Recenzija par Toma Treiņa izrādi "Dūja" Latvijas Nacionālajā teātrī
Tā kā pašironija Andri Lūpa lugai "Dūja" piedien, sākšu ar ainiņu, kas ilustrē kritiķa atmiņas gaistošo dabu. Nacionālā teātra repertuārā izlasot nosaukumu "Dūja", sākotnēji nebija pilnīgi nekādas reakcijas. Izlasot aprakstu, radās miglainas aizdomas, ka šāda luga varētu būt kaut kad kaut kur redzēta. Ierakstot autora vārdu un lugas nosaukumu meklētājā "Google", izdevās atrast tekstu, kurā vienā rindkopā aprakstīta kādas neatkarīgas igauņu trupas piedalīšanās Baltijas teātra festivālā Rīgā 2014. gadā. Laikraksta "Diena" pielikumā "KDi" publicētā raksta autors... esmu es pats, bet šo faktu atmiņa nudien nebija saglabājusi.
Par Marijas Pētersones iestudējumu minētais recenzents rakstīja šādus vārdus: "No ārzemju smejamkomēdijām par aktieru aizkulišu dzīvi šī atšķiras ar smeldzīgiem monologiem, bet citādi te vieta izspēlēties krāšņiem raksturiem. Diemžēl aktieru ansamblis bija nevienmērīgs, radot jautājumu, vai tiešām šī bija labākā izvēle festivālam. Kaut gan [..] pati luga latviešu skatītājam varētu patikt."
Viltus realitāte
Lūpa luga ir tikai šķietami reālistiska, taču tajā ir daudz vispārinājumu un tēli ir tipizēti. Arī izrāde, pateicoties Kristapa Kramiņa skatuves ietērpam, kurā akcentēta remonta (tātad pārmaiņu) tēma, vismaz šajā ziņā tiecas izmantot simbolus, kas to paceltu virs sadzīviskas teātra ikdienas ainiņu virknes. Trupa ar trim aktieriem pati par sevi ir modelis, kurā ietverts vecs premjers, jauns premjers un aktrise stāvoklī, un divus no viņiem direktors draud atlaist. Vēl darbībā iesaistās jauns režisors un skatuves strādnieks, kā arī pavisam simbolisks tēls – neredzīga meitene, kas ir ministra radiniece. Citādi kā hiperbolu nav iespējams uztvert teātra direktora maniakālās ilgas pēc griežamās skatuves ripas kā glābiņa, kas palīdzēs atdabūt zālē publiku (īsta deus ex machina). Izrāde ir piesātināta ar parodiskiem kultūrcitātiem – sākot ar tēva garu, kas parādās hamletiski pārnopietnā skatuves strādnieka sapnī un mudina nodedzināt teātri, beidzot ar vairākām norādēm uz Čehovu – gan jaunā režisora ambiciozās izrādes mēģinājumā, kas ārkārtīgi sasaucas ar Trepļeva izrādi no "Kaijas", gan attiecību trijstūri starp aktieri Intaru, Ritu Grētu un Bjanku (Trigorins – Arkadina – Zarečnaja), kā arī Ritas Grētas žēlošanās par savu neglītumu, kas šķiet tikai viegli pārveidots Soņas teksts no "Tēvoča Vaņas". Un galu galā lugas nosaukums "Dūja" rādās visnotaļ inspirēts no "Kaijas".
Taču šāds mikrokolektīva modelis nav šķērslis, lai lugā atklātu arī jebkura teātra ikdienišķās rūpes – tukšās zāles, mēģinājumus tās piepildīt, direktora skriešanu uz ministriju "izsist" naudu, jauna režisora ambīciju sadursmi ar aktieru priekšstatiem par to, kas ir teātris. Lugā nav nomanāms, ka autors nosliektos šī konflikta vienā vai otrā pusē, taču izrādē, pateicoties lomu sadalījumam, skatītāju simpātijas pieder tradicionālo vērtību pārstāvim – jo to (pirmajā sastāvā) spēlē Ģirts Jakovļevs.
Nevajadzīgais upuris
Par izrādes nozīmīgāko tēmu kļūst tieši vecā un jaunā teātra sadure, turklāt nevainojams nav ne viens, ne otrs. Vecais premjers Harijs ir puskurls, neatceras tekstu, un teātra direktors grasās viņu aizsūtīt pensijā, taču jaunais režisors piekrīt dot sirmgalvim iespēju – ar nosacījumu, ka Harijs uz skatuves izģērbsies kails. Nevaru spriest, kas izrādē notiek, kad Hariju spēlē Voldemārs Šoriņš, bet versijā ar Ģirtu Jakovļevu šī cīņa kļūst principiāla, jo vismaz daļa skatītāju to uztver par vēršanos ne tikai pret Jakovļeva varoni, bet viņu pašu, respektīvi, simbola nozīmi iegūst nevis loma, bet gan aktieris, kurš to spēlē. Tas nenozīmē, ka aktierim nepiemistu pašironija vai ka viņa varonis būtu cēlāks, labāks un nevainojamāks nekā lugā, taču likt jebkuram varonim, ko spēlē Jakovļevs, izģērbties nozīmē likt izģērbties leģendai.
Ģirts Jakovļevs nospēlē aktiera darba cieto garozu – kad alternatīva ir vai nu iet prom no teātra, vai pakļauties. Viņa varonis pēc mokpilnām šaubām izlemj pakļauties, un tad izrādās, ka šis upuris vairs nevienu neinteresē, jo režisora domas lidojums jau aizvērpies citā virzienā. Iespējams, citiem skatītājiem uzmanības centrs atšķirsies, bet tīri subjektīvi manās acīs šī izrāde jēgu ieguva tieši ar atgādinājumu par aktiera profesijas nežēlīgo dabu. Bet vispār jau runa ir par komēdiju, un to aktieri arī cenšas spēlēt.
Nogurušie meistari
Atkal gluži subjektīvi jāatzīst, ka man izrādes "Dūja" skatīšanās brīdī bija grūti ieraudzīt aktieros iekšēju nepieciešamību pēc šī materiāla. Tie bija godīgi nospēlēti aktierdarbi, taču ar absolūti skaidru zīmogu, ka te lielākā daļa aktieru ir nākuši darīt savu darbu, par ko viņiem maksā. Pats par sevi tas nav nekas nosodāms, bet tādā noskaņojumā nemēdz dzimt māksla. Šobrīd lietā tiek likti divi paņēmieni – vai nu tēlam ir prototips, vai tas tiek būvēts no diezgan nodrāztām klišejām. Prototips neapšaubāmi ir Raimonds Celma atveidotajam jaunajam režisoram Mišam Madim, ne portretiski, bet plastikas ziņā iedvesma katrā ziņā smelta no Vladislava Nastavševa, pie kura Celms mēģināja, bet tā arī nenospēlēja lomu "Asins kāzās". Miša Madis, kura mērķis ir ienest teātrī jaunas vēsmas, ierodas ar ļoti aptuvenu priekšstatu par to, ko grasās darīt, un viņa ideju realizācija izskatās samērā nejēdzīgi. Taču no izrādes pašreizējā izpildījuma grūti saprast Toma Treiņa nostāju pret Mišas Mada tēlu – vai viņš iestājas pret talanta trūkumu mākslā vai novatorisku ceļu meklējumiem teātrī kā tādiem, kas jauna režisora, faktiski iesācēja, kāds ir Treinis, gadījumā tomēr būtu ļoti dīvaini.
Citu aktieru darbos ir vairāk vai mazāk ironijas, bet ne pārāk daudz pašironijas. Mārtiņš Brūveris teātra direktora lomā ļoti ātri izsmeļ izteiksmes līdzekļu arsenālu un izlīdzas ar skaļu un lielākoties bezmērķīgu rosību. Uldis Anže spēlē premjeru, Līga Zeļģe – kompleksu māktu aktrisi bez noteikta ampluā, bet abu nenoliedzami talantīgo aktieru darbošanās paliek sižeta virzīšanas līmenī, tās nav lomas, ko varētu ierakstīt viņu biogrāfijās kā nozīmīgus faktus. Salīdzinoši precīzi komēdijas žanrā trāpa Jura Hirša traģiski nopietnais skatuves strādnieks Brunis. Īsti savu vietu neatrod arī Madaras Bores neredzīgā meitene Bjanka (tātad baltā), kas izskatās iecerēta kā simbolisks tēls. Gaumes robežās noturoties, sulīgiem triepieniem fanātisko skatītāju, kura ik pa brīdim ielaužas teātrī, portretē Zane Jančevska.
Tēls, kas izrādē neparādās, bet kuras balss skan, ir izrāžu vadītāja Krapa. Ne jau bez režisora ziņas Lolita Cauka šo lomu ierunājusi, gārdzot un knapi dvešot, kas faktiski pasaka priekšā vienu no sižeta pavērsieniem un neizklausās asprātīgi. Režisors kopumā nav ticis galā ar traģiskā un komiskā balansu un nav arī pārāk rūpējies par niansēm, kas aktieru eksistenci uz skatuves padarītu "garšīgu". Šobrīd ir tas, ko aktieri paši, visticamāk, piedāvājuši. Taču – vai šai izrādei bez publikas izklaidēšanas ir arī kāds nebūt virsuzdevums? Un, ja nav, vai tad nebija prātīgi paņemt lugu ar mazāku risku? Turklāt jāpiekrīt jau izskanējušajiem kolēģu viedokļiem, ka lugas virsrakstā minētais dūjas tēls izrādē kaut kā tiek ietūcīts starp citām norisēm un zaudē svarīgumu.
Pašrefleksijas lamatas
Teātrim ik pa brīdim patīk pareflektēt par sevi, taču diezgan bieži šīs izrādes neizdodas. Piemēram, ir tāda Maikla Freina komēdija "Noises Off", kas Latvijas teātros iestudēta vismaz četras reizes ar dažādiem nosaukumiem – "Lampu drudzis" (Nacionālajā teātrī), "Teātris aiz skatuves" (Liepājas teātrī), "Trokšņi aiz skatuves" (Rīgas Krievu teātrī) un "Klusumu! Notiek izrāde!" (Valmieras teātrī). Ja pirmajam iestudējumam līdzi nāk tāda kā leģendas garša, aculieciniekiem nopūšoties "ak, un tā Radziņa!", tad vēlākie mēģinājumi teātra vēstures zelta fondā nav iekļuvuši. Tāpat lai atceramies izcilā vecmeistara Oļģerta Krodera visai neveiksmīgos mēģinājumus iestudēt darbus par teātri un aktieriem, piemēram, Žana Kokto "Burvīgos briesmoņus" un Somerseta Moema "Teātri" Nacionālajā teātrī. Šobrīd Nacionālā teātra repertuārā ir arī kāds gluži nopietns mēģinājums saprast teātra būtību – Kaspara Zvīguļa monoizrāde "Melot?!", kuru gan, godīgi sakot, arī grūti nosaukt par izcilu veiksmi. Ja meklētu, izrādes par teātri varētu atrast vēl un vēl.
Vai ir kāds īpašs āķis? Iespējams, iestudējot izrādes, jo īpaši komēdijas, par teātri, aktieriem vairāk nekā citkārt nepieciešama precizitāte un pašironija, lai neieslīgtu bezgaumībā vai, no tās vairoties, pelēcībā. Reizēm rodas iespaids, ka māksliniekiem iestājas kaut kāds emocionālais bloks, kas traucē iekšēji brīvai tēla interpretācijai. Tāpēc gluži objektīvi jebkura luga, Andri Lūpa darbu ieskaitot, ir paciets rieksts, un īsti eleganti to pārkost Tomam Treinim nav izdevies.
0