Foto - Pauls Bankovskis
 
Recenzija
06.09.2013

Izdzīšana. No dārza

Komentē
0
Saglabā

Pārdomas pēc vācu režisores un scenogrāfes Kristīnes Umpfenbahas izrādes "Zudušie dārzi" festivālā "Homo Novus".

"Tu esi no laukiem?" pirmajā kolhozu talkas dienā biešu laukā pie Salaspils man vaicāja viena no jaunajām skolasbiedrenēm. Tas bija pirms daudziem gadiem, tik tikko biju sācis mācīties Rīgā un acumirklī tiku atmaskots. Tā bija taisnība, lai gan lauki, no kuriem nācu, nepavisam nebija tie paši lauki, kādos dzīvoja daudzu pilsētnieku omītes un opīši, lauki, kuros tika kopti tīrumi vai turēti mājlopi, lauki, uz kuriem brīvdienās būtu kārdinājums aizbraukt ikdienas nogurdinātiem pilsētniekiem. Mani vecāki nebija lauksaimnieki jeb kolhoznieki, un drīzāk varētu teikt, ka pilsētā biju ieradies no pilsētas lauku teritorijas. Mana vienīgā saikne ar laukiem kā vietu, kur nodarbojas ar lauksaimniecību, augkopību vai dārzniecību, bija dārziņi. Mūsu ģimenei bija pat divi.

Viens, tāpat kā mūsu mājas kaimiņiem, bija iekārtots turpat netālu no garai rozā desai līdzīgās divstāvu dzīvojamās mājas, otru vecāki bija saņēmuši "pa darba līniju" – tas bija zemes gabaliņš iežogotā teritorijā, kas tika dēvēta par "Ošu dārziem". Vasarās, vismaz reizi nedēļā gar Vējupītes malu ejot uz dārziņu, par to, kāpēc mazdārziņi tiek dēvēti par "Ošu dārziem" nebija vaļas domāt. Tā tas vienkārši bija, un cauri. Kreisajā pusē mūsu Ošu dārzu gabaliņš robežojās ar dārziņu, kurā allaž viens pats saimniekoja kāds Jānis vai Juris. Viņš bija no retajiem, kas savā zemes pleķītī bija uzcēlis arī nelielu būdiņu, kur glabāt darbarīkus. Aiz avenājiem zemes gabaliņa tālākajā galā rosījās krievu ģimene, kurā, šķiet, bija tikai māte un meitas vai varbūt māsas un meitas, katrā ziņā tur bija tikai dažādu vecumu meitenes un sievietes. Trešajā pusē mūsu dārza kaimiņš bija viens no mūsu rozā mājas kaimiņiem – no Latgales cēlies briļļains speciālists, ar kura ģimeni manējā pat tā kā drusku draudzējās, jo reiz ciemojāmies viņu laukos – īstajos laukos – netālu no Zilupes.

Atšķirībā no dārziņu plantācijām turpat netālu no Siguldas – Egļupē, kur nedēļas nogalēs ar vilcienu sabrauca Rīgas fabriku strādnieki, mūsu "Ošu dārziņš" bija tikai un vienīgi praktisks pasākums. Mums nenāca ne prātā tur kādreiz uzsliet kaut cik apdzīvojamu mājiņu vai uzskatīt, ka šī vieta ir "vasarnīca" un uz turieni būtu jādodas sauļoties vai "atpūsties". Tur bija vagas un dobes, ogu krūmi un pāris ābeles; tur bija jārok, jāsēj, jāravē un pēcāk jānovāc raža. Viss. Un ar dārza kaimiņiem varēja apspriest kaitēkļu apkarošanas metodes vai samesties kopā un sarunāt, lai uz diviem atved vienu kūtsmēslu kravu.

Taču tad notika kas grūti izprotams un biedējošs. Kļuva zināms, ka cauri Ošu dārziem tikšot būvēts ceļš. Un tā arī bija – tieši pa diagonāli šķērsām pāri dārziņu teritorijai viss tika nošķūrēts, izrakts un aizslaucīts, dārzu vietā parādījās dzeltenu smilšu un baltu šķembu kalni, rosījās ekskavatori, buldozeri un greideri. Vairāki dārziņi aizgāja zudumā pilnībā, bet vēl vairāk bija to, kuriem pēc ceļa uzbūvēšanas bija slīpi nošņāpti stūri. No pāris dārziņiem vispār pāri palika tikai gari izstiepti trīsstūri – viens tāds bija tieši iepretī mūsu zemes gabaliņam, kuru ceļš nebija skāris. Trīsstūrīgā gabaliņa galā tā īpašniece – šķiet, viņu sauca Ņina – bija uzbūvējusi tikpat trīsstūrainu namiņu.

Ceļa būves pēkšņums un nenovēršamība, tāpat – ceļa būvētāju dzeltenajā grants kaudzē uz visiem laikiem nozaudēts mazs rotaļu auto, bija satraucošs piedzīvojums. Izrādījās, ka pat ilgu laiku pazīstamas, noderīgas, pašu spēkiem koptas un lolotas vai vienkārši mīļas lietas un vietas nebūt nav mūžīgas. Vienā acumirklī kāda augstāka vara, lielāks un neredzams spēks vai apstākļu sagadīšanās to visu var atņemt, aizslaucīt un padarīt par nebijušu. Un tev nav lielākas teikšanas kā skudrai, kuras pūznī nolēmis parakāties lācis. Par to, ka pat no ceļa būves paglābušies "Ošu dārzi" patiesībā ir vienīgi, tā teikt, uz smiltīm būvēts pasākums, es dabūju pārliecināties vēl pēc vairākiem gadiem.

Par Ošiem dēvēja vienas no tuvējām mājām, un drīz pēc valsts neatkarības atjaunošanas apkārtnes māju saimnieki atguva padomju laikā atsavinātās zemes. Pie agrākajiem saimniekiem atgriezās arī "Ošu dārzu" teritorijas, un jau pavisam īsā laikā kādreizējo dārzu vietā tika saslietas 90. gadu jauno projektu ēkas.

Dažādu augstāku un nepieveicamu spēku iejaukšanās, kā arī izdzīšana no dārziem cilvēkus pavada kopš aizlaikiem, jau sākot ar bēdīgo Ādama un Ievas piedzīvojumu. Arī dārzkopis Kains ar viņa darba augļiem Dievam nešķita gana simpātisks. Dārzu nopostīšana un iznīcināšana, visticamāk, ir tikpat sena, cik dārzu veidošana un kopšana, un mazdārziņi, iespējams, ir spilgtākā mūsdienu cilvēkam pieejamā šo nepārtraukto centienu, pūliņu, vaiga sviedru un tam visam sekojošas iznīcības ilustrācija. Jo, būsim godīgi, lai kāda arī būtu mazdārziņu iekopšanas motivācija, tiem īsti itin nekur nav vietas.

Režisore Kristīne Umpfenbaha nāk no zemes, kas savā ziņā ir viens no mazdārziņu vai vismaz skolu izmēģinājumu lauciņu šūpuļiem. Vācu ārstu, pedagogu un Leipcigas Universitātes mācībspēku Moricu Šrēberu (1808-1861) 19. gadsimtā bija pārņēmusi ideja par to, ka pilsētas bērnu un jauniešu fizisko un garīgo veselību ievērojami varētu uzlabot nodarbības svaigā gaisā šim nolūkam īpaši ierīkotos dārziņos. Šāda dārzkopība stiprinātu gan jauniešu miesu, gan kliedētu dažādas kaitīgas domas – arī tās, kas mudina uz masturbēšanu.

Saprotams, Padomju Savienībā mazdārziņi kļuva par iecienītu laika pavadīšanas veidu un nozīmīgu ekonomisku atbalstu pilnīgi citu iemeslu dēļ. Līdzās utilitāriem apsvērumiem (kā manu vecāku gadījumā) dārziņš varēja būt arī kā miniatūrs piepildījums proletariāta sapnim par savu vasarnīcu (kā pieminētajā Egļupes piemērā un citos vasarnīcu kooperatīvos). Tā bija īpašumtiesību ilūzija valstī, kur privātīpašuma it kā nemaz nebija vispār, un tāda pati ilūzija bija pārliecība, ka šie iemērītie kvadrātmetri, iekoptās dobes un sabūvētās mājiņas varēs stāvēt no paaudzes paaudzē un mūžu mūžos.

Ļaudis, kas rosījās šajos lauciņos, nebija nekādi zemnieki, pārsvarā viņi pat nebija nekādi laucinieki – vairums "pie savas zemes" brīvos brīžos ieradās no pilsētām. Tie bija "viltus" zemnieki, kas kopa "viltus" zemi, izliekoties nemanām vai patiesi neredzot un nenojaušot, ka agrāk vai vēlāk kaut kādu lielu un droši vien svarīgu iemeslu dēļ viss padarītais un iekoptais viņiem acumirklī var tikt atņemts. Zemes īpašumtiesību maiņa, pārmaiņas apdzīvoto vietu plānojumos, jauni apbūves projekti, dažādu ceļu celtniecība – tās visas ir stihijas, kurām ar dēļu sētu iežogota teritorija ar dobītēm, augļu kokiem un būdiņu ir pārāk neuzticams pretspars. Tādas divu muļķa sivēntiņu mājiņas no salmiem un žagariem, ko ļaunais vilks var sabrucināt ar pāris elpas vilcieniem. No kartona salīmēts dārza mājiņas makets vienkārši paceļas gaisā no savas vietas dārzos un klusi aizpeld pa Rīgas kanālu garām Rīgas Brīvostas pārvaldes ēkai. Kaut kā vēsturiski ir tā sanācis, ka pilsētas pamazām vien izplešas laukos, nevis lauki – mācas virsū pilsētām.

Manuprāt, par to arī ir Kristīnes Umpfenbahas izrāde, mākslas projekts jeb performance "Zudušie dārzi" – no citas valsts nākušas režisores veltījums vairākiem desmitiem Bolderājas dārzkopju, kas savus gadu gaitā iekoptos mazdārziņus ir zaudējuši nevienlīdzīgā cīņā ar Rīgas brīvostas plāniem – šķērsām pāri mazdārziņu teritorijai ierīkot ostai nepieciešamu dzelzceļa atzaru. Pasākums notiek no dārziņiem "attīrītajā" un balandu puduriem aizaugt paguvušā nākamā dzelzceļa stigā. Tai abās pusēs savu eksistenci, spītējot visu iespējamo metāla zagļu, bezpajumtnieku un no cietumiem atbrīvotu ieslodzīto teroram, turpina atlikušie dārzi un tajos mītošie dārznieki. Starp balandām zied no nolīdzinātajiem dārziem palikušas kliņģerītes un kosmejas, rēgojas nocirsto augļu koku celmi un šur tur vēl samanāmas dārza mājiņu vai siltumnīcu vietas.

Tur tad arī ir vairākas scenogrāfa Rudolfa Bekiča uzbūvētas "būdiņas" – vieglas, ar polietilēna plēvi pārvilktas konstrukcijas, kas izrādes laikā ir kā tādas stacijas jeb pieturas punkti, starp kurām tiek secīgi izvadātas skatītāju grupiņas. Katrā no stacijām apmeklētājus sagaida kāds no zudušo dārzu apsaimniekotājiem un izstāsta savu stāstu. Par to, kā bija, par to, kā tas notika, un par to, kā ir tagad – kad sava dārza vairs nav. Starp citu, ne viens vien no dārziņos saimniekojošajiem pensionāriem tur nav ieradies vienīgi pa nedēļas nogalēm vai vasarām, bet dzīvojis pastāvīgi – visu cauru gadu. Fonā no Spilves lidlauka gaisā ceļas mazas privātas lidmašīnas, riet saule, un vējš no Bolderājas puses atnes monotoni dobju rūpniecisku dunoņu.

To vērojot un uzklausot, atcerējos britu kinorežisoru Dereku Džārmenu (1942-1994). Jau pēc tam, kad bija atklāts, ka viņam ir AIDS un slimības iespaidā pamazām zuda redze, viņš jūras malā, oļu klātā klajumā, sāka iekopt dārzu. Kā papildu atgādinājums par to, ka bez katra konkrēta cilvēka darbiem, pieredzes, centieniem, cerībām un gaitām pastāv vēl kaut kas lielāks un šī paša cilvēka spēkiem neiespaidojams, pie apvāršņa draudīgi rēgojās atomelektrostacija.

"Ko tagad darīt?", "Kā dzīvot tālāk?" un "Kā tas var būt, ka no tā, kas vairākus gadu desmitus ir bijusi neatņemama dzīves daļa, pāri nav palicis itin nekas?" – tie ir galvenie jautājumi, pie kuriem atkal un atkal nonāk zudušo dārzu apsaimniekotāji. Skaidrs, ka atbildēt neviens viņiem nespēj, vienalga, vai tie būtu iejūtīgi izrādes skaitītāji, vai Rīgas brīvostas oficiālo viedokli pārstāvošas personas. Jo nekādas atbildes jau nav bijis arī pēc izdzīšanas no Ēdenes dārza, bet dārznieka Kaina atbilde Ābelam bija īsti mūsu prezidenta garā – ar trulu priekšmetu pa galvu.

Kā jebkurā gadījumā, kad ir runa par kaut ko neatgriezeniski zudušu – vienalga, laiku, vietu vai cilvēkiem –, arī "Zudušie dārzi" nesniedz iespēju atgriezties vai ilgāk sajust to, kā vairs nav, bet iemūžina jau zaudētā neesamību, neaizpildāmu tukšumu, neatgriezeniska zaudējuma sajūtu un aizdomas, ka nekad vairs nebūsim tur, kur varbūt būtu gribējies atgriezties. Pat ja tur viss būtu pavisam citādāk, nekā mēs atceramies.

Un tad kā silts mierinājums nāk bijušās dzelzceļa darbinieces Gaidas vārītā zupa lielākajā no plēves būdiņā. Un iespēja katram izrādes apmeklētājam ar zaudēto dārzu apsaimniekotājiem pārmīt kādu vārdu. Jo vienā brīdī tu saproti, ka zaudēti jau nav tikai dārzi, bet savdabīgs "sociālais tīkls", gadu gaitā koptas un uzturētas attiecības, kopīgi prieki, bēdas un ikdienas, bez kurām pāri paliek, atvainojiet, tikai vientulība. Jo ikvienam mums reiz pienāk vecums, kad jaunu dārzu iekopt vairs nav spēka un arī jauni draugi nez no kurienes vairs neuzrodas.

 

Tēmas

Pauls Bankovskis

Pauls Bankovskis ir rakstnieks un publicists, vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Šobrīd raksta romānu par pasaules vēsturi no ļoti tālā nākotnē dzīvojošu cilvēku skatu punkta, vaļasbrīžos nodarb...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!