Pārpublicējumi
27.08.2017

Ivana Viripajeva atklātā vēstule Kirila Serebreņņikova atbalstam

Komentē
0
Saglabā

Vēstule publicēta naktī uz 25. augustu autora blogā portālā snob.ru, pēc portāla redakcijas iejaukšanās uz divām stundām izņemta, tad padarīta redzama tikai portāla abonentiem, vēl pēc kāda laika atjaunota publiskai pieejai ar redakcijas komentāru. Latviski tulkojis Ilmārs Šlāpins.

Es, dramaturgs un režisors Ivans Viripajevs, sakarā ar sava biedra un kolēģa Kirila Serebreņņikova arestu vēršos pie Krievijas kultūras darbiniekiem.

Kolēģi, draugi! Atzīsimies sev godīgi, ka par Kirila Serebreņņikova arestu vara, kas šobrīd pārvalda Krieviju, kārtējo reizi paliks nesodīta. Es redzu, kā lielākā daļa no jums jau ir uzrakstījusi savas atbalsta vēstules, atnākusi uz mītiņu, sniegusi intervijas, pat vērsusies pie prezidenta. Un tas, piedodiet man, jau kļūst par traģikomisku parādību. Jo tajā pašā laikā lielākā jūsu daļa turpina uzņemt savas filmas, uzvest izrādes un saņemt dotācijas no Kultūras ministrijas. Tā vai citādāk, sadarbojoties ar šo varu un domājot, ka ar savu daiļradi vai pilsonisko pozīciju mēs varam kaut ko mainīt šajā valstī vai sniegt savu ieguldījumu šajās pārmaiņās, mēs kārtējo reizi mānām paši sevi un savu zemi. Un tas, atvainojiet, izskatās visai infantili.

Iesākumam būtu labi godīgi definēt, kas tad īsti ir šī vara. 1917. gadā notika bruņots apvērsums un vara nonāca nelikumīgi izveidotas "boļševiku" valdības rokās. Šī ļaužu grupa sarīkoja asiņainu teroru pret saviem pilsoņiem. Vladimirs Ļeņins un Josifs Staļins nepārprotami ir noziedznieki un pelnījuši tikai vienu – vispārēju nosodījumu. Kopš 1917. gada līdz mūsu dienām vara Krievijā nav mainījusies. Šodienas vara atklāti mantojusi teroristiskās "boļševiku" organizācijas varu. Ļeņina pieminekļi atrodas teju ikvienā pilsētā, viņa ķermenis atrodas Sarkanajā laukumā, nemaz nerunājot par to, ka arī šodien tiek uzstādīti pieminekļi un krūšutēli Staļinam. Tieši tāpat šī vara atklāti izmanto "boļševiku" teroristiskās organizācijas atribūtus: karogus, simbolus, ielu nosaukumus asiņainā terora vadoņu vārdos, komunistiskās himnas mūziku.

1991. gadā pēc PSRS izjukšanas Krievijā nenotika visas tautas referendums jautājumā par to, kas šobrīd ir Krievija. Un kāds šai mūsdienu Krievijai ir sakars ar nelikumīgo "boļševiku" varu. Formāli mēs sākām sevi dēvēt par Krievijas Federāciju, taču mūsu valsts ideāli joprojām ir mantoti no "boļševiku" varas ideāliem. Nav noticis Ļeņina un Staļina noziegumu nosodījums, nav notikusi vispārēja grēku nožēla. Ļeņins joprojām nav apbedīts, bet "sirpja un āmura" simbols, kas daudzviet civilizētajā pasaulē tiek pielīdzināts fašistiskajai svastikai, joprojām atklāti redzams publiskajā telpā gan kā atribūts, gan kā suvenīrs, kas mūsu zemē tiek godāts. Pietiek pastaigāt pa Veco Arbatu, lai redzētu, ka tur burtiski ņirb no sarkanajām zvaigznēm, budjonoviešu cepurēm, Ļeņiniem un Staļiniem. Iedomājieties, ka Berlīnes centrā tādā pašā veidā notiktu tirdzniecība ar fašistu simboliku.

Taču galvenā problēma ir tā, ka Krievijas iedzīvotāju un daudzu kultūras darbinieku apziņā "boļševisms" nelīdzinās fašismam. Un tur, manuprāt, ir galvenā Krievijas problēma gan tās iekšējā sabiedrības iekārtojumā, gan komunikācijā ar citām valstīm, it īpaši Eiropā. Taču jāsaprot, šī sevis nošķiršana no "boļševistiskās" ideoloģijas nenotiek tāpēc, ka šodienas vara ir tās nelikumīgās un noziedzīgās varas mantinieki, kas joprojām notur kontroli pār sabiedrību kopš oktobra revolūcijas laikiem. Interesanti, ka galvenais Vladimira Putina arguments, kas attaisnoja Krimas teritorijas sagrābšanu un konfliktu Ukrainā, bija tas, ka Ukrainā noticis valsts apvērsums un pie varas nonācis nelikumīgs politisks grupējums, taču tieši to var teikt arī par Krieviju, kur šodienas vara ir tiešs nelikumīgā "boļševiku" grupējuma mantinieks. Jebkurā gadījumā nav notikusi komunistiskā režīma nosodīšana un atteikšanās no tā atribūtiem, nav atzīta tā nelikumība, tas nav nosaukts par noziedzīgu, tā simboli un atribūti nav aizliegti. Tieši šī iemesla dēļ izcēlušies konflikti ar Baltijas valstīm, Poliju un citām "sociālistiskās nometnes" valstīm. Tieši šī iemesla dēļ Krievija un krievu valoda tiek uztverta negatīvi daudzās valstīs, jo krievu valoda tiek asociēta ar varu, kas bija okupējusi ne tikai Krieviju, bet arī lielu daļu Austrumeiropas. Šo attieksmi būtu nepieciešams mainīt, kā to savulaik izdarīja Vācija, ieguldot milzīgus līdzekļus un spēkus, lai nošķirtu "visu vācisko" no "visa fašistiskā", taču šis darbs netika izdarīts tieši tāpēc, ka mūsdienu vara ir Staļina varas mantiniece – tā vara, kas noslēdza atklātu vienošanos ar hitlerisko valdību, atbalstīja fašistu darbības pret citām valstīm un pati piedalījās karadarbībā, piemēram, uzbrūkot Polijai 1939. gadā, un šī vara joprojām ir rīcībspējīga. Un, ja 90. gadu beigās, 21. gadsimta sākumā sākumā šī saikne tika slēpta, tagad tā atkal kļuvusi skaidri redzama.

Es esmu Krievijas pilsonis un Krieviju uztveru kā savu dzimteni, kā savas mājas. Mājas, kurās pirms vairākiem gadiem ielauzās bruņoti cilvēki un sāka laupīt, nogalināt, izvarot, sagraut baznīcas, iznīcināt cilvēku ticību savai garīgajai brīvībai, un šobrīd šie noziedznieki būtībā joprojām ir pie varas. Man nepatīk darīt pāri cilvēkiem, un es necenšos kādu speciāli aizskart. Tai skaitā cilvēkus, kas atrodas pie varas, jo viņi, kā saka, "nezina, ko dara". Taču, vērojot Krievijas pozīciju daudzos svarīgos pasaules politikas jautājumos, es nespēju vienaldzīgi noskatīties, uz kādu kopīgu katastrofu tā mūs ved. Un tas notiek tieši tāpēc, ka šī Krievijas pozīcija ir tiešā ceļā mantota no komunistiskā režīma pozīcijas, daudzus faktus (piemēram, staļinismu) formāli noliedzot, taču faktiski turpinot uzskatīt komunismu par tikai vienu no Krievijas vēstures posmiem, nevis par tās "tumšo periodu" vai kļūdu. Un, neatzīstot savu kļūdu, to nav iespējams labot, pareizāk sakot, nerodas nepieciešamība to izlabot.

Un, lūk, kārtējais, ar nožēlu jāsaka, "parastais" gadījums ar cilvēku arestiem. Un mēs, kultūras cilvēki, kārtējo reizi rakstām varai vēstules, cenšoties paskaidrot, ka tai nav taisnība, cenšoties panākt godīgumu un cieņu. Pie kā mēs vēršamies un ko lūdzam? Tas ir tāpat kā lūgt Staļinam, lai apžēlo Meierholdu, un kāpēc lai Staļins kādu apžēlotu? Staļins un viņa režīms rīkojās konsekventi un, mūsdienu valodā runājot, "sava formāta" ietvaros. Ir pazemojoši vērot, kā brīnišķīgais režisors Učiteļs aizstāv savu filmu no uzbrūkošajiem deputātiem un mācītājiem, taču apzināti neizsaka nekādas pretenzijas pret varu vai prezidentu personīgi, it kā deputāts vai metropolīts būtu iemesls tam, kas notiek ar viņa filmu. Vai tad jūs no tiesas tā uzskatāt, Aleksej Jefimovič? Šīs varas apstākļos tas, kas notiek ar jūsu filmu, taču ir normāli. Es to rakstu, izjūtot cieņu pret jums un ar sāpēm noskatoties, kā jūs un citi godājami kolēģi tomēr turpināt censties iegūt Kultūras ministrijas dotāciju nākamajai filmai, kuru, iespējams, neaizliegs, jo turpmāk jūs būsiet uzmanīgāks un izvēlēsieties vienkāršāku un nekaitīgāku tēmu. Vai tad jūs nesaprotat, ka Krievijas Kultūras ministrija ar tās šībrīža vadību ir tā paša komunistiskā režīma mantiniece, tikai mazliet pielaidīgāka, ne tik nežēlīga: jums taču iedeva atļauju filmu rādīt kinoteātros, jūs taču nenošāva. Un Kirilu Serebreņņikovu nenošāva kā Meierholdu, tikai publiski apvainoja un nosūtīja mājas arestā. Tātad laiki kļuvuši labāki, vai ne?

Problēma ir tāda, ka tik ilgi, kamēr mēs karosim ar atsevišķiem deputātiem, mācītājiem un netaisnību "uz vietām", ne tikai nekas nemainīsies, bet tas vēl arī dos varai pārliecību, ka viss ir atkarīgs tikai no tās.

Tāpēc vienīgais veids, kā atbrīvot mūsu daudzcietušo tautu no valdošās varas jūga, ir šīs varas nomaiņa un šīs valsts dzīves pamatā esošās pamatvērtību paradigmas maiņa.

Kā to panākt? Es neticu vardarbībai. Tā ne pie kā laba nenovedīs. Mūsu vienīgais ierocis ir ietekme uz sabiedrības viedokli. Jaunās paaudzes audzināšana uz citu vērtību pamata. Un pirmais, ko mēs, kultūras darbinieki, inteliģence, Krievijas progresīvi noskaņotie cilvēki, varam izdarīt: pārstāt atbalstīt šo varu. Pārstāt saņemt apbalvojumus un publiski kameru priekšā spiest roku Putinam. Vai tiešām jūs, mani godājamie kolēģi, izcilie ļaudis, nesaprotat, ka šī jūsu dubultā dzīve, jūsu rotaļāšanās "cēlajos Šindleros" patiesībā ir novedusi Serebreņņikovu aiz restēm?

Es pazīstu daudzus ietekmīgus cilvēkus no dažādām sfērām (biznesa, kultūras, zinātnes), kas man ir atzinušies savā pozīcijā "darīt visu, kas viņu spēkos, bet nenodot sevi, lai turpinātu kaut jel ko darīt, kamēr nenomainīsies vara", piedodiet, es esmu pārstājis ticēt šai metodei. Vai tiešām jūs nesaprotat, ka, palīdzot slimiem bērniem vai ieguldot naudu privātizglītības attīstībai ar Putina atbalstu, jūs izdarāt "lāča pakalpojumu" nākamajai paaudzei, kas būs spiesta augt un iet skolās šī paša režīma Krievijā? Tā režīma, kas pilnībā kontrolē izglītības sistēmu, pārvēršot to propagandā. To pašu var teikt par zinātni un sportu. Vai tiešām jūs domājat, ka viss pats no sevis mainīsies, bet tagad var vienkārši darīt savu darbu un klusēt? Un kas tad ir šis jūsu darbs? Zinātniskie atklājumi? Izrādes un filmas? Vai brīva un dzīvei atvērta cilvēka audzināšana?

2018. gadā mūs sagaida prezidenta vēlēšanas. Visdrīzāk tajās tomēr no jauna uzvarēs Vladimirs Putins, taču mūsu rīcībā ir viens gads, kura laikā varam pacensties maksimāli samazināt viņa reitingu, viņa autoritāti un šīs valdošās ideoloģijas autoritāti. Daudzi no jums pazīst biznesa aprindu cilvēkus un zina, cik patiesībā liela ir neapmierinātība ar varu arī tur, saprotams, tikai tiem, kas neietilpst šaurākajā, ar prezidentu saistītajā lokā. Taču, baidoties pazaudēt savu naudu, bizness slēpjas un klusē, cerot pārdzīvot šos laikus un katram gadījumam iznesot finanses ārpus valsts.

Jums taču ir labi zināms, uz kā turas un kā uzbūvēta šī vara. Vladimirs Putins ir stabilitātes un kārtības garants savu tuvāko lokā, kas šīs varas apstākļos var pelnīt savus kapitālus. Bet, tiklīdz esošais prezidents zaudēs kontroli pār masām, viņš kļūs nevajadzīgs pat saviem vistuvākajiem draugiem: paskatoties uz viņu sejām, kļūst skaidrs, kādas ir to vērtības – tikai pragmatiskas. Nomainīt varu Krievijā ir iespējams nevardarbīgā ceļā, un tam pat nav nepieciešams iet uz mītiņiem. Vienkārši jāpārtrauc savas personiskās enerģijas novirzīšana tās atbalstam. Nespiest viņiem roku kameras priekšā, nepiedalīties kopīgos pasākumos, nepieminēt prezidenta vārdu presē, tieši tāpat kā viņš, sekojot sava PR dienesta padomiem, nekad nepiemin uzvārdu "Navaļnijs". Un, protams, nekādā gadījumā nepiedalīties viņa priekšvēlēšanu kampaņā. Es zinu, ka daudziem no jums tas nebūs viegli, taču esmu pārliecināts, ka tas ir iespējams. Šī gada laikā, izmantojot savu neapstrīdamo ietekmi uz lielu cilvēku skaitu, bet daudzi no jums ir autoritātes miljoniem, jūs varat ievērojami samazināt Putina autoritāti mūsu pilsoņu, jo īpaši jaunatnes, acīs. Un, ja Vladimirs Putins vēlēšanās uzvarēs ar mazāku balsu skaitu, nekā cerējis, tas izmainīs arī viņa pozīcijas to cilvēku acīs, kas šobrīd aiz viņa stāv. Un no šī brīža sāksies pakāpeniska šīs varas spēka izdzišana.

Nav nepieciešams riskēt un atklāti paziņot par savu pozīciju, kā to šobrīd daru es. Vara ir nežēlīga un gatava uz visu. Ir nepieciešams tikai pārstāt to atklāti atbalstīt, cik vien iespējams. "Nepīārojiet" šo varu. Neslavējiet to, nesaistiet savus darbus ar šīs varas darbiem, ignorējiet to visiem spēkiem, nepalīdziet tai, un mēs redzēsim, ka tam būs efekts. Viss atkarīgs no enerģijas – kurp tā tiek vērsta, tur tā arī atrodas. Nevirziet to uz šīs varas dzīvības spēka atbalstu, un šis spēks samazināsies. Tā vietā novirzīsim savu enerģiju un autoritāti uz visas šīs "boļševistiskās ideoloģijas" atmaskošanu, runāsim visur un iespējami biežāk par to, kādus noziegumus pret cilvēci ir paveikuši Ļeņins un Staļins, un visa komunistiskā partija. Biežāk runāsim par to, ka pieminekļi Ļeņinam, kas palikuši visā Krievijā, ir pieminekļi slepkavam. Tajā pašā laikā neaizskarsim to cilvēku piemiņu, kas atdevuši dzīvību, kalpojot savai Dzimtenei un tautai. Populārā ideja par to, ka Staļins ir uzvarējis Otrajā pasaules karā, ir jāapstrīd. Krievu tauta, tāpat kā Eiropas tautas, kļuva par necilvēcīgās hitlerisma un staļinisma mašīnas upuri. Staļins neuzvarēja karu, viņš noklāja ceļu uz uzvaru ar miljoniem līķu, mūsu tēvu un vectēvu ķermeņiem, kas patiešām paveica varoņdarbu, lai gan jāatceras, ka daudzi no viņiem devās uzbrukumā zem krievu automātu stobriem. Arī par to jārunā, cik vien iespējams. Otrais pasaules karš ir milzīga cilvēciska traģēdija, kuru šībrīža vara nekaunīgi izmanto kā ēsmu uz āķa, lai noķertu krievu tautu. Sāpīgi skatīties, kā 9. maijā klusuma un sēru vietā pa Sarkano laukumu braukā nāves mašīnas, bet esošās varas pārstāvji stāv līdzās neapbedītajam Ļeņinam un ceļ savu reitingu pilsoņu acīs, dēvējot to par patriotismu.

Kā kopsavilkumu teiktajam es gribu vēlreiz vērst jūsu uzmanību uz to, ka tieši mūsu neuzmanības, baiļu, bezatbildības, slinkuma un egoisma rezultātā mums ir šāda vara. Galvenais, kas mums šodien jāizdara, – jānotic savam spēkam, un tas, ticiet man, ir milzīgs. Vardarbība, revolūcijas, valsts apvērsumi – tas viss mūs nepadarīs laimīgus un nepadarīs pasauli labāku, bet atteikšanās atbalstīt vardarbību garantēti nesīs pozitīvu rezultātu, kā piemērs tam ir Indija un dižā Gandija ceļš.

Esmu tālu no politikas un nekad neesmu ar to nodarbojies, taču šobrīd es jūtu, ka pienācis laiks un ir reāla iespēja kaut ko mainīt, jo turpināt kā līdz šim nevar. Tāpēc šajā gadā es vēlos tam veltīt visu savu uzmanību un enerģiju, kā arī aicināt savus kolēģus darīt to pašu. Man personīgi ir pavisam neliela skatītāju auditorija, taču es ar pilnu pārliecību varu teikt, ka maniem skatītājiem nav vienaldzīga viņu personīgā un visas planētas dzīve. Un es ņemšu piemēru no viņiem. Ja mēs apvienosimies un pārstāsim atbalstīt vardarbību, mēs spēsim kaut ko izdarīt savas zemes un visas planētas nākotnes labā. Sāksim ar šīm prezidenta vēlēšanām un paskatīsimies, kā veiksies. Darīsim to bez agresijas, bez naida, bez vēlmes atriebties, bet vienkārši tāpēc, ka esam šurp nākuši, lai padarītu dzīvi uz šīs planētas mazliet labāku. Un brīvību Kirilam Serebreņņikovam, saprotams!

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!