēktiesību pārkāpumus. Atvērts paliek jautājums, kāpēc mēs par to klusējam un necenšamies to mainīt. Kāpēc mēs ļaujamies politiķu centieniem ar milzu troksni aktualizēt neeksistējošas problēmas un pieņemt absurdus likumus, kas izglītības sistēmu degradē un padara smieklīgu, kamēr nopietni problēmjautājumi, kuri prasa praktiskus un reālus risinājumus un kuru sakarā nevar izlīdzēties ar bezsatura saukļiem un tukšiem spriedelējumiem, tiek pilnīgi ignorēti?

Katrīna Rudzīte

Katrīna Rudzīte ir dzejniece un feministe. Par dzejas krājumu "Saulesizplūdums" (2014) saņēmusi Latvijas literatūras gada balvu. Interesējas un reizēm raksta par literatūru, kultūru un aktuāliem proce...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
5

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!