Bibliotēka
10.04.2009

Īstvikas raganas

Komentē
0

Džeina Smeta, tērpusies baltā, pasvieda augšup tenisbumbiņu. Bumbiņa gaisā pārvērtās par sikspārni, pirmajā mirklī tā spārni bija piekļauti pie ķermeņa, bet tad atsprāga vaļā kā lietussargs, un radījums ar sārtu, aklu seju aizšāvās prom. Džeina iespiedzās, nometa raketi un sauca pāri tīklam:

— Tas nav smieklīgi!

Abas pārējās raganas smējās, un ceturtais spēlētājs — van Horns — beidzot novērtējis joku, viņām pievienojās. Viņam bija trenēta roka un spēcīgs sitiens, bet šķita, ka viņam grūti ieraudzīt bumbiņu vēlīnās pēcpusdienas saules slīpajos staros, kas lauzās cauri lapegļu dzīvžogam viņa salas attālākajā galā; lapegļu skujas bira zemē un tās būtu derējis aizslaucīt projām no korta. Džeinai pašai redze bija nevainojama, taisni nedabiski asa. Sikspārņu ģīmji viņai šķita līdzīgi saplacinātām un samazinātām pie konfekšu veikala skatloga degunus piebāzušu bērnu sejām, un van Hornam, kurš bija apģērbies tenisam gluži nepiemēroti — beisbolista kedās, apdrukātā krekliņā un vecās tumša uzvalka biksēs —, saniknotajā sejā ar stiklainajām acīm arī parādījās kaut kas no bērnišķīgas iekāres. Džeina nešaubījās, ka van Horns iekāro viņu klēpjus. Viņa sagatavojās jaunai servei, taču, tikko pasvārstījusi bumbiņu rokā, sajuta plūstošu smagumu un kārpainu rosību. Vēl viena pārvērtība. Teatrāli nopūtusies, viņa ar bezgalīgas pacietības izteiksmi sejā nolika krupi uz asinssarkanā mākslīgā seguma pie koši zaļā žoga un noskatījās, kā tas izlien žogam cauri. Van Horna pastulbais un biklais kollijs Adatpurnis aiznesās gar žoga ārmalu izpētīt, kas tur notiek, bet krupis nozuda izrakņātās zemes piku un buldozera atstāto sašķelto akmeņu jūklī.

— Vēl vienreiz — un es iešu prom! — Džeina sauca pāri tīklam. Viņas ar Aleksandru spēlēja pret Sjūkiju un namatēvu. — Tad jūs trijatā varēsiet uzraut kanādiešu dubultspēli! — viņa draudēja. Uz van Horna krekliņa bija uzdrukāta savaikstīta seja ar brillēm, un kopā ar to likās, ka viņi tur ir pieci. Nākamā bumbiņa Džeinas rokās strauji mainījās, bet viņa, jūtot, ka bumbiņa vispirms kļūst gluma kā ķirzaka, tad durstīga kā jūras ezis, spītīgi atteicās to uzlūkot, atteicās uzskatīt pārvērtības par reālām, un, kad tā parādījās zilo debesu fonā viņai virs galvas, tā bija pūkaina, dzeltena tenisbumbiņa, Džeina — kā nesen bija lasījusi grāmatā par tenisu — iztēlojās, ka tā ir pulksteņa ciparnīca un pulkstenim jāsit divi. Viņa atvēzēja raketi un juta, ka serve padevusies labi. Bumbiņa šāvās pret Sjūkijas kaklu, un Sjūkija neveikli aizsedza krūtis ar raketi. Itin kā stiegras būtu pārvērtušās makaronos, bumbiņa noplakšķēja pie Sjūkijas kājām un ripoja uz sānu līnijas pusi.

— Kolosāli, — Aleksandra klusām teica Džeinai. Džeina zināja, ka viņas partnere mīl abus viņu pretspēlētājus, kaut arī atšķirīgās erotiskās toņkārtās; abu saspēli Džeina pati ar diezgan aizdomīga raketes sagrieziena palīdzību bija izkārtojusi mača sākumā, un viņa zināja arī to, ka Aleksandra pašlaik mokās greizsirdībā. Tie abi bija apburoša komanda: Sjūkija ar lēkājošā zirgastē sasietiem vara krāsas matiem, vasarraibumiem nosētām rokām un kājām, īsā firziķu krāsas teniskleitā, un van Horns, kas darbojās kā straujš kāda dēmona apgarots mehānisms — gluži kā spēlējot klavieres. Reizumis gan viņa skatiens aizplīvurojās un viņš izlaida bumbiņu no acīm. Turklāt viņa dēmonam gribējās spēlēt tikai forte, tālab dažreiz, kad būtu pieticis ar vieglu pieskārienu, lai ieraidītu bumbiņu tukšajā vietā, viņš aizšāva to tālu pāri gala līnijai.

Kad Džeina gatavojās servēt van Hornam, Sjūkija līksmi iesaucās;

— Kāja pāri!

Džeina palūkojās lejup un ieraudzīja, ka nevis viņas teniskurpes purns pārlīdis pāri līnijai, bet uzkrāsotā līnija pati nostiepusies pāri viņas čībai un tur to ciet gluži kā lāču lamatas. Atvairījusi šķietami redzēto, viņa aizservēja bumbiņu Derilam van  Hornam, tas atbildēja ar asu sitienu, bet Aleksandra mundri iejaucās, tēmēdama bumbiņu pret Sjūkijas kājām; Sjūkija pamanījās ar strauju palēcienu to atvairīt, un  Džeina, partneres agresīvās un veiklās rīcības pamudināta, īstajā brīdī atkal pārtvēra bumbiņu; van Horns, acīm liesmojot, pacēla raketi virs galvas spēcīgam triecienam. un viņam būtu izdevies bumbiņu atsist, ja vien maģiskā kārtā nesaceltos mazs dzirksteļojošs viesulis, kādus daudzās pasaules malās dēvē par putekļu velniem; tas lika van Hornam steigšus aizsegt acis ar labo roku un  izdvest lāstu. Viņš bija kreilis un nēsāja kontaktlēcas. Bumbiņa palika piespiesta pie viņa jostasvietas, kamēr viņš aizmirkšķināja no acīm sāpes; tad viņš nobrauca ar plaukstu tai pāri tik cieši, ka bumbiņas krāsa no uzkrītoši dzeltenas pārmainījās līdz hameleoniski zaļai, un Džeinai

bija grūti to saskatīt uz zaļā žoga fona. Viņa metās turp, kur nojauta esam bumbiņu, un sitiens izdevās veiksmīgs, Sjūkijai nācās pietupties, bet atsitiens padevās vārgs, un Aleksandra raidīja bumbiņu pretinieku laukuma priekšējā daļā tik sparīgi, ka tā uzšāvās neiespējami augstu, augstāk par rietošo sauli. Bet van Horns kāpās atmuguriski žiglāk nekā krabis zem ūdens un aizmeta savu metāla raketi augšup stratosfērā — lēni griežoties, tā sudrabaini zaigoja. No īpašnieka atšķirtā raķete attrieca bumbiņu atpakaļ laukuma robežās, un sets turpinājās, spēlētāji mainījās vietām, atkal un atkal, te pulksteņa rādītāja virzienā, te pretēji saulei; Džeina Smerta juta skanam valdzinošu mūziku: četru augumu, astoņu acu, sešpadsmit roku un kāju kontrapunktu nu jau gandrīz horizontālajos saulrieta gaismas staros, kas sarkanīgi spiedās caur lapeglēm; lapegļu skujas bira kā tāli aplausi. Kad spēle bija galā, Sjūkija žēlojās:

— Nemaz nejūtu savu raketi, tā ir gluži kā mirusi.

— Tev vajadzētu neilona stiegru vietā uzvilkt ketgutu, — iejūtīgi teica uzvarētāju puses pārstāve Aleksandra.

— Varētu domāt, ka tā taisīta no svina. Kad mēģināju to pacelt, uzreiz traki sāka sāpēt delms. Kā tu to uzbūri? Tas nemaz nav godīgi.

Sakautais van Horns arī šķendējās.

— Sasodītās kontaktlēcas! Vajag tikai vienam puteklītim tikt tur garām — un uzreiz graiza acis kā maucīga žilete.

— Tas bija lielisks teniss,— Džeina izteica galējo spriedumu. Viņai pašai likās, ka pārlieku bieži nākas uzņemties mierinošas mātes vai uzticamas neprecētās krustmātes lomu, kad patiesībā viņā viss vārās.

Kamēr viņi pa taku soļoja uz māju ar daudzajiem apgaismotajiem logiem, strauji iestājās tumsa. Iekšā visas trīs sievietes sasēdās rindiņā uz izliektā dīvāna van Horna garajā, ar mākslas darbiem pilnajā, tomēr patukšajā viesistabā un baudīja viņa atnestos dzērienus. Namatēvs bija eksotisko dziru speciālists, kā alķīmiķis viņš jauca kopā tekilu, grenadīnu, upeņu liķieri, sauso vīnu, zelteri, dzērveņu sulu un ābolu brendiju, pievienojot vēl noslēpumainākas vielas, un tas viss tika glabāts augstā dāņu skapītī no septiņpadsmitā gadsimta ar divām eņģeļu galviņām augšpusē; koksnei novecojot, eņģeļu sejas bija pārsprāgušas, un plaisas stiepās tieši cauri aklajiem acu āboliem. Pa logiem redzamā jūra pēc krāsas līdzinājās vīnam vai kizilkoka lapām pirms nobiršanas. Starp kamīna joniskajiem pīlāriem zem masīvās malas bija iedarināta keramikas frīze ar fauniem un nimfām, balti, kaili augumi uz zila fona. Fidels atnesa uzkodas, cepumus un mērces no saberztiem jūras radījumiem, empanadillas, calamares en su tinta — to ēdot, sievietes spiedza aiz riebuma un viņu pirksti ieguva to pašu duļķaino sēpijas toni, kāds ir sulīgo, sīko galvkāju asinīm. Brīdi pa brīdim kāda no raganām ierunājās, ka vajadzētu kaut ko pasākt bērnu labā, vai nu braukt mājās un gatavot vakariņas, vai vismaz piezvanīt un nodot rīkojumus vecākajai meitai. Bija Visu svēto dienas priekšvakars, un tas nozīmēja, ka daži bērni ies uz ballītēm, bet citi prasīs ubagdāvanas Īstvikas centra ēnainajās, līkumotajās ielās. Viņi drūzmēsies bariņos un ālēsies gar sētām un dzīvžogiem — mazi pirāti un Pelnrušķītes ar sastingušiem vaibstiem maskotajās sejās un dzīvām, miklām acīm, kas zibinās caur kartona masku caurumiem, spilvendrānās ietērpušies spociņi stieps iepirkumu tīkliņus, kur grabēs konfektes un šokolādītes. Bez mitas šķindēs durvju zvani. Pirms pāris dienām Aleksandra ar jaunāko meitu, mazo Lindu, bija devusies iepirkties uz Vūlvorta veikalu — nabaga ļaudīm domātās pārdotavas lampas varonīgi cīkstējās ar ielas tumsu, pavecie, aptaukojušies pārdevēji gurdeni gaidīja darbdienas beigas starp bērnus kārdinošajiem niekiem, un Aleksandra uz mirkli sajuta seno burvību, ar deviņgadīga bērna ieplestajām acīm ielūkojoties šai lēto preču valstības simboliskajā diženumā, saskatot iesaiņotā rūķa īstumu — maska, tērps un plastmasas triku maišelis, viss par trim dolāriem deviņdesmit astoņiem centiem. Amerika iemāca saviem bērniem jebkuru kaislīgu vēlēšanos pārvērst pirkumā. Šai aizrautības mirklī Aleksandra kļuva par savu meitiņu, mazā klīda gar makam pieejamu brīnumu piekrautiem plauktiem, kur viss bija saprātīgi izvietots viņas acu augstumā un katram  brīnumam bija savs aromāts — tie smaržoja vai nu pēc tintes, vai gumijas, vai cukurotas mīklas. Tādi mātišķības brīži Aleksandrai atgadījās aizvien retāk, kopš viņa bija ieguvusi savu patību, kļūstot par pusdievi — diženāku un nepielūdzamāku, nekā tas būtu vajadzīgs citiem.

 

Tulkojusi Amanda Aizpuriete.
Rīga: Jumava, 1998.

Džons Apdaiks

Džons Apdaiks (John Hoyer Updike) – amerikāņu rakstnieks, romānu, stāstu un dzejoļu un eseju autors, pasaulē pazīstams pirmkārt ar darbiem "Trusi, bēdz" (1960), "Truša atgriešanās" (1971), "Trusis bag...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!