Par Džonas Hila filmu "90. gadu vidū" ("Mid90s", 2018)
Aktiera, producenta, scenāriju autora un nu jau arī režisora Džonas Hila karjeras sākums saistās ar jauno amerikāņu komēdiju vilni, ko iezīmēja tādas filmas kā 2007. gada "Supergribošie", 2008. gada "Aizmirstot Sāru Maršalu" un 2009. gada "Smieklīgie cilvēki". "Supergribošie" iezīmēja tādu kā robežšķirtni, jo pirms tās "tīņu seksa komēdijas" asociējās ar 1999. gada hita "Amerikāņu pīrāgs" vulgāro līmeni. Ne velti "Amerikāņu pīrāgs" kļuva par epitetu, ar ko apzīmēt filmas, kurās fiziskās komēdijas joki jau robežojas ar bezgaumību, trivializējot pirmo seksuālo pieredzi un tās nozīmīgumu. Lai gan "Supergribošie" arī saglabāja daļu šīs "pīrāgu" tradīcijas, jau šīs filmas galvenie varoņi un viņu dialogi parādīja spēcīgāku piesaisti reālismam, komisko efektu radot ar kopējo dialogu stilistiku, nevis pārspīlētām atslēgas frāzēm jeb pančlainiem. Taču īsts pagrieziena punkts Hila karjerā notika 2011. gadā – filma "Naudas spēle" parādīja viņa dramatiskā aktiera spējas, kā arī nopelnīja pirmo "Oskara" nomināciju. Nākamā nominācija tika piešķirta par lomu 2013. gada filmā "Volstrītas vilks". Kāpēc es to visu pieminu? Jo arī Hila debija režijā stāsta par pusaudžiem, kuri visi ir "supergriboši", taču "tīņu seksa komēdijas" tur ir ļoti maz. Tas, ko viņi grib, ir piederības un ģimenes sajūta, kas diemžēl jāmeklē ārpus mājām.
Retro stilistika šobrīd ir kļuvusi par vienu no kino jājamzirdziņiem – saldā nostalģija pēc deviņdesmitajiem gadiem ir jūtama pat televīzijas seriālos, kuri ik pa brīdim speciāli veido "atmiņu sērijas", lai tikai iemīļotos varoņus varētu ievietot deviņdesmito gadu vidē. Taču Hila versijā tā nav mākslinieciska kaprīze, bet gan vēlme radīt vēsturiski precīzu stāstu, jo šis ir personisks stāsts viņam pašam. Svarīgs filmas aspekts ir draugu meklēšana, kas laikā pirms interneta nebija tik vienkārša, jo vēl nebija iespējas piepeši ar kādu svešinieku pačatot internetā.
Filmas galvenais varonis Stīvijs (Sanijs Saljics) ir mazs puika, kurš tuvojas pubertātes vecumam. Viņš dzīvo kopā ar savu mammu Debniju un vecāko brāli Lūkasu. Stīvija ikdiena ir neapskaužama – Lūkass savu iekšējo agresiju manifestē ārēji, regulāri iekaustot mazāko brāli. Taču, par spīti tam, Stīvijs jūt pret Lūkasu apbrīnu un pietāti, kas iezīmē vienu no filmā aplūkotajām problēmām – tēva figūras trūkumu dzīvē. Stīvija vientulība nav tikai ģimenes apstākļu radīta – viņš mēģina atrast kādu paraugu, kam līdzināties, lai izaugtu par "īstu vīrieti". Stīvijs šādu paraugu negaidīti atrod, kad iepazīstas ar skeitbordistu grupiņu, kurā ir arī vecāki puiši.
Filmai "90. gadu vidū" piemīt iezīmes no dažādiem kino apakšžanriem – visupirms tas ir pieaugšanas (coming of age) stāsts, tad sociāla drāma ar komēdijas elementiem un arī "skeitborda filma". Un visam pa virsu tā analizē dzimumlomas sabiedrībā, smalki preparējot vīrišķības jēdzienu, – caur deviņdesmito gadu prizmu tiek aplūkots mūsdienās tik sarežģītais jautājums par to, ko tieši nozīmē "vīrišķība".
Stīvija vēlme vispirms līdzināties savam brālim, bet vēlāk – pieaugušajiem skeitbordistiem iezīmē ne tikai pusaudžu vecumā tik svarīgo vēlmi iederēties un piederēt kādai noteiktai grupai, bet arī vēlmi saprast, kā tad puišiem vajadzētu uzvesties. Stīvijs ir vērotājs, kas gluži kā sūklis uzsūc visu apkārt redzamo informāciju – vīrietim ir jāslēpj savas rētas, vīrietim ir svarīgi, lai neviens neapšauba viņa heteroseksualitāti, vīrietis lamājas, smēķē, dodas iekšā briesmās un izmanto sievietes tikai baudas gūšanai, lai vēlreiz apliecinātu citiem, ka ir īsts vecis. Džona Hils meistarīgi apspēlē visus šos "alfa tēviņu" stereotipus, palūkojoties uz tiem ironiski un parādot to, ka, akli sekojot šādai shēmai, sekas var būt iznīcinošas.
Grupa, ar kuru iepazīstas Stīvijs, sastāv no četriem dažādiem puišiem. Katrs no viņiem cīnās ar savām identitātes un piederības problēmām. Piemēram, jaunākais no viņiem – Rūbens – atrodas hierarhijas zemākajā pozīcijā un uztver Stīviju kā savas barā izcīnītās pozīcijas apdraudējumu, bet vecākais no viņiem – Rejs – ir kļuvis par tādu kā neoficiālu grupas līderi un kļūst arī par Stīvija "tēva figūru". Viņš filmā ir viens no simpātiskākajiem tēliem, kas sniedz gan Stīvijam, gan skatītājiem cerību, ka ar laiku paliks vieglāk. Pusaudžu trakulības un pašdestrukcija vienā brīdī beigsies – vismaz kaut kāds miera stāvoklis ir iespējams.
Filma ir salīdzināta ar Lerija Klārka un Harmonija Korines darbiem, kas skarbi un reālistiski atveido pusaudžu dzīvi, kā arī bieži izmanto neprofesionālus aktierus, atrodot lomām atbilstošus tipāžus un filmējot viņu atbruņojošo dabiskumu. Taču, atšķirībā no Klārka un Korines darbiem, "90. gadu vidū" izceļas ar melanholisku un smalku siltumu. Pat ja brīžiem notikumi ir skaudri un bīstami, Stīvija starojošais smaids rada sajūtu, ka viss kaut kā nokārtosies. Lai arī filmā netiek izmantota subjektīvā kamera, Stīvija vērojošais skatiens un daudzie tuvplāni liecina, ka mēs skatāmies uz pasauli no viņa skatpunkta.
Interesantas ir arī līdzības un atšķirības ar citām "skeitborda filmām" – piemēram, ar 2005. gada "Dogtaunas dieviem" un 2018. gada "Skeita virtuvi". Abās skeitbords kļūst par brīvības un dumpības simbolu – tas ir vienojošs elements, uz kura pamata tiek būvēta draudzība un jaunas ģimenes. Piemēram, "Skeita virtuves" galvenā varone Kamilla (Rakele Vinberga) sastop līdzīgi domājošas meitenes, un visas vieno tieši skeitošana. Taču, atšķirībā no Kamillas, Stīvijs nav labs skeiteris – viņam dēlis ir tikai kā ieejas biļete šajā grupiņā. Un šī arī ir galvenā atšķirība no iepriekšminētajām filmām – lai cik daudz uzmanības tiktu piešķirts skeitošanai, tas nav "izsišanās stāsts", kur galvenais varonis kļūst par sava vaļasprieka meistaru. "90. gadu vidū" šis ierastais pavērsiens nenotiek un Stīvijs savu statusu grupiņā nostiprina citos veidos.
Filmas vizuālo stilu, protams, visspēcīgāk raksturo atpazīstamās deviņdesmito gadu zīmes – pie televizora pieslēdzamās spēlītes, audiokasetes, popkultūras atsauces uz izbalējušiem T-krekliem. Arī attiecīgā perioda mūzika un Trenta Reznora un Atikusa Krosa sapņainais skaņu celiņš nodrošina ceļojumu laikā. Taču lielākie nopelni ir operatora Kristofera Blovelta radītajam intīmajam un pietuvinātajam filmēšanas stilam. Pat ja brīžiem šķiet, ka daži dialogi ir filmēti ļoti vienkārši (montāžā pārlecot no viena vidējā tuvplāna uz otru), tas ir maldīgs iespaids. Kamera ļauj skatītājam dzīvot kopā ar varoņiem un ar katru nākamo kadru iepazīt viņus arvien tuvāk. Turklāt šādi tuvplāni mijas ar maigā kustībā filmētām sarežģītām mizanscēnām. Tāpat krāsu korekcija un attēla malu attiecība 4:3 rada vilinošu vintage sajūtu, uzskatāmi ilustrējot saulaino Kaliforniju.
Protams, filmas lielākā uzvara ir veiksmīgā aktieru atlase – Stīvija lomas atveidotājs Sanijs Saljics ir simpātisks, mīlīgs puika, bet viņš spēj iemiesot zem virsmas mutuļojošās dusmas un agresiju, kura izlaužas negaidītos un biedējošos veidos. Svarīgi minēt, ka šī ir viena no retajām filmām, kurā redzama puiša pašsavainošanās – tēma, kura, manuprāt, tiek nepelnīti ignorēta. Ir pietiekami daudz vīriešu, uz kuru rokām redzamās rētas nav iegūtas nejaušu traumu rezultātā, bet sabiedrībā par to joprojām mēdz klusēt.
Arī pārējie pusaudži ir apbrīnojami dabiski un acīmredzami spēj improvizēt, jo tik nepiespiestus, slenga pilnus dialogus uzrakstīt ir gandrīz neiespējami. Tieši jauniešu harisma iepretim nu jau vienam no savas paaudzes spēcīgākajiem aktieriem – Lūkasam Hilam – rada atbruņojošu patiesīguma līmeni, kas reti sastopams pusaudžu filmās.
Lai arī filmā ir gana daudz skumju un smeldzes, tā atstāj cerīgu iespaidu. Ja visi Stīviji satiktu tādus nobriedušus, "alfa tēviņu" ambīciju nenomocītus Rejus, tad pasaule noteikti kļūtu par labāku vietu. Stīvijs iziet cauri dažādiem vīrišķības iniciācijas posmiem – un, tos vērojot, ir jācitē filmā skanošā Moriseja dziesma: "You wonder how / We’ve stayed alive 'till now / We'll let you know / We’ll let you know / But only if, you're really interested." [1]
[1] "Jūs brīnāties, kā / Mēs esam palikuši dzīvi līdz šim brīdim. / Mēs jums pastāstīsim, / Mēs jums pastāstīsim, / Bet tikai tad, ja jūs tas patiesi interesē."
1