Latvijas armijas 7. Siguldas kājnieku pulka 2. bataljona virsnieki un instruktori 1919. gada rudenī. No Latvijas Kara muzeja arhīva
 
Vēsture
13.11.2018

Izcīnīt un saglabāt

Komentē
0
Saglabā

Jaunu valsti ir iespējams izveidot, tikai atsakoties no kādas jau eksistējušas valstiskās struktūras, tāpēc šāds process vienmēr ir saistīts ar konfliktu. Lai arī starptautiskā atzīšana ir būtisks faktors valsts eksistencei, tās veidošanās procesā atzīšana de iure parasti ir tik vien kā realitātes politiskais apstiprinājums, t.i., tās varas, kas patiesi ir spējīga valdīt, atzīšana. Mūsdienu stāstā par Latvijas izveidošanos mazāk populārs ir fakts, ka pirmā valsts, kas atzina Latvijas Republikas neatkarību de iure, nebija ne Lielbritānija, ne Francija vai ASV; tā bija Padomju Krievija. 1920. gada 11. augustā tika parakstīts Rīgas miera līgums, kura otrais pants skanēja: "Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākamiem laikiem."

Lai arī Latvijas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī ir nozīmīgais notikums Latvijas vēsturē, savā laikā tas bija tik vien kā simbolisks akts, kuram līdzīgus varēja atrast visā reģionā no Somijas līdz Gruzijai. 1918. gada nogalē Latvijas Pagaidu valdība reprezentēja tikai vienu no trim iespējamiem Latvijas attīstības scenārijiem, konkurējot ar nonākšanu Vācijas ietekmes zonā vai atrašanos Padomju Krievijas sastāvā. 1918. gada decembrī, kad Latvijā ienāca Sarkanā armija, visi pretboļševistiskie spēki Latvijā sastāvēja no Vācijas impērijas 8. armijas atliekām, un vācbaltiešu dibinātā Baltijas Landesvēra (Baltijas Zemessardzes), kurā pēc Latvijas Pagaidu valdības vienošanās ar vācu pusi iekļāvās pirmās latviešu saformētās vienības. Šīs vienības gadumijā plecu pie pleca izcīnija pirmo kauju Neatkarības kara vēsturē pie Inčukalna. Kaujā, kurā Zemessardzes spēki piedzīvoja sakāvi, krita 43 vācu, latviešu un krievu karavīri, taču lielinieku virzīšanās tika aizkavēta pietiekami ilgi, lai vācu un Pagaidu valdības iestādes varētu netraucēti evakuēties no Rīgas.

Atkāpšanās ceļš ilga gandrīz mēnesi un apstājās tikai pie Ventas upes līnijas. Pēc Rīgas atstāšanas lielākā daļa latviešu vienību izklīda, atlikušos vīrus pulkveža Oskara Kalpaka vadībā apvienojot Atsevišķajā Studentu rotā un Latviešu atsevišķajā bataljonā, kuru pamatsastāvu veidoja studējošā inteliģence un Pirmajā pasaules karā rūdītais bijušās cariskās armijas virsnieku sastāvs. Situācija tomēr nostabilizējās; to iespējamu padarīja ne tikai igauņu panākumi viņu neatkarības cīņās vai vācu vienību ierašanās, bet arī pilnīgs vietējo iedzīvotāju atbalsta zudums Padomju Latvijas valdībai, kas pirmkārt izpaudās kā masveidīga dezertēšana no Sarkanās armijas, dažkārt veselām vienībām pārejot Pagaidu valdības pusē. Vienlaikus tika formētas latviešu vienības Igaunijas armijas pakļautībā, kas tika apvienotas Ziemeļlatvijas brigādē Jorģa Zemitāna vadībā. 3. martā sākās vācu-latviešu spēku pretuzbrukums, no Ziemeļiem uz priekšu virzoties igauņu-latviešu spēkiem; pēc Rīgas krišanas 22. maijā Sarkanās armijas vienības haotiski atkāpās uz Latgali. Šis neatkarības kara posms noslēdzās Cēsu kaujās, kurās jauno Baltijas valstu un vācu interešu konflikts beidzās ar vācu sakāvi. Pēc Cēsu kaujām Antantes pārstāvji, kas vēlējās saglabāt vācu vienības kā nozīmīgu pretlieliniecisku spēku reģionā, panāca Strazdumuižas miera parakstīšanu. Līgums noteica, ka vācu vienībām no Latvijas būs jāizvācas, taču vācieši to darīt negrasījās un sāka formēt jaunu spēku – Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju Pāvela Bermonta nominālā vadībā.

Lai panāktu vācu evakuāciju, Sabiedrotie nebija gatavi iesaistīties tieši, tāpēc šis darbs bija jāizdara latviešiem pašiem. 1919. gada 10. jūlijā, apvienojot Ziemeļlatvijas brigādi un Atsevišķo latviešu brigādi, dzima Latvijas armija, par tās pirmo komandieri kļūstot ģenerālim Dāvidam Sīmansonam. Vāji apgādātās Latvijas armijas situācija bija grūta – Austrumos tai bija jācīnās pret Sarkano armiju, savukārt Dienvidos to neizbēgams bija konflikts ar vācu spēkiem, kuri 1919. gada 8. oktobrī Bermonta/fon der Golca vadībā devās uzbrukumā Rīgai. Kopš šī brīža Latvijas armijai vienlaikus bija jācīnās divās frontēs pret skaitliski un tehniski pārāku pretinieku. Vienīgā Latvijas armijas priekšrocība šajā brīdī bija ievērojams Latvijas iedzīvotāju atbalsts, kas izpaudās gan finansiālos un mantu ziedojumos armijai, gan masveidīgi brīvprātīgi piesakoties dienestā, gan partizānu vienībām cīnoties pretinieka aizmugurē. Ja neskaita angļu flotes lielgabalu uguni operācijas sākumā, līdz 1919. gada decembrim Bermonta spēkus Latvijas armija no Latvijas izspieda viena pati. Šoreiz Antantes vēlme pēc pamiera netika uzklausīta un operācija tika strauji pabeigta vēl pirms Antantes pārstāvju ierašanās, tagad atlika tikai atbrīvot Latgali, un šajā darbā palīdzību sniedza gan poļi, gan igauņi.

Latvijas Neatkarības karš ir tikpat būtiska Latvijas neatkarības stāsta daļa kā Latvijas politiskā, ekonomiskā un sociālā vēsture. Pat izvairoties no romantizētām frāzēm par to, ka "neviena tauta savu neatkarību nav izcīnījusi bez asinīm" un "labāk stāvus mirt nekā uz ceļiem dzīvot", Neatkarības karš liek saprast vairākus politiskos mehānismus, kuriem ir nozīme arī mūsdienās. Pirmkārt, neatkarības aizstāvēšana nav tikai zināmas naudas summas novirzīšana armijai – to var nodrošināt tikai visa sabiedrība kopumā, sagādājot gan materiālos, gan cilvēku resursus: armija dzima no brīvprātīgajiem, kuri ieradās savā apģērbā, kuriem ieroči tika pirkti no iedzīvotāju ziedotām vērtslietām, un tikai pamazām izauga līdz 75 000 vīru 1920. gada februārī. Otrkārt, tikai pastāvot spēcīgam un cīnīties gribošam kodolam, ir iespējams cerēt uz sabiedroto atbalstu; bez Latvijas armijas gatavības cīnīties britu un franču lielgabali nekad neapšaudītu bermontiešu pozīcijas pie Daugavgrīvas, igauņu pulki necīnītos pie Cēsīm un poļu divīzijas nepalīdzētu atbrīvot Latgali. Treškārt, nepastāv nošķīrums starp armiju un sabiedrību; armija ir sabiedrības daļa, un tautas gatavība valsti aizsargāt ir tās valstsgribas lakmusa papīrs. Latvijas armija nevienu jau kopš pirmās kaujas nav bijusi latviešu armija; Latvijas armijā bija Latvijas pilsoņu armija, kurā blakus cits citam cīnījās krievu firsts, baltvācu barons un latviešu saimnieks, un tāda tā palika arī starpkaru periodā.

Latvijas armija savu uzdevumu bija izdarījusi – tā ne tikai bija izcīnījusi valsts neatkarību, bet arī bija devusi Brīvības cīņām leģendāru auru, kas spilgti redzama laikabiedru atmiņās. Starpkaru periodā Latvijas armija bija elements, kas apvienoja dažādus Latvijas reģionu un tautību iedzīvotājus, virsniecība bija ne tikai militāro speciālistu, bet arī sabiedrības elites kalve. Mūsdienās šī aura ir padzisusi, iespējams, 1940. gada okupācijas dēļ, kurā Sabiedroto trūkums un pārlieku liela politiķu paļaušanās uz starptautisku līgumu par neitralitāti un Tautu Savienības spējām neļāva Latvijai neatkarību saglabāt, Latvijas armijas kadriem cīnoties Vācijas vai Padomju Savienības armiju sastāvā, kur tās izcīnīja atzinību un kaujas slavu, taču to apēnoja politiskais mantojums.

1991. gadā Latvija neatkarību atguva, izvairoties no militāra konflikta. Tiesa, tas nenozīmē, ka Latvijas neatkarība tika atgūta bez Latvijas armijas palīdzības. Pirmie Zemessardzes bataljoni veidojās tieši tāpat, kā veidojās pirmās Latvijas armijas vienības 1918. gadā, – tie bija brīvprātīgie, kas trūcīgo ekipējumu, tai skaitā ieročus, iegādājās par savu naudu un formēja vienības, pat neskatoties uz to, ka Latvijas teritorijā atradās svešas valsts karaspēks. Tikai lēnām Latvijas spēka struktūras varēja profesionalizēties, un līdz tam brīdim Latvijas armija kalpoja gan kā arējās, gan iekšējās drošības mugurkauls, sākot ar valsts aizsardzību un beidzot ar cīņu pret bandītismu. Mainoties tūkstošgadei, situācija normalizējās, un vispārējās starptautiskās eiforijas rezultātā Latvija pietuvojās dalībai NATO un ES.

Šis laiks sakrita ar Aukstā kara beigām, kad pasauli pārņēma ticība tam, ka armijas ir atavisms, kas paredzētas nevis valsts aizsardzībai, bet gan cīņai ar teroristiem kaut kur Tuvajos Austrumos. Diemžēl, gluži tāpat kā bija vajadzīgas tikai divas desmitgades, lai Padomju Savienība pārdomātu savu Rīgā doto solījumu, nedaudz vairāk laika bija vajadzīgs, lai Krievija pārdomātu savas drošības garantijas, kuras bija devusi Ukrainai, un mums atgrieztos nepieciešamība domāt par teritoriālo aizsardzību. Latvijas Neatkarības karā krita 3046 karavīri, kas ar savām asinīm izpirka 20 neatkarības gadus. Tas varbūt nešķiet daudz, taču tieši šie 20 gadi neatkarības ir tas mantojums, kas mūs atšķir no citām postpadomju telpas valstīm, jo tie ielika pamatu un politisko praksi, kas pārdzīvoja okupāciju, Latviju ievedot NATO un ES. Tiesa, nekas nav par velti – pēc neatkarības atgūšanas, cīnoties plecu pie pleca ar sabiedrotajiem, starptautiskajās operācijās ir krituši septiņi Latvijas armijas karavīri. Armijai pret valsti ir divi uzdevumi; pirmkārt, tai ir jāizcīna drošība, un, otrkārt, armijai šī drošība ir jāsaglabā arī miera laikā. Ar nemirstīgo teicienu Dulce et decorum est pro patria mori sākas valsts, un tam ir jāpaliek par sabiedrības valstsgribas galējo līdzekli, taču uzdevums pilnībā ir izpildīts tikai tad, ja armijai par valsti vēlreiz asinis ir jālej iespējami maz. Lai tas būtu iespējams, diemžēl ir tikai viens veids – būt gatavam sevi pasargāt. Šī gatavība arī 21. gadsimtā ir sabiedrības valstsgribas rādītājs, kas ar devīzi "Gods kalpot Latvijai" vieno visu tautību, dzimumu un profesiju Latvijas pilsoņus.

 

Roberts Rasums

Roberts Rasums ir Latvijas Universitātes politikas zinātnes bakalaurs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!