Piedalies upurēšanas rituālā! Katrs portālam "Satori" upurētais eiro palīdzēs mums cīnīties ar meliem, bezatbildību un vienaldzību.

 
Recenzija
06.01.2016

Izeja no nebulas un Groševs

Komentē
0
Saglabā

"(..) Caurspīdīgās ēnās ieplūst miglājs, kas zobojas par līkumiem, kuros pats ietiepīgi rāpjas, turoties pretim brīvdienu nogurumam. (..) Saēstos audos nebula izšķīst sevī, ļaujot sarunām kļūt par svecēm, kas izgaismo vien klusākās kustības. Asemiskās zīmēs miglājs stostās ap sevi, līdz iekrīt atkārtojumu virtenē."

(Kaspars Groševs. No izstādes pavadteksta)

 

Pagājušā gada nogalē (5. decembrī) laikmetīgās mākslas centrā "kim?" tika atklātas trīs izstādes – Donas Huankas "Polijas strīpainās zobu skavas", Ezras Vubes "Palindroms" un Kaspara Groševa veidotā grupas izstāde "Izeja, stostīšanās un miglājs", kuras pieejamas apmeklētājiem līdz 2016. gada 24. janvārim. 1. stāva izstāžu zālē skatāma Kaspara Groševa izstāde, kurai pievērsīšos šai rakstā.

Tas, ko dara mākslinieks Kaspars Groševs, ir interesantākais šībrīža Rīgas mākslas scēnā. Pirmkārt, jau galerijas "427" ("Four To Seven") darbība, otrkārt – izstāde laikmetīgās mākslas centrā "kim?", kurā Kaspars uzstājas ne tikai kā mākslinieks, bet arī kurators. Kāpēc tas ir tik interesanti? Un kā tas iekļaujas aktuālās laikmetīgās mākslas kontekstā?

2014. gada pavasarī kopā ar mākslinieci Ievu Krauli, kura šoruden ir uzsākusi tēlotājmākslas studijas Sandberga institūtā (Sandberg Instituut) Amsterdamā, Kaspars atvēra mākslas telpu Elijas ielā 20 un noorganizēja vairāk nekā 10 vietējo un ārzemju autoru izstādes. Nupat galerija "427" ir pārvākusies uz jaunām telpām Stabu ielā 70 (jāredz!). Lai arī galerijas darbība ir visai margināla, vietējā kontekstā tā ir vērā ņemama, un ne tikai tādēļ, ka tā ir vienīgā no Latvijā atrodamajām mākslas telpām, kas atbilst artist-run space [1] konceptam. Domājot par to, man nāk prātā pirms vairāk nekā simt gadiem aizsāktā amerikāņu fotogrāfa Alfreda Štiglica (Alfred Stieglitz) galerija "291" Ņujorkā, kas iezīmēja jaunas organizatoriskas un kuratoriālas prakses aizsākumus jeb mākslinieku kā izstāžu zāles vadītāju, programmas sastādītāju un galeristu. Arī šī galerija tika iekārtota šaurā dzīvoklītī 5. avēnijā, un, pateicoties tās izstāžu programmai, kurā līdzās galerijas dibinātāja draugiem fotogrāfiem, piemēram, Edvardam Steihenam (Edward Steichen), tika iekļauti Eiropas avangarda skaļākie vārdi – Anrī Matiss, Ogists Rodēns, Pablo Pikaso, Marsels Dišāns u.c. –, tā kļuva par laikmetīgās mākslas jaunāko strāvojumu atspoguļotāju un noteicēju.

Minu to tādēļ, ka daļa no "kim?" izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem piedalījušies arī līdzšinējos "427" projektos – inaugurācijas izstādē "Farewell" un izstādē "M. S.", kuras ietvaros klajā tika laists arī drukāts izdevums – fiktīva mākslinieka M. S. monogrāfija. Pagājušajā gadā "427" norisinājās arī Londonā dzīvojošās īru mākslinieces Vivjenas Grifinas (Vivienne Griffin, 1975) personālizstāde "Like Nature But Not". Līdz 18. decembrim galerijā bija skatāma jaunās, Ķelnē strādājošās latviešu mākslinieces Īrisas Erbses (1990) izstāde "Fermentācija".

"Izeja, stostīšanās un miglājs" ir vairāk vai mazāk Kaspara draugu mākslinieku kopizstāde. Katrs no izvēlētajiem darbiem savā ziņā atgriežas pie Kaspara – pie kuratora –, iezīmējot šobrīd aktuālās kuratoriālās prakses tendenci: izteikti individuālu pieeju, emocionāla, personiska stāsta stāstīšanu. Patiesi, šī izstāde kļūst par savdabīgu Groševa "savu istabu", jo citu autoru darbi kuratora radītajā kontekstā šķietami pārtop par viena mākslinieka veikumu. (Varbūt tie ir sava veida centieni definēt paša kuratora/mākslinieka interesi mākslā?)

Par vienu veselumu to palīdz uztvert tā sauktais miglājs, kas klāj "kim?" sienas. Tas ir Groševa veidots monohroms raksts – vijīgi līkumots –, kas, pateicoties ar brīvu roku veidotajam atkārtojumam, pārvēršas pulsējošā musturā, līdzīgā adījuma valdziņiem. Šis grafiskais elements sākotnēji parādījies jau grupas izstādē "Lilly's Pool" (jeb "Lilijas baseins"), kas šī gada sākumā norisinājās mākslas telpā "Art in General" Ņujorkā. Savukārt izstādes "Aspena–Ķemeri" atklāšanā 2014. gada vasaras nogalē "kim?" Kaspars parādījās pašadītā kostīmā, kas pēc tam papildināja ekspozīciju, pārmests pār krēsla atzveltni. Acīmredzot, domājot par kopizstādes ietvaru, mākslinieks vispirms pievērsies savas daiļrades analīzei, izvēloties kādu no sava vizuālā rokraksta paraugiem.

Miglāja raksta tiražēšana varētu šķist absurda, tomēr šajā gadījumā kurators tā saucamo izstādes "dizainu" ir pārvērtis kuratoriālā stratēģijā, ekspozīciju sakausējot vienotā masā. Teorētiski te varētu spekulēt par mākslinieka ego ietekmi uz izstādes organizatora lomu un domāt, vai, kā un kāpēc autors izvēlas savu darbu izstādīt starp/līdzās citiem. Vai šis ir gadījums, kad mākslinieks vienkārši izmanto situāciju? Domājams, ka ne, jo pieaicināto mākslinieku darbi nav vienkārši iesaiņoti tēlainā tekstā ieslēptā konceptā, bet gan aktīvi izaicina kuratora piedāvāto diskursu, tajā ielaužoties, to demolējot utt. Tieši te arī saskatu izstādes nosaukumā ietverto pretenziju uz izejas meklējumiem.

Kaspars demonstrē pilnīgu uzticēšanos, izstādot vairākus darbus, kas tapuši speciāli izstādei. Viņš šķietami sajūsminās par iespējamiem pārpratumiem, nejaušībām, par misēkļiem un neatbildētiem jautājumiem. (Laikam arī tāpēc diemžēl arvien retāk varam lasīt viņa rakstus. Domāju, ka daudzi atceras Groševa slejas par jaunākajiem mūzikas ierakstiem žurnālā "Studija".)

Svarīgākais izstādē ir ne tik daudz dialogs ar skatītāju kā starp pašiem darbiem. Katrs no māksliniekiem nāk ar citu bekgraundu, tomēr pārsteidzošā kārtā cilpu pa cilpiņai izstādē tie saslēdzas vienotā virtenē. Īsta asemiskās rakstības paraugstunda, uz ko kurators norāda pavadtekstā.

Jau minētā Īrisa Erbse izstādē pārstāvēta ar gleznu "Nebula" (2015). Tas ir viens no darbiem, kurš veidots speciāli šai izstādei mākslinieces autortehnikā, kas paredz zīmējuma veidošanu ar glezniecības krāsām, to atstātās pēdas pēc tam dzēšot ar ķīmisko tīrīšanas līdzekļu palīdzību. Tādā veidā uz plaknes tiek atstāti vien jaušami miglāja ritmisko pavedienu atveidi. (Izstādes atklāšanā dzirdēju, ka kāds Erbses audeklu pielīdzina sačurātam matracim.) Patiesībā, salīdzinot ar darbiem, kas bija skatāmi "427", man šī glezna šķiet ļoti smalka un delikāta. Tāpat arī Ingas Ģibietes (1979) rokdarbnieciski sadiegtie daudzkrāsainie polietilēna maisiņi jeb instalācija "Nepabeigts komplekts 3" (2015) uz izstāžu zāles grīdas. Groševs to nosauc par sekošanu "trausla dzīpara atstātām pēdām", veidojot tiešu sazobi ar kopējo konceptu. Iepriekš līdzīgus Ingas "kārtojumus" biju redzējusi vairākos festivāla "Survival Kit" izlaidumos un izstādē "Ingredients" Rīgas Mākslas telpā (2013), un, jāsaka, tieši šeit tie iekļaujas visdabiskāk, ļaujot utilitāros, šķietami bezvērtīgos materiālus uztvert kā patiesi trauslu, teju efemēru tēlniecisku struktūru, lai arī cik grūti daudziem to būtu pieņemt.

Interesanta pieeja darba radīšanas procesam vērojama arī somu mākslinieka Miko Kuorinki (Mikko Kuorinki, 1977) objektos. Tos veidojuši latviešu amatnieki (Viktors Ozols, Dzintars Gailis, Normunds Laņģis) pēc Kuorinki dotām instrukcijām. "Objekti, kas aprakstīti klūgu pinējam, akmeņkalim un podniekam" (2015) vizualizē uztveres dažādos modeļus – ko katram indivīdam nozīmē, piemēram, "divi iedziļinājumi virsmā" vai "puslodes izliekums".

Manipulatīvs piegājiens nolasāms īru izcelsmes mākslinieka Ouena Raiena (Eoghan Ryan, 1987) videodarbā "Vai tu mēģini man likt to pateikt?" (2015), kas tapis laikā, kad autors uzturējies rezidencē izglītības un mākslas centrā "Rupert" Viļņā vienlaikus ar Kasparu Groševu. Man gan tas ir visai neizprotams savārstījums par autora bērnības pieredzes nospiedumiem viņa personībā, vecāku un bērna attiecībām, centieniem risināt Edipa kompleksa atstātās brūces. Skinheds dejo kameras priekšā, aizķēpā fotogrāfijās redzamu cilvēku vaibstus, runā monologā ar auduma maisu galvā, meklē fokusu mirstošas mušas konvulsijās. To papildina objekts "(mēs atradām) kaltu gurnā (sāp)" (2015) – izstādes miesā iedurts tēlnieka darbarīks, kur jau atkal jūtams kāds apspiests niknums. Kaspars stāsta, ka te meklējama atsauce uz mākslinieka Vilema de Kūninga (Willem de Kooning) bronzas skulptūru "Clamdigger", kas tapusi pagājušā gadsimta 70. gados. Šķiet, Ouens pats sevi izjūt kā šo pirmatnējās matērijas veidoto puscilvēka/pusnezvēra figūru, jo šis elements viņa daiļradē parādījies vairākkārt.

Izstādes telpas sienas, līdzīgi kā Ouens Raiens, sabotējis arī zviedru mākslinieks Henings Lindkvists (Henning Lundkvist, 1981) ar trīs zīmējumu sēriju "Tags" (2015). Tajos viņš "pārspiedis" ielās redzētus tagotāju [2] parakstus un grafiti mākslinieku zīmējumu fragmentus, kas, līdzīgi kā nebulas raksts, pārtapuši grafiskās, teju kaligrāfiskās zīmēs. Pavisam askētiski un ar pietāti rīkojusies Vivjena Grifina instalācijā "Vai šie jautājumi pārtop par mīklām, tiklīdz atspīdums kļūst nopietns?" (2015), kas tapusi īpaši šai izstādei. Mijiedarbojoties ar miglāju, eksponēti divi balti auduma žalūziju ruļļi, kuros izgrieztie apļi savā veidā ierāmē nebulas raksta fragmentus, piešķirot tiem jau citu nozīmi – liekot pievērst uzmanību otas vēzienu izpildījumam, melnā niansēm.

Kā noslēdzošais jāmin zāles centrā izvietotais angļu mākslinieka Frenka Boida (Frank Boyd, 1983) objekts "Bez nosaukuma" (2013). Uzmetot tam skatu, šķiet, ka būs jāieklausās, bet vadu cilpa (jau atkal valdziņš?), kas telpiski savieno telpas grīdu un griestus, saslēdzas jaukā baltmaizes kukulītī. Tas iespējamo audiokabeļu elektronisko troksni vai nu apslāpē, vai arī caur mīklas porām izlaiž telpā (kas to lai zina?). Pēc savas estētikas tas atgādina paša Kaspara darbus, kas, piemēram, bija skatāmi turpat Spīķeros personālizstādē "I/O. Bez ienaidniekiem" (2011).

Man šī izstāde ir atsauču pilna – uz Groševa daiļradi, uz "427" ieturēto stilistiku, uz Berlīnē, Parīzē vai Briselē ik uz stūra sastopamām mākslinieku vadītām mākslas telpām. Visi eksponētie darbi izaicina veidus, kādos mēs varbūt esam ieraduši komunicēt ar vizuālo mākslu: tie piespiež mulst, dusmoties, sajūsmināties un arī pasmieties. Izstāde patiesi liek stostīties un līdz ar māksliniekiem meklēt izeju – bet ne to, virs kuras ir zīme "Exit", kā tas nereti mēdz gadīties kūrētās izstādēs par galvām, raiņiem, plikņiem vai saules sistēmām. Tāpēc, ienākot "kim?", noķeriet pavedienu un nečīkstiet, ka nekas nenotiek!

 

[1] "Artist-run spaces" ir mākslinieku vadītas mākslas telpas/galerijas, kas biežāk tiecas pārdefinēt ierastos izstāžu programmu veidošanas principus.

[2] Tagotāji (taggers) ir ielu mākslinieki, kuri zīmējumu vietā urbānajā vidē atstāj savus parakstus, kas vairumā gadījumu atbilst viņu pieņemtajiem pseidonīmiem.

 

Elīna Sproģe

Elīna Sproģe studē mākslas vēsturi Latvijas Mākslas akadēmijā un strādā galerijā "Alma". 2013. gadā kļuvusi par mecenātes Ināras Teterevas stipendijas mākslā laureāti. Kopš 2012. gada publicē rakstus ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!